Madeira Island Ultra Trail 2017

Madeira Island Ultra Trail 115km sacensības man bija kā otrais UTWT (Ultra Trail World Tour) posms šajā gadā, un pēc tam, kad Trans Gran Canaria skrējienā biju izcīnījis augsto 11. vietu, cerības uz augstu vietu bija arī šeit. Vēl rudenī, kad tika plānots šī gada kalendārs un tika uzstādīts mērķis iekļūt kāda no UTWT posmu top10, tieši Madeira šķita kā reālākā vieta, kur to izdarīt, jo parasti šeit bija salīdzinoši vājāka konkurence. Taču, tuvojoties sacensībām, kļuva skaidrs, ka viegli tas nebūs, jo publiski pieejamais elites sastāvs bija iespaidīgs un šķita pat spēcīgāks kā Kanārijās. Pirms starta tieku izlikts ar 27. numuru, bet pateicoties tam, ka vairāki stiprāki skrējēji tā arī nav ieradušies, uz starta es izeju ar 20. labāko reitingu.

Uz Madeiru dodos labā noskaņojumā. Fiziskā forma ir labākā, kādā jebkad esmu bijis un psiholoģiski es esmu labi noskaņojies cīnīties. Nelielas problēmas ir ar veselību, jo mani jau pāris nedēļas nomāc sāpes labās potītes rajonā, bet par laimi līdz izbraukšanas dienai tās ir apārstētas, un esmu pārliecināts, ka sacensībās man netraucēs.

Vēl pirms starta iztestēju vairākas daļas no trases. Sāku ar pirmo lielo kāpumu un pirmo garo noskrējienu. Jau pirms ierašanās Madeirā esmu baidīts, ka šeit būs daudz kāpņu, un treniņa laikā par to arī pārliecinos. Kāpumu pieveicu tempā, kas atbilst ātrākajiem pirms gada, un to pašu paveicu arī noskrējienā, bet pilnīgi sveikā cauri netieku, jo paša noskrējiena beigās izgriežu kreiso potīti, un, lai arī varu turpināt skriet, potīte turpmākajās dienās ir sapampusi un sāpīga.

Testu iziet arī trases augstākā daļa, kas tiek atzīta kā ļoti bailīga, jo takas ir šauras un aizas ir tuvu. Tāpat, jau tradicionāli, izpētu arī trases pēdējos kilometrus. Šoreiz dienu pirms starta lēnā pastaigas solī noeju pēdējos 12 kilometrus no pirmspēdējā kontrolpunkta. Par šo daļu esmu pateicīgs, tā ir vienkārša un ātra – kā reiz radīta man.

Kaujas plāns

Pats starts MIUT skrējienam ne ar ko sevišķu neizceļas. Izmantoju izdevību, ka esmu ticis pie elites numura, un starta koridorā dodos pavisam vēlu. Lai arī man šeit neviena kamera uzmanību nepievērš, ir laba sajūta atrasties starp pasaules labākajiem taku ultramaratonistiem. Parunājos ar kaimiņvalsts pārstāvi Vaidas un gatavojos startam. Nekā emocionāla. Jā, skan mūzika, jā komentētājs kaut ko aizraujoši stāsta, bet salīdzinot ar TGC vai Lavaredo pieredzēto, diezgan švaki. Tas man netraucē kārtīgi noskaņoties un, atskanot starta signālam, esmu gatavs.

Pirms starta

Pirmie 500 metri ir pa taisni, bet tad ceļš sāk strauji vīties augšup. Pirmais kāpums ir vien 2,5 km garš un tas ved pa ceļu, bet tas noteikti nav viegls. Jau otrajā kilometrā temps ir lēnāks par 10 min/km un, lai arī esmu līderu grupā, uz priekšu kustamies lēni. Pavisam drīz arī sākam dalīties nelielās grupās. Visiem pa priekšu, līdzīgi kā Kanārijās, aizskriet spānis Capell, bet viņam seko 2011. gada pasaules čempions, francūzis Clavery. Tālāk seko grupiņa ar elitāriem francūžiem. Starp viņiem ir arī nākamais uzvarētājs un viens no pasaules top10 skrējējiem D’Haene, kā arī vēl viens top10 skrējējs, visu UTMB individuālo distanču uzvarētājs Thevenard. Ja D’Haene izskatās pēc giganta, tad Thevenard viņam blakus – pēc pundura, un lielu pārliecību nerada arī viņa vairāk pludmalei piemērotie šorti. Es turos uzreiz aiz šīs grupiņas un kādā brīdī pat pamanos viņiem paskriet garām. Šeit nonāku ļoti nejaukā situācijā. Brīdī, kad kāpums paliek pavisam stāvs, parādās nepārvarama vēlme pāriet soļos, bet negribas izskatīties pēc muļķa, jo šo elitāro kompāniju esmu apdzinis vien pirms pārdesmit sekundēm. Vēl pāris sekundes paskrienu, bet tad aizmirstu kaunu un sāku iet. Gaidu, kad visa grupiņa man tūlīt būs garām, bet par laimi man aiz muguras soļu ritms izmainās līdz ar manējo un arī elitārā grupa pāriet soļos. Arī viņi ir tikai cilvēki.

