Kā es braucu Čikāgu lūkoties jeb Chicago Marathon – NAILED IT!

Ceru, ka šis kādam kalpos iedvesmai saņemties savam pirmajam un lielajam. Pastāstīšu arī šo to no vēstures, kur mācījos skriet garos gabalus. Tiešām – mācījos.

Doma veikt Čikāgas maratonu laikam jau piezagās tālajā 2005. gadā, kad sava pirmā ASV apmeklējuma laikā pametām Čikāgu tieši dienu pirms maratona. Toreiz, vērojot notikumus Millenium parkā un Grant parkā, likās, ka notiks patiešām kaut kas grandiozs. Tā nu laiks gāja un beidzot pienāca tie gadi, kad ‘vecim vajag noskriet maratonu’.

Pirms ķēros pie skriešanas maratona 2010.gadā, ar ģimeni ieviesām jaunu tradīciju ziemā  – Tartu Maratons. 63 kilometri klasiskajā stilā. Tas bija kā nosacīts sākums garajām distancēm. Līdz šim jau 4 kabatā ar labāko laiku nedaudz zem 4:30.

Ar Tartu Maratonu garajām distancēm nu bija ‘āķis lūpā’. 2010. gads bija laiks, kad tā pa īstam sāka atdzimt Rīgas Maratons. Tā nu nolēmu pieveikt… šoreiz pusmaratonu. Likās kā neliela avantūra, bet jau tad zināju, ka kādreiz būs arī maratons. Pirmajā mēģinājumā gatavojos pietiekoši nopietni, bet tagad zinu – ne pārāk pareizi un pārāk īsu laiku. Tomēr uz pavasara slēpošanas sagatavotību noskrēju 1:46:55. Mērķis bija 1:45-1:50, tātad – sasniegts. Pēc tam gan vēl pāris nedēļas izjutu garo distanču skriešanas mazo pieredzi un nepiemēroto inventāru – paduses noberztas, krūšu gali arī, tulznas uz kājām milzīgas.

Nākamajā gadā atkal ‘pusīte’. Gatavojos pamatīgāk, bet izdarīju nākamo kļūdu – no rīta ēdu to, ko parasti neēdu. Sacensības beidzās pēc 8km ar vēdergraizēm un atkal noberztām kājām. 2012. gadā pirms sacensībām beidzot apmeklēju, manuprāt, Latvijas profesionālāko sporta veikalu skriešanas inventāram – ‘Maratons’. Ar pārdevēju gādību uz skrejceliņa izrādījās, ka visi mani iepriekšējie skriešanas apavi ir bijuši… 2 vai pat 3 izmērus par mazu. Vēl viens pārsteigums bija tas, ka manai mīļajai sievai esot perfekts skriešanas solis, kamēr es skrienot kā modele uz mēles – vienu kāju lieku aiz otras. Arī skrienamās bikses un t-krekls tika nomainīts uz kaut ko profesionālāku – vairs neberž. Kopš tā laika esmu palicis uzticīgs Asics un Gore. Tā nu ar pamatīgāku gatavošanos sasniedzu līdz šim labāko ‘pusītes’ rezultātu – 1:44:40 jeb pirmo reizi zem 5:00 min/km. 2013. gadā – par karstu. Knapi iekļāvos 2 stundās. Šajā brīdī gan jau biju sasniedzis stadiju, kad ‘pusīti’ varu noskriet teju jebkad.

Ak jā – 2012. gada septembrī pēc kārtīgās gatavošanās ‘pusītei’, draugu mudināts, iesaistījos vēl vienā, kā beigās izrādījās – lieliskā, avantūrā – Marathon du Medoc. Lielisks skrējiens (drīzāk pārgājiens) pa plašajiem Medokas vīna laukiem. 10 000 dalībnieku, ārā +34 grādi un 20 atspridzinājuma punkti… ar vīnu, austerēm, šķiņķi, saldējumu un sieru. Pirms starta dalībniekus zemā lidojumā vairākkārt sveica 2 Francijas gaisa spēku iznīcinātāji un teju visi dalībnieki bija tērpušies karnevāla tērpos. Rezultāts nebija svarīgs (5:47:25) – galvenais bija veikt distanci un izbaudīt apkārtni. Starp citu – ar šo rezultātu bijām pirmajā pusē finišējušo sarakstā. Atziņa – uz turieni jābrauc ar auto, lai var atvest mājās pietiekošu daudzumu labu vīnu.

Vakarā ceļgali sāpēja tā, ka bija grūti paiet vēl vairākas nedēļas, bet avantūra noteikti bija tā vērta. Osteopāte Velga palīdzēja tikt no sāpēm vaļā. Tā nu uz jautājumu, kāds rezultāts pirmajā maratonā, atbildēju – pieveicu.

