Kā uzvarēt Siguldas kalnu maratonu jeb vai viss ir galvā?

Protams, ka šajās sacensībās es neuzvarēju (par uzvaru šajās sacensībās es sauktu 1.vietu savā V40 vecuma grupā). Taču man ir sajūta, ka es zinu, kā to izdarīt. Es pielaidu divas kļūdas – vienu klasisko, otru īpašo, bet rupjo. Par to tad arī manā rakstā.

Rakstu dalu divās daļās. Pirmā būs psihodēliski, ezotēriski, filozofiskā daļa, bet otra būs atskaite par skrējiena norisi. Šoreiz tikai ar dažiem nelieliem romantisma pieskārieniem. Ja kādam psihodēlija, ezotēriska un filozofija ir svešas lietas, tad droši varat pāriet pie otrās daļas.

1.daļa.

Pēc veiksmīgā starta Cēsu Eco trail pieņemu lēmumu uzvarēt Siguldas Kalnu maratonu. Jūs nepārklausījāties – pieņemu lēmumu (bet varbūt es nemaz to neesmu pieņēmis). Murgs kaut kāds, kā var pieņemt lēmumu, ja Voļda (Valdis Ņilovs), Chingons no Babītes (Laimonis Skadiņš), Valters Kaminskis ir Leģendas. Taču Tev tikai pirmā sezona Ultrās (un ne tikai, šogad arī pirmais noskrietais maratons). Bet lēmums ir pieņemts. Nevis mērķis, bet Lēmums.

Sagatavošanās procesu sadalu 3 daļās:

1. Fiziskais (tai skaitā ēdināšana).
2. Tehniskais (ekipējums).
3. Mentālais.

Fiziskais vienkārši:

1) vienojos ar Juri Beļinski, ka viņš man sastādīs treniņplānu;

2) trenējoties ar draugiem, Tu treniņu padari par izklaidi, tad sanāk, ka nemaz nav jātrenējas, bet tikai jāizklaidējas;

3) ēdināšana – izvēlos sabalansēta uztura diētu un ēst kā nabagam (par šo konceptu var izlasīt bestsellerī „Dzimuši lai skrietu”), maksimāli iekļaujot sezonas dārzeņus, kazas pienu un piena produktus, bišu produktus.

Ekipējums arī vienkārši – nomainu skriešanas apavus un zeķes.

Bet mentālais manā izpratnē ir svarīgākais.

Manā dzīves uztverē ir ienācis Indras tīkls. Dievam Indrai bija dimanta kaklarota, kur katrs dimants ir savienots ar zelta diegiem, veidojot tīklu. Katrs dimants ir cilvēks, katrs diegs ir neredzamā saikne. Piemēram, šobrīd es jau jūtu un savienojos ar Matīsu Vecvagaru, kurš lasa šo rakstu.

Indras tīkla tēma ir sastopama arī latviešu tautasdziesmās:

Mīļas Māras istabiņa
Pilna sīku šūpulīšu;
Kad to vienu kustināja,
Visi līdzi līgojās.

Izmantojot Indras tīklu mana lēmuma labā, sanāk tā, ka Valdis un Laimonis dodas uz Spartatlonu, kas ir tikai nedēļu pirms Siguldas kalnu maratona. Jūs teiksiet, ka viņi jau sen ir pieteikušies Spartatlonam, es piekrītu. Taču vēl viena lieta vēsta, ka laiks pastāv tikai uz zemes. Un nav pagātnes vai nākotnes ārpus zemes. Līdz ar to es pieņemu, ka esmu ietekmējis viņu lēmumu pieteikties Spartatlonam. Par laiku speciālisti ir Alberts Einšteins un Stīvens Hokings. Viņiem būtu ļoti viegli paskaidrot, kā no šodienas atgriezties pagātnē un ietekmēt lēmumu. Kaut ko uz šo pusi varat noskatīties filmā  Interstellar.

