Ko par tevi saka pulss?

Pulss kā būtisks veselības stāvokļa diagnostikas elements ir svarīgs gan Rietumu, gan Austrumu medicīnā. Neatkarīgi no tā, vai sportists priekšroku dod klasiskajā medicīnā lietotajām metodēm vai izvēlas ieklausīties savā ķermenī, pulsa kontrolei jābūt.

Mediķu terminoloģijā runājot, pulss ir periodisks asinsvadu sienu viļņojums, ko rada tilpuma, spiediena, asins plūsmas ātruma svārstības un artēriju sienu elastība. Rietumu medicīnas izpratnē pulss ir tikai viens no indikatoriem, kas liecina par veselības stāvokli, un, lai nokļūtu līdz problēmas saknei, nepieciešama diagnostika ar aparatūru. Savukārt Austrumu medicīnā daudz ko par veselības stāvokli var noteikt tikai un vienīgi pēc pulsa. Taču šī raksta fokuss ir pulsa kontrole un nozīme skriešanā. Vispārējais princips: palielinoties slodzei – skrienot ātrāk, vairāk –, paaugstinās arī pulss.

Lūk, ko šajā sakarā stāsta sporta ārste Digna Jukmane: „Vispirms jānoskaidro, cik bieži fiziskās aktivitātes tiek veiktas, vai vidējā sirds frekvence iegūta vienmērīgā darbā vai atkārtojumu darbā, cik ilgi sportists iesildījies, kāda bija elpošana, kāda slodze bija pirms skriešanas. Ļoti labi, ja var pastāstīt, arī ar kādu ātrumu skriets. Nu jau katrs ceturtais to var parādīt savā mobilajā vai datorā. Daži skrējēji nosauc sirds frekvenci, jo izmantojuši pulsometru, bet ātrumu ne.”

Viņa piedāvā aplūkot šādu treniņa piemēru. Skrējēju valodā runājot, 15 minūtes skrēja astoņās trīsdesmit (tas ir, 7,06 km/h jeb 15 minūtēs noskrēja 1,76 km distanci). Pulss iesildošajā daļā piektajā minūtē bija ap 145, bet 15. minūtē pieauga līdz 165.

Tad treniņa pamatdaļā četras sērijas: četras minūtes skrēja 5:30 (jeb 10,9 km/h, jeb, noskrienot ~727 m distanci četrās minūtēs) un četras minūtes skrēja 7:40 (jeb 8,6 km/h, jeb 570 m distanci četrās minūtēs). Pulss pēc ceturtās sērijas uzkāpa līdz 198. Sekoja atsildīšanās.

Šo izlasot, treneris vai skrējējs nojauš, ka šis sportotgribētājs ar izturību neizceļas, droši vien ir iesācējs. Labam gargabalniekam, ilgstoši skrienot ar ātrumu 11 km/h, sirds frekvence ir ap 110–130, bet kādam 110 pulss ir stāvot, pat bez fiziskas slodzes. Aprakstītajā treniņā, skrienot tikai četras reizes pa četrām minūtēm, – jau 198! Ja amatieris ar tādu pulsu ir arī aizelsies, sārtiem vaigiem, tad nebūsim pārsteigti, ja cilvēks atsācis trenēties pēc ilga pārtraukuma. Jākoriģē treniņprogramma un jāpieradina organisms. Bet, ja treneris redzēs, ka skrējējs ar pulsu 198 gari pļāpā, nemaz nav aizelsies (kas liecina, ka skriešanas muskuļi nav noguruši), tad ieteiks apmeklēt kardiologu vai sporta ārstu, lai pārbaudītu sirds veselību.