Pēc 2013.gada lēnās ‘pusītes’ un iepriekšējā gada Medokas beidzot bija skaidrs – jābeidz muļļāties un jāskrien pilnais Nordea Rīgas Maratons. Tā jau iepriekšējā rudenī pieteicos uz ‘pilno’. Pirms tam vēl mēģināju veikt Siguldas Kalnu maratona vidējo distanci. Pēc 4+ stundu cīņas lietū un pa dubļiem uzdevu pirms pēdējās cilpas – pietika ar 14 kāpieniem Gaujas nogāzē. Par maz gatavojos. Grūti. Siguldā gan atkal sajutu apavu milzīgo nozīmi – šādos apstākļos ar vieglajiem orientēšanās apaviem pa dubļiem salīdzinājumā ar lielo vairumu citu dalībnieku jutos gluži kā kalnu karalis.

Gatavošanās plāns nu bija skaidrs – audzējam apjomu, krājam kilometrus ziemā uz slēpēm klasiskajā stilā un pavasarī pieliekam trūkstošo skrienot. Te nu bija – ziemā sniega nebija un ne šis, ne tas nesanāca. Skrēju par maz un slēpoju galīgi nemaz. Pirms lielā pasākuma ar Nordea Maratona treniņplānu gāja grūti. Psiholoģiski gan palika vieglāk, jo ‘pusīte’ patiešām nu jau liekas kā tāds parasts garāks treniņš. Atklāju daudz jaunus maršrutus – gan Jūrmalas velo celiņu, gan Piebalgas pakalnus, gan visus Rīgas tiltus.

Pirms starta jutos gatavs. Mērķis – zem 4 stundām. Ārā laiks labs, iepriekšējo kļūdu – ēst ko jocīgu no rīta – neatkārtoju, jūtos lieliski. Startā esmu laicīgi. Tā nu skrienu noteiktajā tempā (5:40/km), līdz 4 stundu temps mani beidzot noķer uz Krasta ielas pie Lido. Šie sākumā esot minūti iekavējuši, jo ‘klienti’ burzmas dēļ netikuši līdzi. Pa ceļam cītīgi ēdu līdz paņemtās želejas – vienu pēc katrām 30 minūtēm – nevis pēc sajūtām, bet tā, kā ieteica pārdevējs. Tā turpinājām ar tempa turētājiem līdz strata / finiša zonai, kad pārāk biežā želejas ēšana sagrieza vēderu. Par izstāšanos pat nedomāju, bet sapnis par 4:00 maratonu bija beidzies. Tā nu skrēju – gāju – skrēju… kamēr pieveicu savu pirmo īsto maratonu nedaudz zem 4:30. Labi, ka tēvs otro pusi pavadīja uz velo. Tas tiešām palīdzēja. Bija grūti. Ļoti grūti. Avantūras biedrs Rolands savu pirmo maratonu gan noskrēja 3:53. Malacis!

Skriešanas āķi, protams, ieriju vēl dziļāk. Bet laikam to ierijis biju jau stipri iepriekš – iepriekšējā rudenī bija nojauta, ka atkal brauksim apciemot draugus uz Čikāgu. Tad nu atcerējos 2005.gadu. Uzmeklēju mājas lapu www.chicagomarathon.com un jau martā pieteicos. Loterija. Dažas satraukuma pilnas nedēļas un aprīļa sākumā ilgi gaidītais brīdis – veiksme pirmajā piegājienā. Tā nu Nordea Rīgas Maratons izrādījās kā gatavošanās kam patiesi lielākam.

Čikāgā dalībnieki tiek iedalīti starta grupās pēc plānotā finiša rezultāta. Pie tam – der arī pusmaratona rezultāti. Tā kā gribēju noskriet zem 4 stundām, tad kvalifikācijas laiks attiecīgajam koridoram bija pierādāms rezultāts zem 4 stundām maratonā vai zem 1:53 pusmaratonā pēdējo 2 gadu laikā. Līdz noteiktajam laikam augustā ar lepnumu varēju aizsūtīt divas pusītes ar nepieciešamo kvalifikācijas laiku – Biķernieki un Jelgava. Maratona laiks diemžēl bija par švaku. Starp citu – Jelgavas Nakts pusmaratons bija patiesi interesants piedzīvojums tieši dienas lielā karstuma dēļ, kas vakarā jau bija samazinājies, un līdzenā trase. U-pagriezienu skaitu gan vajadzētu samazināt.

Pēc Nordea salīdzinošās neveiksmes izmantoju pazīšanos un lūdzu padomu vienam no pašreizējiem Latvijas labākajiem maratonistiem – Renāram Rozem. Tā nu aprunājām treniņu saturu, tempu, pulsu zonas, maratona tempu, kā nepārķert sākumu un, kas izrādījās ļoti būtiski, pirmsmaratona nedēļas diētu. Rakstu par šo tēmu variet sameklēt arī Renāra blogā. Galu galā paņēmu treniņplānu ar kilometriem (jūdzēm) no Čikāgas Maratona mājas lapas, bet tempus un intervālu treniņus pielāgoju pēc Renāra ieteikumiem.

