Iespēja pabūt pašam ar sevi

Pēc izdevušās pirmās “Uzdrošinies noskriet” akcijas, sapratām, ka iesāktais jāturpina. Bezkaunīgi Renāram prasīju – vai viņš ir gatavs atkal palīdzēt? Un man bija sajūta, ka Renāram škiet, ka nevis viņš palīdz mums, bet ka mēs dodam viņam iespēju. Iespēju padarīt citus no skriešanas atkarīgus. Viņš ne tikai palīdzēja atlasīt akcijas dalībniekus, piedalījās plānu sastādīšanā un koptreniņā, bet nolika malā sportiskās ambīcijas un sacensībās palīdzēja turēt tempu.  Un ja Latvijā būtu vairāk šādu skrējēju, kas ne tikai paši ātri un pa pirmām vietām skrien, trenējas divas reizes dienā, bet vēl atrod laiku, lai ar skriešanu aplipinātu citus, tad latvieši nebūtu sliktāki skrējēji par kenijiešiem.

Tu esi orientierists vai gargabalnieks?

Pirms diviem, trim gadiem droši vien būtu teicis, ka orientierists, tagad – gargabalnieks. Vēl jau gan ik pa laikam var mani sastapt arī orientēšanās sacensībās, taču ar katru gadu ar vien mazāk un mazāk. Kaut gan, cik nu no manis tur beidzamos gadus arī bijis tas orientierists, ja treniņi tik un tā ir pagājuši praktiski tikai skrienot, un karti paņemot rokā vien sacensībās. Katrā ziņā tiem, kas man ir pēdējos gadus teikuši, ka orientēšanās sportam jāmet miers un jāpievēršas tikai skriešanai, noteikti prieks tikai vairojas.

Bet sāki ar orientēšanos?
Tas gan. Kopš 1995.gada rudens. Ņemot vērā, ka skriešanas mačos tā regulāri sāku piedalīties vien 2008.gadā, tad orientēšanās sports joprojām ir mana ilglaicīgākā sportiskā nodarbe un nedaudz jau turpinās arī vēl šobrīd. Bez orientēšanās sportā uzkrātās sportiskās bāzes un treniņu pieredzes nebūtu arī līdzšinējie rezultāti skriešanā. Tāpat, piemēram, jūtu to, ka uzskriešana kalnā, kas, pateicoties skriešanai pa mežu ir attīstījusies visai labi, man prasa mazāku piepūli nekā tiem konkurentiem, kas savas sportiskās gaitas sākuši tieši vieglatlētikā. Tā, ka jebkurā gadījumā varu būtu tikai pateicīgs mammai, ka toreiz pirms nu jau gandrīz 16 gadiem tiku aizvests uz orientēšanās nodarbībām.

Mamma orientējās?
Nē. Viņa bija jaunībā spēlējusi rokasbumbu un gribēja arī mani vest uz rokasbumbas treniņiem, bet tajā gadā rokasbumbā jaunos censoņus neuzņēma, un tad nu izvēle krita par labu orientēšanās sportam. Ar skriešanu manā radu lokā tā īsti neviens nav nodarbojies, lai gan pēdējā laikā sportiskās nodarbes apkārtējiem ir kļuvušas biežākas – gan ģimenes locekļiem, gan arī draugu lokā. Lielā mērā arī manā iespaidā.

Labiem rezultātiem vienmēr apakšā ir bāze un pieredze?
Nu bez kaut kāda pamata ir grūti. Var jau būt mežonīgs talants, bet ja darbs ieguldīts netiks, kilometri netiks krāti, tad arī rezultāts visticamāk izpaliks. Āfrikā bērni skrien tikko kā sāk staigāt. Nevis tāpēc, ka viņi to darītu apzināti, bet viņiem vienkārši dzīvesveids tāds – milzumdaudz kilometri un izturība krājas jau kopš bērnības, un rezultāts ir tāds, ka viņiem droši vien katrā ciemā ir vismaz kāds, kurš maratonu skrien ātrāk kā Latvijā ir skrējuši labi ja pārdesmit cilvēki. Savukārt ar pieredzi ir tā, ka, ņemot vērā, ka treniņplānu sev principā veidoju pats, tad pieredze ir tā, kas palīdz izsecināt, kā būtu labāk. Protams, ja ir treneris, tad no vienas puses ir vieglāk, ka Tev pasaka, ka šodien daram to un to, rīt to un to, tagad darām tā, bet tagad tā. Toties tad pazūd tā sajūta, ka sasniegto esi sasniedzis saviem spēkiem. Kaut gan padomus no malas necenšos atraidīt.