Ja slodzē sirds frekvence ir neadekvāti augsta, to vairākumā gadījumu konstatē vai nu pats, vai treneris, vai līdzskrējējs. Sarežģītāk ir ar tiem, kuriem slodzē ir samērā zems pulss (it kā atbilstošs maratonistam), bet ir kāda sirdskaite, kuru pagaidām organisms lieliski kompensē. Reizēm nākas konstatēt sirds vārstuļa nepietiekamību, caurumu sirds starpsienā. Ne vienmēr atrastās izmaiņas ietekmē sportiskās aktivitātes, bet ir gadījumi, kad pārlieka centība sportojot bojā veselību. Arī mazkustīgs dzīvesveids mazina sirds muskuļa spējas apgādāt organismu ar asinīm.

Mūsdienās daudzi zina, ka liela apjoma darbs pulsa zonā 120–140 ir sirds izstrādei – šajā sirds frekvencē ir pilnvērtīga diastole: sirds muskulis atslābinās, un sirds kambari maksimāli paspēj piepildīties ar asinīm, papildus izstiepjot sirds muskuli. Veicot sirds izmeklējumu ar ultraskaņu (EhoKG), tas atspoguļojas kreisā sirds kambara izmēros. Bet, ja esam konstatējuši vārstuļu nepietiekamību un sirds izmēri trenējoties tiek palielināti vēl vairāk, tad pastiprinās arī vārstuļu nepietiekamība un palielinās asins atpakaļplūsma sirdī. Tas pasliktinās sirdsdarbību. Pārāk izstiepts muskulis var zaudēt spēju pilnvērtīgi sarauties, proti, izsviest pietiekamu daudzumu asins no sirds kambara (nepilnvērtīga sistole).

Ja zupas šķīvis jāizēd vienā laika sprīdī, tam, kuram rokā tējkarote, nāksies biežāk cilāt karotīti nekā tam, kuram ir ēdamkarote. Tāpat ir, ja ģenētiski ieprogrammēta maza izmēra sirds. Jau mērenā slodzē, lai apgādātu organismu ar skābekli, pulss būs ļoti augsts. Te nederēs arī princips skrien mazāk, skrien ātrāk. Ja laikus nesamazina slodzi, veidojas sirds muskuļa hipertrofija (sirds sieniņas kļūst biezākas), samazinās kreisā kambara spēja diastolē izplesties, kā arī tādi sarežģījumi kā sirds uzbudinājuma vadīšanas traucējumi, sirdsdarbības aritmija, bēdīgākais – sirds apstāšanās. Aktīvs dzīvesveids ir vēlams, bet ne sacensību sports, kas pieprasa lielu enerģijas patēriņu.

„Mūsdienās, kad iespējams ar ultraskaņas palīdzību (EhoKG) noteikt sirds izmērus un sirdsdarbības traucējumus, pat es kā sporta ārste izvairos dot padomu, kādā pulsā trenēties, ja neredzu EhoKG datus,” uzsver D. Jukmane. Viņa iesaka doties pie speciālista pārbaudīties, pat ja nav nekādu sūdzību, bet noteikti tad, ja pusmaratona vai maratona distancē vidējā sirds frekvence ir ap 200. Otrs, ja vienmierīgi skrienot, pulss turas, piemēram, ap 160 un pēkšņi uzlec uz 190 (ne vienmēr pie tā vainojamas augstsprieguma elektrolīnijas vai blakus skrējējs).

