Joka pēc

Šo apcerējumu nebija plānots publicēt – savā slimošanas laikā piespiedu brīvprātīgā kārtā sāku plānot 2014.gadu. Es, pretēji Zatleram, zinu, kas es esmu, bet man grūtības dažkārt sagādā jautājums: „Ko tu īsti vēlies?”.

Lai nosvērtos par labu kādam no ceļiem, man bija nepieciešams atsaukt atmiņā izjūtas un atziņas pēc šī gada piedzīvojuma – CCC jeb vienu no MontBlanc distancēm. Pēdējās nakts sapņa brauciena laikā dāmas mani pārliecināja – kādam tas var palīdzēt gatavoties saviem izaicinājumiem. Ņemot vērā cik ļoti pašai palīdzēja citu stāsti, nolēmu nodot publicēšanai savas visai personīgās pārdomas un emocionālās sajūtas.

Kā tas vispār sākās? Ja godīgi līdz pagājušā gada vidum es jēgā nebiju nemaz dzirdējusi par kaut kādu tur UTMB. Biju lasījusi pāris stāstus par ultra maratoniem, zināju dažus cilvēkus, kas to paveikuši un vēl jo vairāk – zināju viņu sagatavotības līmeni, biju domās noņēmusi cepuri viņu priekšā un ar to dieviņu.

Tā nu sanāca, ka 2012.gadā bariņš brauca uz šo skriešanas festivālu Alpu ieskautā ciematiņā. Man arī piedāvāja doties līdz. Tā kā atvaļinājuma plāni nekādi dižie nebija, piekritu braukt, jo pastāvēja iespēja arī pakāpt – kā ne kā Šamonī (Chamonix) ir kalnu tūrisma citadele. Monblānā uzkāpt neļāva vētra, bet sporta maršrutus (daļēji aprīkoti klinšu maršruti) varēja pakāpelēties uz nebēdu un arī skaistiem kalnu pārgājieniem, tautā sauktiem trekingiem, nav ne vainas. Tā nu “tiešajā” sajutu skrējiena nedēļas auru, bet tas noteikti nebija „āķis lūpā” gadījums. Drīzāk pretēji, kad par mani pajokoja: „Nākamgad tu būsi šeit un skriesi! Tu esi pietiekami traka!” vien pie sevis nosmaidīju.

Atgriežoties no Alpiem, noskrēju Tallinas maratonu un tad, dažu aktīvistu mudināta, joka pēc pieteicos Siguldas kalnu maratonam. Kā Jums, liekas, kurai distancei? Nu skaidra lieta tak`, ka garajai! Kārtējā avantūra, kurā mani ievilina vīrišķā planētas daļa ar vārdiem: „Pamēģini, tev patiks!” Un patīk ar`! Tālāk seko ceļojums (jā, ceļojums manā galvā nevis sacensības) uz Prāgu – skrējiens ar nelieliem orientēšanās vingrinājumiem, un visādām citādām ēverģēlībām. Ha! Vajadzīgie punkti ir un atkal – joka pēc alfabēts, piedodiet, piereģistrēšanās UTMB CCC distancei.

Janvāra vidū ir izloze – izlozē, hmmm… dīvaini. Daudzi pazīstami ir izlozēti, bet tie, kurus pazīstu vistuvāk – nē. Seko apjausma, ka nu esmu „ieberzusies”. Sāku domāt par gatavošanos.

Gatavošanos var sadalīt 2 grupās: fiziskā un gastronomiskā. Saprotot, ka ēdienam ir baigā loma ultra skrējienos, sāku lasīt tīmeklī visādas atziņas par un ap ēšanu, pakonsultējos ar sporta uztura speciālista, nonāku pie secinājuma – vērts pamēģināt samazināt ogļhidrātus, vienlaikus palielinot uzņemto tauku daudzumu. Visai interesanta padarīšana sava ēdienkartes maiņa, tomēr, neiegrimstot detaļās, jāsaka kā ir – aptuveni pēc 2 mēnešiem sapratu, ka manam organismam tas ne visai iet pie sirds, pārgāju uz ideoloģiski pilnīgi atšķirīgu, bet praktiskā izpildījumā stipri līdzīgu diētu – sāku sekot līdzi glikēmiskajiem indeksiem. Iet tā lieta! Jūtos viegli, treniņos spēka pāri pārēm un arī pēc tiem vēl spēju smiet, smaidīt, mest kūleņus. Vienīgi piedzīvojumu sacensībās ignorēju glikēmiskos indeksus – lielākoties tāpēc, ka visās želejās un sporta dzērienos indekss ir augsts pēc definīcijas un arī tāpēc, ka pēc sacensībām dod ēst to, ko dod. Un ja man jāizvēlas pēc X stundām ēst ar augstu glikēmisko indeksu vai neēst nemaz… nu tā nav vispār apspriešanas vērta tēma. Ikdienā pieturēšanos pie zemiem – vidējiem glikēmiskajiem indeksiem turpināju līdz pat rudenim, kad sākās lielais viesu uzņemšanas maratons, lai gan reizumis jau sanāca „norauties” kādās viesībās arī vasarā un tā arī neiemācījos pateikt nē pašas gatavotajiem saldējumiem. Dzīve bez mazajiem grēciņiem ir pelēka.

Ar fizisko man negāja tik gludi. Pirmkārt, janvārī – februārī cītīgi katru rītu cēlos, lai taisītu fizioterapeites noteiktos vingrinājumus un skrēju nedaudz. Bet ko tik ar cītīgu darbošanos nevar panākt – kad sniegs jau bija nokusis – sāpes kājās vispār vairs nejutu. Tagad, skatoties atpakaļ, liekas, ka skrēju pa maz. No aprīļa nedēļas nogalēs sāku cītīgi braukāt uz Siguldu, no rītiem ap 6 biedēt kaimiņus, nēsājoties pa kāpnēm – ar vai bez smilšu maisiņiem pie kājām, ar vai bez mugursomas – viss atkarīgs no iedvesmas. Vispār, ja Jūs nepazīstat savas kāpņu telpas kaimiņus – šis ir vienreizīgs iepazīšanās veids. Un tad vēl pilsētas skrējieni – nedaudz garāki kā ierasts. Lai vai kā, vidējais ātrums kāpa augšup. Īsi pirms Jāņiem vēl viens „joka pēc” – Laulasmaa. Mērķis – noskriet maratona distanci un labākajā gadījumā mazliet vairāk. Varētu teikt, ka plāns tika izpildīts ar koeficientu 3. Pa vidu vēl visādi skriešanas pasākumi, vairākas piedzīvojumu sacensības. Augusta sākumā Carnikavas Līdzsvarā tik muļķīgi nokritu, ka piedraudēja pat ar ceļa operāciju. Paldies dievam, iztērējot 200 latus ātri saņēmu atbildi – ūdens celī, bet krusteniskās saites un menisks kā mācību grāmatā. Mīļie draugi vilka uz zoba, ka ir jau dažādas mācību grāmatas, piemēram, par patoloģijām.