Latvijā ir treneru kas spētu tev dot?
Nu iedot kaut ko jau var katrs, un arī paņemt kaut ko var no katra. Bet mani droši vien treneris interesētu tādā griezumā, ka tas būtu atbalsts tieši treniņa laikā – brauktu līdzi, turētu tempu, sauktu laikus, koriģētu tehniku. Savukārt izpildīt kaut kādus sarakstītus plānus, ja trenera nav blakus, man nešķiet īsti korekti. Galu galā to, kā tavs organisms reaģē, vislabāk jūti tu pats. Savulaik lasīju kāda ārzemju trenera teikto, ka tad, kad jau ir sasniegts noteiks rezultātu līmenis, izcils treneris salīdzinājumā ar labu var palīdzēt nomest ap sekundi uz vienu stadiona apli jeb 400m. Sanāk, ka maratonam tās būtu vien nepilnas 2 minūtes. Bet jebkurā gadījumā es treneri redzu vairāk kā padomdevēju, kas palīdz neuzkāpt uz grābekļa. Tāds kurš laicīgi redz, ka treniņos dari kaut ko pavism aplam. Bet vispār šis ir pārdomu vērts jautājums.

Sportistu dosjē vienmēr ir atzīmē – pirmais treneris. Tev tāds ir?
Jā. Iveta Holcmane bija mana trenere manos orientēšanās pirmsākumos, un noteikti liela daļa viņas nopelna ir tajā, ka jauniešu grupās regulāri startēju Latvijas izlasē.

Kurus trenerus tu uzskati par patreiz labākajiem Latvijā tieši garo distanču skriešanā?
Konkrēti nevienu nenosaukšu. Nezinot treneri personīgi, par viņu var spriest vien pēc tā, kas ir dzirdēts no malas, un pēc tā, kādi ir viņa audzēkņi. Savukārt audzēkņus tā viennozīmīgi izvērtēt arī ir grūti, jo citam, iespējams, talanta ir vairāk un trenera nopelns ir neliels, cits atkal tieši trenera dēļ ir tur, kur viņš ir tagad.

Tad no otras puses. Kuri ir tavi lielākie konkurenti?
Konkurence ir vajadzīga, lai būtu lielāks dzinējspēks, un šajā ziņā lielākais dzinulis ir manis paša rezultāti. Šī arī ir lieta, ko skriešanā atšķirībā no orientēšanās sporta var daudz labāk salīdzināt. Pusmaratons šogad būs vairāk vai mazāk būs tāds pats kā pirms gada – ja rezultāts ir labāks, tad kaut ko esi izdarījis pareizi. Mežā turpretī distance no distances atšķiras, un tā rezultātu izmantošana salīdzināšanai ir daudz grūtāka, bieži vien tur ir vairāki ietekmējošie faktori.

Bet konkurence no citiem sportistiem arī, protams, ir tas, kas dzen uz priekšu. Bieži vien no mača uz maču gan tie konkurenti mainās. Ja cīņa un sportiskais azarts ir bijisi visas distances garumā, tad konkurence savu ir padarījusi. Tā šogad “Cēsu pavasarī” vien pēdējos pārsimts metros piekāpos Andrejam Dmitrijevam, savukārt nupat Jāņu skrējienā Cēsīs tādā pat cīņā izdevās pārspēt Andreju Sergejevu, kurš priekš sava vecuma jau skrien ļoti labā līmenī.