Pirmais noskrējiens ir tikai kilometru garš. Man priekšā esošais skrējējs izskatās nožēlojami. Viņa nespēja trāpīt uz pakāpieniem un konstantā klupšana liek man apšaubīt faktu, ka viņš ir elites skrējējs. Ilgi šo mocīšanos nespēju noskatīties un pie pirmās labās iespējas steidzu viņam garām. Jau gandrīz no pašas noskrējiena augšas ir dzirdami atbalstītāju pūļi lejā esošajā pilsētā. Atmosfēra tur ir lieliska, un atbalstītāji ir ļoti skaļi. Visapkārt ir kameras, tiekam filmēti, fotografēti, jūtos kruts. Krutums gan izplēn līdz ar pirmā kārtīgā kāpuma sākšanos. Turpmākajos deviņos kilometros ir jāpieveic vairāk nekā 1000 augstuma metri, un tas nav viegls uzdevums. Pirmā daļa no kāpuma ir pa pilsētu, un šeit ir jāpārvietojas pa betona trepēm. Pakāpieni ir reti neērti. Pa diviem skriet nesanāk, bet pa vienam arī nav ērti. Skrienu ar vienu kāju pa diviem, ar otru pa vienam, bet tas ir tik kaitinoši un neritmiski, ka drīz vien visās vietās, kur iespējams, pakāpienus neizmantoju, bet skrienu blakus tiem. Joprojām turos grupā ar D’Haene un, lai arī kāpums nav viegls, jūtos labi. Tikai pēc tam, kad pilsēta ir galā, un kāpšana notiek pa koka trepēm, es nedaudz šo grupu palaižu pa priekšu, bet pirmajā kontrolpunktā kalna galā tāpat nonāku diezgan augstajā 5. pozīcijā un līderim zaudēju vien 1,5 minūtes.

Kāpnes, kāpnes, kāpnes

Treniņā jau iztestētais noskrējiens mani nedaudz biedē. Lukturis, lai arī krietni labāks kā Kanārijās, 100% drošību nesniedz, bet lielākās bažas ir par to, ka tikai četras dienas atpakaļ izgrieztā potīte varētu neizturēt. Šo iemeslu dēļ īpaši netrakoju, tomēr galīgi lēns arī neesmu, jo vīri, kas ir uzreiz aiz manis, mani neapdzen. Pāris kilometrus vēlāk gan tieku apdzīts. Man garām paskrien Daniel Jung no Itālijas, un ir sajūta, ka es skrienu pa kādu tehnisku taku, bet viņš pa taisnu asfaltu – mūsu ātrumi atšķiras dramatiski. Taupība rezultātus nenes. Tuvojoties noskrējiena beigām, atkal pamanos izgriezt potīti, tikai, ja treniņā tā bija kreisā kāja, tad šoreiz izgriežu labo. Nekas nopietns, neizdodu pat skaņu un turpinu tālāk, lai 10 sekundes vēlāk to izdarītu vēlreiz. Šoreiz nometos uz visām četrām un mēģinu saprast, cik nopietni esmu cietis. Potīte sāp, bet nekas nopietns tur nav. Sīkumi mani neapturēs, bet ir jābūt uzmanīgākam.

Otrajā kontrolpunktā, kas sakrīt ar noskrējiena beigām, ierodos sestais, tātad esmu zaudējis tikai vienu pozīciju. Zinu, ka tālāk būs grūts kāpiens, tāpēc uzkavējos kontrolpunktā nedaudz ilgāk, un mani panāk vēl virkne skrējēju. Starp tiem arī Vaidas, kurš man draudzīgi uzsit uz pleca un aiztešas garām.

Otro lielo kāpienu sākam četru cilvēku grupā. Es turos kā trešais tieši aiz Vaidas un cenšos neatpalikt ne metru. Viegli tas nav. Kāpums ir nežēlīgs, un es tādu savā dzīvē vēl neesmu pieredzējis. Kilometra vidējo tempu rāda tuvu 20 min/km, un ir sajūta, ka uz priekšu netiekam vispār. Turpmāko četru kilometru laikā pieveicam 1000 augstuma metrus, un manas kājas lēnām pārvēršas želejā. Lai arī man liekas, ka īpaši ātrāk te pārvietoties nevar, izrādās, ka mēs esam diezgan lēna grupa, jo mums aiz muguras strauji tuvojas citi lukturi. Viens no tiem pieder lietuvietim Gediminas, bet otrs luktura īpašnieks skrien. Esmu šokā, izrādās, ka arī šādā vidē ir iespējams normāli paskriet.

