Jubilejas maratons

Saaukstēšanās pāris dienas pirms maratona nospēlēja vislabāko lomu. Vēl iepriekšējā vakarā nebiju izlēmis, vai vispār skriet. Numura izņemšana maratona Expo un komandas bildēšanās pilnībā atņēma spēkus un es nevis ar visiem devos iekarot pilsētas kultūras un izklaides objektus, bet gan gulēt diendusu. Tā arī visu dienu pirms maratona pavadīju guļot.

Sākoties iesnām es nodomāju, ka tā ir tāda pompoza organisma protestēšana pret maratonu skriešanu, un komandas biedrs vēl piebilda, ka viss liecina par ļoti labu fizisko formu, jo tieši tad viss, kas var pielipt, arī līpot klāt. Par fizisko formu man nebija nekādu ilūziju, jo pēdējo garo treniņu biju skrējis Nordea Rīgas maratona laikā. Ķermeņa protestēšana pārgāja jaunā līmenī, kad sacensību rītā pamodos ar bērnu baidīšanas balsi un klepu.

Visu rītu pavadīju pārdomās par to vai tas būs tā vērts, man taču ir bērni un kurš būs stiprāks – ķermenis vai gars. Trase nebija parocīga, lai skrietu tikai pusi vai stātos ārā grūtā brīdī, jo distance bija skrējiens līdz 1912. gada olimpiādes maratona piemineklim un atpakaļ pa to pašu ceļu. Bet es devu sev iespēju – nodrošinājos ar kabatlakatiņiem, paņēmu līdzi metro biļeti un aproci ar telefona numuriem kur zvanīt, ja mani atrod bez saprašanas.

Pirms maratoniem es parasti pašam nesatraucoties satraucos. Līdz šim tas bija izpaudies ar netraumētās potītes iesāpēšanos pēdējos treniņos pirms sacensībām, sajūtai, ka sāp visi zobi un biežāku sēdēšanu mazmājiņā. Tāpēc iesnām un saaukstēšanās sajūtai lielu uzmanību nepievērsu. Domāju, kad iekāpšu lidmašīnā, tad viss beigsies. Domāju, kad dabūšu numuru, tad viss beigsies. Un pēdējā cerība bija uz ieiešanu Stokholmas Olimpiskajā stadionā uz startu. Ka tad viss beigsies.

Īstenībā gan beidzās, gan arī nebeidzas. Četras stundas, divdesmit piecas minūtes un sešpadsmit sekundes no saaukstēšanās nebija ne miņas. Lai arī kādā trīsdesmitajā kilometrā es par to padomāju un izmantoju kā motivāciju. Nu ar domu, ka Stokholmas akvāriju neredzēju, dabas un vēstures muzejā nebiju, bet tā vietā tiku pie grāmatas izlasīšanas un lieliskas atpūtas pirms maratona. Tāpēc citos maratonos arī to vajadzētu praktizēt. Ne gluži saaukstēšanos, bet grāmatu lasīšanu un neko nedarīšanu.

Maratona trase patiešām bija kalnaina, lai arī skrienot pirmo pusi to tā nemaz nevarēja pamanīt, jo visu laiku apkārt senās drēbēs saģērbušies cilvēki, ik pa diviem kilometriem dzirdināšana un orķestri vai sieviešu kori. Kā arī milzīgi daudz cilvēku trases malā: gan puikas ar sveicienā pastieptām rokām, gan ģimenes ar izklātām sedziņām, uz kurām salikti ēdieni, dzērieni un mazi bērni. Viena pilsētiņā džeki iznesuši lielu galdu, salikuši alu, viskiju, šeriju un nodevās sacensību vērošanai un degustēšanai. Atpakaļceļā degustētāji jau bija tik labi, ka pilnās balsīs dziedāja. Šajā ziņā šeit maratons bija svētki ne tikai pašiem skrējējiem, bet arī līdzjutējiem. Reti bija tādi skrienami gabali, kur no malas kāds nesauca „bravo” un neskaitāmās vietās skriešana notika cauri cilvēku pūlim.