Bet Valērijs un Metroons puiši?
Līdz Valērijam vēl jāaug, bet ar Metroona vīriem, ja neskaita Florošeku un Višķeru, var cīnīties diezgan veiksmīgi. Tā kā īpašu ātruma dotību man nav, tad, jo īsāka distance, jo lielāks pārsvars ir viņu pusē.

Profesionāli sportisti sacensības izvēlas pēc uzvaras iespējas. Kā tu?
Tagad jau Latvijā maču palicis tik daudz, ka patiešām jāsāk izvēlēties. Bet nu ir sacensības, kas vairāk ir kā tradīcija – skrējieni Cēsīs, skrējiens apkārt Vaidavas ezeram, Rembates skrējiens par godu 18.novembrim. Tāpat ir mači, kuros vienkārši gribas uzskriet – tā šogad izdomāju, ka notiekti gribu skriet gan Ventspils, gan Liepājas, gan Kuldīgas pusmaratonos, kaut arī apzinos, ka par pirmajām vietām necīnīšos, bet veiksmes gadījumā vien var sanākt aizķerties sešiniekā, kas ļautu tiekt pie balvām. Abus savus maratonus turpretī esmu izvēlējies tikai pēc tā, cik pateicīga ir trase, lai sasniegtu labu rezultātu. Protams, var jau atrast arī mazākus maratonus, kur varētu ar savu rezultātu vinnēt maču, bet tajā ziņā mani laikam vairāk interesē rezultāts laika nevis vietas izteiksmē.

Kam ir jābūt, lai varētu uzvarēt Latvijas pusmaratonos?
Ir jāvar skriet ar rezultātu ap 1:08. Tad kaut kas jau var sanākt. Beidzamie skrējieni gan ir parādījuši, ka Latvijas pusmaratonos startē arī ārzemju sportisti, un tad ir jāskrien vēl ātrāk. Tādā ziņā laikam Valmieras pusmaratons ir vispateicīgākais, lai mēģinātu uzvarēt kādu pusmaratonu Latvijā, jo tur ārzemnieku vismaz pēdējos gadus ir bijuši maz, un arī Latvijas ātrākajiem bieži vien tas ir vairāk kā starpposms ceļā uz rudens maratonu, kad rezultāti nav tie visātrākie.

Par nākamo maratonu domā?
Domāju. Katrā ziņā šobrīd plānos ir, ka visticamāk oktobrī būs mans trešais maratons. Pašlaik gan ir vairāki varianti, tāpēc galīgais lēmums pieņemts vēl nav, bet katrā ziņā iespējamie maratoni tika atlasīti tādi, kuros būtu pietiekami ātra trase un gana daudz dalībnieku, kas skrietu aptuveni manā līmenī. Lai nebūtu kā iepriekšējos abos maratonos, kad lielākā distances daļa jāveic vienatnē. Treniņprocess tādā kārtīgā maratona režīmā droši vien sāksies augustā.

Un varianti?
Viens no variantiem ir Amsterdamas maratons, ko ir rekomendējuši vairāki, kas tajā ir skrējuši iepriekšējos gadus. Arī Frankfurtes un Dublinas maratoni ir sarakstā.

Kāds būs tavs treniņu process?
Droši vien nelielas korekcijas no iepriekšējām gatavošanās reizēm tiks ieviestas, bet lielos vilcienos tie ir treniņš no rīta un vakarā, kopumā vidēji ap 25-30km dienā. Nedēļā vismaz viens garais treniņš virs 30km, tempa skrējieni maratona tempā. Visticamāk šoruden arī centīšos iekļaut vairākas vietējās sacensības treniņu plānā, jo nu pie ātruma man īpaši ir jāstrādā – 10km šosejas skrējienam Mežaparkā un Valmieras pusmaratonam esmu pieteicies jau šobrīd.

