Kalifornijas piedzīvojumi maratonista gaumē (nobeigums)

Maratona Expo

Šo pasākumu gaidu ar lielu nepacietību. Esmu noilgojies pēc maratona – kopš pēdējā šāda pasākuma ir pagājuši gandrīz 4 gadi, un Expo ir tā svarīga sastāvdaļa, jo bez numura izsniegšanas ir dažādi citi pasākumi: semināri, produktu demonstrācijas, dažādu kaimiņu un attālu maratonu reklamēšana un, protams, skriešanas labumu tirdziņš. Negaidīti šis pasākums izvēršas par ģimenisku pasākumu, jo pretēji manām vēlmēm braukt vienam pašam ar metro tiek piedāvāta iespēja aizvest ar mašīnu un izklaidēt atpakaļceļā. Tik lielu interesi neesmu gaidījis – laikam jau visiem gribas redzēt, kāda ir skriešanas virtuve no iekšpuses. Ierodamies ap pusdienlaiku, veiksmīgi noparkojamies, iztiekot bez maksas  stāvvietā. Tā ir laba zīme, un, pasmaidot par šo veiksmi, dodamies sirojumā. Tik ātru reģistrāciju sen neesmu veicis. Parādu savu reģistrācijas apstiprinājumu – pretī saņemu maisiņu ar numuru, čipu, oficiālo maratona krekliņu un dažādiem sponsoru labumiem. Pārbaudu visas oficiālās nepieciešamās lietas, jo Berlīnē atjēdzos, ka kaut kas nav kārtībā tikai pēc tam, kad sāku baudīt sponsoru labumus, atrodot lietas, kas pienākas daiļajam dzimumam.  Tā arī bija – esmu ar kādu sajaukts. Izrādījās, ka tiku pierakstīts jauko dāmu sabiedrībā un reģistrācija bija jāiziet pa jaunam. Šoreiz visas lietas ir kārtībā. Tiesa, ir maza nianse – Champion Chipa vietā man izsniedz mazu papīra loksnīti ar svītrkodam līdzīgu zīmējumu un manu uzvārdu. Esmu mazliet neizpratnē, jo agrāk neko tādu neesmu redzējis. Ilgi neskumstu – par to ir padomājuši paši organizatori. Simpātiskas meitenes ar manekenu palīdzību laipni demonstrē, kā tā lieta pareizi jādara un secinu, ka nekas sarežģīts tur nav. Vēl vairāk man patīk tas, ka nebūs jārūpējas par čipa atgādāšanu organizatoriem – tas ir sīkums, bet patīkams.

Maratonu pieveikušais ASICS Kayano ar agrāk neredzētu čipu

Izgājis oficiālo daļu, meklēju izklaides paviljona nodaļā, kur cilvēku ir daudz vairāk, un tas jau ir saprotams. Ir ko redzēt, dzirdēt, lasīt un pat baudīt. Šā Expo piedāvājumu nevaru salīdzināt ar Berlīni, kur tikai tirdzniecības komplekss bija reizes 4 lielāks par Skonto izstāžu zāli. Pats iegādājos to, ko biju piemirsis, kad pasūtīju ASICS botes.  Komplektā ar tām gribu speciālās skriešanas zeķītes. Šo ērtību esmu jau paspējis novērtēt mājās. Kā uzvelku zeķes pirms skrējiena, tādas,  nesaņukātas varu arī novilkt. Izklausās gandrīz vai pēc reklāmas :) Bet man tiešām tīk šis izstrādājums!:)  Speciāli maratonam vēl iegādājos enerģijas želeju. Un tas no manām speciālajām vēlmēm ir viss. Meklēju vēl lētu pudelīšu jostu, bet neko piemērotu neatrodu. Pa ceļam starp dažādiem piedāvājumu galdiņiem tieku pie gardumiem – sākot no bezcukura ievārījumiem, beidzot ar jaunākajiem sponsoru izstrādājumiem enerģijas batoniņu jomā. Dažus tādus arī “privatizēju” un vairākus nogaršoju jau turpat uz vietas, jo vēders pieprasa  pusdienas  Pie viena mani cenšas savaņģot kāds no vietējiem maratoniem.  Man jau nekas pret to nav, bet ar to, ka uz manas vējjakas ir uzraksts “CALIFORNIA”, vien nepietiek – apmaksāt manus ceļa izdevumus no Latvijas tie nav ar mieru un pēc kenijieša es arī neizskatos :)

Kamēr es šiverēju pa vienu zāles galu, manējie ir atraduši vietu, kur pie jebkura manis izvēlēta skriešanas apavu pāra, var tikt, par, manuprāt, niecīgu summu $50. Apavi jauni, iespējams, kādam ir bijuši par mazu un atnesti atpakaļ.  Sev paņemu otru identisku pāri no ASICS Kayano sērijas – tik ļoti man šis modelis ir iepaticies pa amīšos pavadītajām dienām. Meklēju arī kaut ko no “vietējiem” izstrādātājiem – New Balance, Saucony, Brooks, K-Swiss un vēl dažiem citiem, kas man nav zināmi – ir daudz kas, bet mana izmēra klāstā nav nekas tāds, kas man uzreiz iekristu sirdī.