Ticis galā ar kāpuma stāvo daļu, es nonāku trases posmā, kur kāpums ir nedaudz lēzenāks. Mani ceļabiedri šeit no manis aizlaižas. Es jau standarta situācijās neesmu ļoti spēcīgs skrienamos kāpumos, bet pēc nupat pieredzētā stāvā kāpuma manas kājas ir funkcionēt nespējīgas, un es esmu vēl nožēlojamāks. Priekšā esošie lukturi attālinās, aizmugurē esošie strauji tuvojas, un es krītu arvien zemāk.

Ticis augšā, es atsāku skriešanu un nedaudz zaudēto atgūstu. Tajā pašā laikā īsti rokā nevienu neķeru, un vienīgais apdzīšanas manevrs, ko veicu, ir ar lietuvieti Vaidas, kurš tieši man priekša iznāk no krūmiem. Tā jau ir, ar vēderu ultru neuzvarēsi, bet zaudēt gan vari mierīgi.

Trešajā kontrolpunktā nonāku 14. pozīcijā. Nepilnu desmit kilometru distancē esmu līderiem zaudējis vairāk nekā desmit minūtes, un kājas ir tik smagas, ka pieņemu lēmumu – turpmāk visās vietās, kur ir kaut neliels kāpums, es kāpšu.

Ceļš uz 4. kontrolpunktu ved tikai lejup. Sākums ir pa ļoti akmeņainu ceļu. Šeit es pārvietojos diezgan nesakarīgi. Liekas, ka varētu skriet ātrāk, bet es nevaru atrast pareizo vietu, kur to darīt. Pilnai laimei ceļa galā stāv automašīna, kuras lukturi ir pagriezti pretī skrējējiem. Pieņemu, ka viņi domāja, ka viņi palīdz redzēt, bet realitātē redzamība, pateicoties acīs spīdošajiem lukturiem, šajā brīdī ir tuvu nullei, un tikšana lejā ir vairāk uz izjūtām.

Ticis garām mašīnai un ieskrējis mežā, es esmu spiests apstāties. Labās kājas augšstilbs ir savilkts krampī, un mana kustība uz priekšu nav iespējama. Sen jau ir garām tie laiki, kad krampis man izraisa daudz emociju. Stāvu un gaidu, kad atlaidīs, lai varu turpināt skriet. Pēc mirkļa jau turpinu, bet pēc tam, kad pieveikti vēl pāris tehniski kilometri uz leju, es jau esmu 4. kontrolpunktā, kur ierodos 16. pozīcijā. Kontrolpunktos jau sen esmu iemācījies uzvesties pozitīvi pat tad, ja nekā pozitīva nav. Izklaidēju brīvprātīgos un saņemu uzaicinājumu selfijam. Neatsaku un drīz jau nonāku sociālajos tīklos.

Seko trešais kāpums, kur mokos ar domām par izstāšanos. Kājas joprojām neesmu atguvis, un kilometri vācas lēnām. Mēģinu sevi dažādi motivēt. Uz Madeiru mēs atbraucām trijatā. Zinu, ka viens no ceļabiedriem jau ir izstājies, bet otra spējas tikt līdz finišam 80km distancē es nevērtēju augstu (izrādās – velti). Negribētos, lai visi trīs esam atbraukuši velti. Tāpat arī stāstu sev, ka man mājās ir daudz atbalstītāju, kas nesaprastu izstāšanos tikai tāpēc, ka ir grūti, jo fiziski man nekas nekaiš. Rezultātā sevi pārliecinu turpināt, un kalna galā jau sliktās domas ir prom.

Atlikušais posms līdz kontrolpunktam ir lejup pa asfalta ceļu. Šeit pamatīgi taupu gan augšstilbus, gan luktura baterijas. Augšstilbi man vēl noderēs vēlāk un būtu muļķīgi tos tagad piedzīt, bet ar lukturi ceru skriet līdz gaismai, nemainot baterijas. 5. kontrolpunktā ieskrienu 15. pozīcijā un salīdzinoši labā garastāvoklī. Šeit ar mani daudzi grib runāties. Kāda no brīvprātīgajām mani slavē. Es izskatoties kā vispār nebūtu skrējis. Citi šeit esot bijuši bez elpas, bet es stāvot un smaidot. Šādi vārdi uzmundrina, bet tā pati brīvprātīgā nedaudz arī sabojā garastāvokli paziņojot, ka man noteikti ir jāpaēd, jo priekšā esot kāpums ar daudz trepēm, un spēkus tam man vajadzēšot daudz. Paskatos kartē un neko traģisku priekšā neredzu, bet drošības labad paklausu viesmīlīgo sievieti un apēdu pāris apelsīna šķēles vairāk kā ierasts.

