Jogas studija intervē Gunu

Jogas studija “Labo sajūtu laboratorija” laipni padalījās ar savas klientes un mūsu skriešanas biedrenes interviju. Intervija notikusi divos etapos – pirms un pēc dalības Madeira Island Ultra trail ultramaratonā (85 km distancē).

Guna Ūsele – kaislīga ultra trail maratonu dalībniece un jogas entuziaste. Jautājumus uzdod Gunas jogas pasniedzēja, maratonu dalībniece un maratonu skrējēja Lisa Biffin (Labo Sajūtu Laboratorija).

Kad Tu sāki apzināties, ka esi tik labā fiziskā un garīgā formā, lai uzsāktu ultra trail skriešanu? Kā Tu uzsāki piedalīties?

Joprojām neesmu pilnīgi pārliecināta, vai esmu pietiekami stipra. Man ir raksturīgi pieteikties pasākumam, un tad domāt, kas jādara, lai tiktu līdz finišam. Domāju, ka viens skrējiens ir iedvesmojis nākamajam un devis nepieciešamo pārliecību/cerību, ka varētu izdoties, tāda ķēdes reakcija – viens pasākums aizved pie nākamā, vēl nedaudz grūtāka. To, ka varu skriet ilgi un atjaunot enerģiju skriešanas laikā vislabāk sajutu Laulasmā ultra – 26 stundu skrējienā Igaunijā. Man nepatīk padoties un ir iekšējs spīts turpināt, dzīvē tā ne vienmēr ir laba īpašība, bet skrienot palīdz.

Kas Tevi iedvesmo un motivē, lai skrietu šādas distances un piedalītos ultra distanču pasākumos?

Draugi, cilvēki, ko cienu un apbrīnoju, viņi arī ir lielākā iedvesma un motivācija. Tas ir interesanti un gribas piedzīvot tieši, kā tas ir. Tā ir iespēja pārbaudīt savu spēju robežas. Tāds eksperiments ar sevi – varu noskriet 42km, vai varu 50? Un 100? Ja nevaru, tad, vai trenējoties vairāk, nākamgad varēšu? Sacensībās noteikti neskrienu par konkrētu vietu vai laiku, nesacenšos ne ar vienu, tikai pārbaudu pati savu varēšanu. Tomēr galvenais ir prieks, ko gūstu gan no treniņiem, gan sacensībām, tās sajūtas skrienot un pēc finiša ne ar ko citu nevar salīdzināt! Patīk, ka gan manas uzvaras, gan zaudējumi ir tikai mani, neviens cits to nav nopelnījis un nevienu citu nevaru vainot pie neizdošanās.

Pastāsti, kāda ir Tava nedēļa ar visām tajā ietvertajām aktivitātēm.

Vidēji fiziskajām aktivitātēm veltu 8 līdz 12.5 stundas nedēļā. Laiku atrast nav grūti, jo skriešana jau vairākus gadus ir mans dzīvesveids. Šobrīd darbdienu skrējienu aizvadu maršrutā mājas – darbs, līdz ar to papildus laiku tas neprasa (sabiedriskajā transportā pavadītu gandrīz tik pat laika). Toties brīvdienās vienalga gribās pabūt ārpus pilsētas un izvēdināt galvu. Ja agrāk devos pastaigās, tagad skrienu. Vidēji nedēļā ir trīs – četri 10km gari skrējienu un divi 20-30km gari skrējieni. Skrējienu skaitu un garumu pielāgoju sajūtām, plāniem stingri nesekoju. Ideālā gadījumā vismaz viens no garajiem skrējieniem tiek aizvadīts mežā, reizēm piedaloties orientēšanās sacensībās Magnēts. Daži garie skrējieni tiek aizvadīti VSK Noskrien brīvdienu koptreniņos. Vienu no interesantākajiem un vērtīgākajiem treniņiem noskrēju kopā ar Rīga-Valmiera skrējiena dalībniekiem, kur pavadīju skrējējus no 2-6 naktī, un no 11-12 nākamajā dienā (bez gulēšanas), šis skrējiens bija, lai saprastu, kā jūtos skrienot naktī, bez miega, jo gan MIUT gan CCC kontrollaiks ir 26 stundas, nāksies būt nomodā un skriet ilgi. Papildus skriešanai ir joga vai pilates vismaz reizi nedēļā, jogas iedvesmota stiepšanās programma pēc skrējiena, tā jūtami uzlabo kāju labsajūtu, un spēka vingrojumi reizi nedēļā (rokām, pleciem, korsetes muskuļiem). Skriešanai motivācijas pietiek, pārējām aktivitātēm grūtāk sevi pierunāt.

