Kāpēc es skrienu un kā man veicās manā pirmajā maratonā!

Ir pagājusi tieši nedēļa kopš mana pirmā noskrietā maratona. Tāpēc nedaudz gribu pastāstīt, kā es gatavojos šim notikumam un kādas sajūtas baudu pašreiz.

Daudzi varbūt netic, bet šis tiešām bija mans pirmais maratons, doma bija tikai pierādīt sev, ka es varu, bet sanāca daudz labāk.

Pēc 15 pavadītiem gadiem basketbolā, atgriezos mājās, lai pievērstos darba karjerai, vēl 2011/2012 gada sezonu pavadīju SK Cēsis sastāvā un sezonu noslēdzām ar zelta medaļu Latvijas čempionātā. Pēc šīs sezonas sapratu, ka darbu un basketbolu apvienot ir diezgan sarežģīti  tāpēc nopietnāk pievērsos skriešanai, kas neaizņem tik daudz laika. Vairāk ar domu, lai uzturētu sevi formā. Pienāca 2012.gada ziema un izvirzīju sev mērķi – man vajag noskriet maratonu, vajag un viss. Skriešana ir kļuvusi par neatņemamu manas dzīves sastāvdaļu, tā ir kā mana atkarība, kas padara mani par spēcīgāku personu.

Savu pirmo pusmaratonu noskrēju 8.05.2011 un ieguvu 6.vietu, tā arī viss sākās, es sajutu jaunu adrenalīna garšu, kas mani motivēja tiekties pēc jaunām virsotnēm.

Sāku piedalīties “Skrien Latvija” posmos visas vasaras garumā dažādās Latvijas pilsētās. 2011 sezona jau bija tīri veiksmīga priekš iesācēja, bet 2012. skriešanas sezonu noslēdzu kopvērtējumā ar 5.vieta un savā grupā biju 3.vietā. Hobijs/dzīvesveids, nekas vairāk.

Atminos sevi basketbola nometnēs, kad vajadzējis skriet 5km krosus pa mežu, nu ļoti nepatika, toreiz pat iedomāties nevarēja, ka kādreiz skriešu pusmaratonus, kur nu vēl noskriešu maratonu.

Vēljoprojām dzīvoju emociju “eiforijā”, liekas, ka tas vēl bija vakar…Es vienkārši baudu mirkli, baudu šīs emocijas, jo darbs tiešām tika ieguldīts liels un prieks, ka viss sanāca tik pozitīvi. Pāri visam ir gandarījums un apziņa, ka tikai mēs paši esam atkarīgi par savu dzīvi un neviens mērķis nav pārāk tāls, ja to grib.

Bargā ziema neatturēja noskriet 145 rītus pēc kārtas. Tas skan labi, arī nedaudz neticami, bet tā lepni. Katru mēnesi arī piefiksēju visus noskrietos kilometrus, tas stimulē un arī pēc tam ir interesanti apskatīties cik/kur noskriets. 2012 gadā noskrēju 3 900 km. Ne sniegs, ne puteņi nebija šķērslis. Arī ne -20 grādu sals…

Esmu rīta cilvēks, ceļos katru rītu pus 6, bez lielas piespiešanās, lielākoties bez modinātāja. Daudziem droši vien liekas, nu traka, bet es tiešām izbaudu skriešanu, neatkarīgi no lietus, sniega vai -20 grādu sala. Pati svarīgāka ir sajūta pēc tam, laimes hormoni ir uzkrāti un diena var sākties. Ja kāds rīts izkrīt, tad jūtos ne savā ādā, liekas, ka kautkas nav tā kā vajag. Skriešana mani atbrīvo, ļauj sakārtot domas… Jā, skrienot mūziku neklausos, man patīk dzirdēt kas notiek ap mani, savus soļus, elpošanu.

Man patīk pus 6 no rīta skriet un izbaudīt, kā mostas pilsēta, sāk kursēt pirmie trolejbusi, sētnieki sāk rīta cēlienu un suņu saimnieki ved pastaigā savus mīluļus. Skriešana atmodina manu ķermeni, domas un sajūtas sagatavo dienas darbiem.

Sagatavošanās procesā protams nācās atteikties no ļoti daudz lietām, bet tas bija tā vērts.

Kad novembrī pieteicos startam, pildot pieteikuma anketu bija jānorāda plānotais finiša laiks, plāns tad bija no 3h30 – 4h, liekas biju sevi novērtējusi par zemu un tad vēl īsti pat nebiju pārliecināta vai vispār spēšu.