Jautrība kontrolpunktā

Pirmie kilometri pēc kontrolpunkta ir uz leju, bet tad es nonāku pie sievietes pieminētā kāpuma. Tas nav garš, bet man liekas visstāvākais, kādā es līdz šim esmu bijis. Kāpnēm pa labo malu iet kaut kāda truba, kura nepamet mani visa kāpuma laikā. Kāpnes ir visām gaumēm. Betona, akmenī iecirstas, metāla un koka. Kāpums ir tik stāvs, ka es vienā brīdī, skatoties augšup, sabīstos, cik augstu ir laternu gaismas, lai pēc mirkļa saprastu, ka skatos uz greizajiem ratiem. Mokos, bet izskatās, ka citiem iet vēl grūtāk. Dalībnieks man aiz muguras strauji atpaliek, bet priekšā esošie lukturi ir arvien tuvāk. Brīžiem nometos uz visām četrām un eju četrrāpus. Ik pa laikam izmisīgi skatos augšup, lai saprastu, kad tas beigsies, bet tad pēkšņi ir viss. Kāpums, tik pat cik ātri sācies, nu jau ir galā, un vairāki nākamie kilometri ir skrienami.

Tuvojoties rītausmai, man atkal ir jādodas augšup. Lai arī, manuprāt, ar lielu ātrumu neizceļos, konkurentiem iet vēl grūtāk, un dažus no tiem es pamanos nokost. Paliekot gaišākam es arī sāku aptvert, cik skaisti ir man visapkārt. Esmu tuvu virsotnei, bet arī visapkārt ir kalni, un šī ir viena no retajām reizēm, kad man ir laiks to pamanīt.

Sekojošais noskrējiens ir sākotnēji nedaudz tehnisks, un švakās redzamības dēļ man viņā neiet viegli. Lukturis rītausmā uzvedas dīvaini. Īsti viņa gaismu vairs redzēt nevar, jo visapkārt ir pietiekami gaišs, bet brīžos, kad viņu uzspīdinu kādā tumšākā vietā, man liekas, ka tas nav mans lukturis, un es vairākkārt atskatos atpakaļ, lai saprastu, kurš cenšas mani apdzīt. Tur neviena nav. Acīm ir diezgan grūti pierast pie gaismas maiņas, un tāpēc daudzas detaļas es neuztveru tik viegli. Labi, ka pats to apzinos un tāpēc īpaši agresīvi neskrienu.

Pieveicis noskrējienu, es nonāku uz lielā ceļa un esmu pavisam tuvu 6. kontrolpunktam, kur mani sagaida manas iepriekš atsūtītās mantas. Tiesa, lai nokļūtu kontrolpunktā, kāds kilometrs ir jāveic pret kalnu, un, ja normālos apstākļos šeit būtu jāskrien, tad man ar to īpaši neveicas, un es braši soļoju. Izmantojot izdevību, ka segums ir vienkāršs, mēģinu aizsūtīt garāku īsziņu Viktoram, kurš ir mans galvenais atbalsts šajās sacensībās, bet īsziņa spītīgi negrib iet prom, un tikai pāris kilometrus vēlāk pamanu, ka esmu netīšām uzspiedies lidošanas režīmu.

Kamēr kāpju, man no muguras cītīgi seko kāds šveicietis. Viņš pret kalnu ir gana ātrs, un šī ir pēdējā reize, kad tieku apdzīts. Apdzīšana gan ir diezgan jocīga, un nezinu vai to var ieskaitīt. Tieku apdzīts pārdesmit metrus pirms kontrolpunkta, kurā šveicietis pieņem lēmumu izstāties. Es nezinu, kāda viņam bija motivācija tik cītīgi skriet, bet, ja es būtu nolēmis izstāties, es uz kontrolpunktu noteikti kustētos gliemeža ātrumā.

Kontrolpunktā tieku pie želejām, bet pārējo maisa saturu atstāju neizmantotu. Pārsvarā šeit ir rezerves drēbes, bet īsti vēlmes pārģērbties nav. Fonā redzu, ka šeit ir sagatavotas guļvietas, kāds vīrs aiz galda man parāda, ka pie viņa var dabūt putru un griķus. Varenas ekstras, bet diemžēl ne priekš manis. Tā vietā es nedaudz pasmīdinu meičas, kas atbildīgas par ūdens uzpildīšanu, atrādu obligāto ekipējumu un dodos atpakaļ trasē.