Vai treniņš un piedalīšanās šajā sporta veidā nav ļoti smags pārbaudījums ķermenim? Vai kādreiz esi savainojusies skriešanas laikā, un kā tad esi rīkojusies? Ko Tu dari, lai savlaicīgi novērstu savainojumus?

No veselības viedokļa droši vien skriet nedaudz mazāk (un vairāk dažādot aktivitātes) ir labāk. Man problēmas mēdz sagādāt saites un fascijas, ir bijušas problēmas ceļos, pēdās, gurnos. Šobrīd mana traumu profilakse ir joga, stiepšanās pēc skrējieniem un muskuļu izmasēšana ar foam roller. Galvenais ko ievēroju – neskriet, ja sāp. Esmu iemācījusies pieņemt, ka izlaists treniņš nav traģēdija. Skriešanu aizvietoju ar riteņbraukšanu vai centīgāk pavingroju mājās.

Kad un kādēļ Tu uzsāki nodarboties ar jogu un kādēļ turpināji to praktizēt? Kā tas ir ietekmējis Tavu skriešanu un labsajūtu? Ko Tev nozīmē joga? Vai Tu ieteiktu jogu citiem sportistiem – kādēļ? Kādi bija Tavi iespaidi par jogu pirms to pamēģināji? Kā Tu domā, vai sabiedrībā pastāv kādi stereotipi attiecībā uz jogu? 

Nedaudz ar jogu biju nodarbojusies mājas apstākļos, bet maz un neregulāri. Uz Labo Sajūtu Laboratoriju vasaras vidū atnācu dēļ skriešanas pārpūlētām ceļu saitēm. Laulasmā 26h skrējienā tieši ceļu saites pirmās pateica, ka pietiek, viss, vairāk par 84 kilometriem viņas nevar, pašai spēka vēl pietika. Tieši tad vēlreiz sapratu, ka ar skriešanu nepietiek, vajag stiprināt un izvingrināt arī citus muskuļus. Manuprāt par jogu ir divi galvenie stereotipi:

• tā ir tikai stiepšanās, lēna un mierīga
• jābūt ļoti lokanam, lai nodarbotos ar jogu.

To, ka joga var būt arī intensīvs un labs treniņš, jau zināju, bet bija kompleksi par stīvumu. Emocionāli joga man sniedz līdzīgas sajūtas, kā skrējiens. Svarīgākais, ko esmu iemācījusies – nav svarīgi, kā tas izskatās no malas, bet gan tas, kas notiek ķermenī/prātā. Ja noskrien atdodot visu spēku vai esi atvieglotā asanas versijā tik dziļi, cik spēj, tad Tu esi uzvarētājs, neatkarīgi no tā, ka kāds spēj labāk un ātrāk. Jāizdara labākais, ko tobrīd vari, un nav jāpārdzīvo par to, ko nevari. Jārespektē ķermeņa spējas, mēģinot kaut ko panākt ar varu, nekas labs nesanāks. Tagad daudz mierīgāk uztveru nelielas traumiņas, kas liedz izpildīt konkrētu treniņu, vienkārši tā vietā daru ko citu, ko varu tajā brīdī. Domāju, ka joga iemāca labāk koncentrēties, respektēt un pieņemt sevi. Domāju, ka joga noderētu ikvienam, gan fiziski palīdzot līdzsvarot ķermeni, gan nomierinot prātu un palīdzot sevi pieņemt. Jogā nav tā, kas ir daudz kur dzīvē – sacensības un vajadzības apliecināt citiem, cik labs, ātrs, varens, spēcīgs esi. Jogā, tāpat kā garā skrējienā, esi tu pats un tavs ķermenis.

Lūdzu, padalies ar to, kādām aktivitātēm Tu pašlaik gatavojies un kas ir Tavā skriešanas kalendārā 2014. gadam!

Šogad skrējieni ir izvēlēti dēļ skaistuma, izaicinājuma un potenciāli gūstamā prieka. Pēdējos gados skrējieni tiek apvienoti ar ceļošanu, atpūtu, atvaļinājumu. Divi galvenie pasākumi: Madeira island ultra trail (MIUT) 85km (4000m kāpumu summa) distance un Ultra trail du Montblanc CCC distance (100km; 6000m kāpumu summa). Līdz šim neko tik grūtu un ilgu neesmu skrējusi, tas ir mans izaicinājums. MIUT būs kā testa skrējiens priekš CCC, pat ja nefinišēšu, būšu guvusi pieredzi, kas, cerams, palīdzēs labāk sagatavoties CCC. Droši vien būs arī citas vieglākas sacensības (Cēsu eco trail, Laulasmaa ultra, Siguldas kalnu maratons) bet tās būs pakārtotas šīm divām un atkarīgas no tā, kā veiksies atjaunošanās.