Tā nu krājās kilometri, pildījās treniņplāns un pēdējais garais treniņš (36km) bija ieplānots Valmieras Maratona nedēļā. “Lai iet!’ nodomāju. Pieteicos arī tam ar domu, ka jāveic 36km un beigas pēc sajūtām. Ja būs lemts, tad pilns maratons būs kā bonuss. Laiks skriešanai bija brīnišķīgs. Plāns bija vadīties pēc sajūtām un skriet tempā nedaudz zem 6:00 min/km, jo treniņš taču. Sajūtas ļāva iekārtoties 20-30 metrus aiz 4 stundu tempa turētājiem. Pirmos 2 apļus patiešām likās, ka ‘sačkoju’. 3. aplī jau palika grūtāk. Pie 36. kilometra jau biju gatavs mest mieru, bet māsas mudināts, kas kavēja man laiku pēdējos 2 apļus, tomēr caur sakostiem zobiem pieveicu. Pēdējos 2km pat spēju kāpināt tempu līdz 5:00 min/km un atskārtu, ka lēnu tipināt vai iet ir pat grūtāk nekā saņemties un pielikt soli. Papildus gandarījums bija tas, ka pēdējos 2km apdzinu kādu pulciņu ar konkurentiem – vienu no konkurentēm finiša kalnā. Galu galā 4:04 – nodomāju, ka neslikti treniņam, ja mērķis Čikāgā ir zem 4 stundām. Patiešām liels paldies visai ģimenei, kas piestrādāja kā atbalsta grupa un arī tempa turētājiem, kas visu laiku mani uzmanīja līdz 3. apļa beigām, lai arī turējos nedaudz nopakaļ.

Pēc Valmieras kāju stīvums pārgāja pārsteidzoši ātri. Jau 2. dienā varēju diezgan labi paskriet. Iedzīvojos gan lāpstņas stīvumā, ko nācās aprūpēt masierei. Tā nu teju 2 nedēļas pirms Čikāgas devāmies ceļā, lai apciemotu draugus un noslēgtu viesošanos tālajā zemē ar Lielo Notikumu.

Brauciens iesākās ar pārdzīvojumiem, jo Lufthansa piloti tieši šajā dienā bija sadomājuši streikot tieši no Frankfurtes un tieši uz transkontinentālajiem reisiem. Ar vienu telefona zvanu Lufthansa klientu centram un nedaudz straujākiem sirdspukstiem izrādījās, ka jau esam pārgrāmatoti uz United Airlines reisu vien 2 stundas vēlāk. Nācās gan atzīt, ka Lufthansa un United servisa līmenis nav salīdzināms. To nojautām turpceļā un pārliecinājāmies atpakaļceļā. Lai nu kā, bet esam galā tajā pašā dienā, vien ar salīdzinoši nelielu nokavēšanos. Diemžēl United ielido daudzo transkontinentālo reisu beigās, kas nozīmē stundu ilgu rindu pie imigrācijas ierēdņiem. Piedevām mūsējais pagadījās īpašs īgņa. Kāpēc mēs esot šeit? Sakām, ka draugus apciemot un Maratonu noskriet. Uz ko šis atrūc, ka par agru tā kā tam maratonam. Viņam laikam šampūns no rīta dušā bija beidzies.

Toties muitniekiem tiekam cauri kā pa sviestu – arī ar visu kontrabandas Rīgas Balzamu un Piebalgas Alu. Diemžēl United reisa laikā centrālā ventilācija bija saldējoša, kā rezultātā iedzīvojos nejaukā klepū un nedēļu pirms maratona pat saķēru 38+ temperatūru. Laikam esmu formā. Ar vietējo aptieku apmeklējumu un cītīgu svīšanu 6 dienas pirms skrējiena biju it kā vesels.

Dēļ slimošanas pēdējo 2 nedēļu treniņplāns nedaudz izjuka, tomēr šo to saskrēju gan. Treniņskrējieni gar Michigan Lake pa Lakeshore Trail vien bija ko vērti. Skrējēju skaits treniņos bija patiesi iespaidīgs. Vēl bija sajūta, ka jaunā modes lieta ASV ir futbols. Mūsu futbols jeb sokers nevis viņu regbija paveids. Pēc skolas un brīvdienās tā vien likās, ka to spēlē visi un visos brīvajos laukumos.

Piektdiena pirms Maratona – expo diena. Expo notiek 2 jūdzes uz dienvidiem no centra. Uz turieni var nokļūt ar auto, sabiedrisko transportu vai pēc organizatoru ieteikuma – ar shuttle bus, kam ir 4 galapunkti centrā. Izrādījās, ka tie bija dzeltenie school bus. Jautri. Nu gluži kā filmās. Beņķi gan sasodīti neērti. Participant guide arī bija teikts, ka piektdiena ir labāka diena expo apmeklējumam, jo sestdien ir pulka vairāk cilvēku un pulka lielāka grūstīšanās. Expo notiek izstāžu centra vienā no 4 spārniem. Zāles lielums – abas Ķīpsalas halles kopā un vēl lielāka. Patiešām iespaidīgs skats.