Pirmais kilometrs atkal pa to pašu ceļu, pa kuru jau atskrēju, tikai šoreiz lejup, bet pēc tam trase sāk stiepties augšup. Turpmāko desmit kilometru garumā būs jāpieveic 1400 augstuma metri, un jau pirms sacensībām esmu sabiedēts, ka šis kāpums ir vieta, kur sacensības tā pa īstam tikai sākas. Pie sevis smīnu par šo domu, jo, spriežot pēc manām kājām, man ir sajūta, ka sacensības jau ir praktiski galā. Atkal nedaudz mokos ar domām par izstāšanos, bet tajā pašā laikā priecājos, ka ir jākāpj kalnā, un tas nav ārprātīgi stāvs. Lai cik dīvaini neizliktos, šādās vietās es esmu iemācījies atpūsties un atgūties.

Brīžiem kāpuma laikā liekas, ka sacensības ir beigušās. Priekšā ir klusums, arī aizmugurē neviena nemana. Līdzjutēju nav, un arī tūristi vēl nav sākuši izmantot šo maršrutu. Esmu tikai es un marķējums, kuram es ļoti lielu vērību nepievēršu, jo īsti nav nevienas vietas, kur varētu noiet no trases. Visu laiku galvā rēķinu, cik tālu ir līdz kontrolpunktam un cik augstuma metri vēl ir jāpieveic. Kad palikuši 4 kilometri un tikai 300 metri, es jau sāku priecāties, jo tas nu galīgi nav nekas traks, bet tieši tobrīd trase sāk iet atkal lejup, un drīz vien jau rezultāts ir otrāds – 3 kilometri un 400 metri.

Tuvu salas augstākajai virsotnei

Tieši ap šo laiku arī sāku pamanīt cilvēkus. Priekšā ir kāds lēnāks skrējējs, un viņu apdzenot pamanu, ka tas ir francūzis Clavery. Informācija no smadzeņu poda ziņo, ka tas ir 2011. gada pasaules čempions, un drīz šo informāciju apstiprina arī Viktors. Šo skalpu man vajag kā ēst, un nomotivēju sevi kustēties vēl ātrāk. Par nelaimi arī aizmugurē pamanu kādu skrējēju un, spriežot pēc zaļā tērpa, tas ir lietuvietis Zlabys. Šis skats mani nepriecē, jo skaidrs, ka noskrējienos, kas sastāda lielāko daļu no atlikušas trases, viņš var būt krietni ātrāks par mani. Arī informāciju par lietuvieti man diezgan drīz apstiprina Viktors, mans handikaps esot trīs minūtes.

7. kontrolpunktā, kas atrodas tuvu salas augstākajam punktam Pico Ruivo, es ierodos diezgan labā garastāvoklī. Esmu pakāpies līdz 11. pozīcijai un kāpjot esmu nedaudz atguvies. Kārtējo reizi iesaistos jautrā sarunā ar brīvprātīgajiem, bet uz jautājumu, vai es braukšu vēl, godīgi atbildu, ka nē. Man šī trase ir par grūtu. Brīvprātīgie gan nedaudz apvainojas, tāpēc nonākam pie kopsaucēja, ka braukšu, bet tikai sauļoties pludmalē.

Nākamo posmu es pazīstu labi. Tas ir tikai nepilnus sešus kilometrus garš, bet ļoti tehnisks, un cilvēkiem, kam ir bail no augstuma, arī ļoti nepatīkams. Vēl treniņā ar Kristapu par daudzām tehniskākajām daļām spriedām kā par neskrienamām, bet tiklīdz nonāku viņās ar sacensību noskaņu, mani ir grūti apturēt, un skrienu visur, kur tas ir iespējams. Arī bailes mani ir pametušas, un es pat īsti nepamanu, ka dažus metrus no manis ir dziļas aizas, kas man sniedza ļoti lielu nedrošības sajūtu treniņā.

Šajā posmā ir arī vairāki tuneļi, kur nākas atkal izmantot lukturi. Process ir diezgan sarežģīts. Ieskrienot tunelī, nepamet sajūta, ka lukturis nav nemaz ieslēgts, jo pāreja no spilgtas saules uz tumsu acīm nenotiek tik ātri, kā gribētos. Krietnu puskilometru šeit man arī seko kāds video operators. Apbrīnoju viņa spēju skriet ar kameru rokās pa šādām tehniskām vietām, man tas prasa piepūli jau arī brīdī, kad es visu savu uzmanību veltu tikai skriešanai.

Ik pa laikam atskatoties, redzu gan lietuvieti, gan francūzi, bet lāga nesaprotu, vai viņi man tuvojas, vai nē. Priekšā ir tukšums, Viktors informē, ka iepriekšējā kontrolpunktā 10. vieta ir bijusi 13 minūšu attālumā, un, lai arī distance priekšā ir gara, neizklausās ļoti ticami, ka es varētu šo pārsvaru sadeldēt.