Distance veiksmīgi tiek pagarināta uz 70 km. Jo spēcīgs jūtos tieši virs 60 km.

Un pieļauju liktenīgo kļūdu: „Ja vien negadās, kāds lietuvietis, tad es uzvarēšu Siguldas kalnu maratonu.” Es ceru, mans Dārgais lasītāj, ka Tu saproti, ka šajā brīdī Es visumam pasūtu Lietuvieti, kas uzvarēs. Bet varbūt man ir talants ieskatīties nākotnē? Kas to lai zina?

Par metodoloģiju, kā es to daru!

To šobrīd es veidoju. Izmantoju NLP, vizualizāciju, meditāciju, pašhipnozi, psihodēliju, neizmantojot aktīvās vielas, bet paša saražoto tīro mantu endorfīnus, dopamīnu un citus labumus, kurus zinātnieki nav atklājuši un devuši nosaukumus!

Tātad konkrētas metodoloģijas nav. Viss ir ar izzināšanas un kļūdīšanās principiem.

Es nezinu, kā, bet izskatās, ka šis strādā.

Bet nu tālākais sekos tiem, kas uzskata, ka čalis ir pārskrējies. Jo pirmā daļa uzrakstīta endorfīnu un dopamīnu spēcīgas iedarbības rezultātā. Izskatās, ka tas aizstāj sēņu terapiju.

2.daļa.

Diena solās būt lieliska. Jūtos spēcīgs, lai arī pirmsstarta stresiņš naktī lika par sevi manīt! Esmu noskaņojies uz uzvaru, taču jādomā ir tikai par vienu – par savu labāko sniegumu, tad uzvara neizpaliks. Augstāk par VSK Noskrien riekstiem neuzlēksi, atgādinu sev.

Klausos un ierakstu galvā savu labāko mūziku, kas grūtākajos brīžos sāks spēlēt.

Vērojot rīta miglu un sauli, pārskrien vieglas trīsas. Atceros treniņus Siguldā, pēc kuriem Andžejs gatavoja garšīgās brokastis. Mutē iezogas Līgas vecāku dārzā svaigi plūkto plūmju garša. Šodien ēdienkartē nav paredzētas pat Medokas Maratona austeres, par kurām tik aizrautīgi māk stāstīt Andris. Šodien ēdienkartē būs tikai želejas. Jā, jā, plikas želejas bez batoniņiem. Starp citu, pēdējā laikā tās man ir sākušas garšot. Šodien būs īstā diena, lai izgaršotu kādas četrpadsmit želejas. Nu jāsaka, ka ne katru dienu jūs ēdat želejas. Godīgi pavaicājiet sev, kad jūs pēdējo reizi esat apēduši tādu kārumu kā četrpadsmit SIS želejas ar dažādām garšām. No kurām divas ar kofeīnu. Pusdienlaika kafijas vietā. Jūtos nožēlojami, ko esmu ar mieru darīt, lai tikai uzvarētu. Šajā brīdī es vēl nezinu, ka grūtākais šajā maratonā bija apēst trīspadsmito un četrpadsmito želeju.

Sacensību centrā ierodos laikus. Man patīk ar rezervi. Ir rīta dzestrums. Atrodu vietu saulē. Sildos kā zvirbulēns dūnu jakā.  Garām iet Mārtiņš un Marta īsajos krekliņos. Man uzmetas zosāda, skatoties vien. Nodomāju, ka aukstums un siltums ir mūsu kārtējā iedoma. Zvana telefons. Mani cīņu biedri Andžejs un Valters novēl veiksmīgu startu. Tas dod papildus enerģiju. Manā saulītes vietā ir tusiņš. Satieku daudz draugus un cīņu biedrus, kā Līgu un Andri, ar kuriem kopā skraidīts pa Siguldas Kalniņiem, gatavojoties šai ballītei.

Pirms starta iesildos un ieņemu labu pozīciju, lai izvairītos no sastrēguma. Starta zonā man blakus nostājas Valdis. Jūtu, ka mana teorija par uzvaru sāk sašķobīties.