Nedēļu pirms starta jau bija pamatīgs stress un bailes. Stress, kā jau parasti, pirms sacensībām , bet bailes vairāk no tā vai to spēšu, vai kas nesāks sāpēt trases laikā, jo traumas no basketbola laikiem ik pa laikam liek sevi manīt un manam ķermenim tas(skriešana) tomēr bija vēl kas jauns. Bet trasē jutos lieliski. Tas laikam pierāda to, ka gatavošanas bija pareiza. Jā, man arī nav trenere, kas palīdzētu sagatavoties, sniegtu kādu padomu, jo šajā jomā esmu diezgan liels “nezinītis”, nu jau varētu teikt, ka biju. Pati visu esmu izpētījusi un apguvusi caur forumiem un blogiem. Laikam, ja vēlme startēt nebūtu tik liela šaubos vai būtu bijusi tik liela pacietība pašai visu izzināt. Smēlos idejas no cilvēkiem kas maratonus jau bija skrējuši un dalījuši par to ar citiem. Daudzas lietas iztestēju skrienot pusmaratonus. Aprīlī noskrēju 2 pusmaratonus, tas ļoti palīdzēja sagatavošanās posmā, bija ielikts labs pamats. Vienu noskrēju Rēzeknē un otru Biķerniekos, kur laboju arī savu personīgo rekordu par 58 sek, tagad tas ir 1h24min35sek. Trenera neesamība, manuprāt, bija viens no spēcīgākajiem aspektiem kas sagatavoja manu prātu un ļāva izzināt savas iespēju robežas, jo tikai es pati spēju sadzirdēt savu ķermeni.

Pēc Rēzeknes veiksmīgā starta kur ieguvu 2.vietu tiku uzaicināta pievienoties ASICS komandai. Man tika notestēta pēda un atrasti piemēroti apavi gan treniņiem, gan sacensībām. Kvalitatīvi sporta apavi un apģērbs noteikti ir viena no panākuma atslēgām, jutos fantastiski.

Runājot par pašu starta rītu, piecēlos jau 4 no rīta, satraukums protams liels, bet noskaņojums vareni labs. Brokastis ikdienā neēdu, bet piespiedos apēst auzu pārslu putru, enerģiju vajadzēja, tas ir labākais sportistam – starta dienā, vismaz man. Tā kā esmu rīta cilvēks, tad starta laiks 8.30 bija perfekts priekš manis.

Ja man būtu jāmin grūtāka trases daļa, tad tā bija no 2.-3. km, varbūt no stresa, nezinu, bet likās vai tiešām jau jāstājas āra, pamatīga duršana sānos, bet nedaudz aprunājos ar sevi un sapratu, ka jātiek pāri. Tā arī bija, pēc tam visu trasi jutos lieliski.

Pasākums tiešām bija noorganizēts ļoti labi, paldies visiem brīvprātīgajiem, šie cilvēki tiešām paveica pamatīgu darbu, lai skriešanas svētki būtu izdevušies. Šajā maratonā iemācījos dzert no glāzītes skrienot, pirms tam pusmaratonus noskrēju nepadzeroties, jo sagādāja problēmas aizrijoties ar ūdeni. Bet šoreiz tam vajadzēja tikt pāri. Pirmais mēģinājums aizgāja arī degunā, otrais jau bija precīzāks. Problēmas sagādāja arī glāzītes paņemšana, trieciena rezultātā daļa dzeramā izlīst, tāpēc iespēju robežās katru reizi mēģināju tikt pie divām, katrā rokā pa vienai, un tad jau arī kas tika mērķī. Jāpiešaujas gan pie glāzītes paņemšanas, gan tā satura nogādāšanu mutē, kas nemaz nav tik vienkārši kā izskatās, jo nedrīkst pazaudēt tempu. Vēl kolosāla lieta bija ūdens švammes, labs veids kā atsvaidzināties. Šoreiz jāatzīst,  ka vīrieši spēj būt arī džentlmeņi maratona trasē. Vienā situācijā gluži vienkārši bija tik liela drūzma pie dzirdīšanas punktiem, ka līdz švammēm nemaz netiku, bet izpalīdzīga vīrieša roka man pasniedza švammes. Sajutos īpaša… Tāpat garāmbraucošs velosipēdists tādā pat situācijā pieveda man klāt ūdens švammes, jo redzēja, ka es nemaz līdz tām netiku. Vēl ļoti īpašu paldies gribētu pateikt diviem riteņbraucējiem, kuri pievienojās mums pēc 21.km. Šis posms no 21 km – 30 km man bija ļoti svarīgs gan psiholoģiski, gan arī tempa noturēšanas ziņā un tas man lieliski izdevās. Pirmos 21 veicu 1h29 minūtēs, pilno pieveicu 3h 02 min, tātad lielu kritumu nebija, spēju noturēt plus/mīnuss vienmērīgu tempu. Šie visi mazie sīkumi veido maratona vidi, jo pāri visam maratons nav tikai par skriešanu, tas ir par saskarsmi ar skrējējiem, par visām mazajām detaļām, kuras kopā maratonu veido par atsevišķu notikumu, jēgu un noskaņu.

