Kā mēs Kuršu kāpu ieņēmām, vai Nidas pusmaratons 2010

XI-asis Nidos pusė maratono 2010

Lietuvas čempionāts pusmaratonā un vēl Nidā?! Jā, nu jau 11. pēc skaita pusmaratons notika šajā Lietuvas nostūrī – Kuršu kāpas Dienvidu galā. Šīs sacensības izvēlējos dažādu iemeslu dēļ, gan tas, ka nav jābrauc Rīgas virzienā, gan tas, ka šīgada ēdienkartē maratoni nav paredzēti. Visādi jau var gadīties, bet maratonu iztrūkumu organismā tagad cenšos kompensēt ar  psiholoģiski  vieglākajām pusītēm. Tā nu es no jauna uzdūros uz Nidas pusmaratona kandidatūru, kā  uz “lieko” pusīti. Zināju, ka pēc Valmieras nebūs viegli, jo tur kā tūristam braukt nebija prātīgi – pārāk daudz konkurentu novērtē mani no malas, tāpat iekšējā kluba konkurence “spiež” to darīt pēc iespējas labāk, bet pusītei pieteicos. Skatoties no malas tas izliekas kā avantūra, bet kas gan man var liegt mazliet    piedzīvojumus skrējēja stilā?!:)

No ierastās liepājnieku piecnieka palieku vien es – katram ir savi plāni, tāpēc pavisam negaidīti tieku pie citiem partneriem, no kuriem pats zinu tikai vienu – Dainis Žuburs – pieredzējis triatlonists, ar lielu maratonu kolekciju. Ar pārējiem iepazīstos vien no rīta, kad mani savāc iekš Liepājas. Tā nu mēs četratā 25.septembra agrā rītā dodamies uz Klaipēdu.  Līdz Klaipēdai tiekam bez starpgadījumiem. Mērķis ir prāmis, kas pārnesīs mūs kopā ar auto uz Kuršu kāpu.   Tā kā prāmis nav gluži pilsētas centrā, tad dodamies pa vistuvāko maršrutu izmantojot apvedceļu un ierodamies uz prāmi tieši laikā, kura kustības sarakstu esmu izpētījis jau iepriekš. Kopā ar mums brauc daudz vietējo, kas ir izbraukuši ar velo  un vienkārši pastaigājas pa kāpu brīvdienu atpūtā.  Iespējams, ka nākamreiz, lai izvairītos no ne pārāk lētās pārcelšanās (kopā pa visiem ar auto sanāk ap Ls 10,-) arī mēs  varētu doties ar velo :)) Bet tās vēl nav visas “neparedzētās” izmaksas. Līdz Nidai ir 45 km. Pa labi paliek Smiltyne, kur liepājnieku VSK “banda” iegriezīsies pēc 2 nedēļām, bet mēs dodamies pa kreisi un atduramies pret kontrolpunktu. Tiek iekasēts “zaļais nodoklis” – tie paši 10 liti (~ Ls 2,50 ) . Atkal atceramies riteņbraucējus, kam šāda “ekstra” izpaliktu ;) Beidzot nav gandrīz nekādu ierobežojumu, tik vien, kā samazinām ātrumu līdz pieļaujamiem 50km/h mazajos pussalas ciematiņos. Ārpus ciematiem nesatiekam nevienu riteņbraucēju, jo pa šoseju tiem ir aizliegts pārvietoties … nekur neredzam veloceliņu, vien nojaušam, ka tāds kaut kur ir. Būtībā tas pat ir labi, neviens nemaisās pa “kājām”. Ieraugam zīmi – “Nida 2km”. Dodamies iekšā – un te jau pirmais pārsteigums. Šausmināmies par reljefu – pāris pagriezienu, kas vēl strauji iet uz leju. Mašīnai jau sīkums, bet kas būs … ja šis kalniņš būs jāpievar sacensību laikā? :) Trases karti neesam izpētījuši, vien zinām, ka apļa garums ir ap 5km un tādu apļu būs 4. Būšot asfalts. Un ka trase esot kalnaina. Cik kalnaina? Neviens tā īsti nezināja, tikai nostāsti :)