Tā nemanot paskrēja vasara un bija jādodas uz Alpiem. Braucam ar busu – 5 cilvēki turpceļā – Toms, Sveta, Lauma, es un Edgars. Izbraucam ar krietnu kavēšanos, bet tas jau tāds sīkums. Pirmajā naktī maināmies pa kārtai, viss šķiet loģiski, pašsaprotami. Otrajā naktī Vācijā vienā no zaļajām pīppauzēm mūsu buss saniķojās – nelec un viss. Izstumdām turpu – šurpu, pamodinām dažus šoferus, izbiedējam priecīgās dāmas, bet buss nelec. Kaut iepūt tu viņam – nelec. No rīta ar izpalīdzīga vācieša palīdzību sazināmies ar ceļa palīdzības dienestu – kungs aptuveni stundas laikā ir klāt, „piepīpē” mūsu braucamrīku un paprasa ~ 120 EUR; Ja pareizi atceros, tad, izsakoties sievietes valodā, attiecības starp akumulatoru-starteri bija kļuvušas saspīlētas. Katrā ziņā, turpmāk visa ceļojuma laikā, apstājoties tika atvienotas akumulatora spailes, bet, uzsākot kustību, mūsu buss gluži kā bobslejs bija jāiestumj un stūmējiem ātri jālec iekšā. Godīgi sakot 2 nedēļu laikā ielekšana veicās labāk par dažu labu olimpisko bobsleja komandu.

Šā vai tā, esam nonākoši Šamonī, sapakojamies un steigšus pirms tumsas iestāšanās kāpjam uz Planpraz (~1800m), lai maksimāli ātri sāktu aklimatizāciju. Kāpšana notiek visai raiti, un nepilnas stundas laikā esam iekārtojušies, aiz sevis atstājot tumsā un gaismiņās grimstošu pilsēteli. Ātri izrullējam savus tepiķīšus un liekamies uz dusu – kā ne kā pēc 2 nakšu gulēšanas embrija pozā, horizontāla izstiepšanās liekas augstākā svētlaime. No rīta ap 7 atveru acis un… guļot savā „gultā” vēroju kā saulīte rotaļīgi kāpj Monblāna smailē. Uh, tie saullēkti, tie saullēkti…

Tā jau varētu gulēt ilgi, sapņojot par virsotnēm, bet mūsu rimto miegainību iztraucē bariņš paraplānisti, kas skrien ķert īsto vēju. Skats smieklīgs. Var iedomāties aptuveni divdesmit skudras, kuras uz muguras nes pa gliemezim. Lūk, tagad Jums ir priekšstats par skatu no mūsu „guļamistabas”.

Uzkāpjam līdz Le Brevent (~2525m), sabildējamies un dodamies tālāk ielejā meklēt brokastu vietu, ko visnotaļ drīz arī atrodam. Šamonī ieleja ir blīvi apdzīvota, industrializēta un dzīvības pārpilna. Atliek šķērsot vienu kalnu grēdu un tu esi citā realitātē – zaļi pakalni, pa kādam retam tūristam vai govij, neskartas Alpu pļavas visā krāšņumā.

Pēc brokastīm ceļš turpinās dziļāk ielejā, tuvāk melleņu krūmiem. Pret vakaru nonākam ganu būdā Chavanne de Villy, kur mūs sagaida franču ģimenīte, man liekas, ka nakšņot kopā ar Adamsu ģimenīti nebūtu ne uz pusi tik moži kā ar šiem frančiem.

Atnākot iekārtojamies, sākam šmorēt un vārīt tēju. Vakariņas neatminos, bet tēja gan bija svaigi lasītu rasas podiņu, uz ko francūži noskatījās ar zināmu neuzticības daļu – saplūc zāli, savāra – visi dzer un smejas. Franči piedāvā vīnu, mums savukārt žēl, ka nav balzāms ar ko „atbildēt”. Šai vietai piemita vēl viena neaizmirstama lieta – ķemertiņš ar pasaulē karaliskāko skatu – uz Momblāna virsotni. Par kāda tur durtiņu ciet vēršanu vispār var būt runa… Sēdi tu cilvēks un veries saulrietā pār Momblānu. Saullēkts „gultā”, saulriets ķeizarkrēslā – kurš vēlas man iestāstīt, ka pasaule nav apbrīnas un skaistu mirkļu pilna?!

Ar sirsniņmāju saistās vēl viens smieklīgs mirklis. Edgars pēkšņi paziņo, ka tuvumā ir geocaching punkts. Vienā mirklī visi pielec kājās un skrien vienā virzienā… Pēcāk franči atzinās, ka tas esot bijis visai amizants skats – 5 cilvēki pēc uzlējuma dzeršanas pielec kājās un smiedamies aizskrien tualetes virzienā…

Ganu būdā vietas pamaz, tāpēc visi, izņemot Laumu, izlemj gulēt ārā, par spīti franču draudzīgajiem brīdinājumiem attiecībā uz negaisa tuvošanos. Naktī uzlec pilnmēness un visa ieleja ir mēness gaismas pielieta. Million star hotel… Tā arī lietu naktī nesagaidījām, bet no rīta dzirdams kā mūsu draugi ceļas un pošas, mums modinātājs uzlikts uz 6, tāpēc ir patīkami ieritināties dziļāk guļammaisā vēl uz kādu pusstundu.