Shuttle bus

Expo jāierodas ar izdrukātu dalībnieka biļeti vai to var ielādēt viedtelefonā. Izmantoju moderno tehnoloģiju un ielādēju telefonā (drošības pēc izdruka gan arī ir līdzi). Pie numuru saņemšanas zonas ir vairāki galdiņi ar skaneriem, kur biļete tiek noskanēta un tālāk tieku nosūtīts pie sava galdiņa. Kopā galdiņi ir 50(!). Pienākot pie sava galdiņa, meitenes jau manu numuru ir sameklējušas. Mūsdienu tehnoloģijas – vai ziniet. Rindas? Kādas rindas?

Chicago expo – numuru zona

Tālāk jāiet cauri visam expo gluži kā lielam sporta veikalam uz zāles otru galu, kur dalībniekiem izsniedz bagāžas nodošanas maisu un maratona kreklu. Uz kreklu, starp citu, nemaz nebija jāpiesakās, tas jau bija iekļauts dalības maksā. Gaumīgs! Starp citu, blakus papildus serviss – ja neder izmērs, vari samainīt kreklu pret citu, ko es arī izmantoju. Amerikas L ir nu dikti liels. Uz maratonu vari atbraukt pliks un badā, jo expo var nopirkt visu nepieciešamo. Pieteicos pace grupā 3:55, bet maratona dienā to īsti neizmantoju. Pārsteidza milzīgais skaits ar labdarības stendiem – sākot no suņu patversmēm un beidzot ar Āfrikas trūkumcietējiem un krūts vēzi.

Tā kā skrējiena rītā sola aukstu laiku, iegādājos piedurknes, lai var skriet ar T-kreklu un nesalst rokas. Pārējo expo vienkārši baudām un ņemam visu ko dod par velti. Želejas esmu atvedis jau no Latvijas un labi ka tā, jo mana izvēle – Isostar – te nav pārstāvēta. Visādas citādas indītes gan ir atliku likām. Vakarā vēl uz outlet bodi nopirkt kādu lētu virsjaku, ko atstāt startā, jo rītu sola patiešām aukstu un pēdējais īsais skrējiens. Gaidām Lielo dienu.

Sestdiena pienāk miglaina un arī sajūtas miegainas. Teju visu dienu nogulēju, oi – krāju spēkus. Vakarā izgājām pastaigā un laicīgi gulēt. Pēc pieredzes un arī pēc organizatoru ieteikuma pēdējo lielo maltīti ieturu jau pulksten 5-os vakarā. Pēc tam tik našķi. Ak jā – par ēšanu. Maratona nedēļā pirmās 3 dienas tikai olbaltumvielas, pēc tam tikai ogļhidrāti. Pilnībā gan to izpildīt neizdevās, bet pārsvars vienam vai otram noteikti bija. Kā jau minēju – kas un kāpēc – ieskatieties Renāra Rozes blodziņā. Varu tik teikt – izmēģināju gan Jelgavā, gan Valmierā, gan Čikāgā un izskatās, ka strādā ļoti labi.

Lielā Diena. Celšanās jau īsi pēc pieciem. Gulēju pārsteidzoši labi. No mājas startējam īsi pirms sešiem. Paldies namamātei, kas mūs gādīgi aizvizināja līdz startam. Pilsētas centrā paguvām iekļūt pēdējā brīdī, pirms sākās sastrēgumi. Tikām 1 kvartāla attālumā no ieejas vārtiem. Tādu tur ir pieci. Līdz startam vēl nedaudz vairāk par stundu. Organizatori brīdina, lai ierodas vismaz stundu pirms starta. Parkā tiek ielaisti tikai dalībnieki ar numuriem un mantas drīkst ienest tikai speciālajās caurspīdīgajās drēbju somās. Skatītāji uz startu ni-ni. Visus pie ieejas izčamda. Bostonas atkārtošanos neviens nevēlas pieredzēt.

Pirms starta

Ierodoties laicīgi, svarīgo rituālu – tualeti – izdodas izpildīt teju bez rindas. Vēlāk to novērtēju. Kamēr tiku līdz bagāžas nodošanas vietai, jau bija pagājis labs laiks. Šajā brīdī varējām vērot pasakainu saullēktu virs ezera. Komplektā ar milzīgo skrējēju skaitu un svinīgo atmosfēru – patiešām saviļņojoši. Vēl brīdis, nododu maisu ar mantām, padzeros ūdeni un lēnā plūsmā dodos uz stavu starta sektoru. Savā sektorā jāierodas vēlākais 7:20. Ja nokavē – startē sava viļņa beigās. Redzēju, kā vairākus skrējējus bez ceremonijām tā arī aizsūtīja uz viļņa beigām. Elites skrējēju priekšstādīšana, ASV himna dzīvajā izpildījumā, ratiņkrēslu un cilvēku ar īpašajām vajadzībām starts 7:20 no blakus ielas.