Starts! Valdis aizlec kalnā augšā, kā zaķis.

Augstāk par riekstiem neuzlēksi, atgādinu sev. Skaties pulsometrā un nepārķer startu. Skatos un redzu, ka viss notiek par ātru, visi stumj, grūž, velk pa priekšu!

Mierīgi uzkāpju kalnā, ķermenis vēl nav uzsilis. Pēdējā laikā pa īstam iesilstu pēc 40 min. Nav, ko trakot. Pirmais noskrējiens. Arī to skrienu lēni, prātīgi, lai iesildās visas locītavas. Piecpadsmitnieki skrien man garām. Mani apdzen Andis Rumbenieks. Bet viņa temps nav tik liels. Droši vien skrienu par ātru. Piebremzēju sevi atkal. Skrienam gar Gaujas krastu. Pieķeru sevi, ka neizbaudu brīnišķo dabu, bet esmu koncentrējies sacensībām. Bremzē! Neskrien tik ātri! Vieglāk pateikt nekā izdarīt.

Nākošais kalniņš. Novēroju, ka neviens kalnā neskrien, bet iet. Paldies Dievam. Čūska lien pa kalnu augšā. Ik pa brītiņam kāda satrakojusies fizkultūras skolotāja mēģina izsist mani no rindas. Kur jāsteidzas? Nodomāju, ka šīm dāmām vajadzētu labāk piedomāt pie stratēģijas. Jo skrienot no kalna, tās sāk bremzēt. Atceros Andra un Andžeja teicienu, kas vinnē uz ogām, tas zaudē uz sēnēm. Varbūt viņām tāda burziņa stratēģija, lienot bez rindas kalnā parīvēties un sajust kontaktu ar sportistiem. Šo arī varētu nosaukt par pārpildītā trolejbusa stratēģiju.

Attopos, ka skrienu blakus Surikātam Oskaram. Viņš skrien pirmos 15 km. Skrienam kādu brīdi kopā.

Kāda velna pēc man vajadzēja apdzīt Rumbenieku (saukt uzvārdā viņu ir forši, jo kāds ne tik zinošs lasītājs varētu viņu sajaukt ar jaunāko brāli)?Traumēts viņš neizskatās, droši vien gatavojas kādām sacensībām? Paskriešu meistaram līdzi. Paanalizēšu viņa soli. Norauju stopkrānu un palaižu garām. Skrienu līdzi.

Šeit parādās žuļiks. Kuru puisis 50 + ar vellapēdu sagaida un padzirda. Skan piezīmes par nolikuma neievērošanu, bet tās netiek ņemtas vērā. Skrējiena organizators pat īpašā vēstulē pirms starta norādīja, ka palīdzību no malas var saņemt tikai starta zonā. Nodomāju, ka iespējams viņiem nemaz nav e-pasta. Bet komanda strādā perfekti. Visu distances laiku konkrētās vietās gaida dzeramais. Turklāt devīgi. Pāris reizes tiek piedāvāts man, bet es atsakos.

Pārskrienam Gaujas tiltam, sākas kāpums, mans treniņa posms. Šeit pārsvarā arī iet. Nu tad es ar neskriešu, kaut gan varētu. Rumbenieks arī iet. Sasveicinos ar ozolu, kas ir finiša atzīme intervāla treniņiem. Oskars kaut kur pazudis. Pēdējais, ko dzirdēju – man jau beidzās enerģija (vai kaut kas tāds). Viņam laikam savs viedoklis par garās distances skrējējiem.

Rumbenieks attālinās. Ieeju tādā kā transā, koncentrējoties uz savu optimālo ātrumu. Sāku iesilt. Ļauju, lai mani apdzen. Zinu taču, ka vēl tikai pats sākums. Kāpju Krimuldas kalnā, dzirdu, ka Ina uzmundrina skrējējus. Uzkāpjot sveicinu viņu. Nez kādēļ man ir sajūta, ka mani nepazīst. Ja godīgi, tad aizsargbrillēs un ar Buffu pats sevi visticamāk nepazītu.