Pamostamies, paēdam, ātri sapakojamies un pošamies uz Le Buet kalnu (~3097m) – kas ir šīs aklimatizācijas izgājiena mērķis. Esam jau brīdināti par negaisa tuvošanos, bet pagaidām to nemana; Col de Salantno pāreju 2525m augstumā sasniedzam salīdzinoši ātri un pārsteigumā nākas secināt, ka Alpos tiešām šogad daudz sniega. Pavisam drīz jau esam sasnieguši arī kalna virsotni – bildējamies, paralēli arī spriežot par turpmāko maršrutu – turpināt ar līkumu vai iet atpakaļ līdz pārejai un tad lejā. Parunājamies ar vienu franču vīrieti, kas izskatās dēlu audzina dabas mīlestības pārgājienā, viņš mūs pārliecina, ka jau ap 12:00 (pēc nepilnām 2h) vajadzētu šeit būt negaisam – zibens, lietus, krusa. Turklāt tālākais maršruts esot tehniski grūts. Sarežģīts vai nē – tas jau subjektīvi, bet vētra kalnos diez ko neuzrunā. Atmiņu pārskrien ainiņas no pagājušā gada vētras un Matīsa telti, kas ap viņu apliekusies… Paldies par kūkām – mēs ejam atpakaļ. Arī mākoņi sāk vilkties. Netiekam nemaz līdz pirmajai pārejai, kad sākas – krusa, lietus, vējš. Sasodīts! Labi, ka var patverties aiz klinšu izciļņa – vismaz vējš nav tik spējš. Paldies, dievam šī brāzma nav ilga un drīz varam atsākt ceļu lejup. Slidināmies, dziedam, šļūcam, pikojamies – viss kā pienākas augustā, vasarā… kalnos. Vienā brīdī izslīdu tā kārtīgi – labi, ka slīpums nav liels un arī sniega pleķis ātri beidzās, bet vēlāk vienā brīdī aizdomājos, ka ejot sniega-ledus maršrutu šāda izslīdēšana var beigties arī letāli un pie reakcijas tomēr jāpiestrādā. Mierinu sevi ar domu, ka varbūt bremzēšanas mēģinājumi ar dzelkšņiem un ledus cirtni veiktos labāk, bet tādu 100% pārliecību sev nespēju iedvest. Palieku pie tā, ka vajadzētu šo te kādā nesaprotamā veidā drīzumā atstrādāt.

Meklējot pusdienu vietu esam nonākuši Refuge de Berard, vārot ūdeni pusdienām, jau sāk ducināt, knapi paspējam paēst, kad lietus sāk līt aumaļām. Pastāvam, pagaidām, secinām, ka neko labāku jau nesagaidīsim – līst trakāk kā pa Jāņiem, bet turpinām ceļu lejup uz Vallorcine, kur ceram noķert autobusu. Pēc kādām 40min tas arī izdodas. Autobuss mūs aizved pāris kilometrus līdz Argentière un izsēdina – tālāk jābrauc ar Mont Blanc Express Train. Pieskrienam pie perona, jautājam kur var iegādāties biļetes – šis saka: Parīzē. Sasodīts! Man liekas, ka mana seja tajā brīdī nostiepās līdz grīdai, jo kungs paziņoja – tomēr varot iegādāties arī šeit. Pfu! Pēc minūtēm 20 atiet ekspresis – ja man kāds teiktu, ka ekspresis 8.5 km var veikt 20 minūtēs – nudien neticētu. Tad, redz, ko nozīmē aksioma, ka ceļošana paplašina redzesloku…

Nākošajā dienās seko īsāki izgājieni, viens iekļauj arī ledus muzeja apmeklējumu. Tur mēs nokļūstam pēc oficiālā darba laika beigām, kad muzeja darbinieks mums vēlīgi palaiž pret solījumu būt ātriem. Tādos tempos pa kāpnēm laikam nekad mūžā nebiju skrējusi un, šķiet, arī pārējie nē. Vienā rāvienā nolidojam lejā un secinām – tas bija tā vērts. Gaismas, skaņas, krāsas spēles. Ātri apskatāmies un lidojam augšā – he, neesam nemaz pēdīgie muzeja vērotāji, bet mūsu laipnais kungs izskatās tiešām apmierināts – neesam viņu pievīluši. Uzsākam sarunu par mūsu izcelsmi, ceļojuma mērķi un tamlīdzīgām lietā. Visi kā viens saņemam veiksmes vēlējumus skrējienā.

Šamonī sarodas aizvien vairāk latvieši – atbrauc Alma, Artūrs, Jānis un Juris ar pavadonēm. Dienu pirms starta, kad TDS skrējējiem ir atpūtas diena aizbraucu līdz Vallorcine un pēdējos 20 distances km noskrienu. Viss – man treniņnometne beigusies, atlikušās dienas pirms starta paredzēts ēst, ēst, ēst, atpūsties un zagt Dievam laiku tik labi, cik māku.

Drīz jau pienāk vakars, kad mani cīņu biedri sāk gatavoties TDS skrējienam. Aizeju līdz viņiem novēlēt veiksmes, pie viena noteipoju savus ceļus – paldies Lailai Plakanei – skrējiena laikā pieminēju ar labu vārdu.

TDS starta dienā piecēlos paagrāk – satraukums it kā pati skrietu. Aizeju piereģistrēties – tas notiek visai ātri. Tālāk darbības plāna īsti nav. Sakomunicēju ar Laumu, kas dara tieši to pašu tikai kempingā – divatā tomēr vieglāk neko nedarīt. Sekojam līdzi TDS rezultātiem, vakarā aizdodamies līdz mūsu apartamentiem. Doma pagulēt un pieceltos uz Laimoņa finišu, bet tavu neražu – ne es, ne Lauma nedzird nevienu no modinātājiem – kā lācis būtu uzkāpis uz ausīm. Muļķīgi, bet tā reizēm sanāk.

Ceturtdien ap dienvidu sagaidām Almu, Gati, diemžēl Edgaru pamanu pa vēlu un nepaspēju gana skaļi iespiegties. Drīz nāk arī mūsu četrotne – Toms, Sveta, Aigars un Andris.

Par Andri vispār būtu atsevišķs stāsts jāstāsta – kā no līdzjutēja kļūt par TDS finišētāju. Lai gan, kad Andris bija pieveicis aptuveni ¼ no distances es jutu, ka viņš nofinišēs – tam puisim piemīt neatlaidība – par to pārliecinājos Prāgā.

Latviešu atbalstītāja vidū satiekam arī Daci Lindi, kas skries pilno UTMB distanci. Pagājušo gadu viņai pilnā tika nogriezta uz pusi, šogad, kā saka – par pilnu naudu. Novēlam viena otrai veiksmi, lai gan man liekas, ka Dacei, kaut stipri spēcīgākai par mani, tā būs vairāk vajadzīga – 168km nav nekādi 100 tomēr. Arī kāpuma metri par aptuveni 30% vairāk.

