Kas ir taku skriešana?

Foto: Juris Dzenis

Stirnu buka saime mums ir iemācījusi ne tikai “ieskriet mežā”, bet arī lietot vārdu salikumu “taku skrējieni”. Iespējams, ka pirms gadiem pieciem šāds sports nemaz neeksistēja un varējām skriet tikai pa cietu segumu un pilsētas ielām. “Bet kā ir patiesībā?” jautātu „Aizliegtais paņēmiens”.

Skriešana ir cilvēku un dzīvnieku pārvietošanās veids, kad tiek izmantoti tie paši muskuļi, kurus darbinām ejot. Respektīvi, samērā droši varam apgalvot, ka skriešana dabā ir senāka par fizkultūru stadionā vai skriešanu pa asfaltu. Profesionālajā sportā skriešana ir viena no vieglatlētikas disciplīnām, ko pasaules līmenī pārrauga Starptautiskā Vieglatlētikas federāciju asociācija (IAAF), kas pieskata arī tādas neolimpiskas disciplīnas kā krosu, kalnu skriešanu un ultramaratonus, taču taku skriešanu palaidusi pašplūsmā un, iespējams, ka tas sporta veidam nācis par labu.

Krosa skriešana

Kross (Cross Country running) ir skrējiens pa pļavu, pārredzamu mežu un var ietvert gan grants ceļus, gan meža takas un nelielus kāpumus. Lai arī parasti sacensības krosā risinās ziemas mēnešos, pirms 100 gadiem trīsreiz šis sporta veids pabija vasaras olimpisko sporta spēļu programmā. IAAF iesaka veidot 1750-2000 metru garu skrējiena apli, lai 6-8 kilometru garās sacīkstes būtu skatāmas teju kā stadionā. Tāpēc jāizvairās no dziļiem grāvjiem, stāviem kāpumiem un bieza pameža. Klimatisko apstākļu dēļ Latvijā krosa skrējieni tiek rīkoti rudens un pavasara mēnešos.

Valsts simtgadē Latvijas Vieglatlētikas savienība (LVS) pašmāju čempionu noskaidrošanu pirmo reizi uzticēs kādam no Stirnu buka posmiem. Cerēsim, ka jaunais formāts ļaus attīstīt krosa kultūru valstī un izsprukt no pēdējām vietām Eiropas čempionātā (EČ), kurš šogad 9. decembrī risināsies Nīderlandē.

Kalnu skriešana

Kalnu skriešanai (Mountain Running) un ultra skrējieniem (Ultra Running) ir pat savas starptautiskas asociācijas, kuras darbojas IAAF paspārnē. Kalnu skriešanas sacensību ilgums svārstās no 15 minūšu sprinta skrējieniem līdz 2-3 stundu garo distanču sacīkstēm kalnu apvidū bez papildu ekipējuma, kas nozīmē, ka nav atļauts lietot ne nūjas, ne mugursomas, ne citus palīglīdzekļus. Slēpošanas starpsezonā kalnu kūrortos tiek rīkoti arī skrējieni augšup, kuriem starts tiek dots kalnu ciematos un noslēdzas kalnu slēpošanas trašu augstākajos punktos. Sacensībās var tikt iekļauti arī stāvi noskrējieni. Interesanti, ka pasaules čempionāts (PČ) sprinta skrējienā augšup kalnā tiek rīkots pāra gados, savukārt nepāra gados dalībnieki sacenšas skrējienā augšup un lejup.

2002.gadā IAAF savā kongresā atzina Pasaules kalnu skriešanas asociāciju (WMRA) kā starptautisku kalnu skriešanas sacensību rīkotāju atbilstoši IAAF 1. noteikumam.

Asfaltētu ceļu īpatsvars kalnu skrējienos pieļaujams līdz 20 procentiem. Nav ieteicams pārāk stāvs trases slīpums, pietiek ar 20 procentiem jeb 100 metriem uz puskilometru. Sacensību laikā vajadzētu pārsniegt 2000 kopējo augstummetru summu, bet augstākajam punktam jāatrodas zem 3000 metriem virs jūras līmeņa. Garā distance nedrīkst pārsniegt maratonu un to skrien no divām līdz četrām stundām. Junioru distanču garumi ir 5-6 kilometru robežās, bet senioriem distances ir divreiz garākas. Junioriem un senioriem ir arī lēzenākas trases – vidēji ap 100 augstummetriem kilometrā un sacensību trase var tikt veidota piecu kilometru cilpā ar 250 augstummetriem.