Garām staigājot, pamanu iespēju tikt pie T-krekla. Tik vien, kā man esot jāpiereģistrējas kādā skrējēju aktivitāšu mājaslapā www.strands.com – sola visādus labumus – pat iespēju augšuplādēt savus skrējienus no mana Garmin’a un saņemt konsultācijas par treniņiem un visu ko vēl. Ātri aizpildu reģistrāciju, ar visu foto tieku piereģistrēts un saņemu savā krekliņu kolekcijai vēl vienu eksemplāru :)

Tas ir gandrīz viss – gribu jau doties prom, bet kā jau vienmēr pašās beigās uzpeld kaut kas interesants.  Manu acu skatu piesaista Power Balance reklāmas stends. Pienākot tuvāk, meitene man piedāvā uzvilkt aproci, bet pirms tam  man liek nostāties un izstiept rokas T-veidā, labo celi pacelt augšā 90° leņķī. Man tas izdodas, bet nav viegli noturēt līdzsvaru. Daudz vieglāk manai asistentei izdodas izsist no līdzsvara un nospiest šo celi uz leju. Eksperiments turpinās, un uz manas kājas tiek uzlikta aproces veida apsējs – mēģinājums tiek atkārtots. Atkārtoti līdzsvaru man izdodas noturēt neticami viegli, bet manis izsišana no stabilitātes ar vienkāršiem paņēmieniem ir stipri apgrūtināta  – vecais paņēmiens vairs nedarbojas. Fantastika! Gana iespaidīga mūsdienu tehnoloģiju demonstrācija :) Palasījos vēlāk interneta vietnē – pielietojums šai tehnoloģijai varētu būt gan dažādu sporta veidu treniņos, gan daudz kur medicīnā un citās nozarēs. Vairāk neiedziļināšos un ļaušu jums pašiem gūt   vajadzīgo info no izstrādātājiem.

Vakars pirms maratona

Tā nu es esmu iegādājies visu, kas man ir nepieciešams maratonam un mājām. Uz Pasta-party nepalieku – gribu mierīgi pavadīt vakaru mājās.  Bakāju iekšā jau kuro dienu auzu pārslu biezputru ar visādiem labumiem – netiek žēloti visvisādi žāvēti augļi, medus un rieksti. Gaļu nelietoju – tā man pašlaik nav nepieciešama. Mazliet izmantoju arī zaptes no Expo, kas arī maniem radiņiem garšo visai labi. Mantas skriešanai ir pārbaudītas iepriekšējā dienā, un tur nav nekādu problēmu.

Transports manām vajadzībām ir nepieciešams arī maratona dienā, jo, kā izrādās, svētdienās tas sāk kursēt tikai no 8.00, bet mans starts ir jau 06.06 pēc vietējā laika. Neērti skrējējiem, it īpaši tiem, kas ieradušies no tālienes. No citas puses  – pilsētas vadību  arī var saprast: savi ienākumi būs viesnīcām un taksometriem. Liekamies uz čučumuižu astoņos, jo celties nepieciešams visai agri …

Rīta stresiņš

Pašam nostrādā iekšējais pulkstenis un augšā esmu jau 02:30 – kādu 1/2stundu pirms zvana modinātājs. Ieturam vieglas brokastis. Pēdējais skats uz Rīgas Maratona “somu” – viss ir ielikts pēc iepriekš  sastādīta saraksta un dodamies ceļā. Pāri tiltiem tik agri nav problēmu tikt pāri – nav nekādu rindu un noparkojamies galapunktā kādu 10 minūšu gājienā no starta vietas. Cenšos iegaumēt vietu, kur esam nolikuši mašīnu, jo iespējams ir viss, arī mazliet pazust pēc lielajā pūlī pēc maratona finiša. Nav jau nekas ļoti sarežģīts meklēšanā, bet gaismā tā vieta noteikti izskatīsies savādāk nekā tumsā.

Veicu vēl dažas manipulācijas ar numuru, kuru no dators ir aplaimojis ar visai simetrisku ciparu salikumu: 5115. Paša numura konstrukcija ir visai praktiska. Katrā no tā stūriem ir caurums, kas atvieglo tā piestiprināšanu kreklam. Tik pat praktiska ir vieta numura otrajā pusē – kontaktinformācijai kādai personai, pēc kuras var sazvanīt, ja nu kas nelabs ar dalībnieku notiek maratona laikā. Neesmu pārāk māņticīgs, bet katram gadījumam uzrakstu savas māsas vārdu un tās telefona numuru (tpu-tpu-tpu… pāri kreisajam plecam).

Laiks doties uz starta koridoru. Pa ceļam izmantoju publiskās tualetes vienā no lielajiem veikaliem-biznesa centriem, kur ieeja ir cauru diennakti. Droši vien, ka tāpat vien nelaistu iekšā, bet apsardze ir pretīmnākoša skrējējiem un pilsētas viesiem. Izrādās, es nemaz neesmu pats gudrākais – man priekšā ir citi skrējēji, tāpēc mazliet iznāk uzgaidīt, bet par to nesatraucos, jo laika ir gana daudz. Riskēt ar starta zonas tualetēm nav vēlmes, jo tur prognozēt kaut ko ir nepateicīga lieta.