1912. gadā ceļa vidū bija iesprausts miets, ap kuru tad Olimpiādes maratona skrējējiem vajadzēja apskriet. Pēc gadiem tur tika uzcelts piemineklis par godu šim notikumam. Bet pilsēta auga un pieminekli pārcēla turpat netālu, piemērotākā un skrējējiem pieejamākā vietā. Aplika apkārt solus, izveidoja skriešanas trasi pa mežu un tā. Savukārt par godu 100. gadu Stokholmas Olimpiādes Jubilejas maratonam, pašvaldība uz laiku šo pieminekli nolika tā sākotnējā vietā – lai katrs, kurš piedalās šajā unikālajā maratonā, varētu izdarīt to pašu, ko skrējēji pirms simts gadiem. Tajā Olimpiādē maratona skrējienā piedalījās arī daži skrējēji no toreizējās Latvijas teritorijas, bet diemžēl neviens no viņiem nefinišēja. Mēs bijām desmit un finišējam visi.

Atpakaļceļā kalnus jau varēja just labāk. Es pats un daudzi manā ātrumā skrienošie tos izmantoja pulsa nomierināšanai, ogļhidrātu uzņemšanai un uzgāja augšā soļos. Savā maratona plānošanā es cerēju pusmaratonu pieveikt divās stundās un desmit minūtēs, lai tad otrai pusei būtu dots par desmit minūtēm vairāk un man sanāktu noskriet ātrāk nekā 4h30min. Saaukstēšanās manus plānus piezemēja – galvenais bija tikt līdz finišam un izdarīt to pašam. Pusmaratons tika paveikts dažas sekundes ātrāk nekā sākotnējā plānā un pašsajūtas, laika apstākļi un negaidīti uzradušās sportiskās ambīcijas darīja savu. Lai arī kalnos pārgāju soļos, centos turēt tempu, lai tiktu pie jauna personiskā rekorda.

Man tagad ir viedoklis par garo distanču skrējēju lielāko biedu „sienu.” Pirmajā maratonā man palika grūti negaršīgo želeju dēļ jau divdesmitajā kilometrā un pazuda visa motivācija skriet, domās lamāju sevi, visus, kas skrien, un nosolījos sev, ka vairs nekad. Nekādas „sienas,” paskriet varēju, bet negribēju. Otrajā maratonā vienmērīgā nemainīgā tempā skrēju līdz trīsdesmit devītajam kilometram. Tad ilgāk padzēros un skrēju tālāk. Ne brīdi nebija domas par skriešanu vai neskriešanu. Trešajā lielu daļu laika rēķināju, kāds būs mans rezultāts, piezvanīju sievai, lai pateiktu, ka viss ir kārtībā, fotografēju sevi un džeku, kuram šis bija 1000. maratons astoņpadsmit gados un pat sacerēju pantiņu par „sienu.” Tad nu mans sienas viedoklis ir tāds: tā ir par sodu tiem, kuri skrien nevis tāpēc, lai gūtu prieku, bet plēstu pakaļu.

Līdzjutēji stadionā bija sarūpējuši Olimpiādei cienīgu sagaidīšanu – pilnas tribīnes, karogi, ovācijas, uz lielā ekrāna pa finiša taisni skrienošie. Tie, kuri gribēja savam maratonu sarakstam pielikt maratonu ar klasisku distances garumu, nācās pamest stadionu, jo šīs sacensības oficiālais distances garums bija 1912. gada maratona garums 40,075km. Bet savs bonuss tur bija, jo stadionā varēja ieskriet vēl vienu reizi un kā visi – finišēt pretī karaliskai ložai.

Kā tad var maratona rezultātu uzlabot par sešām minūtēm? Pirmkārt jau nevajag skriet pārāk ātri. Ja tu savu pirmo maratonu noskrien četrās ar pusi stundās, tad katrā nākamajā uzlabojumu par pāris minūtēm dabūsi gaidīt vēl ilgus gadus. Otrkārt, savās ambīcijās nostāties uz zemes. Maratons nav tas pats, kas iemācīties reizesrēķinu. Pavisam filozofiski spriežot, maratons ir dzīvs. Katru reizi tas ir savādāks, un pat maratona skriešanas laikā tas mainās. Nevajag pārāk uz to saspringt, bet nevajag arī ņemt pavisam vieglprātīgi. Treškārt, izmēģināt visu ko. Kārtīgi saēsties pastu divas stundas pirms starta un komfortam visu maratona laiku stiept līdzi telefonu un lupatu iesnām. Un galvenais – nepārmest sev neko. Mums, skriešanas mīļotājiem, maratons ir izklaide, nevis darbs.