Minēji savas iztrūkstošās ātruma dotībās. Vai tās var uztrenēt?
Fizioloģiski cilvēkam muskuļos ir “ātrās” un “lēnās” muskuļu šķiedras. Ir tādi, kam pārsvarā ir “ātrās” – tie ir vairāk sprinteru tipi, savukārt tiem, kam vairāk ir “lēnās” šķiedras, labāk veiksies aerobās aktivitātēs kā garo distanču skriešana, riteņbraukšana un tamlīdzīgi. Līdz ar to savā ziņā ātruma dotības jau ir ieliktas šūpulī, taču treniņu mērķis ir palīdzēt pilnveidot vājās puses, un tāpēc līdz noteiktam līmenim pie ātruma var tikt arī tie, kam tas no dabas nav dots. Tādiem kā man, kam dabiski ātruma dotību nav, pie ātruma treniņiem ir īpaši jāpiedomā, un treniņprocesā tiem jābūt kā neiztrūkstošai sastāvdaļai – atkarībā no treniņa mērķa tie var būt gan tempa skrējieni, gan intervālu treniņi, gan dažādi kāpinājumi un lecieni.

Kāda atšķirība starp tempa un intervāla treniņiem?
Tempa skrējiens ir vienmērīgs skrējiens ātrumā, kas ir lielāks kā ikdienas treniņos un var būt pat ātrumā, kas ir tuvu pusmaratona tempam. Galvenais mērķis šādiem skrējieniem ir sagatavot organismu, ka tam sacensībās būs ilglaicīgi jāskrien šādā tempā, bet, protams, treniņos tempa skrējienu garums ir krietni īsāks par sacensību garumu. Pusmaratonam pietiktu ar 5-8km tempa skrējieniem, maratonam tie varētu būt arī garāki. Katrā ziņā, jo tempa skrējiens garāks, jo arī ātrums ir vairāk jāskatās, lai organismam nav par grūtu, lai nesanāk, ka galvenie spēki tiek izlikti treniņos un sacensībām vairs nekas neatliek.

Intervālu treniņi līdzīgi kā tempa skrējieni pieradina organismu skriet ātri, taču, pateicoties intervālu treniņu uzbūvei – tiek skrieti vairāki īsāki atkārtojumi ar atpūtu pa vidu (piemēram, 4x1km ar 400m lēnu skrējienu pa vidu), ir iespējams šos atkārtojumus skriet lielākā ātrumā kā tempa skrējienos, un vairāk tieši attīstīt ātrumu. Pakāpeniski palielinot atkārtojumu skaitu un samazinot atpūtas intervālus, organisms pierod pie šādas slodzes, un sacensībās skriet ir vieglāk.

Ir kāds labums, ka tu noskrēji visātrāk no latviešiem pagājušogad maratonu? Aicina uz sacensībām?
Nekādas īpašas izmaiņas sajutis neesmu. Sponsori pieteikušies nav, uz sacensībām speciāli neaicina, mīlestības vēstules arī nesaņemu. Bet ja nopietni, tad uzskatu, ka mans rezultāts nebija tik izcils, lai kāds to īpaši izceltu – cik tad mums Latvijā arī to maratonistu kopumā ir, kam tas varētu interesēt. Droši vien, ja startētu kādā maratonā Latvijā, tad varbūt kāds to pagājušā gada rezultātu pieminētu, bet jebkurā gadījumā šogad jau ir cits gads, un jācenšas, lai pērnā gada rezultātu uzlabotu.

Kāpēc tev vajag skriet?
Skriešana jau ir sava veida atkarība. Bet skriet arvien vairāk, tālāk, ātrāk ir sava veida pārbaudījums, lai redzētu uz ko tu, tavs organisms ir spējīgs. Tāpat arī vēlme uzlabot rezultātu un cīnīties par pirmajām vietām ir tas, kā izpaužas mana tiekšanās būt labākajam. Protams, ne vienmēr pašas virsotnes ir tik vienkārši sasniedzamas, bet vismaz esmu pats saviem spēkiem centies to izdarīt.