Svaigs un smaidīgs īsi pirms starta!:)

Starta koridora rajonā ierodos 20 minūtes pirms starta šāviena – elite jau ir aizskrējusi un 2. “vilnis” jau arī paspējis pateikt “attā!” tiesnešiem un saviem atbalstītājiem, trešais  arī tūlīt  pat dosies ceļā. Joprojām ir krēsla, bet nu vairs nav tā, ka kaimiņš kaimiņu neredz – ir palicis visai gaišs. Temperatūra, kā jau solījuši sinoptiķi +13°C – ideāls laiks priekš maratona – vēlāk būšot mazliet siltāks, bet pāri +16 grādiem no rīta nesola. Veicu iesildīšanos un minūtes 5 pirms starta atbrīvojos no vējjakas, tā man vairs nav nepieciešama.  Atrodu savu starta koridoru, kuru jau ir okupējuši vairāki skrējēji ar melni baltiem numuriem. Secinu, ka starts būs visai jautrs – stipri vairāk ir skrējēju no 2.pusmaratona (kopā tādu ir divi un katrs startē no savas vietas) “viļņiem”. Kamēr gaidām starta šāvienu, notiek iepazīšanās tūre ar starta kaimiņiem – iespējams, ar kādu no tiem būs iespēja paskriet kopā. Īsinām laiku un pie viena arī mazinām starta stresu. Man kā daudziem citiem uz numura ir vārds un esmu paspējis “izskaidroties” par savu izcelsmi. Dažam labam liekas, ka esmu no plašās Krievzemes – vārds vedina uz to, bet ko lai dara, ja tā līdzība ir gana liela. Tiesa, krieviem, lai pareizi varētu izrunāt,  angļi raksta ar “Y”, un parasti galā nav “s” burta. Izrādās, ka konkurenti nav vietējie – itāļu maratontūristi,  un viņiem arī lasās kā   “Ju”. Par Latviju ir dzirdējuši, kā nekā mums ir kas kopīgs – esam ES dalībvalstu pārstāvji. Neko vairāk par Latviju nezina – tagad vismaz zinās, kā manu vārdu izrunā pareizi :) Esmu tālu ceļu mērojis, bet neesmu ne tuvu tālākais ciemiņš šajā maratonā. Saskatu VSK “konkurējoša” kluba nosaukumu ar ķenguru uz muguras. Mani māc interese, cik ātri šī somainā zvēra īpašniece pārvietosies maratonā – varbūt varam sarunāt uz kādu laiku sadarbību distancē? Esmu mazliet vīlies – skrējēja iemaldījusies šajā starta koridorā un nezin, cik ātri šoreiz sanāks skrējiens. Vairāk domājot par finišēšanu, saku, ka mana vēsture ir līdzīga, bet rezultātu plānoju ap 4:05-4:10, jo distance nav gluži līdzena. Izsaku komplimentu par ķenguru. Izrādās, tas esot viņas talismans, jo esot no pašas Melburnas, 1956. gada Olimpisko spēļu galvaspilsētas. Mans temps esot nedaudz par ātru, bet tas nav nekas nelabojams, jo pa ceļam būs pietiekami daudz palīgu, kas uzturēs vajadzīgo tempu.

Aiziet, Maratons!

Masu starts SF maratonā

Nogrand starta šāviens! Lielais burts “M” raksta nodaļas nosaukumā nav nekāda drukas kļūda. Lai arī ir iesācies jau mans 5.maratons – es respektēju šo distanci un dalībniekus, kas veic šo distanci. Nav bailes par to, ka netikšu līdz galam. Atšķirībā no sengrieķu leģendas par pirmo “maratonistu” šajās sacensībās piedalās gana trenēti sportisti, un arī pats esmu gana daudz izdarījis + visam – tehnoloģijas dara to lietu komfortablāku un drošāku, ka paliek tāds “sīkums” – tikt līdz galam! Atkāpties vairs nav kur – mani gaida aizraujošas 26.2 jūdzes pa San Francisco. Uzreiz aiz starta līnijas noķeru no visām pusēm ar interesentiem ielenktu “peismeikeru” – latviski man šis vārds skan kā “tempa veidotājs” – organizatoru algots maratonists, kas skrien vienmērīgā tempā, apkāries ar uzrakstiem un plakātu par viņa nodomiem finišēt ar rezultātu 4:15. Mani tas maz interesē – vismaz sākuma ātrums noteikti būs augstāks. Izvēlos stratēģiju, ka pirmā daļa tomēr jāskrien ātrāk, jo iesākumā nav pārāk daudz kāpumu. Trase ved  gar līci, kuru apsēdušas neskaitāmas jahtas.

Es un jahtas - mūku cik kājas nes! :)