Kad nu esam tuvāk centram, meklējam kultūras un tūrisma centru “Agila”. Atrodam to un mazliet pārkāpjot noteikumus cenšamies atrast vietu kur nolikt mašīnu.  Lielākajā daļā no stāvvietām ir lasāms uzraksts “Rezervuotas” – mūs pamana arī policija, bet neko nesaka. Dodamies uz reģistrāciju, te mums tik raiti vairs neiet. Esmu virtuālajā sarakstā viens no pirmajiem, bet uz papīra manu uzvārdu atrast nevar. Aivis vispār ir atbraucis kā sacīt “no kuģa uz dančiem”- tāpēc šī viņam ir pirmā reģistrācija Neticis pie ekskluzīva numura 300 (rezervēts bērnu distancēm), tieku pie ne mazāk ekskluzīva skaitļa 200. Viss jau būtu labi, bet zinot tiesnešu darbu specifiku, tomēr nolemju pārbaudīt, vai ar manu numuru viss ir kārtībā un par to pārjautāju galvenajam tiesnesim Rolandas Beržinskas, ar kuru jau esmu pazīstams kopš pagājušā gada “Gintarine Jurmyle” …  un pareizi vien ka pajautāju – ir man dubultnieks, kas nav dzēsts no datu bāzes, bet savādāk “būšot viss kārtībā”.  Tagad ir laiks pārģērbties un sildīties.  Lai arī iepriekšējā vakarā biju uz masāžu un Valmieras pārbaudījuma sekas, cietie muskuļi, tika  mazliet sakārtoti, jūtu, ka nav labi ar labo  celi un būs jāiesildās daudz nopietnāk. Visai ilgi staipos, mazliet paātrinos. Papildus pašausminos, ka   Aivim nav pusmaratonam īsti piemērotas skriešanas botes.  Pēc skata – izteikti zālei piemēroti  apavi un pabrīdinu, ka ar tādiem ir riskanti skriet.  Saņemu atbildi, ka citu neesot, jo pareizie nav pieejami un viena Valmiera ar šīm “botām” esot jau noskrieta. Cik labi būs šoreiz un manas skepses pamatotību rādīs finišs.

10:45 – tuvojas starta laiks un letiņu kvartets dodas uz starta līniju, jo čipu sistēmas te nav un viss tiek uzskaitīts ar pildspalvas un papīra palīdzību – mazliet neierasti tik augsta ranga sacensībās, bet nu neko darīt. Lai neviens nepazustu, tiekam atkal atzīmēti starta protokolos. Atkal  “neesmu” tiesnešu papīros, man paliek vien smaidīt –  tāpēc vēlreiz tieku piefiksēts. Tiesnesis izdzirdot, ka esmu no Liepājas, ir lielā sajūsmā – tur dzīvojot labi kaimiņi! ;)

11:00 – Starta šāviens!

Mazliet vairāk par simts skrējējiem dodas trasē. Skatītāju uzmundrināti veikli pazūdam no starta/finiša garās zonas un dodamies … nu jā … manas pesimistiskās prognozes ir par 100% apstiprinājušās, pēc otrā pagrieziena ir visai nopietns kalniņš, pa kuru, it kā raiti, uzrāpjos, tikko esmu tā virsotnē, tad mazliet uz leju, un atkal… tam seko vēl viens …  ne tik stāvs, toties garš un vairāk spēku prasošs … mazliet samazinu ātrumu, pārejot uz īsākiem solīšiem … uzrāpjos augšā un nu jau varu uzelpot mazliet brīvāk – distance iet uz leju. Savu vidējo ātrumu precīzi nevaru noteikt – šoreiz līdzi nav Garmina, tāpēc izlīdzos ar izjūtām un ceru, ka neesmu paņēmis par šerpu, jo uz leju iet lieliski. Dainis ar Aivi vico kaut kur pa priekšu, tas jau bija paredzams. Voldemārs noķer mani pie ieejas parkā.  Man iet visai  nepatīkami – pēkšņi sāk durties labajā sānā un tā ir pazīme, ka līdzi iet viņam nevaru un nedrīkstu. Esmu tomēr starta kilometros paņēmis mazliet par ātru un kalniņu “sindroms” ir mazliet mani piešņācis. Domājams, ka ja būtu bijis man pulsometrs, tādu problēmu nebūtu bijis. Samazinu ātrumu, bet neko pārāk daudz neatpalieku. Turos metrus 200-300 aiz muguras. Skatos uz kilometru atzīmēm un nevaru saprast, cik tad ir to kilometru – esam mežā, bet nekādi netiekam ārā! ;) “Tuneļa galā” beidzot “uzspīd gaisma” – pagrieziens un ceļš ved ārā pāri lielajai pussalas galvenajai maģistrālei. Vēl metri 400 un nu jau atkal ceļamies “kalnos”, kāpums ap 400m … mazliet atgādina Virgas kalna treniņus – ir garš, bet nav tik stāvs, tā kā augšā tieku bez problēmām – sāns vairs nesāp, tempu turu vienmērīgu, bet no virsotnes paveras lielisks skats uz finiša taisni. Pa šo taisni izdodas  noēst vēl vienu konkurentu, bet vēl vairāk acis priecē skatītāji, kas  atbalsta katru, kas tikko ir nokāpis “no debesīm”.  Tiesnesis katram skrējējam nosauc vietu – pagaidām esmu uz pirmā simta slikšņa. Elektroniskais tablo rāda  27:48. Iedomājos, ka esmu par ātru, bet, ja jau sāni vairs nesāp, ceļi neprotestē,  paliek cerība, ka zem 2h varētu noturēties.