Tuvojos vienam no salas simboliem Pico do Areeiro, kur kalna galā ir uzslieta observatorija. Te ir skaisti, un to izmanto arī fotogrāfi, kuri šeit ir ik pa pārsimts metriem. Arī es pacenšos izbaudīt skatu un īsi pirms 8. kontrolpunkta, kurš atrodas tieši pie observatorijas, pat pāris pakāpienus kāpju atpakaļgaitā, lai kārtīgi varētu apskatīt visu panorāmu, kas paliek man aiz muguras.

Tuvu Pico do Areeiro

Sākas noskrējiens. Ne visai tehnisks, bet ātrs. Tas ir tas, ko es esmu gaidījis jau sen. Skrienu visur, kur tas ir iespējams, un, lai arī joprojām šur un tur redzu savus sekotājus, tas notiek arvien retāk. Pāris kilometrus tālāk atpakaļ redzu jau diezgan tālu un saprotu, ka mans pārsvars ir vismaz piecas minūtes. Nevar palaisties. Neesmu drošs, vai es spēšu cīnīties par augstākām vietām, bet zinu pilnīgi droši, ka savu pašreizējo pozīciju es noteikti nevēlos atdot.

Nonācis 9. kontrolpunktā redzu, ka netālu no tā darbojas kāds skrējējs. Cerīgi jautāju brīvprātīgajiem, vai tas ir kāds no dalībniekiem, bet saņemu noliedzošu atbildi. Pats par savu naivumu skaļi pazobojos un sasmīdinu arī brīvprātīgos. Paralēli kārtīgi iestiprinos, jo zinu, ka priekšā būs pēdējais kāpums, kas ir tikai 3 kilometrus garš, bet ar gandrīz 500 augstuma metriem – nekas viegls tur nevar būt.

Kāpuma sākums ir nežēlīgs. Pa izdomātu taku ir jāraušas augšā stāvā sienā. Ļoti gribas apstāties, bet galvā skan vārdi, ko pats pirms pāris mēnešiem stāstīju Edgaram pirms skrējiena Kanārijās – lai kas arī nenotiktu, liec vienu soli priekšā otram un kusties uz priekšu. Nekādā gadījumā nedrīkst apstāties. Kaut kādas muļķības! Kāpēc gan lai cilvēks nevarētu nedaudz pastāvēt? Ir taču tik sasodīti grūti. Par laimi, padošanās galvā nenozīmē padošanos kājās. Tās kustās, un pārējais ķermenis līdz ar tām.

Prasās aizrakstīt Viktoram Daces Kanāriju tekstu – es esmu ellē, sūtiet man labas domas, bet tas nav nepieciešams, jo šķiet, ka mani atbalstītāji mani jūt arī bez papildus uzprasīšanās, un telefonā sāk birt kaudze ar īsziņām. Sākumā patīkami un dažiem pat atbildu, bet, apjomam pieaugot, tas sāk nedaudz traucēt, un tāpēc trases beigu daļā atbildu tikai Viktoram, kurš vienīgais sūta tiešām kaut ko jēdzīgu.

Pievarējis īso kāpumu no elles, es nonāku kārtējā, nu jau 10. kontrolpunktā. Viktors ziņo, ka joprojām esmu 11. vietā, bet priekšā esošais portugālis plīstot, un viņa pārsvars pār mani esot 6,5 minūtes. Tas joprojām izklausās daudz, bet līdz finišam vēl ir 26 kilometri, un ir palikusi trases ātrākā daļa. Noplīstot šeit, var zaudēt ļoti daudz laika. Tāpat saņemu info, ka kādam priekšā tiekot sniegta medicīniskā palīdzība. Sūdīgi, ka tā, bet es jau neiešu par to tagad bēdāties.

Portugāļa 6,5 minūtes izrādās krietni mazāks laika sprīdis, jo jau kilometru pēc kontrolpunkta es viņu ieraugu 100 metrus sev priekšā. Nabags noteikti ir ilgi tupējis kontrolpunktā, un tur arī jau tā niecīgais pārsvars ir sarucis. Priecājos, ka portugālis brīdī, kad es viņu ieraugu, nepagriež galvu. Es tajā brīdī esmu savilcis dūri uzvaras formā un plati smaidu. Pats pie sevis priecājos, cik es esmu nejauks, nu īsts Džokers.

Iekļuvis top10, es lidoju lejā pa kalnu. Sajūtas ir labas, esmu pārliecināts, ka skrienot šādi, top10 man ir garantēts. Situāciju uzlabo arī fakts, ka īsi pirms 11. kontrolpunkta es ieraugu sev priekšā vēl vienu skrējēju. Izrādās, ka tas ir francūzis Sebastien Camus, kurš iepriekšējā kontrolpunktā ir bijis ārsta aprūpē. Viņa ātrums ir ievērojami lēnāks, un īsi pirms kontrolpunkta es viņu apsteidzu.