Ir līdzens, un mans temps ir pakārtots tam – cenšos iesākumā turēt ap 5:15-5:25 min./km, distance un organisms ar laiku noliks visu pa vietām gana savlaicīgi. To jau esmu iemācījies no garajiem pirmsmaratona skrējieniem un paļaujos uz to. Pirmais dzirdināšanas punkts ir jau ap 3. kilometru, bet mani tas neinteresē un dodos tālāk, apdzenot vienu skrējēju pēc otra. Lielākā tiesa no tiem ir 1/2maratonisti, kas startējuši agrāk – burzmas nav pārāk lielas. Līča bulvāris ir gana plats un vietas pietiek jebkādiem saprātīgiem manevriem. Pirmā piecīša beigās nokļūstu pie manis agrāk jau lūkotā  kāpuma – nav garš, toties gana stāvs. Manu komforta sajūtu tas nemazina ne par gramu – tā vien liekas, ka iepriekšējais gads ir pavadīts to vien darot, kā cīnoties ar visdažādākiem šķēršļiem,  un šis kāpums liekas gana vienkāršs. Lai arī temps ir lēnāks par iepriekšējo, man liekas, ka es vienkārši lidoju, jo bez manis te ir gana iespaidīga kolonna ar “kalnā kāpējiem” – kalni nav nekādi brāļi. Atkal ir līdzens, bet ne pārāk ilgi. Veicot piruetes pa (no)uzbraucamo pievadceļu pretējā virzienā, uzcilpoju SF simbolā – Golden Gate Bridge. Biju to šķērsojis jau agrāk ar auto, bet tas, cik varens viņš ir, sāc saprast tikai tad, kad šķērso to ar kājām. Nokrāsots sarkanā krāsā un liekas, ka ir viens liels milzenis, kas pacietīgi nes tevi pāri līcim. Tilts ir miglā tīts, un jau sāk rasināt – saule pamazām cenšas izcirst sev ceļu. Tiesa, skriet pa tiltu man ir mazliet  nekomfortabli, jo skrējējiem ir atvēlētas tikai 4 rindas – 2 uz vienu pusi, 2 uz pretējo. Bet tieši  tilta rajonā pievienojas otrais pusmaratons, kas padara tiltu kā lielu skudrupūzni.  Ne visi “lēnie” skrien, ievērojot manas tiesības viņus apdzīt pa kreiso pusi. Esmu gana ašs, un kājas tā vien nes pāri līcim, ka nav gribas bremzēties – daru to,  kas jādara – cenšos apdzīt pa kreiso pusi un uzmanos no tādiem pašiem “trakajiem” :) Tilta vidū, ticis pāri SF robežai, paskrienu garām ne gluži Abebe Bikilam, kurš Olimpiskās spēles maratonā uzvarēja ar plikām pēdām, bet nēģerpuisim, kam, iespējams, arī ir ērtāk pārvietoties šādi, kas pēc uzvarētāja neizskatās, bet līdz finišam tiks – tāds ir mans “eksperta” vērtējums :) Beidzot, esmu pārcilpojis pāri tiltam, un nu jau esam Oklendā – metam nākamo cilpu atpakaļceļam. Veikti ir 8km, un, kā jau noprotat, te ir arī dzirdināšanas/ēdināšanas punkti ar enerģijas želejām un citiem labumiem. Paņemu vien dzērienus – man visai garšīgu sponsoru dzērienu un piedevām arī ūdeni. Berlīnē Coca-Cola’s  “Gatorade” un Latvijā noprovētais “Powerade” ražojumi ir gana labi man pirms/pēc skrējieniem, bet sacensībām man tie liekas par saldu. Šis dzēriens ir gana labs – neredzu uzreiz nosaukumu, un ir vēlme to uzzināt vismaz finišā. Atšķirībā no agrāk redzētajiem maratoniem te ir gana iespaidīgas atkrituma kastes un vairāki brīvprātīgie dežurē ar lieliem maisiem, kur var iemest mazās papīra glāzītes  ar precizitāti ne sliktāku, kā Valdis Valters slavas laikos darīja to basketbola laukumā metot sodiņus.  Atgriežos uz tilta un dodos atkal SF virzienā. Atpakaļceļš pāri līcim iet tik pat raiti – vidējo turu ap 5:25, un tas man patīk – nav diskomforta sajūtas ātrumā un liekas, ka viss notiek, tā kā jānotiek. Nokāpjot no tilta, seko neliels kritums, bet pēc tam skrējēji visai izretojas – ir sākušies kalniņi.

Tas, ka pusmaratons pasaulē nav tikai izredzēto sporta skriešanas distance, ir redzams ar neapbruņotu aci – skrien pa vienam, vai kopīgi – draugi, skolas, universitātes,  klubi, firmu komandas un līdzīgi klubi, kāds ir VSK Noskrien. “Easy runners” – mazliet uzjautrinošs nosaukums, bet tā vien liekas, ka tas atbilst šī klubiņa  skriešanas kredo – mazāk par 3 krekliņiem ar šādu uzrakstu vienlaicīgi nemanu. “Reklamē” sevi ne tikai sportiskas apvienības – bez uzmanības nepaliek saderināto pāris, kuriem pēc nedēļas jau ir paredzētas kāzas. Šī reklāma tā iedarbojas uz apkārtējiem, ka apsveikumu skaits jaunlaulātajiem distances garumā būs lielāks par to, ko viņi saņems visas atlikušās dzīves garumā! Lai viņiem nākotnē izdodas kopīgi nofinišēt arī kādā no maratoniem! To es novēlu viņiem, aizcilpojot garām! Nemanāmi ieskrienam  lielākajā no SF parkiem – Golden Gate Park, iespaidīga lieluma zaļā zona, kas līdzinās mūsu iemīļotajam Mežaparkam. Parka vidū jau no liela attāluma ir dzirdamas gana iespaidīgas ovācijas, un tā vien liekas, ka skan kāds koncerts, bet nekā nebija – te finišē “mūsējie” – 2.pusmaratona dalībnieki. Komentētājs tā uzkurina skatītājus un finišētājus, ka līdzjutēju un sportistu spiedzieni ir dzirdami vēl labu laiku, kamēr es aizcilpoju prom. Lūk tas ir tautas sports! Emocijas ir ļoti svarīgas! Tepat man tiek nākamais dzēriens un notiesāju pie viena arī savu līdzpaņemto želeju – uzdzeru pa virsu ūdeni no mazām papīra glāzītēm, bet “mazliet” neaprēķinu tās tilpumu. Tie nav mums pierastie 200ml, bet gan tikai puse un izrādās: tas ir par maz. Es jau esmu tikt tālu aizskrējis prom no dzeramajiem, ka nav neviena, kas varētu pasniegt papildus porciju ar šķidrumu. Redzu kādu kungu, kuram rokās ir ūdens pudele un apjautājos, vai nevar uzcienāt mani ar malciņu ūdens. “Welcome to San Francisco” atskan atbilde un ātri tieku pie papildu porcijas ūdens no glaunas metāla pudeles. Sirsnīgi pateicos par ūdeni un dodos tālāk.