TDS sagaidītāji

Pienāk ceturtdienas vakars – salieku somu, 3 reizes pārbaudu obligāto ekipējumu sarakstu. Paralēli domāju – ko vilkt mugurā – daži cilvēki saka, ka 90% no panākumiem ir izskats. Nu, ka tā, tad tā – „pucējos” vai pareizāk sakot – plānoju ko vilkt mugurā. Man liekas, ka uz randiņu es sataisītos ātrāk… Nu varbūt man tā vienkārši liekās, jo uz randiņiem praktiski neeju. Ar apaviem puslīdz skaidrs – Tomam un Laumai esmu iedevusi savas jaunās Scarpa skrienamčības maiņai – viņi mani sagaidīs Champex, tātad, pirmo trases daļu skriešu jau pieredzējušajās Asic Gel Fuji. Grūtāk ir ar krekla izvēli, beigās nosliecos par labu plānajam skriešanas kreklam ar garām rokām. Jāsaka, ka izvēlē nekļūdījos – komfortabli bija visu skrējiena laiku, vien naktī pirms pēdējā kalna uzvilku savu Gore tex jaku – vējš sāka zēģelēt un labi ķēra pie iesvīdušās muguras.

Mani dzīvokļa biedri arī rosās – visiem mums rīt starts, bet meitenēm atbildīgs pienākums – atbalsts saviem puišiem, kas tikai sākotnēji izskatās viegli. Paēdam bagātīgas vakariņas, saldajā īpašais spēka kēkss – Jānis kaut kādu maisījumu nopircis tirdziņā. Taisnību sakot garšoja stipri īpatnēji, nu, bet ja sola, ka būs spēks skrienot – jāēd.

Modinātājs 6:00. Ceļos momentā. Pārsteidzošā kārtā esmu labi izgulējusies, par spīti satraukumam, kas mani bija vajājis pēdējās 3 dienas. Nedaudz pamokos ar nepieciešamās frizūras izveidi, bet visā visumā viss rit raiti, apēdu savu auzu putras bļodu, nopriecājos, ka maniem dzīvokļa biedriem autobuss uz Courmayeur atiet kādas 10 – 15 minūtes ātrāk. Man sācies „ieeju sevī” brīdis – pārdomāju visu noderīgo informāciju, cīnos ar saviem dēmoniem, bailēm, nedrošību, šaubām, vēroju citus dalībniekus un mēģinu sev iestāstīt, ka gan jau pēdējā nepalikšu. Kaut kādā mērā zinu, ka, ja nebūs traumas, līdz finišam tikšu – savu cietpaurību pazīstu. Bet… vēl jau ir arī savs nospraustais mērķis. Kā ies ar tā sasniegšanu – par to man nekādu sajūtu – pilnīgs tukšums.

Autobuss lēni visus vizina Itālijas virzienā, vien blakus sēdošie skandināvi knosās, ēd un tarkšķ vienā baltā gabalā, dīvaini, bet tas netraucē. Drīz autobuss sasniedzis arī slaveno tuneli, kas mūs ietin tumsā, bet skandināvu draugi tik turpina tarkšķēt… un ēst. Man arī ielikts līdzi gabaliņš spēka kēksa, bet pagaidām nu galīgi nemaz negribas. Diena solās būs karsta, sāk jau slāpt. Skaidrs. Aizbraucot galā, jāapmeklē WC. Šāda veida pasākumos ir patīkami pārmaiņus redzēt, ka rinda pie vīriešu tualetes ir vismaz 4-5 garāka kā pie sieviešu.

Lēnu garu aizsoļoju līdz starta vietai – nododu tur savu jaku vešanai atpakaļ uz sacensību centru – biezā Polartec jaka, kas mani sildīja 7 no rīta jau 8 šķita pārāk silta. Atrodu savu starta koridoru. Starts CCC notiek 3 grupās – ātrākā startē 9:00, vidējā 9:15 un lēnie 9:30; Starta koridori tiek noteikti pēc laika, ko esi ierakstījis piesakoties. Sev biju noteikusi, manuprāt, savām spējām adekvātās 20-22h, kas man nodrošina vietu 3.koridorā. Jānim ir pirmais koridors un kā pierādīja rezultāti – ļoti pamatoti, finišējot 40.vietā, Juris savukārt ir 2.koridorī. Un atkal varu nopriecāties, ka apkārt nav neviena pazīstamā. Toties visādi citi personāži uzskata par savu pienākumu ar mani parunāties. Tipiska saruna izskatījās aptuveni šāda:

-Hi, what’s your name? Where are you from? (vispār šo info var nolasīt no numura:))
– aaa. Latvia. Isn’t it flat land? Highest peak?
-312 meters…
– Where did you get the race points?

10, 9, 8, 7, 6, 5, 4, 3, 2, 1 starts – mūzikas pavadībā aiziet pirmā grupa. Tikmēr palikušie tiek izklaidēti ar visādiem uzmundrinošiem izsaucieniem.

10, 9, 8, 7, 6, 5, 4, 3, 2, 1 starts – mūzikas pavadībā aiziet otrā grupa. Gaidām savu kārtu. Pārdomāju visu ko zinu par trasi: sākums 2-3km jāuzskrienot, jo pēc tam mežā sāksies drūzmēšanās. Pa ceļam pirms kontrolpunkta ir jābūt skaidram darbības plānam – ko es ēdīšu, ko vilkšu nost/virsū. Kas vēl? Seko līdzi pulsam un dzeramā daudzumam – saulīte jau kāp. Pirmo reizi pa seniem laikiem laiks kā pasakā un arī pilnā distance, bez kādiem „ķirurģiskiem” griezumiem, patiesībā dienu iepriekš pienāca sms, ka trasei pieliek 2km klāt. Minūte līdz startam, pametu vēl skatu atpakaļ uz kalnu grēdu un domās sev pasmaidu, it kā teikdama: „Tiekamies otrā pusē, Šamonī”. 10, 9, 8, 7, 6, 5, 4, 3, 2, 1 starts! Sākam skriet – ceļš vijās pret kalnu, paskatos pulkstenī – pulss 173… wow, wow, wow – saku sev: „piebremzē!”, ko arī daru. Pulss nokrīt līdz aptuveni 155-160 un tā arī turpinu. Vēl pāris kilometri un ceļš ievijās mežā un drīz kļūst par taku. Jau pirms starta tiku brīdināta, ka pirmajā kalnā nāksies iet zosu gājienā. Vēl trakāk – drīz pēc ieskriešanas mežā gājiens vispār apstājas – mazliet jau „besī”, bet laiku pavadu lietderīgi – ēdu mellenes. Dažiem tas liekas neparasti un nemanot iesākas dialogs ar diviem izskatīgiem argentīniešiem – tumsnēji, bet acis zilas – visnotaļ neierasts salikums, turklāt ar humora izjūtu viņiem arī viss kārtībā. Piedāvāju ogas, šie arī laipni pacienājas, un dialogs neiespiesti turpinās – kungi apvieno patīkamo ar lietderīgo – paceļo pa veco Eiropu un noskrien vienu ultru. Jauki! Punktus dabūjuši kaut kādos mājas skrējienos (taisnību sakot neatceros, kuros), bet nākošo gadu gribētu braukt uz Austrāliju. Tā viegli pļāpājot pamazām kustamies uz priekšu. Pasmejam par sevi, apkārtējiem un zosu gājienu, kas pamazām mūs ir iznesis no meža, kur paveras skats uz ieleju. Redzot kā ielejā putni dejo ar mākoņiem, visi vienbalsīgi nospriežam, ka labākais ko varam darīt šobrīd ir priecāties par apkārtni, jo apdzīt nevienu praktiski nevar. Skrējiena pirmajā pusē ik pa brītiņam satiku savus argentīniešu paziņas, bet pēc tam pazaudējāmies. Te nu mazliet nākas nožēlot, ka fotografēšana nav mana mīļākā nodarbe – nemaz nezinu kā sauc manus jautros pavadoņus un nav iespēja „nočolēt” pēc numuriem, lai zinātu, kā viņiem veicās.