Kura būtu tava virsotne? Latvijas rekords?
Šis ir ļoti grūts jautājums. Manas domas ir, ka liela laime veidojas no daudz mazām laimītēm, un tāpat arī ceļš uz lielo virsotni top, pārvarot daudz mazās, to lielo nemaz sākumā tā īsti neredzot. Sportā tā priekšrocība ir, ka teorētiski jau vienmēr var atrast, kur nomest to vienu sekundi no rezultāta, tāpēc nākamreiz mērķi vari likt augstāku. Bet lielās virsotnes? Protams, dalība Olimpiskajās spēles, Latvijas rekords – par to var sapņot, taču līdz tam vēl tāls ceļš ejams. Katrā ziņā droši vien, sasniedzot tās lielās, meklētu atkal jaunas vēl augstākas, kuras sasniegt, tāpēc patiesībā jau tas ceļš ir nebeidzams.

Skriešana tev ir viss, vai arī vēl kaut ko dari?
Skriešana ir daudz. Treniņš rītā, darbs, treniņš vakarā un nekam daudz vairs laika un spēka neatliek. Šajā ziņā varu teikt lielu paldies apkārtējiem, kas manu aizraušanos ar skriešanu atbalsta un nav likuši tai šķēršļus. Taču skriešana un braukāšana apkārt pa sacensībām ir arī veids kā reizē ar skriešanu apskatīt jaunas vietas. Pēdējā gada laikā tieši skriešanas dēļ esmu pabijis Florencē, Sāremā salā, Diseldorfā, Varšavā, kur varbūt tāpat neaizbrauktu. Bet es šobrīd nevaru iedomāties sevi bez skriešanas, un tāpēc savu izvēli skriet ne mirkli nenožēloju. Iepriekš pietiekami aktīvi līdzdarbojos Latvijas orientēšanās dzīvē, bet arvien vairāk pievēršoties skriešanai un attālinoties no orientēšanās sporta, sapratu, ka mani tas vairs tik ļoti neinteresē, un pēdējā gada laikā esmu no tā visa jau patālāk. Tagad toties, esot vairāk iekšā skriešanā, man ir prieks sniegt atbalstu un padomu VSK Noskrien akcijas “Uzdrošinies noskriet” dalībniekiem.

Palīdzēšana skrējējiem iesācējiem tevi pašu motivē?
Es nezinu, vai to var saukt par motivāciju, bet man ir prieks, ka parādās arvien vairāk cilvēku, kas grib kustēties – skriet, braukt ar riteni, nūjot. Un, palīdzot viņiem ar padomu, gribētos cerēt, ka ir daudz lielāka iespēja, ka viņi ne tikai vienreiz vai divreiz paskries un tad metīs tam mieru, bet, ka viņiem skriešana patiešām iepatiksies, un viņi to darīs regulāri. Un no šādas palīdzēšanas iegūstu arī es pats – man ir daudz vieglāk saprast tos, kas tikai uzsāk savas skriešanas gaitas. Man ir iespēja redzēt un analizēt, kā treniņprocess palīdz sasniegt jaunas virsotnes šiem censoņiem. Un galu galā, tā ir iespēja sajust to labo sajūtu, ka kādam esi palīdzējis.

Un Renča skaitlis? Skrējēji tagad plēš matus, redzot, ka nākamam Renča skaitlim vajag vēl tik daudz un tik garus skrējienus.
Par šo man ir īpašs prieks, ka, pateicoties noskrien.lv, Renča skaitlis ir izgājis plašākā pasaulē. Redzēs tik, vai tas patiesi ieiesies VSK Noskrien folklorā. Toreiz tā bija tikai tāda uz papīra uzlikta ideja, kas radās tieši, skrienot treniņā. Skriešanai, manuprāt, tā ir arī viena no vērtīgākajām lietām, ka, skrienot ir iespēja pabūt pašam ar sevi. Man nav vajadzīga mūzika kā treniņu sabiedrotais, pietiek ar to, ka tas ir brīdis, kad varu sakārtot savas domas, izplānot nākamo treniņu, izdomāt risinājumu kādai aktuālai problēmai vai vienkārši sajust baudu no skriešanas. Un bieži vien šajā procesā arī rodas pavisam jaunas idejas, kas vēlāk tiek attīstītas un pārtop par ko līdzīgu kāds ir Renča skaitlis.

P.S. Renāra Rozes blogs par skriešanu un ne tikai – http://renchix.blogspot.com/