Ja kāds meklē aizbildinājumus, lai neskrietu – pajautājat man. Vismaz četras reizes dažādos savos dzīves posmos esmu mēģinājis uzsākt regulāru skriešanu, bet ilgāk par divām nedēļām neesmu varējis sevi piespiest. Jo vienmēr esmu bijis pietiekami radošs, izdomāt, kāpēc man neskriet. Padalīšos ar aizbildinājumiem, jo varbūt kādam tie noder.
Es savus aizbildinājumus dalu divās grupās:
- Vainīgs ir kāds cits.
- Man ir citas prioritātes.
“Vainīgs ir kāds cits” ir ļoti laba aizbildinājumu grupa – jo es jau neesmu ne pie kā vainīgs, bet kāds cits (vai dzīve) man uzliek nepārvaramus šķēršļus lai neskrietu. Slikts laiks ir ļoti labs izbildinājums: ir pārāk karsts?, ir pārāk auksts?, pārāk stiprs vējš?, līst lietus?, iespējams, ka drīz līs lietus?, bet ja nu sāk snigt? Vēl var izdomāt, ka cilvēki jeb veselas cilvēku grupas neļauj īsti skriet – suņu saimnieki, kas nepiesien savus mīluļus ir ļaundari; šoferi, kas neapstājas pie gājēju pārejām arī ļoti traucē; kaimiņi, kas vēlu klausās mūziku ir skriešanas vēlmes nogalinātāji. Kādreiz arī bērns raud pa nakti ar skaidru nodomu traucēt skriešanai.
Bet ko darīt situācijās, kad laiks ir perfekts un neviens pa nakti nav traucējis gulēt un arī neredz nevienu sliktu šoferi vai suņu saimnieku, bet vienalga negribas skriet? Vienkārši: ir jāķeras klāt pie otrās aizbildinājumu grupas.
Otrā grupa ir: “man ir citas prioritātes”. Man ir jāpavada laiks kopā ar ģimeni (šitais ir svēts arguments). Ir arī noteiktas sociālās aktivitātes, kas notiek reti un tādēļ skriešanai tām ir jāpakļaujas – piem. mūzikas festivāli, kāzas, dzimšanas dienas, Jāņi, Ziemassvētki, atvaļinājums ārzemēs, vēlēšanas utt.
Un tad, kad kādu laiku ir bijis slikts laiks, ir bijušas pēc kārtas vairākas noteikti apmeklējamās sociālās aktivitātes iestājas “absolūtā negribēšana”. Aizbildinājumu vairs netiek meklēti. Ja tomēr kādreiz galvā parādās doma, ka “vajadzētu atsākt skriet”, tā tiek noslīcināta alus glāzē.
Tad atkal pienāk brīdis, kad iešaujas doma prātā: “Varbūt atkal vajadzētu paskriet?”. Un ja kādu laiku nevar atrast aizbildinājumus, tad ir jāskrien. Tā tas turpinās, kamēr notiek neiespējamais un viss sakrīt tā, ka kādu laiku neviens cits netraucē un nav arī obligātie pasākumi.
Tā arī es – pilnīgi neiespējamos apstākļos uzsāku regulāri skriet. Otrreiz dzīvē tā vairs neveiksies.
Padomi ņemti no divu šī gada Ņujorkas maratonistu sacensības jau tagad – “Ulla pret Jāni.”
Ulrikai ar Jāni patīk mētāties ar izaicinājumiem un sacensties. Nav skaidrs, kurš no viņiem meta šo izaicinājumu – noskriet savu pirmo maratonu Ņujorkā 2011.gada 6.novembrī, bet abi to ir paņēmuši nopietni. Abi jau 2010.gada beigās pieteicās loterijai uz Ņujorkas maratonu, jo visus jau tur tā nemaz negaida. Abiem laimējās un loterijā viņi tika izvēlēti. Samaksājuši bargo dalības maksu un nopirkuši lidmašīnas biļetes uz Ņujorku, Ulrika ar Jāni saprata, ka izejas vairāk nav. Jāskrien, jāskrien un vēlreiz jāskrien. Nu jā, bet kā jau tika minēts – abiem patīk sacensties. Tad nu viņi nolēma izveidot blogu, kur abi dokumentēs šo sacensību, kas notiek vairākās frontēs. Sieviete pret vīrieti. Rozā pret melno. Blondīne pret Latvijas pelēko. Latvija pret Moldovu. Kontaktlēcas pret brillēm. Ulrika pret Jāni. Sekojiet līdzi un atbalstiet savējo. Sacensība ir sākusies. ullapretjani.lv |
km 
-
izrakstots virsrakstu – tieshaam cereeju atrast “kaa piespiest sevi neskriet”, jo augtaakmineetais uz mani neattiecas..
Ullai un Jaanim veiksmi! =)
Viens no maniem favorīt iemesliem ir slinkums ģērbties un iet skriet. Un darbojas :D
Labi uzrakstīts par tiem iemesliem :D Labs video 1. komentārā arī. Gandrīz precīzi atgādina manas sarunas ar kādu personu un viņas atrunas – precīzi sakrīt ;)
Ja negribas skriet, tad nav jāskrien. Visiem taču nav jābūt skrējējiem! :)
Man liekas, ka viss ir ļoti vienkārši -> negribi – neskrien! Bet, ja nākamajā dienā Tevi piemeklē vainas paziņa par to, ka iepriekšējā vakarā skriešanai esi pateicis “ne šodien”, tad nākamreiz gan ir vērst padomāt divreiz. Jo varbūt, ka Tev tomēr gribas skriet… Un ja gribas skriet, tad taču ir jāskrien! ;)
Dažādi paziņas mani mēdz apciemos, bet vainas paziņu gan vēl nav gadījies sastapt.. :)
*apziņa
!!!