Te es gribētu nedaudz atkāpi par tiem skriešanas koridoriem. Piesakoties katrs norāda savu prognozēto finiša laiku. Jāsaka, ka daudzi vai nu neapzinājās savas spējas vai arī apzināti mānījās, lai tiktu pirmajos koridoros. To varēja redzēt jau uz pirmā kalna, kad pa priekšu vilkās (jā tieši vilkās) cilvēki, kuriem numurs sākās ar 5, tātad tie, kas bija startējuši pusstundu pirms manis. Uzticēšanās cilvēkiem ir laba lieta, tomēr kādiem objektīvākiem kritērijiem būtu jābūt.

Drīz jau pirmais kalns pievārēts un arī pirmais ēšanas punkts – ātri iedzeru zupiņu, pagaršoju kēksu un saprotu, ka tas nebūs mans sabiedrotais skrējiena laikā. Būtībā visu skrējienu iztiku ar zupiņām un melno tēju, jo tā perfekti neitralizē pretīgo salkano garšu, kas piemīt visiem sporta dzērieniem un želejām. Beigu posmos sāku dzert arī nedaudz kolu un uzkost pa banānam, tomēr apelsīni šādos skrējienos ir miljons – sulīgi, atsvaidzinoši un krāsaini.

Pametu skatu pulkstenī – ēšanas tūre man prasījusi 3-4 minūtes – ļoti labi. Esmu fiksa. Ceļš apmet loku ap kalnu un drīz sāk vīties mežā. Skrienu lepnā vientulībā kādu brīdi, bet tad panāku vienu grupiņu, kas skrien man pa priekšu, vēl pēc brīža mani panāk kādi 3-4 skrējēji, kas skrien tā it kā viņiem, kāds pakaļ dzītos. Aizskrien, bet ko tu spēcīgiem padarīsi. Drīz klāt arī nākošais punkts – tas paņem nedaudz vairāk laika, jo jāuzpilda sistēma. Te saprot pudeļu priekšrocību – nezinu kā ir skriet ar tādām pie somas, bet uzpildīt noteikti, ka vienkāršāk. Man savukārt „plauša” jāvelk ārā no somas, jāielej ūdens, kas nav nemaz tik vienkārši, plus jāiemāna atpakaļ somā. Ātri uzpildos, zupa un prom. Šķiet, drīz saņēmu ziņu no Līnas, ka Jānis jau skrien simtniekā, bet Juris man priekšā pavisam nedaudz. Tas silda sirdi, it īpaši Jāņa panākumi, lai gan nav liels pārsteigums – spēcīgs un mērķtiecīgs, bet tāpat patīkami dzirdēt par savējo panākumiem.
Skrienot sāku just, ka soma velk uz augšu kreklu, veidojot nepatīkamu nobrāzumu, lai gan nekad tā nav darījusi. Nē, nu visam ir pirmā reize! Tik kāpēc 1.reizei jābūt tagad- kādā 22-23km? Paceļu savu numuru, kur man otrā pusē pielīmēts trases profils – nav ļaunuma bez labuma – nākošajā „stacijā” ir medpunkts. Kājas sāk kustēt ātrāk, tomēr jau šeit ir izteikti redzama mana vējā puse – noskrējiens. Cilvēki, kurus esmu apdzinusi kāpumos, tagad man iet garām.

Ieskrienu Arnuvā un pirmais uz medpunktu, bet tur priekšā jau kāds pilnībā pārguris „ceļinieks” – viņš neizskatās labi. Es ātri palūdzu nolīmēt man muguru, no sākuma gan medmāsa tāda apjukusi izskatās, bet, kad izvelku savu leikoplastu viņa kā atģidusi sāk cilāt savējos un atrod platu, lielu leikoplastu – tas turēšoties labāk. Nu kad tā, tad tā. Līmējam virsū un prom. Ieeju teltī – ātri iedzeru zupu, banāns un apelsīni. Skatos, ka daudzi, pilnīgi nesasteidzinot notikumu gaitu, sēž, ēd, triec jokus – nu katram savs. Man gribās noskriet šo sacensību tik labi cik vien iespējams un vēlams sava mērķa laika ietvaros. Izskrienot no telts, bariņš vietējo mani ieraugot, saceļ tādu troksni, ka ausis krīt ciet, bet jāatzīst, ka mīļi. Pasmaidu un pasaku paldies viņiem, par ko pretī saņemu vēl skaļākas gaviles.