Ik gadu vairāk nekā 20 valstu pārstāvji ņem dalību PČ, vairākos IAAF kontinentu čempionātos, kā arī pasaules kausa posmos (pērn 7). Šogad jūnijā trijās dažādās Eiropas valstīs risināsies PČ senioriem, jauniešiem un garās distances skrējējiem. Jūlijā Maķedonijā un ASV medaļas dalīs Eiropas un Ziemeļamerikas čempionātos, bet septembrī Andorā notiks WMRA klasiskais PČ. Jāpiebilst, ka Maķedonija nav izvēlēta nejauši, jo Balkānu valstīs kalnu skriešana ir populāra un šajā kalnu masīvā tiek rīkots atsevišķs čempionāts.

Latvijā nav kalnu masīvu un kalnu skriešanas kultūras. Līdz šim mūsu skrējēji nav piedalījušies starptautiska līmeņa kalnu skriešanas sacensībās, taču interese no vadošo garo distanču skrējēju puses ir bijusi, taču allaž priekšroka dota asfaltam un cerībām par startu olimpiskajā maratonā.

Tādējādi mums – Stirnu bukiem – laupīta interese sekot līdzi notikumiem starptautiskajās arēnās un mēs nezinām, ka pērnā gada pasaules kausa uzvarētājs itālis Alex Baldaccini ikdienā strādā par fizioterapeitu. Arī daiļā dzimuma sezonas kopvērtējumā uzvarēja šīs valsts pārstāve, savukārt, apskatot rezultātus atsevišķos čempionātos, redzams, ka garajā 32 kilometru distancē (ar 2900 augstummetru summu) Itālijā arī triumfēja mājinieki, distancē pavadot vairāk par trim stundām.

Tā kā pasaules kausa posmi pērn risinājās dažādās Eiropas valstīs, tad Āfrikas garo distanču skrējējiem atlika parādīt īsto lietu kārtību sezonas galvenajā startā – PČ kalnu skriešanā, kur 13 kilometru distancē ar 860 augstummetru summu triumfēja kenijiete Lūsija Wambui Murigi (1:01:26) un Viktors Kiplangats (0:52:31) no Ugandas.

Ultra skrējieni

Ultra skrējieni (Ultra Running) ir vēl viena neolimpiskā vieglatlētikas disciplīna un, kā jau iepriekš minēts, tad IAAF par pārraugošu organizāciju atzinusi Starptautisko Ultraskrējēju asociāciju (IAU), kurai deleģējusi pilnvaras organizēt sacensības skrējieniem, kuru garums pārsniedz maratona 42,195 kilometru distanci. Visā pasaulē katru gadu tiek rīkotas vairāk nekā 5000 ultra garās sacensības visdažādākajos formātos – garuma un laika distances, ainaviski taku skrējieni, daudzdienu vairākposmu sacensības, nemitīga riņķošana nelielos apļos, kā arī ceļojumi pa dažādiem segumiem no vienas apdzīvotas vietas līdz otrai.

IAAF noteikusi 100 kilometrus par oficiālu vieglatlētikas distanci, kurā fiksē pasaules rekordus. Pērn IAU nesarīkoja PČ, taču šogad 8. septembrī Horvātijā startēs arī Stirnu bukā rūdīti Latvijas skrējēji.

IAU katru otro gadu organizē arī PČ 24 stundu sacensībās un realizē PČ taku skrējienos. 26.-27. maijā mūsu delegācija Rumānijā pārstāvēs valsti EČ diennakts skrējienā, bet divas nedēļas agrāk Latvijas vadošie taku skrējēji Spānijā ceturto gadu pēc kārtas cīnīsies zem sarkanbaltsarkanajām krāsām PČ taku skrējienā.