11. kontrolpunktu pametam kopā. Mēģinu francūzi uzmundrināt, bet viņš tikai skumji pasmaida. Acīmredzot šī nav viņa diena, un ķermenis viņu ir pievīlis. Tikmēr situācija ir mainījusies arī man aiz muguras. Portugālis ir 7 minūtes aiz muguras, bet viņam uz papēžiem min spānis Dominguez-Ledo. Skaidrs, ka šis ir vienīgais dalībnieks, kurš vēl mani var pārspēt, bet pārsvars ir gana liels, un esmu drošs, ka spēšu to noturēt.

Nākamie četri kilometri ir taisni. Šeit izmantoju visus savu kāju resursus, lai atrautos no saviem sekotājiem pēc iespējas tālāk. Kilometra laiki ir 4,5 minūšu robežās, un esmu pārliecināts, ka neviens īpaši ātrāk šeit neskrien. Tikai pēdējais kilometrs pirms 12. kontrolpunkta ir tehnisks noskrējiens, un šeit iedzīvojos nelielā šokā. Kādā brīdī jūtu, ka man aiz muguras ir skrējējs un, pagriežot galvu, redzu, ka tas ir dikti līdzīgs pirms pusstundas apdzītajam Camus. Ātrumu atšķirība mums ir milzīga, un es jau samierinos, ka atkal nonākšu 10. pozīcijā. Tikai tad, kad skrējējs man ir pavisam tuvu, es saprotu, ka tas ir 42km distances līderis, kurš pārliecinoši dodas pretī drošai uzvarai.

Nonācis 12. kontrolpunktā es paprasu krēslu, kur piesēst. Esmu bijis uz kājām 13,5 stundas un gribas nedaudz atpūsties. Jautrojos ar brīvprātīgajiem. Jautāju, vai varu šeit palikt, un viņi visi priecīgi atbild, ka jā. Sāku smieties, un brīvprātīgie ātri izlabo savu kļūdu. Kāda no brīvprātīgajām man saka, ka es liekoties pazīstams. Skeptiski uz viņu paskatos, un man uzreiz ir skaidrs, ka es viņu redzu pirmo reizi dzīvē. Mirkli vēlāk viņa man rāda Facebook, kur ir redzams selfijs ar mani no trases vidusdaļas, un tagad pieprasa, lai es nofotografējos ar viņas draudzenēm. Ja ne sacensībās, tad vismaz popularitātes konkursā es uzvarēšot.

Trases beigu daļa gar okeānu

Atlikušos 11,8 kilometrus es jau esmu redzējis. Pārsvarā tie ir taisni un ar svaigām kājām ļoti ātri pieveicami. Man diemžēl tādas ekstras vairs nav. Skrienu, cik varu, bet visos mini kāpumos tāpat esmu spiests pāriet soļos. Ļoti gaidu info no Viktora, kas notiek aizmugurē, un drīz uzzinu, ka man ir 10 minūšu pārsvars. Gandrīz minūte uz kilometru ir iespaidīgs pārsvars, bet pēc tam, kad esi tik ilgi sevi mocījis, galva īsti pareizi nestrādā, un es jūtos diezgan nedroši. Tajā brīdī liekas, ka pats esi lēns, bet konkurenti lido, un realitāti, ka arī viņi mokās, ir diezgan grūti aptvert.

7 kilometrus pirms beigām priekšā dzirdu svilpienu. Nospriežu, ka būs kāds fotogrāfs, bet izrādās, ka šeit ir kas krutāks. Kaut kur krūmos sāk darboties zāles pļāvējs, kas pēc mirkļa paceļas gaisā un pārtop par dronu. Vajadzētu būt priecīgam, ka mani filmē ar dronu, bet ļoti to neizbaudu, jo pašam liekas, ka pārvietojos briesmīgā formā un ātrumā. Mirkli vēlāk to visu sabojāju vēl vairāk. Nepamanu kādu šķību akmeni, un labā potīte tiek izgriezta arī trešo reizi. Skaisti, droši vien nonākšu kaut kādā portugāļu kuriozu raidījumā.

Drons man seko krietnu kilometru, bet pēc tam atkal ir miers. Aiz muguras atkal pamanu skrējējus. Šoreiz tie ir divi. Esmu gudrāks un jau nojaušu, ka tie atkal būs 42 km skrējēji. Pirmajam no tiem ir vismaz minūtes pārsvars pār otro, un viņu es arī izmantoju kā tempa turētāju uz pāris kilometriem. Diez ko ātri šie puikas nav. Esmu drošs, ka es tik īsā distancē spētu kustēties krietni vien veiklāk.