Drīz pēc Arnuvas sākas otrais stāvais kāpiens – lai gan pašai nav viegli, tomēr nākas apdzīt visai daudz cilvēku, kas izskatās vienkārši tuvu bezspēkam, bet ir tikai kāds trīsdesmitais kilometrs. Ar šausmām nodomāju, ko viņi darīs atlikušos 70, pie viena nosecinu, ka Siguldas brīvdienas un kāpņutelpas rīti tomēr sāk atmaksāties. Kad virsotne jau gandrīz sasniegta, satieku Juri – viņam vēders sācis streikot. Piedāvāju Sorbex, ko Juris arī paņem, cerams, palīdzēs. Pati ātri izskrienu cauri kontrolpunktam un aidā – lejā. Sākas aptuveni 20km garš noskrējiens. Šeit vienkārši baudu skrējienu – skrienu praktiski viena, pretī reizumis nāk kāds tūrists, vienā līkumā ērti iekārtojies fotogrāfs, bet visādi citādi – taka, zilas debesis, mūzika, vējš matos un smaids sejā. Īsi pirms LaFolly sanāk skriet garām atpūtas vietai, kur, spriežot pēc ekipējuma, sēž un alu dzer kāpēji. Kamēr mazgāju muti un uzpildu sistēmu, šie sāk mani izjautāt (4 klasiskos jautājumus sk. iepriekš), mēģinot pārliecināt, lai labāk palieku ar viņiem un padzeru alu. Piedāvājums jau labs, bet… ne šai reizei.

Taka vijas lejup, un drīz jau esmu La Folly, mani un citus skrējēju sagaida vietējo atbalstītāju pulks, kas skaļi aplaudē, uzsauc bravo. Jāsaka, ka dāmām tiek skaļāks bravo. Atkal ātri, ātri buljons, līdz galam sapildu sistēmu un aidā – prom. Ārā ejot satieku Juri, kas izskatās jau žirgtāks – tas priecē. Trasē jau vairāk kā 8 stundas. Tālāk ceļš vijas cauri Šveiciešu ciematiņam – mazas šauras ieliņas, autentiskās būves – sajūta kā skrietu pa brīvdabas muzeju. Diemžēl biju telefonu ielikusi pārāk tālu un nenobildēju šo burvību, bet skrējienā pat piestāju, lai kārtīgi aplūkotu pāris guļbūves – izskatījās pēc saimniecības ēkām – klēts vai rija latviešu izpratnē. Šajā ciematiņā vietējie bija sarūpējuši savu cienastu un mazie bērni dalīja uzkodas. Tajā brīdī īpaši negribējās ne ēst, ne dzert, bet, redzot šādu gādību, izdzēru glāzi saldas tējas un apēdu banānu, kas mazos līdzjutējus ļoti iepriecināja – viņi pat palūdza kopā nofotografēties, ko arī izdarījām. Ar siltām sajūtām sirdī turpinu skrējienu, līdz sākas kalns pirms Champex, kur zinu, ka mani jau gaida Lauma ar Tomu – sms esmu saņēmusi. Lai gan tā jau ir kāda 9.stunda ar vidējo pulsu 150 – 155 bpm – sajūta, ka kājas pašas lido. Pamazām sāk krēslot. Kādu kilometru pirms Champex pretī skrien Līna un saka, ka mani gaidot – arī Juris drīz būšot klāt. Lieliski.

Ieskrienu teltī – pilns ar cilvēkiem. Satieku Laumu un Tomu – tie ir svētki – redzēt savējos – padalīties pārdzīvojumos, izjust rūpes par sevi. Lauma ātri sarūpē man makaronus un apelsīnus. Šeit top visnotaļ kompromitējošs video – kur viens cilvēks var tik daudz apēst apelsīnus, vienlaicīgi tik daudz runājot? Runāju, mēģinu ēst pastu un nomainu apavus – tā ir ekskluzīva iespēja, ko sniedza TDS līdzjutēju laipnā padalīšanās ar savām autobusu biļetēm – paldies Jums liels par to. Viss. Laiks atvadīties – uzlieku lukturīti un dodos izejas virzienā, bet tur obligātā ekipējuma pārbaude. Kungs liek parādīt cimdus – izvelku mazu melnu bumbiņu ietītu pārtikas plēvē. Iemācījos šo ļoti efektīvo metodi no vien cilvēka – apģērbu var labi „sazipot” un tas ir arī pasargāts no samirkšanas. Labi, ka virsū lieliem burtiem redzams Odlo – tic uz vārda, ka silti. Cepuri – lūdzu, vēl viena bumbiņa, tas pats ar lietus biksēm. Visvairāk uzmanības tiek pievērts lietus jakai, bet ar to iet vienkārši – francūzis ieraudzījis Franču zīmolu Millet apvienojumā ar maģisko Gore-tex, palaiž mani prom ar laba vēlējumiem.

Ātri, ātri labierīcības un atvados no saviem līdzjutējiem. Sāku skriet, nopakaļ dzirdot – „Kāds viņai raits solis!”, lai gan pašai liekas, ka velkos kā vecmāte uz kino iedama. Drīz jau atstāju Champex uguntiņas aiz sevis un pamazām taka sāk vīties augšā kalnā. Ieslēdzu savu aizlienēto Petz Nano lukturi. Oi – tiešām tik spilgts kā solīts – jāuzmanās no apžilbušajām vāverēm, kas varētu krist no kokiem. Samazinu spožumu no maksimālā uz optimālo un turpinu ceļu.

Mani noķer viens patīkams britu džentelmenis ar lielisku humora izjūtu – izsmejamies pa ceļam labi – jokus un stāstus viņš māk stāstīt labi. Vispār arī viņam skrējiens ir sava veida nejaušība – draugs pierunājis piereģistrēties kompānijas pēc, bet izloze izdarīja savu izvēli, kurš skries šo gonku. Man tomēr viņa temps nedaudz par augstu un atvadāmies ar laba vēlējumiem un pēdējo joku. Palieku viena. Parādās pirmie krampji – izdzeru magnija ampulu, cerībā, ka atlaidīs. Nezinu cik galvā, cik tiešām palīdz, bet krampis šķietami atlaiž uz laiku. Kalna galā jāskrien cauri fermai – pfu, govis tramīgas. Es arī būtu, ja ap 1500 „viesiem” ar pieres lukturiem pārslātu manu ēdam-dzīvojam-guļamistabu. Vienu brīdi govis sāk tā kā trakot – maudamas skrien mums pretī, ātri ielecu pa vidu vienai skrējēju grupiņai – bariņā tomēr drošāk. Iespējami ātri šķērsojam fermas teritoriju un drīz jau kalns sāk vīties lejup uz Trient. Un atkal – visus, kurus esmu apsteigusi kāpjot kalnā, skrien man garām noskrējienā. Tuvojoties pilsētelei, pēkšņi no „krūmiem” dzirdu – „Inese, tu es malacis!” Tā, man jau rādās? Tik pēc mirkļa saprotu, ka tā ir Līna, kas iznākusi sagaidīt Juri, kurš arī jau drīz būs klāt. Nevar nenovērtēt to sajūtu, ko dod šādi uzmundrinājumus dzimtajā valodā – tas ir tik… tik…