Nida 2010 - pusmaratona trases karte

Otrais aplis! Atkal kalni, atkal kāds jau ir izstājies, pirmajā pamanīju veselus 2, kas nav izturējuši slodzi – slodze ne tikai fiziska, bet arī psiholoģiska, gandrīz vai slikti metās, kad ieraugi šos kalniņus, bet kas tad man – šādos brīžos iedomājos par Kalifornijas tramplīniem un paliek daudz vieglāk! ;) Ātrums mazliet ir krities, bet nav vairs neziņa par distanci – konkurenti joprojām tepat blakus. Pēdējā kalnā izdodas tikt klāt vēl vienam

“upurim”, kas ir īslaicīgi pārgājis uz citu radniecīgu pārvietošanās veidu – soļošanu. Atkal virsotne un atkal ripojam lejā. Ja pagājušo gadu visu laiku mocījos tieši ar skrējienu uz leju, tad, laikam, beidzot esmu iemācījies to darīt visai raiti … tālumā pie finiša atkal pamanu zilgano Voldemāra muguru. Pavīd doma, ka vēl nekas nav zaudēts. Man, kā “īstenam latvietim” nokost  distancē savu tautieti pat ir svarīgāk par vietējo leišu apskriešanu :)) Ceru uz to, ka konkurents ir makten smagāks par mani un kalniņi varētu būt lielāks šķērslis. Esmu mazliet uzlabojis savu pozīciju, bet tablo vēsta, ka esmu skrējis par minūti lēnāk.

Trešais aplis! Iegriežos kārtējo reizi pie dzērieniem – saule kā pa vasaru, ēnā ap +17C, saulē visi +23C,  bet nav jau nekāds karsonis. No ēdamā gan neko neņemu līdz – āboli/banāni it nemaz mani nevilina. Grūti – kalns, kalns, uz leju … beidzot mani ir noķēruši līderi – aiznesās tā kā vēji – kā gan tik  ilgi un ātri var paskriet …  aizskrien uz savu pēdējo apli un uzbļauj, lai turos  arī Dainis … paldies, lai arī pašam uznākusi mazā apātija  … nemanot aizmūk arī vēl viens no mana svara kategorijas – tas ir signāls, ka nedrīkst gurķoties. Atkal pēdējais kalns … augšā – bet finišā ir pazudis tablo un nav ne jausmas, cik tad es esmu sev zaudējis aplī. Ka esmu zaudējis, tur nav nekādu šaubu, bet jūtu, ka joprojām turos grafikā.

Pēdējais aplis! Kā māku, tā mauju – “uzlienu” kāpumos, raitāk jau iet uz leju. Parks. Redzu, ka neskatoties uz savu lēnumu, esmu mazliet pierāvis klāt …  pēdējā kalna pakāje … Voldemārs, nez kāpēc, ir pārgājis uz soļošanu – tātad kaut kas ir noticies. Jā – izrādās, ka banāni nav gājuši labumā un bijušas nelāgas problēmas. Tāpat, šie lieliskie kalniņi dauzot  pa ceļiem. Uzmundrinu viņu, lai turās, jo finišs ir ar roku sasniedzams, bet pats mazliet pieliekot soļa garumā dodos virsotnē, nekavējoties seko pēdējais visai straujš noskrējiens pa tik ilgi gaidīto finiša taisni  – te vairs nav ko taupīties!

FINIŠS!

Tiesneši paziņo rezultātu: 1:58:23. Pāris desmitus sekundes pēc manis  ierodas Voldemārs un ir vēl laimīgāks, jo neskatoties uz vasaras veselības likstām un lielo darba slodzi ir ticis pie visai pieklājīga rezultāta.  Gribās šķidrumu un mazliet uzkost, tāpēc abi dodamies pie jau zināmajiem banāniem un āboliem. Smaidošs mani sagaida Dainis – viņam šiem kalniem ir visai respektējams rezultāts  – ap 1h 21 min.  Vēl vienas sacensības ir beigušās – saņemu lielisku pusmaratona suvenīru – tējas/kafijas krūzi ar Nidas simbolu – alni.