Lūdzu pastāsti par saviem mērķiem noskriet UTMB (Ultra Trail du Mont-Blanc) – kā Tu uzzināji par šīm sacensībām?  Kas bija jāizdara, lai kvalificētos šīm sacīkstēm un kā Tu tiki uzņemta? 

„VSK Noskrien” biedri un draugi ir skrējuši dažādas UTMB distances. Par šiem skrējieniem uzzināju kādus 3-4 gadus atpakaļ un tad tas likās neaizsniedzami un apbrīnojami, ka kaut ko tādu var noskriet. Draugs pagājušogad skrēja vidējo distanci – TDS, atgriežoties mājās paziņoja, ka brauks un skries atkal, man esot jābrauc līdzi. Kalni ir mana aizraušanās, tā šī gada atvaļinājums tika ieplānots augustā uz Monblānu. Pagājušogad Siguldas kalnu maratons bija manā dzimšanas dienā – tātad jāpiedalās, kad vēl varēs tik unikāli nosvinēt! Tie bija 54km ar nepilnu 2000 metru kāpumu summu. Tā tiku pie pirmā no diviem kvalifikācijas punktiem (uz 2015. gadu jau nepieciešami 3 punkti CCC un TDS un 8 punkti UTMB distancei), un radās cerība, ka šogad varētu UTMB būt ne tikai līdzjutējs, bet arī dalībnieks. Atradu Beļģijā sacensības, kur varētu iegūt otru punktu, bet jutos nogurusi un nepieteicos. Noskrien.lv viens no biedriem apjautājās, vai neviens tiešām uz šīm sacensībām nedosies, to pieņēmu kā zīmi, ka jābrauc, kopīgi vieglāk saplānot organizatoriskās lietas, brālis ar draugu pieteicās kompānijā (viņiem bija vajadzīgas apmēram 5 minūtes apdomas laika). Tā tika iegūts otrs kvalifikācijas punkts, pieteicos izlozei (vidēji 2 skrējēji uz vienu vietu). Īsti necerēju tikt, jo izlozēs parasti neveicas. Šoreiz paveicās! Daži gaida vairākus gadus, lai tiktu izskriet savu izvēlēto distanci.

Visbeidzot – vai ir kādi iedvesmojoši vārdi, ar kuriem vēlies padalīties?

Neizejot uz starta līnijas, finišu sasniegt nevar (dažādās dzīves jomās).

Kā Tev gāja? Vai atšķīrās Tevis iedomātā trase no realitātes? 

Trase bija grūtāka, nekā biju domājusi. Ja zinātu tieši kāda ir trase, ļoti šaubītos par savām spējām to pieveikt. Ņemot to visu vērā gāja apbrīnojami labi, mans ķermenis mani pozitīvi pārsteidza! Nebiju domājusi, ka varu tik daudz. Laika apstākļi arī bija tuvu ideālam – mākoņains, pavēss.

Vai Tu lūdzu varētu padalīties ar savām sajūtām pirms un pēc maratona? Vai trasē bija brīži, kad pārņēma bažas, vai paspēsi līdz finišam laikā?