Ieskrienu Trient, redzu pilnībā pārgurušus cilvēkus, sakumpušus guļot uz galda – paliek viņu mazliet žēl. Pati jau arī jūtu nogurumu – tik lieku, ka ēdiens tikai ar disciplinētu pavēli: „Ēd un nefilozofē!” – tiek iemānīts sevī, jo pie lielas slodzes man paliek šķērmi ap dūšu, kas laupa visu ēstgribu. Vienai kājai sāk veidoties tulzna – notinu ar leikoplastu, sasveicinos ar Juri un dodos ārā tumsā. Vējš pieņemas spēkā un drīz jau ceļš atkal vijas kalnā. Pret citiem gājējiem izskatos visai labi, jo pārsvarā kādu apsteidzu nevis otrādi, bet tas prasa daudz spēka – nelāgā dūša un krampji pieņemas spēkā. Drīz pēc kalna kores šķērsošanas labās kājas augšstilba muskulis sarauj nepatīkamu krampi, pastiepju nedaudz un turpinu ceļu, tomēr drīz pēc tam kreisā kājā iemetās vēl negantāks krampis. Apsēžos, lai izstaipītos un pārlīmētu savas tulznas, jo īsti labi neesmu nolīmējusi – beržas gar mazo pirkstiņu. Pēkšņi austiņās sāk skanēt The Sound Poets dziesma:

Kalniem pāri citi kalni būs
Ar vienu soli pāri tiem, ar vienu soli

Tik ironiski šai situācijā – kājām ir krampji, esmu gatava visu ēdienu izlaist pār „bortu”, acis krīt ciet. Kur vēl ideālāka kombinācija, lai kalnu pārvarētu ar vienu soli? Skaļā balsī sāku smieties. Garām skrienošie ar bažām jautā: „vai viss kārtībā?” Jā, Protams! Kāpēc lai nebūtu? Tomēr vēlāk padomājot saprotu, ka kalna galā uz akmens sēdošs meitēns, kas noāvis zeķes un smejas skaļā balsī arī man radītu dažādus jautājumus. Tomēr nevar neuzsvērt garo skrējienu dalībnieku kultūra vienmēr painteresēties par citu sacensību dalībnieku pašsajūtu, ja situācija liekas neviennozīmīga. Sapošos un dodos lejā – taka ir velnišķīgi nepatīkama – lieli akmeņi un egļu saknes, tomēr ceļš jāturpina. Ievelkos Vallorcine. Drīz pēc manis ienāk arī Juris un norunājam, ka varētu pēdējos 19km skriet kopā, tomēr nespēju viņu sagaidīt un sāku soļot – gan jau viņš mani noķers. Pirmie četri kilometri ir pavisam nelielu kāpumu, tomēr es vairs nesēju sevi piespiest skriet. Šķērsoju šoseju un tūliņ sākas pēdējais lielais kalns – šaura un akmeņaina taka ar vietumis mežonīgiem akmens bluķiem, kas spiež kājas cilāt ļoti augstu. Sajūta, ka no muskuļiem izslīd pēdēji spēki un arī nospiestajām pēdām būtu ko teikt par tik cietu virsmu – dedzinošā sajūta pieņemas spēkā. Neatlaidīgi skaitot īso mantru no 1 līdz 8, turpinu kāpt augšup, ik pa brītiņam palaižot garām kādu, kas ir mudīgāks par mani. Kalns šķiet bezgalīgs, pretstatā pāris dienas iepriekš treniņa uzskrējienā, turklāt pilnai laimei arī lukturis sāk izdzist. Kaut kā, citu skrējēju gaismā uzvelkos kalna galā un palūdzu vienam dalībniekam, lai uzspīdina man gaismu, kamēr sameklēju somā savu mazo lukturi. Pasaku paldies izpalīdzīgajam cilvēkam un sāku čāpot, līdz pēkšņi dzirdu mundru – čau. Kā es priecājos redzēt Juri (nu jau ar lukturi varu arī redzēt). Vienojamies, ka varam tālāk iet kopā, tomēr brīdinu, ka manas skriešanas spējas ir stipri ierobežotas. Ejam kādus trīs kilometrus kopā, tomēr īsi pirms pēdējā punkta La Flegere mudinu viņu tomēr skriet, jo negribas otru bremzēt. Man viss ir līdz šlipsei, ja ne vēl tālāk, bet turpinu soļot – rītausma kāpj aizvien augstāk un pirmie saules stari pamazām sāk lauzt ceļu. Burvīgi – mīlu saullēktus kalnos, jo tur tie ir īpaši krāšņi un spilgti. Pasmaidu, par savu iespēju to visu izbaudīt. Pasmaidu un paliek labāk.