Mani pamodina tiesneši, kas saka, ka man jāskrien pa labi. Kā, bet man taču jātiek ceļa kreisajā pusē? Variantu, ka būs jāskrien zem tilta, nebiju apdomājis. Zem tilta sagaida jauka atbalstītāja! Forši, ka vēl atbalsta. Pēc distances sadalīšanās taka paliek klusa.

Kādā brīdī atkal esmu aiz Rumbenieka. Nopīkst otrā stunda. Skatos – Andis izvelk želeju. Es arī. Pieskrienu viņam blakus. Želejas mums vienādas. Man liekas ar apelsīnu garšu. Saskandinu ar viņu. Vismaz kaut kas jautrs.

Dzeršanas punktā neuzkavējos. Padzeros un kāpju kalnā. Kāpjot aizeju garām Valteram Kaminskim. Valters elpo smagi. Viņš konkurents šoreiz nebūs. Garastāvoklis uzlabojas. Sāku atkal domāt par uzvaru.

Vislabāk man patīk skriet pa priežu mežu. Mans gars piepildās ar smaržu. Patīk arī sajust mīksto segumu. Bet vēl labāk man patīk izskriet no priežu meža un ieraudzīt Valdi. Nedaudz skrienam vienā bariņā, kādi 6-7 cilvēki. Arī Andis mani panācis pēc iestiprināšanās Meža bārā. Valdis nesteidzas. Viņš cerēja uz kalniņiem, bet te viss garlaicīgs un plakans. Noklausos sarunu, kur Andis Valdi uzmundrina. Paklausoties stāstu par to, kā viņam gāja Spartatlonā, nesaprotu, ko viņš šeit dara. Viņam gan ir iekšā, nodomāju. Valdi, atpūties. Ik pa brīdim pašķielēju, vai Valdis nesāks skriet. Nesāk. Tātad esmu viens no līderiem. Visticamāk esmu līderis, ja vien tikai kāds Leitis neielien!

Tuvojos pirmā apļa finišam. Sāku rēķināt, cik želejas jāpaņem. Jaku nometīšu. Palicis silti. 3 ar pusi stundas un esmu iesilis. Īstās spēlītes sāksies nākošajā aplī. Pirmo apli esmu noskrējis par ātru. Apļa beigās noķēru savu pulsu un optimālo tempu. Želejas rēķinu uz 7 ar pusi stundām. Laiks ir izcils. Viss ir izcili. Bet šoreiz nav laika baudīt.

Seko fiziski grūtākais posms: četras reizes pa senleju augšā – lejā, augšā – lejā. Uzrāpjos Ziediņkalnā. Nometu jaku. Salādēju savu dienišķo maizi želejas izskatā un skrienu prom. Apdzenu bariņu bārā iesprūdušu ļaužu. Skrienot lejā pa trasi, sāku just, ka mani ceļi nav pieraduši pie jaunajiem apaviem. Tad nu nākas to darīt tā prātīgi.  Pieskrienu pie nākamā kalna. Pamanu Daini Limanānu. Man garastāvoklis uzlabojas, sajūtu adrenalīnu, rāpjos augšā. No dzeršanas punkta esmu sācis vilkt kādu puisi. Skrienam kopā. Vismaz nav vientuļi.

Kad grūtākais posms garām, laižam uz tiltu. Pie tilta pamanu Daini pļāpājam ar fotogrāfiem no Engures. Tālākās rindas nav ieteicams lasīt Ilzei Limanānei. Iespējams, ka viņa gūs atbildi, ko tad viņas vīrietis kavējās trasē. Piedodiet, bet šo paturēt sevī nevaru. Skrienot kāpumā, no tiltiņa paveras interesanta aina, kurā galvenais varonis Dainis koķetē ar jaunajām māmiņām. Tas, ka Dainim patīk bērni, nav noslēpums nevienam. Apdzenot viņu, uzpliķēju viņam pa sēžas muskuli, bet viņš ir tik aizņemts, ka pat mani nepamana. Gribēju ko teikt, bet čiks vien iznāca, jo jātaupa enerģija. Kas notika tālāk, es neiedziļinājos, jo man jau tagad nebija, kur acis likt.