Skatos savā datoriņā un secinu, ka tepat vien ir jābūt 1/2maratona atzīmei – paiet 100m, nākamie, un vēl nākamie – saprotu, ka kādam no mums ir kļūda mērījumos. Kad nu satieku 1/2-zīmi  piefiksēju, kāda tad ir atšķirība Garmin un organizatoru mērījumos. Tiesa, tā nav tik  liela, lai man būtu jāsatraucas par gala rezultātu – ap 400m. Man vienkārši ar to ir jārēķinās, izsakot savus minējumus par gala rezultātu. Pašlaik viss iet uz to, ka tikšu līdz finišam zem 4 stundām – esmu gana ātrs: 1:54:19, bet vai tas izdosies? Personīgā un maratona skrējēju pieredze rāda – viss atkarīgs no  skrējēja sagatavotības un tā izvēlētās  stratēģijas distancē, jo reāli maratonam otrā puse nav algebriski rēķināma lieta, un tā sākas nevis pēc 21km, bet gan skrējējam kritiskajos kilometros.  Pārsvarā tas ir posms no 30-35km, citam ātrāk, citam vēlāk. Garām aizdrāžas skrējēji ar dīvainiem numuriem – pat meitenēm ir tik daudz spēka, it kā tās skrietu vien dažus kilometrus. Tā arī ir – kaut kur te maratonistiem škērsojas trase ar maratona stafetes distanci. Pamanu arī kādu individuālistu, kas skrien sev vien zināmu kilometru skaitu – “progressive marathon” – šādu nosaukumu ir izdomājuši amerikāņi mūsu ex-Tautas Dziesmas maratona Tautas klases skrējiena analogam. Kurš no kura nošpikojis – nav svarīgi, princips ir viens. Dalībnieki skrien tik daudz apļu (aplis mazliet vairāk par 3 jūdzēm), kamēr ir spēks un griba, tiekot pie tādas pašas medaļas, kā maratonā, ja vari noskriet distanci, kas ir tai līdzvērtīga.

“Good job, Džuris!”

Skrienot pa distanci, ik pa laikam, dzirdu atbalsta saucienus skrējējiem – populārākais no tiem ir “Good job, guys!” – nesaprotu, kādu darbu tad esmu izdarījis, ja man līdz finišam vēl skriet un skriet … atceros tik, ka pagājušā gada Kuldīgas pusmaratona satelīta skrējienā es piedalījos ar krekliņu, kuram bija līdzīgs uzraksts – tulkoju toreiz burtiski un tā arī nesapratu, kas tas par labo darbu ir … :) Tagad jau es arī esmu gudrs – zinošs cilvēks, manas māšeles izskatā,  tā novēl  veiksmi :) Bet no fanošanas tas ne būt vēl nav viss – skrienot ārā no lielās riņķošanas pa parku, mani atbalsta  meitene, kas to lietu cenšas personalizēt ,un mans numurs ir gana informatīvs – nevienam to ar neslēpju. Atskan jau kuro reizi “Good job …. Džuris!” Nu tad beidzot es zinu, kā mani sauktu, ja es dzīvotu Amerikā! Bet, iespējams, ka kāds meksikāņu izcelsmes sarunas biedrs nosauktu par “Huris” – nav jau par ko satraukties :) Patīkami gan, ka kāds no malas personīgi atbalsta – tas dod papildus spēkus cīnīties ar kalniņiem un garo distanci vispār … pamāju ar roku pateicoties par atbalstu, un dodos ārā no parka, pa ceļu, kas nu jau iet stipri uz leju – ir sākušās SF ielas. Tās nav no tām, kas tika manītas centrā un apjūsmotas, ar piebildi, ka šādā pilsētā mani nu ne par kādiem labumiem neiemānīsi  dzīvot. Bet tās ielas ir ar savu viltību – mazliet uz augšu, bet vēl vairāk tās iet uz leju. Tā kā tādi tramplīni. Uz augšu viss ir kārtībā, bet tās nogāzes … man sāk ar vien vairāk nepatikt – neesmu spējīgs skriet tik ātri. Ceļi to vienkārši neļauj. Vēl vairāk, man iznāk pat piebremzēt.  Ir sākušies “jautrie” 30-tie kilometri, kad sevi kontrolēt jau tā ir grūti. Vienīgais pie sevis ceru, ka tā tie arī paliks grūti vien uz papīra un pārāk liela krituma ātrumos man nebūs.

SF Maratona reljefs

Vairāk jau orientējos pēc jūdžu stabiņiem – cik tad man vēl ir palicis. Pamanu 3 jūdžu atzīmi – tātad, līdz finišam vairs mazāk par 5km. Priecājos: “Kas ir 5km salīdzinot ar jau paveikto”.  Skrienu un redzu, daudziem nav gājis tik pat labi uz šo brīdi kā man. Ik pēc pāris simts metriem kāds ir nogājis maliņā, un tā vien liekas, ka grib mest plinti krūmos – cenšos uzmundrināt savus konkurentus un mazliet spēlēju uz jūtām: “Ir palicis mazāk par 2 jūdzēm – turies!”. Tā es uzmundrinu viņus un pats sevi. Dažam tas arī palīdz – no soļošanas pāriet uz lēnu riksīti – tas nav pārāk ātri, bet tomēr ieguvums. No lielajiem augstumiem esmu norāpies pie ūdens – lielisks skats uz līci no pēdējā kalniņa. Līdz ar to arī saulīte parāda savu vaigu. Iznācis, ka esmu izrēķinājis pareizi ar savu ātrumu distance laikā – tiem, kam būs jācilpo 5.stunda, būs vēl jāpacīnās arī ar to. Parasti, kad skrienu treniņos un sacensībās, manas frizūras dēļ, saules ietekme uz mani nav pārāk laba – tāpēc iznāk izmantot kādu no galvas aizsarglīdzekļiem. Šis rīts kā visi iepriekšējie, ļauj iztikt bez tiem un izmantoju vien sviedru banti.