Drīz arī es aizklunkurēju līdz La Flegere. Apsēžos un skatos uz galdu – gluži kā Rūdis Skroderdienās svārstos starp „tā kā kaut ko sāļu, tā kā sālītu”. Beigās izvēlos colu un atvados no Jura, kurš jau pamet telti. Mēģinu vēl iedzer nedaudz zupas, bet saprotot, ka to nespēšu izdzert līdz galam, atstāju to un dodos pievārēt atlikušos 8km. Sāp kājas visās iespējamās vietās, spēka nav. Sevi mierinu ar domu, ka lēnu garu un mierīgi pievārēšu atlikušo daļu – galu galā līdz kontrollaika beigām man ir piecas ar pusi stundas. Aiz La Flegere drīz sākas slēpošanas trase ar visu infrastruktūru un apejot tai apkārt – grantēts ceļš, kas ved uz leju. Kāda suņa naglas pēc izdomāju – varbūt jāpamēģina paskriet. Viens solis, otrs solis – katrs pēdas pieskāriens atbalsojas smadzenēs. Sāku sev iegalvot, ka viss ir galvā un tikai pirmie soļi ir grūti. Tas izdodas – tiešām pie sāpēm pierodu un sāku skriet. Nu labi – tipināt vai klunkurēt būtu atbilstošāks apzīmējums, bet uz priekšu kustos ātrāk. Drīz jau taka ievijās mežā – atkal tās akmeņainās un sakņainās takas – nudien noriebušās jau. Tomēr turpinu tipināt un drīz panāku vienu skrējēju, kas mani palaiž garām un nopakaļ nobļauj kaut ko franciski. Dies` ar viņu. Lecu pāri saknēm un akmeņiem, līdz vienā vietā neveiksmīgi piezemējos uz papēža, cauri visam ķermenim iziet dedzinošas sāpes un acīs sariešas asaras. Iekožu lūpā, novienojos ar sevi, ka atļaušu sev pačīkstēt finišā, bet šeit nav īstā vieta. Sāku atkal iet un pirmie soļi ir vienkārši neciešami – sāpes atbalsojas muguras lejas daļā, tomēr atkal man sevi izdodas pārliecināt, ka viss ir galvā – turpinu atkal skriet. Apdzenot kārtējo dalībnieku arī sāpes aizmirstas. Šajā posmā apdzinu kādus 10-15 cilvēkus. Pēkšņi manā galvā sazin no kurienes uznirst doma, ka jāmēģina nofinišēt zem 22 stundām, t.i., man ir aptuveni 25 minūtes un divi ar pusi kilometri. Līdzenumā un ar svaigiem spēkiem tas ir nieks, bet pēc 21 ar pusi stundas kalnos… sāku nesties (nu vismaz man tā liekas, vēlāk skatos, ka ir vairāk kā 8 minūtes uz kilometru). Atkal apdzenu vairākus cilvēkus un drīz jau ceļš sāks vīties pilsētā – man ir aptuveni 10 minūtes. Paldies, dievam ainavas jau kļūst pavisam zināmas un es tūliņ būšu pie mūsu apartamentiem, taisne līdz expo, skrējiens gar upīti, pagrieziens uz gājēju ielu… vēl mazais lociņš pa pilsētu, vairs neskatos laiku. Ieskrienu pēdējā taisnē, paķeru no Līnas Latvijas karogu, pēdējie metri… Chasee, Grand Jete un ar skaļu saucienu pārlecu finiša līniju. Laiks 21:57:36. Izdevās!

Franči šķiet nedaudz pārsteigti, pieskrien pie manis prasa vai viss labi, mēģina izlasīt vārdu. Saņemu apsveikumus no Jāņa un Lindas, kas atnākuši sagaidīt Juri un mani. Arī Līna apsveic. Beidzot arī man ir iespēja personīgi apsveikt Jāni ar viņa lielisko panākumi un Jurim pateikt paldies par pēdējā posma uzmundrinājumiem. Neliela foto sesija ar jauniegūtajā sarkanajām „trofejām” un pošamies mājup.

Atverot durvis mūs gaida pārsteigums – Linda ar Līnu ir pacentušās – izgreznojušas mitekli un pagatavojušas garneļu zupu. Ak, dievs cik jauki, sirsnīgi un iedvesmojuši. Katrā ziņā – tā piedomāt pie visām detaļām – tas ir talants. Varu tik izteikt izbrīnu un paldies meitenēm.

Duša, ēdiens un jāiet gulēt, jo sarunāts, ka ap 14:00 latvieši tiekas uz kopīgu maltīti picērijā. Aizmigt nevaru – pārāk liels pārgurums un arī sāk ienākt apsveikumu īsziņas no daudziem – pat no cilvēkiem no, kuriem neesmu cerējusi neko saņemt, kāds tuvāks varbūt piemirst, bet tas tā. Sevis pārvarēšanas sajūta vēl ir spēkā.

Picu ēdāji un finišētāji

Pieceļos un pirms „pic-ēšanas” grasos doties uz veikalu. Izeju uz ielas un pēkšņi dzirdu spēcīgi nočīkstam velosipēda bremzes, pagriežu galvu. Viens sirms franču kungs lec no sava ciskadrilla nost un sāk ar mani runāt:
How do you feel? Did you finish?
A? Man liekas, ka man acis tajā brīdī varētu būt tik lielas kā pusdienu šķīvji.
I saw you yesterday in Trient? Galvā doma – kā tas vispār ir iespējams, ka mani kāds pamanījis tajā tūkstoš galvu pūlī, atcerējies un tagad tik sirsnīgi ar mani runā…

Laipni pasmaidu, atbildu, ka finišēju, pretī saņemot patiesus apsveikumus un rokas spiedienus. Kungs nozibina savu galantā franču džentelmeņa smaidu un prom ir. Es palieku apmulsusi un vienlaicīgi arī nedaudz pacilāta par savu sirmo franču fanu.

Pēc picu ēšanās jāpošas prom ar bobsleja ekipāžu, atpakaļceļā mums pievienojas arī Artūrs. Atpakaļceļā paredzētas vakariņas un pelde Ženēvas ezerā. Brauciens turp izvēršas interesants mūsu auto īpatnību dēļ, bet to Lauma varbūt kādā reizē var pastāstīt.

Vakars uz ezera

Secinājumi

Nevajag baidīties no lieliem mērķiem – tie mūs mobilizē.

Diez vai es saņemtos uz ko tādu, ja mani nepamudināt cilvēki, kas man un maniem spēkiem ticēja vairāk kā es pati.

Savā mērķa laikā nenofinišēju – pietrūka aptuveni 2 stundas. Vai es to varēju izdarīt ar savu esošo fiziskās sagatavotības līmeni? Domāju, ka nē. Vai es izdarīju visu, kas manos spēkos, lai to sasniegtu – jā, līdz ar to sev grūti ko pārmest.

Kopā pievārēti 100km un aptuveni 6000 kāpuma metru.

Kopvērtējumā 517. vieta no 1900 dalībniekiem, 52. starp dāmām no 162 finišējušajām (startā laikam bija ap 260) un 26 savā grupā. Gluži zemē metams rezultāts tas nav. Tajā pašā laikā zinu, ka mūsu vidū ir dāmas, kas noskrējušas un noskries šo distanci daudz labāk – šī atziņa māca pieticību.

UTMB 2014.gadā nepiedalīšos – esmu par vāju, lai šo distanci veiktu ar cieņu. Vispirms jāuzkrāj pieredze un spēks.
90% no panākumiem ir galvā, atlikušos 10% atstājam nejaušībām.

Rakstot šo pārskatu un izdzīvojot emocijas vēlreiz, mērķis bija saprast cik izaicinošu mērķi izvirzīt 2014.gadā. Acs ir uzlikta un savu izaicinājumu, laiks sākt treniņus.

Veiksmi visiem, kuri nomērķējuši uz kādu no UTMB distancēm – tas ir skaists piedzīvojums.

Paldies Laumai, Edgaram un Tomam par bildēm – neesmu to autore. Ceru, ka viņi neiebildīs un neprasīs autoratlīdzību.