Ten, nine, eight, seven, six, five, four, three, two, one un Lielais starts 7:30. Starts notiek viļņos. Otrais vilnis startē 8:00. Katrā vilnī 5 sektori. Es esmu pirmā viļņa 4. sektorā jeb numuri virs 10000. Man 12733. Kad iepriekšējais sektors pazūd skatam tunelī (apmēram pēc 500 metriem), laiž nākamo sektoru. Starta sektoru platums teju 2 reizes lielāks nekā Rīgā. Pirms starta amizanti vērot, kā pāri galvām lido atstājamās jakas – tās brīvprātīgie pēc tam savāc milzīgos konteineros un nodod labdarībai. Arī es savu jaku uzkaru uz starta sētas.

Starta līniju šķērsoju 7:38. Ātrāk nekā plānots. Čikāgas maratons gan ir slavens ar to, ka bruto laiku rēķina tikai Elites skrējējiem. Pārējie vietas iegūst pēc čipa laika, tāpēc sākumā, lai ātrāk tiktu līdz starta līnijai, stresa nav.

Mērķis joprojām noskriet zem 4 stundām (5:40/km), tāpēc plāns bija turēties ar 3:55 tempa turētājiem. Lielajā barā tempa turētājus uzreiz pazaudēju, bet uzticējos savam Suunto Ambit, lai turētu tempu. Sākums pa pilsētas centru – tunelis, pāri tiltiem, apkārt Trump Building un tad pagriežas uz ziemeļiem. Pa šaurajām šķērsielām no ezera pūš dzestrs vējš. Novērtēju nopirktās piedurknes un rokās ir cimdi. Kājas gan nesalst, jo ir garās kompresijas zeķes. Uzreiz pamanu tempa sektoru priekšrocības – visa plūsma iet līdzīgā tempā, kas palīdz nepārķert sākumu un nav jālēkā pa joslām.

Pēc sajūtām sāku tiešām konservatīvi, jo iepriekšējās nedēļas ‘krekšķis’ vēl kaut kur iekšā nedaudz burbuļo, bet pirmie 5 km paiet 27:21 jeb 5:28 min/km. Ātrāk nekā plānots. Sajūtas labas. Turpinām uzņemtajā tempā. Nedaudz jāpierod, ka kilometru atzīmes ir tikai pie katriem 5km, bet jūdžu atzīmes ir pie katras jūdzes. Tā kā treniņos vadījos pēc Maratona mājaslapas treniņplāna, tad jūdžu matemātika jau galvā ir labi iestrādājusies. Uzreiz pēc 5km atzīmes mani noķer tempa turētāji 3:50. Esmu nedaudz izbrīnīts ka šie te vispār vēl ir. Ko nu – jūtos labi un iekārtojos grupas aizmugurē. Turpinām uz ziemeļiem paralēli Lakeshore Drive, kur agrākajos gados gāja maratona trase. Nākamie 5km jau kopā ar tempa turētājiem 27:27 jeb 5:29 min/km.

Īsi pirms 10km apēdu pirmo želeju. Līdzi bija maza jostas somiņa, bet pirms starta atklāju, ka mazās Isostar želejas ļoti ērti var paslēpt arī garajās piedurknēs – bonuss! Joprojām labs temps un arī jūtos labi. Vējš pūš no ziemeļaustrumiem – tātad nedaudz pretī. Slēpjos aiz mugurām. Pagriežamies atpakaļ uz dienvidiem un vējš nu jau sāk pūst nedaudz mugurā. Jūtos labi un temps man paliek par lēnu. Bez īpašas piepūles no grupas beigām noķeru tempa turētājus un atraujos. Tas arī bija pēdējais brīdis, kad viņus redzēju. Jāatzīst, ka Rīgā un Latvijā kopumā tempa turētāji ar baloniem ir daudz labāk pamanāmi, nekā Čikāgā, kur šie nesa nelielu tāfelīti koka kātā ar plānoto laiku. Neredzami.

Tā nu attālinos no tempa turētājiem, jūtos lieliski, līdzjutēji un apkārt skrienošais pūlis dzen uz priekšu. Nākamie 5km 27:04 jeb 5:25 min/km. Joprojām labi. Parādās centra debesskrāpji. Tātad pusīte jau tuvu. Kaut kur šajā posmā apēdu otro želeju. Cenšos turēt intervālu 40-45 minūtes. Rīgā pēc ieteikumiem ēdu želejas ik pēc 30 minūtēm – bija par daudz, šoreiz pēc sajūtām. Centrā jāšķērso daži tilti, kas gan ir stipri mazāki nekā Rīgā. Jūtu, ka raiti iet un temps ir nedaudz pieaudzis – 5km 26:53 jeb 5:22 min/km. Īsi pirms puses iepriekš sarunātajā līkumā satieku Daci ar draudzeni Ievu. “Aigar – tu braši skrien!” Izslejos un skrienu smuki! Turpat jau arī pusīte – 1:54:21. Oho! Biju plānojis te būt 1:57:30. Tātad iet nudien labi.