Tātad pēc 21. km sanāca skriet 3h tempa turētāja grupiņā, bijām kādi apmēram 6 cilvēki. Tad viens pārītis mūs apgādāja gan ar ūdeni, gan enerģijas dzērieniem, pēc kuriem pat tika braukts uz veikalu. Ja šie cilvēki kādreiz izlasīs šo, tad paldies, Jūs bijāt fantastiski. Tiesa šī grupiņa ilgi kopā gan neturējās, šķiet pats tempa turētājs finiša ieskrēja viens, es pēc viņa. Bet tas bija jauks kopā skrējiens, kaut uz brīdi, tas palīdzēja saņemties otrai trases daļai.

Tad arī sekoja skrējiens Skanstes ielas rajona, vienatnē un saules karstumā, nākamais pasmagais posms bija Ķīpsalā, karsts un praktiski neviena cilvēka, izņemot policistus, kuri kontrolēja ceļus. Šajos posmos bija absolūts darbs ar sevi, kurā ir sevi jāsalauž un jāuzbūvē no jauna, lai nepadotos.

Bet kopumā varu teikt, ka tik ļoti lielu karstumu tomēr nejutu, skrienot pāri tiltiem un pa Krasta ielu varēja sajust vēju un dzestrumu no Daugavas puses. Biju domājusi, ka būs daudz grūtāk. Tiešām neapskaužu tos kam starts bija 12.30 un 13.30, tad jau karstums bija neizturams.

Daudzi to nezin, bet skrēju pēc izjūtām un tikai 1 km pirms finiša uzzināju, ka esmu 4. kopvērtējumā un pirmā no latvietēm. Pēdējais kilometrs cauri Vecrīgai bija kā lidojums un tad arī finišs…tās sajūtas ir neaprakstāmas  kad visi par Tevi priecājas un atbalsta, paldies visiem kas bija un atbalstīja. Arī tiem no trases malām visas trases garumā.Finišā ieskrēju ar zosādu un asarām acīs, jo es to biju izdarījusi… Pāri visam bija laimes sajūta, jo nezinot par to, kurā vietā es esmu, man nebija sevī jācīnās ar spiedienu. Es skrēju sev un savās domās līdz pēdējam mirklim.

Daudzus izbrīna tas, kā basketbolists var kļūt par skrējēju, laikam jau var, bet par 100% es sevi par tādu neuzskatu. Es skrienu priekam, baudu to sajūtu, ko sniedz skriešana. Skriešana ir kā atkarība, rītu nevaru iedomāties bez tās, kā saku, tas man kafijas vietā.

Runājot par sajūtām – spēlējot basketbolu esmu izbaudījusi daudzus emocionālus brīžus gan Latvijā, gan ārzemēs, bet šis bija atkal kas cits. Spēlējot komandas sporta veidu, ja neiet spēle Tevi var nomainīt un kāds var nākt tavā vietā, bet skrienot Tu esi viens un viss ir atkarīgs tikai un vienīgi no Tevis. Šī ir atkal citāda uzvaras garša… Basketbolā ir tas komandas gars un kopības sajūta, par kopā paveikto, bet skriešanas mirklis ir tas, kur stāsts, sajūta un spēks ir tikai par tevi individuāli un var ļauties lepnumam, kas nav jādala ar citiem.

Arī es gatavojoties esmu iedvesmojusies no citiem cilvēkiem un ceru, ka kāds varēs rast kādu iedvesmu no manis. Tam nav jābūt noskrietam maratonu, jo katrs mērķis ir individuāls ceļš. Mērķis, ko mēs katrs sev atrodam un kas var sniegt prieku, pamainīt ikdienu vai atvērt jaunus apvāršņus ir drosmīgs lēmums, kura sākums ir šis pirmais solis, kas sākas tikai un vienīgi no Tevis paša.

Lai izdodas!

Pārpublicēts ar Lienes Bernsones atļauju.