Skrienam kopā ar nezināmo puisi. Viņš uzņem ātrumu un sāk mukt no manis. Neatceros, kā, bet vienā brīdī esmu aiz Rumbenieka. Viņš saka, lai ejot viņam garām. Es atbildu, ka man šāds temps ir pieņemams. Viņš savukārt brīdina, ka šādi varot nokavēt kontrollaiku. Saņemu spērienu un aizskrienu. Bet vienā brīdī viņš ieslēdza savu turbo un aizjoza man garām kā stāvošam. Lūk, kā īsti vīri trenējas 160km, nodomāju.

Skrienu viens, izlienu no tilta apakšas, pa gabalu pamanu meiteni. Sen nav redzētas. Mans ātrums ir lielāks un saprotu, ka taisos noķert meiteni ar puķainu uzvārdu. Skrienu tuvāk, saprotu, ka viņa nemūk no manis, bet traucas uz slepeno randiņu ar fotogrāfu.

Nu gan esmu pārskrējies, ka šādas halucinācijas rādās.  Laikam labi skrienu, ka līderīgās dāmas apdzenu. Vēl pēc brīža noķeru puisi dzeltenā Noskrieniešu krekliņā ar uzrakstu Vančuks. Noskaņojums labs.

Piefiksēju, ka sāku daudz dzert, prasās arī. Acīmredzot šķidruma krājumi organismā sāk beigties.

Dzeršanas punktos meitenes apkalpo tik laipni.

Visromantiskākais brīdis šajā skrējienā, kā palēninājumā atceros. Skrienu pa pļavu. Pļavas galā māja. 4 gadīga meitenīte izgājusi uz taciņas. Vienā rokā zvaniņš, otra izstiepta motivējošam sveicienam. Tas tiešām bija emocionāli. Nedaudz piebremzēju un saplikšķinām rokas. Gandrīz aiz prieka apraudājos. Vislabākā līdzjutēja.

Nu jau vairs nav tālu, vēl trīs meitenes dzeltenzaļās jakās uzmundrina, esot noskrējušas 15, piedāvā ābolus un ūdeni. Kā es gribētu neskriet uz rezultātu. Tas ir citādāk.

Ik pa brīdim sarunājos ar savām šūnām, solot viņām visādus labumus un atpūtu pēc laba darba. Viņas iejūtīgas un diezgan paklausīgas. Jūtos laimīgs!

Nu jau nav tālu. Tikai Ziediņkalns priekšā. Izskatās briesmīgs. Bet skrienas augšā viegli. Pēkšņi dzirdu: „Tas taču Jānis! Jāni, Jāni!” Noskrien meiteņu balsis ir kā medus. Traucos uz finišu. Viss ir izdarīts! 7:22. Par veselām 16 minūtēm uzlabots pagājušā gada laiks. Tikai distance šogad garāka.

Nevaru atrauties no sulīgajiem apelsīniem. „Laikam sanāk, ka man pirmā vieta 40 niekos,” saku Rumbeniekam. Viņš man atbild, ka vēl trīs gadi un visi četrdesmitnieki no viņa atrausies. Konkrēta atbilde. Protams, pirmā vieta, ja vien kāds lietuvietis nav ielīdis.

Šādi piesaucot Lietuvieti viņš ir klāt. Turklāt finišēja pusstundu pirms manis. Kopvērtējumā ceturtais Vytautas Gražys!

Mani secinājumi:

1. Viss ir galvā!
2. Nepārķer startu!
3. Labs sportista karjeras sākums!

P.S. Bilde šoreiz tikai viena. Autors Marta Zumberga.