Trase nu pagriežas uz rietumiem. Mājas kļūst zemākas un paliek patīkami silts. Beidzot arī saulīte mūs sasniedz, jo centrā un uz ziemeļiem starp debesskrāpjiem tā neiespīd teju nemaz. Piedevām vēl jāskrien pa vējam.  Pēc brīža pagriežamies atpakaļ uz ezeru un šajā posmā esmu sasniedzu savu lielāko ātrumu – 5km 26:36 jeb 5:19 min/km. Sarēķinu tempu un pašam liekas patiešām iespaidīgi pēc 25km, jo treniņos pusīti noturēt tempā 5:20 nācās ar lielu piespiešanos. Nu jau piezogas domas, ka ir palicis mazāk par pusi un priekš 4:00 sasniegšanas nu jau esmu iekrājis labu rezervi. Vēl viena želeja un iešauju arī Diasporal (magnijs). Drošības pēc – jo temps ir labs un negribas iedzīvoties krampjos.

Pēc brīža trase šurpu tupru, bet sāk virzīties uz dienvidiem. Tātad pārsvarā atkal pa vējam. Uzreiz pēc pagrieziena otrreiz satieku Daci un Ievu. “Aigar, tu braši skrien!” Atkal ieņemu stāju! Pēc tam jāšķērso vairāki tiltiņi un nu sāk piezagties arī nogurums. Temps joprojām labs, liekas, ka sāk nedaudz kristies, bet izrādās, ka ne pārāk – 5km 26:42 jeb 5:20 un tikai 6 sekundes lēnāk nekā iepriekšējais posms. Šajā posmā sāku pamanīt, ka parādās arvien vairāk gājēju un es sāku apdzīt  lielu skaitu konkurentu. Pēc garajiem vasaras treniņiem pieķeru sevi pie domas, ka nu jau vairs palicis tik aizskriet līdz Saules Akmenim, vienreiz apkārt Māras dīķim un atpakaļ. Tas motivē. Šajā posmā vēl kārtīgi papozēju oficiālajiem fotogrāfiem. Jau tagad zinu – vienalga, cik maksās, bet oficiālās bildes tomēr ņemšu. Beidzot arī palicis tik silts, ka nometu cimdus.

Nogurums krājas. Lai arī joprojām pārsvarā jāskrien pa vējam, jūtu uz tiem dažiem tiltiņiem, kas jāšķērso, jau paliek patiešām grūti. Te jau sāku skaitīt kilometrus un jūdzes. Māras dīķi jau apskrējām – tagad tik turp-atpakaļ līdz Saules Akmenim. Tagad vairs tikai parastais rīta skrējiens. Tagad tik saīsinātais rīta skrējiens… Vēl viena želeja, vēl viens magnija pulverītis. Jūtu, ka temps nedaudz krītas, tomēr izrādās, ka ne pārāk – 5km 27:02 jeb 5:25 min/km. Pēc 35km sarēķinu, ka pēdējie 7 kilometri būtu jāveic 7 min/km – tātad 4:00 garšu jau jūtu pilnīgi noteikti. Parēķinu vēl un izrādās, ka joprojām varu cerēt arī uz 3:50. Tas nedaudz motivē, jo paliek patiešām grūti.

Nu beidzot sākas Maratons. Locītavas smeldz, muskuļi paliek stīvāki, spēki sāk izsīkt. Te atceros to pašu sajūtu no Valmieras Maratona, kad bija vēl grūtāk. Tātad tomēr esmu gatavāks un es zinu, kā tas ir, kad jāskrien caur ‘nevaru’. Tieši pēc 35.km atzīmes ir 2 oficiālās foto vietas uz paaugstinājuma. Vienā no tām pat pamanos papozēt. Pēdējais tilts pāri šosejai un jau pēc brīža pagriežamies atpakaļ uz ziemeļiem – uz finišu. Nu vairs tikai līdz Māras dīķim un atpakaļ. Atkal nedaudz pret vēju un tālumā redzami centra debesskrāpji. Tur mums jānokļūst – nežēlīgi!

Mans temps nu jau ir pielāgojies vispārējai plūsmai un mani sāk apdzīt vairāk cilvēku. Pēdējā taisnajā ielā parādās arī kilometru atzīmes. Temps krities, bet joprojām mērķēju uz 3:50 – 5km 28:12 jeb 5:38 min/km. Gandrīz 4 stundu ātrums. Sāku jau gaidīt, kad mani noķers 3:50 grupa. Paskatos pulkstenī – jāsaņemas. Līdz 3:50 atlikušas 13 minūtes un 2,2km , tātad ar tempu nedaudz zem 6:00 min/km tas IR paveicams! Tas ir tik vien kā no Māras dīķa atskriet mājās. Sakostiem zobiem pēdējo kilometru vēl palielinu ātrumu un beidzot mani vairs tik daudz neapdzen. Es pat sāku atkal apdzīt. 600 metrus pirms finiša pagrieziens pa labi un pārsteigums – tilts pāri dzelzceļam. Laikam jau ar inerci, orientierista pieredzi un lielu ‘švunku’, kā pašam liekas, uzlidoju kalnā, pa ceļam apdzenot pulku konkurentu. Adrenaline rush! Pēdējais pagrieziens un finiša zīme ir redzama. Yess!