Tā kā šīs bija manas līdz šim grūtākās un garākās sacensības, ar startu pusnaktī, tad pirms tam biju ļoti satraukusies, pēdējo dienu jau bija sajūta, kaut ātrāk sāktos, beigtos, un nebūtu vairs par to jādomā. Jāmācas nomierināt prātu šādās situācijās. Sākot skriet, viss ir kārtībā – iestājas tāda kā cita realitāte, kur vienīgās domas un rūpes ir par trasi un skrējienu, realitāte ārpus tā tobrīd neeksistē. Domāju, ka tieši šo sajūtu dēļ arī piedalos šādos pasākumos, treniņā ikdiena tomēr reizēm ielaužas. Skrienot trasi dalīju posmos – no kontrolpunkta uz kontrolpunktu un koncentrējot tieši uz šo posmu, centos pārāk daudz nedomāt par kopējo kilometrāžu, vismaz līdz trases vidum. Enerģijas trūkums nāca viļņveidīgi. Pirmais lūzuma punkts bija 6 no rīta, kad burtiski migu ciet ejot, klupu uz akmeņiem, apkārt tumšs, bieza migla, neko neredz. Pietika ar acu samirkšķināšanu, lai jau sāktu laisties snaudā. Grūti bija iedomāties, kā vēl gandrīz 20 stundas iztikšu bez miega (kontrollaiks 26h). Šādos brīžos nūjas palīdz līdzsvaru noturēt un nekrist, paklūpot pret akmeņiem. Pēc 10-15 minūšu cīņas ar miegu nokļuvu kontrolpunktā un možums atgriezās. Nākamais lūzums bija ap 11 dienā, tas bija garš posms ar lielu kāpumu summu, sāka pietrūkt enerģijas, trase visu laiku vijās augšā un lejā šķietami nebeidzami. Šo salas daļu pirms dažiem gadiem bija skāris ugunsgrēks, tādēļ arī ainava enerģiju nedeva –apdegušu koku silueti, krāsas pelēcīgas. Sasniedzot kontrolpunktu tiešām jutos iztukšota, veikta bija puse no distances, kājas piedzītas, enerģijas nav, joprojām 40 kilometri priekšā. Bet laika vēl bija daudz, tādēļ par izstāšanos nedomāju, nolēmu – ja no trases neņem nost dēļ neiekļaušanās kontrollaikā un nekas nesāp, tad nogurums nav iemesls neturpināt. Pasēdēju kontrolpunktā, iedzēru kolu un tēju, brīvprātīgie gādīgi satīņāja guļammaisā, lai nesalstu un pēc 20 minūtēm biju gatava doties tālāk. Pēdējo lūzumu jau palīdzēja pārvarēt finiša tuvums. Palīdzēja arī domas par finišu, iepriekšējo sacensību pieredze, ka zini – enerģija atgriežas, protams, arī tas, ka zini – draugi un tuvinieki par tevi domā, jūt līdzi, tic, ka finišēsi. Papildus motivācija, ja kāds no tuvajiem cilvēkiem gaida finišā. Daudz enerģijas un spēka guvu no apkārtējās dabas, uzaustot gaismai un, ieraugot fantastiskās, zaļās ielejas, enerģija dubultojās, pārņēma prieka sajūta.

Kā Tavs fiziskais ķermenis jutās stundu, dienas pēc sacensībām? Kā Tu palīdzēji tam atgūties un atveseļoties pēc grūtā maratona?

Uzreiz pēc finiša bija tikai sagurums un stīvums muskuļos, bet nekas nesāpēja. Augšstilbu muskuļi no lejup skrējieniem sāka sāpēt nākamajā dienā, sāpes pārgāja pēc piecām dienām. Tieši šīs kāju sāpes bija psiholoģiski grūtas, gribās iet, kāpt, apskatīt apkārtni, bet fiziski nevari. Nogurumu un vājumu dienās pēc skrējiena neizjutu, arī īpašu miegainību ne. Ja neskaita muskuļu sāpes, tad jutos labāk, kā pēc sava pirmā maratona. Lai atjaunotos, neko īpašu nedarīju, pastaigājos iespēju robežās, regulāri veicu dažus stiepšanās vingrojumus un novietoju kājas pie sienas. Nedēļu pēc skrējiena atgriezās vēlme vairāk un aktīvāk kustēties, bet skriet vēl negribas, lai gan fiziski paskriet varētu. Pagaidām ļauju sev neskriet un atgūt motivāciju, tā vietā braucu ar riteni, staigāju.

Atskatoties atpakaļ, vai esat apmierināta ar savu sagatavošanās programmu un savu sagatavotību maratonam? Gaidot un gatavojoties šīs vasaras lielajam maratonam (Ultra Trail kalnu maratons Monblānā), vai ieviesīsi kādas izmaiņas savā sagatavošanās programmā?

Sacensības parādīja, ka izturība ir uztrenēta pietiekami, par to prieks. Vairāk noteikti jāpiestrādā pie skriešanas/kāpšanas kalnos, īpaši pie noskrējieniem. Plānoju treniņus atsākt nedēļu pēc Lieldienām un divreiz nedēļā sākt skriet kalniņus un/vai kāpnes, jo daudzās vietās takas pārvēršas pakāpienos, kur pats nevari izvēlēties soļa garumu, un arī šāda skriešana ir jātrenē. Sajutu nelielas sāpes gurnos, tātad arī šīs saites un muskuļi jāpastiprina. Kopumā – vienkārši jāturpina skriet un „jāpieradina” kalniņi.

Labo Sajūtu Laboratorijā notiek vairākas jogas nodarbības sportistiem un skrējējiem, kurās var gūt jaunu pieredzi, sagatavot sevi sacensībām, atvieglot savu fizisko un garīgo ķermeni pēc grūtajiem treniņiem, kā arī pēc sacensībām, lai atgūtos no traumām un atveseļotos. Joga skrējējiem – pirmdienās plkst.19:00, Funkcionālā joga (joga sportistiem) – svētdienās plkst.19:00 un Yon joga otrdienās plkst.19:00. Vairāk informācijas par jogas nodarbībām un laikiem mājas lapā www.karstajoga.lv.