Kafijas pauzēs būs par ko atcerēties. No krūzītes neatpaliek arī diploms. Visgrūtāk ir gājis mūsu jaunākajam blices dalībniekam – Aivis bez piedzītiem muskuļiem ir dabūjis papildus “bonusu” – zilu nagu, kas nelāgi pulsē un sajūtas ir baigi nepatīkamas. Tāpēc, uz mūsu ierosinājumu mazliet apskatīt apkārtni  viņš pievienojas vien uz pirmajiem pāris simts metriem un  ātri vien pārdomā – te atpūta būs labākais variants.

Apskatot Nidas ostu un sajūsminoties par agrāk tikai dokumentālās filmās redzēto kāpas ainavu izlemjam, ka uz noguruma fona uz apbalvošanu nepaliksim un  dodamies uz mājpusi pa nu jau zināmo maršrutu: Nida  -> prāmis -> Klaipēda -> Liepāja.

kvartets pēc finiša

Neliels kopsavilkums par šo braucienu. Šis sezonas sākumā neplānotais pusmaratons ir mans jubilejas 10. oficiālais pusmaratons, neoficiālo ir tik daudz, ka tie paliek vien manai personīgai statistikai un kopējai kilometrāžai. Par labāku rezultātu pēc Valmieras pusītes nevarēju pat sapņot! Atsevišķs paldies fizioterapeitei Ingai, kas manus nedēļu iepriekš visai pieblietētos muskuļus saveda tādā kārtībā, ka biju jau spējīgs uz visai pieklājīgu rezultātu.

Braukt vienam ir grūti un ne pārāk lēti, tāpēc lielais paldies Voldemāram par vizināšanu, bet pārējiem biedriem par kompāniju un atbalstu distancē!

Biju mazliet izbrīnīts, ka Lietuvas pusmaratona čempionātā piedalās vien 187 dalībnieki (120 – pusmaratons un 67 – satelītā (1km, 2km, 3km)), bet to varētu norakstīt uz Nidas attālinātību (no Klaipēdas  vien attālums ir ~50km) no Lietuvas centra. Bet uz Nidu ir vērts braukt! Ne tikai tiem, kas grib sevi pārbaudīt standarta pusmaratona distanci mazliet ekstrēmos apstākļos (Sigulda te būtu ārpus konkurences), bet arī vienkārši atpūsties baudot savdabīgās Kuršu kāpas skatus. Ja kādam ir pretenzijas pret auto, uz Nidu no Klaipēdas var braukt ar divriteni pa veloceliņu. Variants ar pārnakšņošanu nav nemaz tik peļams un ir apspriežams, jo arī kempingu šajā pussalā netrūkst.

P.s. piedzīvojumi Lietuvā nav vēl beigusies! Kuršu kāpas sākumā, iekš Smiltyne, kur var nokļūt ar to pašu prāmi (tuvākais ir vecais prāmis) –  09.10 notiks pasākums, ko mēs izbaudījām pēc pilnas programmas 2009.gadā. Skrējiens „Gintarinės jūrmylės“ – lielisks pasākums, kuru ir iecienījuši arī letiņi un ne vienu vien reizi tur ir uzvarējuši. Pieteikšanās ir par velti līdz 30.09 ieskaitot – ir vērts braukt ar visu ģimeni. Nolikums ir ŠEIT

Nidas pusmaratona 2010 letiņu rezultāti:

17. Dainis Žuburs, Dunalka, ZS KRASTMAĻI – 1:21:13, V20-29 – 14.v.

24. Ilona Marhele, Rīga – 1:23:32, S20-39 – 2.v.

59. Jānis Riekstiņš, Rīga,  APES TK – 1:40:46, V40-44 – 8.v.

83. Aivis Karzons, Liepāja, VSK Noskrien – 1:48:14, V20-29 – 39.v.

97. Juris Guba, Liepāja, VSK Noskrien,  – 1:58:23, V40-44 – 9.v.

98. Voldemārs Roga, Priekule – 1:58:47, V50-54 – 6.v.

108. Arvydas Tareila, Jelgava, SK Ozolnieki  –  2:16:11, V70 – 1.v.

117. Ervīns Kalas, Jelgava, SK Ozolnieki – 2:28:03, V70 – 3.v.

Visus rezultātus var apskatīt ŠEIT

Rakstus lietuviski ar dažām labām bildēm var apskatīt ŠEIT un ŠEIT