Pulksteni nospiežu pie 3:49:27. Čips beigās rāda 7 sekundes mazāk. Iekļāvos 4 stundās arī ar bruto laiku (3:58:14). Pēdējie 2 kilometri ar tempu 5:30 min/km – saņēmos! Vēlāk Suunto rāda pēdējo kilometru 5:22 un finiša taisni 5:00. Dodu high-five blakus skrējējiem – paldies par kompāniju! NAILED IT! Kopā tādu trako kā es, kas sasniedza finišu, bija teju 41 tūkstotis. Kā vēlāk noskaidroju, otrajā pusē esmu ‘atdevis’ vien 40 sekundes. Par ātrumu un spēku sadalīšanu tikšanās reizē runājām arī ar Renāru un no tempa viedokļa ir izdevies skrējiens tuvu ideālam.

Sajūtas pēc skrējiena – noguris, bet smaids no lūpām nenozūd vēl šodien. Vai darīšu TO vēl? – protams!

Kad pēc 30 minūtēm tiku pie bagāžas un telefona – izrādās, ka manam skrējienam tiešsaistē sekoja liels skaits mājās palicēju, jo jau pirmajās 30 minūtēs manā kastītē bija iebiruši teju 10 apsveikumi. Mīļā sieva saņēma pirmo apsveikumu par manu finišu vēl pirms pati bija atjaunojusi tiešsaistes rezultātus Maratona aplikācijā. Tagad, rakstot šo, gandrīz vai noraušu asaru. Ir patiess gandarījums, ka tik daudz cilvēki tam sekoja.

Un tagad par praktiskajām lietām un sajūtām.

Maratonā piedalījās teju 45 000 skrējēju, bet to apkalpoja 20 000 (!) brīvprātīgo. To patiešām varēja redzēt, īpaši dzeršanas punktos. Kopā tādu bija 20. Visi dzeršanas punkti ir 2 kvartālu garumā, kur sākumā ir enerģijas dzēriens un pēc tam ir ūdens. Pie tam abās ielas pusēs. Parasti skrēju uz kvartāla otro pusi, kur dzērienu varēja paņemt bez grūstīšanās. Uz beigām punktos bija arī banāni. Dzērienu padod papīra glāzītēs, kas ir gan ekoloģiskāk, gan praktiskāk. No papīra krūzītēm vieglāk iedzert – skrienot saspiež glāzītes augšu tā, ka tā nesaplīst un dzer pa šauru ‘snīpīti’. Otrajā maratona pusē dzeršanas punktu sākumā varēja saņemt arī smēru/krēmu, kas laikam paredzēts noberzumu apstrādei (paduses, augštilbi). Vēl ievēroju, ka visā visumā skriešanas ceļa vidus bija tīrs, jo visi krūzītes centās mest uz malām, kur tās uzreiz ar grābekļiem savāca, nevis sev un citiem skrējējiem zem kājām.

Šie patiešām bija pilsētas svētki ar Lielo burtu un šis tiešām ir World Major Maratons. Jau no pirmajiem metriem sajūsminājos par līdzjutēju daudzumu un cilvēku gatavību pasākumam. Oganizatori lēsa, ka trasē atradās 1.5 līdz 1.7 miljoni (!) skatītāju. Varu apliecināt, ka troksnis bija visu 42km garumā, uzmundrinājumi tāpat. Pie tam uzmundrinājumi bija patiešām skaļi un no sirds. Maršruta malās iedzīvotāji logos lika skandas ar mūziku, vietējie krogi skrējējiem piedāvāja alu, aplesīnus, ūdeni un banānus, kas diemžēl situāciju ar Rīgas krogiem padara īpaši skumīgu. China Town pat sagaidīja skrējējus ar bungām un pūķa maskām.

Plakātu motivējošie uzraksti vien bija ko vērti. Piemēram, pirmajā tunelī – “Remember – you PAID for this!” Neskaitāmas “Free high-five stations”, “On scale from 1 to 10 you are 26.2”, “Power star – touch here!”, “You are awesome – I would have quit by now”, uzraksts uz krekliņa “You got chicked” jeb tevi apsteidz meitene, spēlē universitātes orķestris un dejo karsējmeitenes, dzied pats Elviss … Par šo tēmu varētu izveidot ne vienu vien foto reportāžu.