Kopā nonākam arī pēdējā 13. kontrolpunktā. Līdz finišam ir nepilni pieci kilometri, un arvien vairāk sāku ticēt, ka 9.vietu tomēr izdosies noturēt. 42 km skrējējs no manis atraujas, bet ar skumjām skatos, ka arī viņš vairs nespēj skriet visu laiku un ik pa brīdim pāriet soļos. Švaki. Pats es esmu sācis kārtīgu skrējiensoļojumu. It kā visu laiku skrienu, bet tāpat ik pa pārsimts metriem uz kādām 10 sekundēm pāreju soļos. Daudz skatos atpakaļ, bet pat vietās, kur redzu ļoti tālu, horizonts ir tīrs.

Nonācis lejā pie okeāna, es satieku Kristapu. Skrienam kopā, līdz es 100 metrus pirms finiša apstājos. Kristaps mudina uz priekšu, bet tā nevar. Vispirms ir jāizvelk no somas Riekstu karogs, kurš jau ir sasiets Supermenam piemērotā apmetnī un jāfinišē kā nākas.

14:44:12 ir mans finiša laiks un tas man dod 9. vietu.

Mana vērtīgākā balva

Vēl pēc finiša saņemu daudz apsveikumus, un kāda no organizatorēm mani ļoti slavē. Viņi visu nakti esot man jutuši līdzi, jo es esmu bijis vienīgais no līderu grupas, kuram neesot bijis atbalsts trasē. Man esot vajadzējis tikai paprasīt, un viņi man būtu to piešķīruši.

Apbalvošanas ceremonija nākamajā dienā ir dīvaina. No vienas puses ir ļoti patīkami būt kopā uz vienas skatuves ar tāda mēroga superzvaigznēm, no otras puses tāpat jūtos tur kā otrā plāna aktieris, un paliek mazuma piegarša. Nākamais mērķis – top6.

Papildus domas:

• Izlikts ar 20. numuru. Priekšā palaidu attiecīgi 1.-6. izliktos un 11. un 12. izliktos. Neviens no rangā zemāk esošajiem man priekšā finišā nebija;
• No glaunākajiem skalpiem – Vaidas Zlabys (TGC2017 2. vieta); Javier Dominguez-Ledo (UTMB2016 5.vieta, Lavaredo2016 3.vieta); Eric Clavery (Pasaules čempions 2011);
• Neesmu liels nūju fans, bet šajā distancē noteikti tādas noder jebkuram;
• Kāpņu te ir daudz, ar vājiem augšstilbiem varētu būt sāpīgas beigas, jo, skrienot lejā pa kāpnēm, augšstilbi cieš labi;
• Domāju, ka uz šo pasākumu neatgriezīšos, jo man viņš likās ļoti nepiemērots priekš manis. Ja iemācīšos labāk pieveikt stāvus kāpumus, tad var kādreiz apsvērt;
• Tajā pašā laikā varu teikt, ka šis bija vislabāk organizētais trail pasākums, kādā es esmu bijis. Top kvalitāte.

Pēc finiša atjaunotais kaujas plāns

Cipargalvām:

KP1 Fanal (13.9km) 1:34:10 – 5.vieta etapā (+1:36 pret labāko etapā – Capell) Pārsvarā augšup;

KP2 Chao da Ribeira (5.3km) 0:30:23 – 12.vieta etapā (+3:28 pret Capell) Tikai lejup;

KP3 Estanquinhos (9.6km) 1:32:18 – 22.vieta etapā (+12:12 pret D’Haene) Tikai augšup;

KP4 Rosario (8.6km) 0:53:03 – 23.vieta etapā (+8:03 pret D’Haene) Tikai lejup;

KP5 Encumeada (6.9km) 0:54:12 – 19.vieta etapā (+9:11 pret Thevenard) Pārsvarā augšup;

KP6 Curral das Freiras (15.3km) 2:05:54 – 12.vieta etapā (+14:21 pret Thevenard) miksēts apvidus;

KP7 Pico Ruivo (10.8km) 2:01:36 – 12.vieta etapā (+19:25 pret D’Haene) tikai augšup;

KP8 Pico de Areeiro (5.4km) 0:50:47 – 8.vieta etapā (+6:31 pret D’Haene) miskēts apvidus;

KP9 Ribeiro Frio (9.3km) 1:02:04 – 6.vieta etapā (+7:21 pret D’Haene) tikai lejup;

KP10 Poiso (3.8km) 0:48:47 – 11.vieta etapā (+7:33 pret D’Haene) tikai augšup;

KP11 Portela (8.8km) 0:48:00 – 5.vieta etapā (+6:14 pret Jung) tikai lejup;

KP12 Larano (5.2km) 0:31:49 – 3.vieta etapā (+1:25 pret Capell) pārsvarā taisns;

KP13 Ribeira Seca (7.5km) 0:46:05 – 8.vieta etapā (+4:54 pret Capell) pārsvarā taisns;

Finišs (4.3km) 0:25:04 – 18.vieta etapā (+4:06 pret Ornati) pārsvarā taisns.