P.S. OreMan, neizrunājies. Tā nebūt nav vienīgā neuzmanības kļūda manā iepriekšējā komentārā! ;)
Nu jā, nav viegli neskriet. Tagad 2 nedēļas mocījos ar vīrusiem, bet nedēļā mazāk par 40 km noskriet tāpat ir pagrūti:)
es varētu romānu uzrakstīt pa šo tēmu, tik par laimi, tas nevienu daudz neinteresētu :))
Vai un nāk miegs, vai nu irieslēgts kompis, vai jāstrādā, vai vēl sazin kas jādara. Tagad braucu laivoties uz siltajām zemēm uz pāris nedēļām – ideālāku iemeslu grūti piemeklēt, lai neskrietu. Vēl jau man patīk foruma kājene, pašlaik lasa forumu, bet neskrien, vai kaut kā tā ;)
p.s. Ja nemaldos, tad velotrenini.lv ir ap 70 iemeslu, lai nedotos treniņā
Man pietiek aizsēdēties skolā, bibliotēkā, praksē/darbā, lai pateiktu – pa tumsu skriet ir bīstami, neskrien, varbūt rīt!
Man ir cita problēma. Daudz reizes mēģināju pamet skriešanu, bet nekā… Tā atkarība tur mani jau 20 gadus no 1991.gada, saslimoju uzreiz, kad atnācu no Padomju armijas…
Nepalīdz ne darbs, ne cits hobijs, ne slinkums, ne sliktie laika apstākļi…
Ir vēl viena man liela problēma, kāpēc nevajadzētu pierunāt sevi neskriet. Varbūt tas ir aktuāli tikai man. Tajās dienās, kad es neskrienu (pēdējā laikā tas notiek tikai vīrusu dēļ) man ir problēmas ar to, ka kompensēju neskriešanu ar paaugstinātu apetīti, kas ir nepieļaujam vakaros vismaz ar manu miesas uzbūvi un bioķīmiju:)
Man ar aktuāla tā lietiņa ,kā sm72.
Ja daudziem noskrieniešiem šāda problēma, jātaisa sadaļa ar nosaukumu “noskrien lieko svaru” vai “kilometri pret kilogramiem”. Jāpadomā par šādas sadaļas saturu.
Mans iemesls neskriet visbiežāk ir darbs. No rīta nevaru pamosties, vakarā vairs nav spēka.
Pateicoties darbam – varu piedalīties sacensībās, bet dēļ darba nav laika treniņiem.
Tāpēc dažas manas sacensības ir līdzvērtīgas treniņiem.Uz sacensībām braucu, lai būtu tālāk no darba, aktīvi atpūstos un satiktu draugus :)
man tieši Vizbulītes variants, un bez prioritāšu sadales nekādi. Lai kā tas nepatiktu, bet skriešana pašam ir pēc citu skriešanas organizēšanas un ģimenes pabarošanas. tā teikt: izklaide pret pienākumu.
es jau ar domaaju, vai tik skrieshana ar pamatiigaam iesnaam, kuras arii taapat kaa sm72, mani vajaaja peedeejaas 2 nedeeljas, man kaut kaa nekaitees, bet laikam viena slimiiba otrai nekaitee :D
Man, ja neesmu skrējusi ilgāk par 3 dienām, oma paliek pavisam slikta. Tad es nevaru vairs pati sevi paciest un jāiet skriet, lai uzlabotos noskaņojums
sm72
Pilnīgi piekrītu, jātaisa resno skrējēju sadaļa. Mums ir savas problēmas, kuras, tie citi nenormālie (jo mēs taču esam normālie), nesaprot. Tas taču nav normāli, neēst lai skrietu. Primārais taču ir paaēst, bet skriešana ir sekundāra. Jāskrien, lai nodzītu to ko esi apēdis, lai atkal varētu ar prieku paēst. Mērķis taču ir dzīvot ar prieku, nevis būt kārnam un tik baidīties, ka tik neapēdu par daudz, ka tik paskriet varētu. Tātad, jāskrien sevai labsajūtai, nevis skriešanas rezultātam. Ja nav liekā svara, tad kamdēļ skriešana vajadzīga? :)
Jā Hermanis27, šis jautājums arī mani bieži nodarbina- Kāpēc skrien tie, kuriem nav jānoskrien tauki, neatkarīgi no tā vai sūri grūti uzkrātie, vai arī nākotnē draudošie?:) Esmu nācis pie secinājuma, ka daļai no mums- “omulīgajiem” noskrieniešiem, ir diezgan sarežģīta motivācija. Savienotais trauks starp taukiem un rezultātu:D
Citējot Hermanis 27 “Ja nav liekā svara, tad kamdēļ skriešana vajadzīga? :)”
Skrienu, lai kaut kādā veidā kompensētu vienā darbā nosēdētās un otrā nostāvētās un norunātās stundas. Vispār, lai pabūtu ārpus telpām.
Pievienojos Vizbulītei, jo mana pieredze liecina ka skriešanas ilgākā daļa (treniņi) manu svaru palielināja. Protams, baudīšanas daļa (maratons) to atlika atpakal izejas pozīcijā. Es skrienu, jo jābūt svaigā gaisā, bet iet ir garlaicīgi.
OreMan sasniegumos lasu:
18/09/2011 Sportlat Valmieras maratons Valmiera maratons 1:50:44
Vai mans dators gļuko?
Daini, nē, dators negļuko vis :) Bet vieninieks un trijnieks taču ir tik tuvu viens otram uz tastatūras.. nieka pāris centimetri tos šķir.. ;)