Taku skrējieni

Katrs Stirnu buks zina, kas ir taku skrējieni (Trail Running)! Tā ir atpūta dabā, neatkārtojamas sajūtas katrā trasē, cieņa pret atšķirīgo, rūpes par vidi, godīga cīņa, pazemība un vienlīdzība, draudzīgums un dzīvesveids. Starptautiskā Taku skriešanas asociācijas (ITRA) datubāze apvieno 1,1 miljona skrējēju rezultātus 15 tūkstošos sacensību. Taku skriešana ir tautas sports, kur ne vienmēr iesaistās nacionālās vieglatlētikas federācijas, jo nav augsto sasniegumu sporta veids, kurā izcīna olimpiskās medaļas. Taku skrējējiem ir cita dzīves filozofija ārpus izgaismotām arēnām. Ja kalnu skrējienos “Mountain Running” startē mazāk nekā simts profesionālu dalībnieku, tad taku skrējienos “Trail Running” vienlaikus startē pat vairāki tūkstoši dažāda vecuma skrējēji.

ITRA definējusi, ka taku skrējējs dabiskajā vidē ir pašpietiekams vai daļēji pietiekams sacensību laikā. Tas nozīmē, ka skrējēji lieto sacensību rīkotāju noteikto obligāto ekipējumu un ir atļautas trekinga nūjas, kuras nedrīkst izmantot kalnu skrējienos. Skrienot takās, mežos, tuksnešos, kalnos un bezceļos līdz 100 jūdžu garās distances ekipējums noder, jo reizēm trasē nākas pavadīt vairākas diennaktis un attālums starp atjaunošanās punktiem reizēm ir 15-25 kilometru gari posmi, kas kopā ar kāpumiem var paņemt ilgāku laiku nekā Lūša distances pieveikšana.

Otro desmitgadi planētas prestižākais taku skrējiens ir UTMB jeb 170 kilometru “Ultra Trail du Mont-Blanc” apkārt Rietumeiropas augstākajai virsotnei, kura laikā 10 kāpumos tiek salasīta ap 10 000 augstummetru summa. Taču jāskrien dabā ir visu gadu, tāpēc sacensību organizatori piedāvā augsta līmeņa pasaules ultra garo taku skrējienu pasaules kausu (UTWT), kurā iekļautas 21 sacensības piecos kontinentos. Ņemot vērā pēdējo trīs gadu laikā piecus veiksmīgākos startus, pasaules ranga līderis ir Latvijā startējušais lietuvietis Ģediminas Grinjus (Gediminas Grinius). Savukārt vicelīderis spānis Pau Capell martā divas nedēļas pēc triumfa Kanāriju salās (127 km ar 6500 augstummetriem) apliecināja sevi Barselonas ielās arī kā lielisks maratonists (2:29:58). Tas vēlreiz norāda, ka panākumi takās neizslēdz asfalta šosejas skrējienus.

Pasaules Čempionāts taku skrējienos

Ceturto gadu pēc kārtas ITRA izpilda IAU pasūtījumu un organizē PČ taku skrējienos (Trail World Championships), kur cīņā par TOP10 katru gadu aizvien nopietnāk iesaistās un savas iespējas demonstrē arī Latvijas valstsvienības izlase. Šogad PČ risināsies 12. maijā Spānijas kalnos.

Latvijā taku skriešanas mūsdienu aizsākumi meklējami Siguldas kalnu maratonā (SKM), kas ir tikai gadu jaunāks par slavenajiem Monblāna skrējieniem Alpos (2003.g.). Šogad SKM tiks uzticēta LVS medaļu sadalīšana taku skriešanā, kas pacels Latvijas čempionāta (LČ) prestižu. Iecerēts, ka abi uzvarētāji nopelnīs bezmaksas dalību nākamā gada PČ.

Debijas reizē, 2015.gadā pavasarī, Francijas ainaviskā Ansī ezera krastos Latvijas izlase izpildīja minimālo mērķi – vīriešu un sieviešu komandas finišēja pilnā sastāvā un izcīnīja 22. un 16.vietu 38 valstu konkurencē, kur ņēma vērā katras komandas trīs ātrāko skrējēju rezultātu summu 85 kilometru distancē ar 5300 augstummetriem. Dalība piektajā PČ bija izaicinājums ne tikai Latvijas izlasei, bet arī organizatoriem, jo līdz tam ITRA nebija iesaistīta un IAU labākos noskaidroja pašu spēkiem reizi divos gados. Gan dalībnieku skaits, gan pārstāvēto valstu skaits bija audzis vairāk nekā divas reizes. Pēc sacensībām atzinību par jaunām vēsmām izteica arī IAAF.