Ja reiz skriešana iepatikusies, skrieniet, pat ja skolas laikā krosiņus esat dziļi ienīdis, tomēr nezināšanas pēc nenodariet pāri veselībai un lieki neriskējiet. Ievērojiet savu tempu un slodzes apjomu atbilstoši fiziskajai sagatavotībai, jo katram mums ir sava sirdsdarbības frekvence. Te neder kolektīva iniciatīva kopā skriešanai. Ja pusmaratona rezultāti ir līdzīgi, tad gan var vienā tempā skriet arī treniņos, bet nebrīnieties, ja pulss būs atšķirīgs. Arī cilvēkiem ar vienādu pulsu treniņā, piemēram, 160, var būt dažādi efekti – viens var justies pārtrenējies, otram pat nekāda trenēšanās nenotiek.
Noslēgumā daktere vēlreiz vēlas uzsvērt, ka, zinot tikai pulsu treniņā, nevar spriest, vai skriešanas muskuļi kļūst izturīgāki, proti, vai varēs ilgāku laiku uzturēt lielāku skriešanas ātrumu.
Uz pulsu varam paraudzīties arī no Austrumu medicīnas viedokļa, kur pēc sirdsdarbības ritma var noteikt arī vispārējo veselības stāvokli. Ārsts, Austrumu medicīnas speciālists un cigun skolotājs Igors Kudrjavcevs apstiprina: pulsa diagnostika ir viens no ķīniešu medicīnas stūrakmeņiem.

Kā mērīt pulsu? Vispirms abas rokas jānovieto horizontāli sev priekšā, piemēram, uz galda, un vislabāk, ja rokas atrodas sirds līmenī. Pulsu mēra, uzliekot trīs labās rokas pirkstus uz kreisās rokas plaukstas pamatnes locītavas īkšķa pusē, precīzāk, zem īkšķa spilventiņa, kur labi sataustāma cīpsla. Minimālais pulsa mērīšanas laiks ir minūte, ķīnieši to dara pat ilgāk, iesakot to veikt miera stāvoklī, piemēram, no rīta pēc pamošanās. Protams, pulsa rādītājiem ir nozīme arī pēc slodzes, bet ne uzreiz. Mierīgi jāpasēž vismaz piecas sešas minūtes un tikai tad var ķerties klāt pulsa mērīšanai. Jāskatās, cik ātri pulss nomierinās, vai tas ir pilns vai tukšs. Pulsu neiesaka mērīt arī tūlīt pēc ēšanas, jāpaiet vismaz stundai, kuras laikā ķermenis ir paspējis noregulēties un veikt visas funkcijas.

Pirmais, kam jāpievērš uzmanība, vai pulss ir spēcīgs vai tukšs, gandrīz nesataustāms. Pilns, stiprs un vienmērīgs pulss liecina, ka sirds muskulis strādā labi un izmesto asiņu daudzums ir pietiekams. Šādu pulsa vilni jeb artēriju vibrāciju cilvēks ar saviem pirkstiem jūt ļoti labi. Stipra un pilna pulsa gadījumā nekādu šķēršļu fiziskajai aktivitātei nav. Pavisam citādi ir tad, ja pulss ir tievs – uzspiežot pirkstus, asinsvads ir knapi jūtams. Tas nozīmē, ka trūkst iekšējās enerģijas un vajadzētu nopietni apsvērt, vai turpināt fiziskās aktivitātes vai labāk tomēr nomierināties un ķerties pie iekšējās enerģijas resursu atjaunošanas. „Taču subjektīvās sajūtas reizēm mēdz būt maldinošas,” stāsta dakteris Kudrjavcevs. “Pašam sportistam šķiet, ka spēka pietiek, īpaši, ja papildus lieto kādus enerģijas dzērienus, bet pulss liecina, ka patiesībā ir jau pēdējais brīdis,” paskaidro speciālists. Starpstāvoklis starp pilnu un tievu ir tā saucamais zaļo lociņu pulss. Pieskaroties šķiet, ka pulss ir pilns un stiprs, bet, uzspiežot stiprāk, jūtams tāds kā tukšums. Tas nozīmē, ka spēks iekšā ir un tā ir vairāk nekā tieva pulsa gadījumā, bet mazāk nekā tad, ja pulss ir pilns un stiprs. Pietiekami, lai aizietu līdz mājām, paēstu un atpūstos. Šie pulsa veidi ir kā brīdinājuma signāli, ka ķermenim nepieciešama atelpa.