Pēdējā jūdze! Cenšos mazliet palielināt tempu – konkurenti uz to mudina, bet ne te nu bija …. pēkšņi mans labais celis sāk protestēt ar spēcīgām sāpēm. Variants no tiem, ka nekad nevari paredzēt, kas notiksies vēlāk, un mans labais nodoms paliek bez realizācijas – tagad jau domāju, ka varētu vienkārši tikt līdz finišam. Saprotams, ka ātrums krītas, bet ne tik kritiski. Dažam lēnākam konkurentam manis iespētie 6:00-6:05 min./km liktos pat ļoti labs ātrums, tāpēc, sakozdams zobus pacietīgi tipinu un to izmanto konkurenti – visiem gribas iekļauties maģiskajās 4 stundās. Pamanu vietējo “Big-benu” – tātad jau tuvojos finišam! Tur mūs apsveic  runnersworld.com maratonu apskatnieks un lielas personīgi pieveikto maratonu kolekcijas īpašnieks Bart Yasso. Viņa bildi esmu agrāk jau redzējis un uzreiz to atpazīstu – pamāju ar roku un saņemu pretim personalizētu apsveikumu :) Jūtos gandrīz kā mājās, jo esmu ticis pāri līnijai, par kuru sapņoju kopš sāku trenēties  pirms vairāk kā 2000 km! :)

SF maratona trases karte

Great job, Juris! :)

Tās ir manas emocijas pēc finiša. Pēc organizatoru pulksteņa secinu, ka esmu paspējis izskriet no 4 stundām. Ar to man arī pietiek – precīzu rezultātu uzzināšu vēlāk jau internetā. Pašu vairāk interesē tas, kas ir aiz finiša koridora, no kura man jāpazūd pēc iespējas ātrāk, jo finišētāju,   te šobrīd ir gana daudz. No lielajiem priekiem esmu piemirsis gan par Garmin apstādināšanu, gan par to, ka celis tomēr sāp.  Tāpēc esmu spiests pārvietoties lēnītēm uz vietu, kur dala visādus labumus – pirmo saņemu to, ko esmu pelnījis – medaļa ar vienu no SF simboliem – krabi vienā pusē, un otrajā – SF vizītkarte Golden Gate Bridge. Papildus ņemu ko tādu, ko gribas vēl vairāk – dzeramos un ēdamos. Atrodu arī Cytomax sponsoru dāvāto enerģijas dzērienu – tas liekas tik pat garšīgs, kā tas bija distancē. Tik pat labi ir arī batoniņi, no kuriem dažus apēdu uz vietas.

Laimīgais ar krabi :)

Tagad meklēju arī transporta līdzekli, kas mani aizgādās uz mājām, bet nekādi neatrodu – tik liels ir sagaidošo pūlis. Ilgi te uz vietas stāvēt nav spēka, jo saule ar vien vairāk atgādina par sevi. Dodos uz to vietu, kur esam sarunājuši tikšanos – pie gana ekstravagantas 2 galvu skulptūras. Tik lēnu gājienu sen neesmu pieredzējis, jo katrs pakāpiens abos virzienos (augšā/lejā) ir visai samocīts. Pa ceļam trāpās gana daudz “lieliska darba” vēlētāju – tā vien liekas, ka tā nav vienkārša laipnība, bet darba novērtējums :) Smaidu, cik daudz ir palicis spēka, un virzos uz savu mērķi. Kad nu esmu ticis līdz galam, mani gaida jauns pārsteigums. Bezpajumtniekiem ir organizēta iknedēļas svētdienas ēdiena dalīšana. Tā nu mana vieta ir aizņemta un aprobežojos ar vietiņu ēnā tepat blakus. Gaidu, klausos blakus kāda vietējā mākslinieka spēlēto ielas mūziku, bet uz sarunāto laiku nesagaidu manus transportētājus un – spēka ir palicis maz, un griba tikt pie pelnītās atpūtas ir gana spēcīga. Līdz mašīnai tikt un tur gaidīt – no tāda nodoma atsakos uzreiz. Rodas fiksā ideja – noder manis uzrakstītais telefona numurs ekstra-gadījumiem. Noķeru kādu pārīti, kuriem vajadzētu būt mobilais telefons un lūdzu atļauju piezvanīt māsai, jo esmu mazliet pazudis pēc maratona :) Arī šoreiz man veicas. Laikam jau, neizskatos pēc slēptās kameras aktiera, jo manis godam nopelnītā medaļa joprojām karājas kaklā, mazliet samocītais smaids un manis finišā saņemtais apmetnis liecina, ka situācija ir “nopietna” :) Vēl mazliet padiskutējam par manu akcentu un noskaidrojam, ka tomēr nav jāzvana uz Eiropu, bet tepat uz San Francisco, iespējams, kāda kvartāla attālumā, un es tieku pie kārotā “zvana draugam”. Māsa ir gana izbrīnīta un priecīga par zvanu, jo ilgu laiku ir gaidījusi pēc manis mērķētā rezultāta 4:10-15 vai ap  10:15 AM pēc vietējā laika. Kad nu tiekamies, noskaidrojas mani pazušanas apstākļi – finišā iepriekš domātajā laikā nav sagaidījuši un domājuši, ka tik kaut kas nav skriešanas laikā noticies. Man, atšķirībā no kolēģa Aivara RM ietvaros, nav izdevies izrēķināt līdz pēdējam sīkumam fotografēšanas vietas un finiša laiku. Iespējams, tas tāpēc, ka prognozēt, kā manas kājas un ķermenis uzvedīsies kalnos tobrīd nebiju spējīgs. Vienīgi kožu pirkstos, ka nepadomāju par sakara līdzekļiem, lai pēc finiša atvieglotu sazināšanos. Ko nu tagad – pēc kara jau visi esam gudri, un viss ir beidzies laimīgi.   Nav spēka pat pārģērbties, kas vairāk ir slinkuma pazīme, bet par vingrošanu biju atmetis cerības uzreiz pēc finiša līnijas šķērsošanas. Pašam pie stūres nav jāsēžas, tāpēc tā lieta ir daudz vieglāka un mēs dodamies pa taisno uz mājpusi.