Gadu vēlāk, 2016.gada rudenī, Portugālē 85 kilometru distancē ar 4600 augstummetru summu Latvijas komanda devās divreiz kuplākā skaitā – pa sešiem kungiem un tikpat dāmām, kas deva arī izaugsmi rezultātu ailītēs – 18. vieta vīriešu un 15.vieta sieviešu komandai. Spēcīgāks sastāvs PČ ļāva apsteigt Lietuvas izlases abu dzimumu komandas.

IAU un ITRA lēma, ka trešajā sadarbības gadā taku skrējēji PČ mērosies spēkiem 50 kilometru distancē ar nepilniem 3000 augstummetriem. 2017. gada vasarā Latvijas komanda Itālijas Apenīnu kalnos izcīnīja 12. vietu vīriešu konkurencē un 16. vietu sieviešu vērtējumā. Ja daiļais dzimums „īsajās” sacīkstēs nerādīja izaugsmi, tad kungi jau trešajā gadā klauvēja pie TOP10 durvīm.

Foto: Aiva Klepere

Šogad pasaules čempionāta formāts atgriezīsies pie 85 kilometru distances ar 4900 augstummetriem. Aptuveni 40 valstu nacionālās izlases 12. maijā PČ noskaidros labākos taku skrējējus individuālajā un nacionālajā komandu vērtējumā.

Lai arī taku skriešana ir tautas sports un valsts neapmaksā dalību pasaules meistarsacīkstēs, augot popularitātei, masveidībai un konkurencei, par ko varam pateikties arī Stirnu bukam, rodas iespēja Latvijas izlasei starptautiskā līmenī atlasīt spēcīgākos kandidātus. LVS juridiskais biedrs “Ultrataka” komandas atlasei izmanto ITRA snieguma indeksu (Performance Index), kas raksturo katra taku skrējēja veiksmīgākās sacensības sertificētās trasēs pēdējo trīs gadu laikā. Šis indekss ir kvalitatīvs rādītājs un punktus par centību nedod. Latvijā ir vairāki taku skrējieni ar ITRA sertificētām trasēm – Vilkaču maratons (VM), Zilonis Babītē (ZB), Cēsis Eco Trail (CET) un pieminētais SKM, kur šogad 6.oktobrī noskaidrosim pašmāju čempionus.

Latvijas taku skriešanas izlases sākumsastāvs dalībai PČ:

• Andris Ronimoiss (823 ITRA punkti, dalība 2016. un 2017.)
• Andris Ansabergs (749, debitants)
• Kristaps Broks (729, 2015. un 2017.)
• Artūrs Vadzis (713, debitants)
• Didzis Glušņevs (686, 2016. un 2017.)
• Ģirts Dakša (676, debitants)
• Oskars Cimermanis (673, 2016. un 2017.)

• Anete Švilpe (619, 2017.)
• Linda Boldāne (575, debitante)
• Viviana Veronika Kirilova (562, 2016. un 2017.)
• Jolanta Krastiņa (559, debitante)
• Ilze Limanāne (500, debitante)

Pieci skrējēji Latviju pārstāvēs trešo reizi, izlases sieviešu līdere PČ startēs otrreiz, bet netrūks arī debitantu. Lai iekļautos organizatoru noteiktajā 15 stundu sacensību kontrollaikā, ITRA aprēķinājusi, ka dalībnieku snieguma indeksam jābūt vismaz 500 punktu. Starp citu, vēl nav zināms, kur un cik garā distancē PČ risināsies nākamgad. Iespējams, ka 2020. gadā sagaidīsim arī jaunu čempionāta formātu.

© Es esmu Stirnu buks Ι 01 Tērvetes mežs I 2018. Pilna žurnāla versija pieejama šeit.