Uzmanīgi ieklausoties pulsā, iespējams konstatēt virkni medicīniska rakstura sarežģījumu, kas, ignorēti vai laikus neatklāti, var pārvilkt treknu svītru sportošanai. Viena no tādām problēmām ir sirds ritma traucējumi, piemēram, ekstrasistoles jeb pārsitieni, kad pa vidu starp diviem normāliem, ritmiskiem sirdspukstiem iespraucas viens lieks. Gana bieži pārsitienus novēro pēc stipra noguruma vai organisma intoksikācijas, bet tie var būt arī regulāri. „Tā ir zīme, ka jāiet pārbaudīties,” saka ārsts. Vēl pašu spēkos ir konstatēt elpas aritmiju, kas nozīmē, ka saskaņā ar ieelpu un izelpu mainās pulsa ātrums, proti, ieelpojot tas kļūst ātrāks, izelpojot – lēnāks, vai otrādi. Šāda pulsa reakcija liecina par veģetatīvās nervu sistēmas vājumu. „Šādos gadījumos nav vajadzīgas lielas slodzes, visvairāk nepieciešama atpūta, svaigs gaiss, miegs, veselīgs uzturs un ieklausīšanās savā ķermenī,” stāsta speciālists.

Pulss var būt ne vien jūtams, bet arī dzirdams. Sitieni atgādina nevis vilni, ko simbolizē pulss, bet ir kā āmura klaudzieni un jūtami galvā. Ķīnieši teiktu: organismā nav līdzsvara starp trim enerģijas dobumiem – iegurni, vēderu un krūškurvi. Visa enerģija atrodas augšējā stāvā, krūškurvī. „Dzīvības enerģiju cilvēks saņem no debesīm un zemes. No debesīm caur galvu un sirdi plūst aktīvā, sildošā jan enerģija, savukārt vēsā, barojošā iņ enerģija plūst caur kājām un nierēm. Ja vienas vai otras enerģijas ir par daudz, nekas prātīgs nesanāks. Reizēm pa vidu, vēdera dobumā, veidojas tā saucamais enerģijas bloks, jo enerģija no zemes netiek uz augšu vai otrādi – no augšas netiek uz leju. Pie vainas tad ir nepareiza, nekārtīga un nekvalitatīva ēšana, kā dēļ kuņģis strādā ar pārslodzi un atņem visu enerģiju,” skaidro I. Kudrjavcevs. Lai situāciju uzlabotu, var sākt ar uztura režīma sakārtošanu. Tipiskākās kļūdas ir pārlieku ātra ēšana un uzmanības izkaisīšana ārpusē. Tādēļ ieteicams ēst klusumā, pārdomājot to, ko patlaban ēdat, kādas labas uzturvielas šajā brīdī organisms uzņem, kādu enerģiju iegūsiet. Vēl viens paņēmiens ir masēt punktu, kas regulē vēdera dobumu. Šis punkts atrodas vienas plaukstas attālumā uz augšu no nabas pa viduslīniju. Jāuzspiež ar pirkstu vai kaķa ķepiņu, kas nozīmē visi pirksti kopā, kamēr punkts kļūst mazāk sāpīgs, un pēc tam jāuzliek plauksta un ar delnas centru jāpamasē pretī pulksteņrādītāju virzienam, kamēr vēders kļūst silts. Tad var pārbaudīt pulsu. „Ja vien nav dziļas patoloģijas, pulss reaģē ļoti ātri,” apstiprina I. Kudrjavcevs. Tiesa, ar pašārstēšanos aizrauties nevajag, un, ja ir pro­blēmas, jāvēršas pie speciālistiem. Rietumu vai Austrumu medicīnas – tas paliek katra paša ziņā.

Teksts Ilze Upīte
Konsultē sporta ārste Digna Jukmane
Foto: adidas

Raksts publicēts sadarbībā ar žurnālu “Maratons”. Žurnālu var iegādāties preses tirdzniecības vietās. Sīkāk skatīties “Sporta Avīzes” Facebook profilā.