Home, sweet home! :)

Pusdienas mani jau gaida – prasās šoreiz mazliet gaļas un to arī saņemu. Paralēli notiek ģimeniska preses konference par maratonu un tā laikā redzēto. Maltīte mani atdzīvina – sajūtas ir gana labākas nekā pēc Rīgas Maratona pusītes, pēc kura  atgūšanās bija visai smaga – jutos kā iztukšots. Tā ir mana organisma pirmā norāde uz pārāk augsto tempu sacensību laikā. Distancē varu justies pat ļoti labi, bet pēc kāda laika  organisms pasaka visu, ko viņš par mani domā.

Nenociešos ielīst internetā un uzzināt savu rezultātu. Uzzinu to pa aplinkiem ceļiem – epasts – >VSK forums. Acīgie jau ir pamanījuši un pat sekojuši manai kustībai pa maratona distances trasi online režīmā un rezultāts esot 3:56:42, bet vidējais temps ir vidējais temps 5:37 min/km – aptuveni tik pat ātrs, kā 30+ km labākajos treniņos. Pirmais mans iespaids – rezultāts atbilst ieguldītajam darbam – sīkāka analīze notiks jau Latvijā, kad emocijas būs mazāk, bet vēsais prāts ņems virsroku.

Mazā rehabilitācija

Nu jau ir laiks tikt skaidrībā par paša fizisko stāvokli, un cik tā pēdējās jūdzes trauma ir bijusi nopietna. Muskuļi nav skarti, bet vien ceļi nav simetriski, jo labējais ir mazliet uztūcis. Rīkojamies pēc sentēvu metodes – virsū uzliekams ir tas, ko varam pirmo atrast ledusskapī. No ledus atsakāmies uzreiz. Uzliekam kāpostlapu, kam iedarbība ir vēl labāka, jo strādā par diviem – saldēšanas  iekārtas vietā un ceļa rehabilitācijas jomā. Laimīgs noliekos uz gultu – netraucē neviens un nekas. Tik pat laimīgs arī aizmiegu.

Nakts paiet, kā mazam zīdainim, mostos pareizos laikos – gana mundrs, mazlietiņ pastaipos. Celis jau ir atžirdzis un redzu, ka kāpostterapija ir savu paveikusi. Ilgā ūdensterapija zem dušas dod papildus uzlabojumu tonusam, bet pēcmaratona skrējienu aizvietoju ar ģimenisku pastaigu vietējā apkaimē.  Vairāk gan neriskēju izklaidēties un vakarpusē tieku arī  pie masāžas, kas tiešām dod nepieciešamo relaksāciju, ka nākamo rītu jūtos fantastiski labi un droši dodos pirmajos kilometros pēcmaratona atpūtas tempā.  Tā es vienkārši izbaudu kustību skrējienā. Kā par brīnumu, nekas nesāp, nav smaguma muskuļos, kas pēc iepriekšējā maratona bija visai izteikti vairākas dienas, arī celis neprotestē pat pret asāku kustību.

Pēcmaratona periods iesācies ir gana veiksmīgi, un palikušas vien izklaides. Skrienu mazliet, 5-9 km, lai nepiemirstu kustību, jo uzreiz, nākamajā dienā pēc atlidošanas uz Latviju, esmu nolēmis “relaksēties” kopā ar VSK biedriem Kuldīgas pusmaratona ietvaros. Nedrīkstu laist šādu iespēju garām, jo esmu par to pirms gada paziņojis publiski un vārds ir jātur :)  Atpakaļ uz Latviju dodos pāris dienas pirms Kuldīgas pusmaratona jau mazliet pa citu maršrutu – SF → Vašingtona → Frankfurte→ Rīga. Sveika, Latvija – esmu mājās! Tāds ir mans ceļš uz 5.maratonu un mani piedzīvojumi Kalifornijā maratonista gaumē! :)

Mazliet par maratona statistiku:

• 1308 v. no 5096 dalībniekiem
• 1069 v. no 3371 vīriešiem
• V35-39: 199 no 571
• 1/2maratons: 1:54:19
• 20 jūdzes – 2:58:15
• Finiša laiks (čipa): 3:56:42
• Vidējais ātrums: 5:37 min./km

Uzvarētāji:

Dāmām:

1. Yoko Shibui, Minneapolis, MN – 2:46:34
2. Julia Mallon, Miami, FL – 2:59:32
3. Ligicz Ortega, Metepec, MX, 3:02:29

Kungiem:

1. Andrew Cook, Flower Mound, TX – 2:26:32
2. Guillermo Gonzalez, Pasadena, CA  – 2:33:55
3. Fritz Van De Kamp, Salt Lake City, UT –  2:34:01

Vairāk par rezultātiem var uzzināt ŠEIT

Noslēgumā atziņas par braucienu, maratonu, apmaratona norisēm:

• Brauciens izdevies visādos aspektos – ne uz brīdi nenožēloju, ka izvēlējos tieši šo maratonu un šo valsti un pilsētu. Ļoti daudz ir ko redzēt un attieksme pret skriešanu un vispār fiziskām aktivitātēm ir lieliska.

• Maratons organizēts izcili – nav no top maratoniem, pat ASV mērogos, bet pat mana kritiskā acs neredzēja kādus lielus mīnusus – liekas, ka izdomāts bija viss līdz pēdējam sīkumam. Par ēdināšanu, dzirdināšanu, trases un finiša tiesnešiem, sekretariāta darbību nav nekādu iebildumu – ja bija kāda problēma vai neskaidrība – atbilde tika dota visai operatīvi.

• Trases izvietojums patika – neko labāku uz pilsētas jautro kalniņu fona nevarēja izveidot.

• Par taktiku un stratēģiju maratona laikā nežēlošos – neko labāku izdomāt nevarēju, un tas attaisnojās. Rezultāts pats pasaka visu par sevi. Izskriet ar laiku mazliet zem 4:00 – neko vairāk es nevarēju vēlēties.

• “Par kalniem labāki var būt tikai kalni” – jau kuro reizi pārliecinos par šī senā teiciena patiesumu. Kalni augšup, man personīgi, nebija tik sarežģīti – toties atgriešanās uz zemi iznāca mazliet sāpīga. Ar to arī rēķinājos.

• Kas ir nepieciešams, lai nebūtu problēmu ar kustību no kalniem lejup? Ir dažas domas, bet gribētu dzirdēt no kolēģiem, kam ir lielāka pieredze šādos apstākļos trenēties un piedalīties sacensībās. Viena no panākumu atslēgām varētu būt svara samazināšana. Bet kā ir ar treniņiem un skriešanas tehnikas atstrādāšanu?

• Kā savu pirmo maratonu SF maratonu negribētu skriet – tāpēc  ieteiktu iesācējiem rīkoties līdzīgi un no ārzemju maratoniem meklējiet ko vieglāku.

• Treniņu posms tika veikts veiksmīgi – iespējams, bija arī dažas kļūdas un kāda neizdarība, bet bez tām neiztikt, it īpaši tāpēc, ka tā bija atgriešanās sezona un organisma reakcija uz treniņiem/sacensībām nebija tik labi prognozējama.

• Veselības problēmu – kā tādu sagatavošanas posmā ir bijis minimāli  – izdevās izvairīties no lielām problēmām, bet sīkās nebūšanas pieveiktas ātri un bez sāpēm. Tāpat izdevās sabalansēt treniņus un sacensības. Organisms pats pateica priekšā, kad bija mazliet jāpiebremzē. Iespējams, ka viens no iemesliem bija tas, ka netika likts uzsvars uz ātrumu treniņos, bet vairāk pievērsu uzmanību kilometrāžai.

• Aklimatizācija Kalifornijā (GMT-8) bija ļoti veiksmīga – būtībā pāris dienās iekļāvos vietējā ritmā. Taktika katram varētu būt savādāka.

• Svars gada laikā ir ievērojami krities un stabilizējies pie 80kg – tas tikai priecē, jo, lai mazliet raitāk turpinātu virzību uz priekšu, derētu atbrīvoties vēl vismaz no 5kg. Cik, tas būs viegli – par to vēl vēsture klusē.

• Vēsture ar apavu iegādi, iejādi un maratonu izvērtās visai veiksmīgi – ne brīdi nenožēloju par ASICS Kayano 15 iegādi un  to izvēli  maratonam. Pēc maratona nebija nevienas tulznas, neviena noberzuma. Sava loma te ir arī speciālajām šīs pašas firmas zeķēm. Paldies Nike botu pārim, bet maratonam tās nebija vairs īsti labas un veikt šo distanci būtu mazliet problemātiski.  Bija bažas par kāju adaptācija jaunajās botēs, bet laikam jau, tas skriešanas gariņš, kas mani visu laiku tirda, stāvēja klāt arī pāri dīķim. Gribētu iegādāties kādas konkurējošas firmas laba līmeņa apavus par ASV cenām, bet pašlaik tā, laikam nebūt prātīga ideja.

• Visbeidzot! Es gribētu pateikties: maniem kolēģiem no VSK Noskrien par atbalstu, padomiem, veselīgu konkurenci visas sezonas laikā – bez tiem es nekādi nespētu tik labi sagatavoties šim maratonam.  Ģimenei par to, ka spēja mani paciest  un atbalstīja visādos pasākumos un visādos veidos! Paldies visiem draugiem, kas turēja par mani īkšķi! LIELS Jums VISIEM PALDIES! :)

© Mošķis