Tāpat lielu cieņu izraisīja skrējēji ar īpašām vajadzībām un tas, kā apkārtējie viņus uzmundrina – redzēju skrējējus, kas pārvietojās ar kājas protēzēm (maratonā!) un es tos apdzinu tik pēc 25. kilometra, vājredzīgi cilvēki ar gidiem (turoties pie rokas vai saitītes), cilvēki ratiņkrēslos.

Finiša zonai iziet cauri vien aizņēma teju 15 minūtes – ūdens, enerģijas dzērieni, proteīnu dzērieni, augļi, jogurti, follija segas (starp citu – ļoti noderēja pie bagāžas saņemšanas, kur bija garas rindas), oficiālie foto, medaļas, vienkārši chill zona.

Maratona parkā skatītājus sāka ielaist no pulksten 9:00 jeb 30 minūtes pēc pēdējā startējušā. Visus ienācējus arī izčamdīja. Pēc-maratona ballītes laukumā bija stabi ar burtiem, kur draugi, ģimenes un grupas varēja satikties. Man paveicās, jo 2 nedēļas pirms maratona uzzināju, ka Abbott, kas ir mans darba devējs, ir viens no galvenajiem Čikāgas Maratona sponsoriem. Tā nu ar dažu striķīšu paraustīšanu es un mana atbalsta grupa tikām gan pie dikti smalkiem Abbott T-krekliem, es pie Abbott jakas un vēl tikām iekšā arī VIP teltī, kur darbiniekiem bija uzkodas, TV ekrāni un visā visumā atmosfēra bez burzmas. Jāatzīst gan, ka bezburzmas atmosfēra bija arī diezgan pastīva. Tomēr pārgērbšanās bez grūstīšanās, krēsli un sekojošās uzkodas bija liels bonuss. Protams, ka visi ar ko runāju, brīnījās – no kurienes tad es īsti esmu. No Latvijas, kolēģi – Latvijas!

Pēc Lielā pasākuma apmeklēšanas ir tikai 2 ieteikumi maratona organizatoriem – piedomāt pie bagāžas izdošanas numuru organizēšanas un izsniedzēju kapacitātes un tempa turētājiem piešķirt redzamus balonus, nevis neredzamas plāksnītes.

Un vēl – rezultātos atradu 7 dalībniekus ar uzrādītu Latvijas pilsonību, bet es vienīgais, izrādās, arī dzīves vietu norādīju kā Latviju.

Un tagad teju kā Oskara pasniegšanā – paldies!

Maratona atbalsta grupai (tā VIENMĒR palīdz!) – sievai Dacei, sievas draudzenei Ievai un mūsu nama mātēm Čikāgā Rutai un Mārai.

Sievai īpašs paldies par manu untumu paciešanu un reizēm arī sabāršanu – uz treniņiem tak ir JĀIET!

Renāram Rozem – par treniņplānu un ēšanas režīmu.

Kompetentajiem veikala ‘Maratons’ pārdevējiem.

Draugiem un ģimenei, kas atbalstīja īpaši sagatavošanās posmā – mamma Lolita, tēvs Juris, māsa Kika, draugi Rolands, Liene un Mārtiņš.

Masierei Kristīne, kas saglāba manu iestīvējušo plecu un kāju.

Osteopātei Velgai, kas atsāpināja manu ceļgalu.

Un noslēgumā vēl dažas atziņas, ko esmu pārbaudījis uz sevi – varbūt kādam noderēs:

• ieguldītā nauda labos un galvenais pareizos apavos noteikti atmaksājas,

• maratonu neskrieniet ar jauniem apaviem un ar nepārbaudītu inventāru,
• ja esiet atraduši želejas un enerģijas dzērienus, kas jums der un patīk – nemainiet tos (īpaši pirms starta),
• pēdējā lielā ēšana pirms maratona ne vēlāk kā 6-os iepriekšējā vakarā,
• starta rītā neeksperimentējiet ar ko neparastu, palieciet pie pārbaudītām lietām,
• nepārķer sākumu (ar šo man sākumā gāja visgrūtāk),
• pēc 35km arī iet paliek grūti, tāpēc skriet, kaut lēnām, tomēr ir vieglāk,
• maratonā dzert ūdeni bieži un nedaudz, nevis daudz un reti vai tad, kad jau gribās – tad jau ir par vēlu,
• atblasta grupa un līdzjutēji PATIEŠĀM palīdz,
• bagāžu un pārvelkamās drēbes labāk administrēt pašiem – lielā barā atbalsta grupa var aizkavēties vai nav atrodama uzreiz, un tad var iznākt salt (to pārbaudījām jau Tartu un Nordea),
• ierodies uz startu laicīgi, jo tad gan auto var tuvāk novietot, gan uz tualeti tikt ar īsāku rindu,
• pēdējo nedēļu garajiem treniņiem atrodi kompāniju – kaut skrējiena otrajai pusei, kaut ar velo; citādi paliek garlaicīgi un smagi nest dzērienus,
• večiem: berž vai neberž krūšu galus – es tos aplīmēju vienmēr.

Uz tikšanos skrejceliņos un trasēs!

Aigars Kokins