Hellasloppet 2012 jeb koptreniņš

Reiz vienā Nike Riga Run treniņā Mežaparkā smējāmies, ka būs vien jābrauc uz Stokholmu skriet. Domāts darīts. Mūsu izvēle Hellasloppet 2012, atrodas stundas braucienā no Stokholmas prāmja ostas Frihamnen līdz Hellasgården.

Prāmis. Rīgas pasažieru ostu sestdienas pievakarē 17:30 pēc Latvijas laika atstājam, lai dotos pāris stundu garā ceļojumā pāri Baltijas jūrai uz Stokholmu. Kā jau visi kārtīgi pasažieri arī mēs godam izvadam mūsu prāmi ārā no Rīgas. Satumst, salst. Ingunas līdzpaņemtā tējkanna tiek godam novērtēta un 6502. kajītē ātri vien satilpst 11 ceļotāji. Sarunas, jautrība, smiekli, padomi rītdienai gan skrējējiem, gan pilsētas apceļotājiem. Neilgi pirms pusnakts prāmis nedaudz šūpojas.

Rīta cēliens. Ceļamies un veļamies, brokastojam. Prāmja modināšana, laba vēlējumi. Esam klāt Stokholmā. Autobusa pietura. Šeit pirmā dalīšanās, daži ar kājām dodas uz muzeju salu, pārējie turpinām ceļu ar autobusu Nr.1 līdz pilsētas centram. Pirmais sastaptais iemītnieks – zaķis. Metro. Neliela maldīšanās gan pazemē, gan virszemē, lai atrastu mums tik ļoti nepieciešamo autobusu Nr. 401. Jautrībai nesaprašanās ar stundas biļetēm. Vēl neesam stundu pavadījuši ceļā, bet mūsu biļetes bļauj, ka pēdējam autobusam beidzies laiks. Protams, mistiski apzīmēto autobusa reisa numuru nevajag jaukt ar iekāpšanas laiku. Viss kartībā. Pieturā bez mums (es, Linda, Inguna, Artūrs, Arvīds un Imants) parādās vietējie sporta tērpos. Mēs priecājamies – nebūs jādomā, kur izkāpt. Pēc 20 minūšu līkumošanas pa šaurajām ieliņām esam klāt Hellasgården.

Vietējais iemītnieks

Hellasgården. Sacensību centrs iekārtots turpat blakus mežam – pļavā. Iestājamies rindā pēc numuriem. Liekam sev pasmaidīt par zviedru izrunu attiecībā uz mūsu vārdiem. Šeit meitenēm sava un puišiem sava numuru rinda. Kā Artūrs pie numura tika meiteņu rindā, vēsture klusē. Mantu glabātava turpat blakus – tenisa laukumā. Garām pa asfaltēto celiņu pazib vairāki rollerslēpotāji. Ārā spīd saule, +14C. Līdz startam vairāk kā stunda. Noskatāmies 5km startu, pēcāk arī finišu. Līdz startam mazāk kā pusstunda. Viens mazs pirmsstarta foto, līdz ar to biezās virsdrēbes tiek atstātas novilktas. Pozitīvās emocijas iegūstam iesildoties pie mūzikas jestras kundzītes pavadībā (aerobikas elementi). Jautrībai, piecas minūtes pirms starta Artūrs secina, ka aizmirsis pulsa jostiņu uzlikt.

Hellasloppet 2012. Starts 13:00 (pēc Zviedrijas laika). Pēc pirmajiem 500 metriem pirmais kalniņš. Šeit no Lindas dzirdu „re, kur tavi mīļie kalniņi!”. Tā uzskrienam pirmos 15 metrus augšup, tad līkumotus ceļus uz leju. Jāpiebilst, ka taciņas segums ir ciets grants segums, vietām klinšu/akmeņu atsegumi. Apkārtne – skaists priežu mežs, viennozīmīgi ne tāds kā pie mums ierasts. Ceļš minimāli līkumo. Vēl kilometrs nav noskriets, kad jau otrais kāpums. Garš lēzens skrējiens lejā. Pa ceļam uz pastaigu takas satikti nūjotāji, velobraucēji, atpūtnieki. Atkal augšā, līkums. Visapkārt mežs, ceļa malās melleņu muklāji. Vietām sēņotāji/ogotāji. Īsāk sakot tāds augšā – lejā visu laiku. Vienīgais, kas mainījās pirmajā cilpā bija kompānija un segums. Cilpa met līkumu, kilometru atzīmes rāda – noskrieti 4km būs kalna pašā augšā. Vietām manāma blakus esošā šoseja. Mūsu skrējiens pagriežas atpakaļ mežā. Pāris mazi pagriezieni, kreisajā pusē strautiņš, tad tiltiņš un skatam pirmo reizi paveras sacensību centrs. Izlīkumojam gar tenisa kortiem, pārbrienam pļavu, starta zona, ūdens. Aidā otrā cilpa (trase veidota kā astotnieks). Uzreiz jāsaka, otrā cilpa bija plakanāka. Tas pats pirmais kalniņš, tik šoreiz griežamies pa labi. Daudzviet kokos sakārtas orientieristu atzīmēšanās stacijas. Trase augšup, lejup. Aiz viena skrējiena lejup pa koka tiltiņu šķērsojam ezeru, skats dievīgs. Un uzreiz augšā. Uzmundrinājuma saucieni. Labajā pusē golfa laukums ar izmētātām daudz, daudz, daudz bumbiņām cik vien tālu var redzēt. Pēc brītiņa arī kreisajā pusē golfa laukums. Plakans, līkumots skrējiens pa taku. Te klusumu pārtrauc Imants: „es ceru, ka kalniņu vairs nebūs”. Protams, tālākie metri bija augšup. Tūlīt devītais kilometrs. Trase pirmo reizi iet pa asfaltēto celiņu augšup. Viens no cītīgākajiem sekotājiem kalnup augšā cenšas neatpalikt, ilgi neizdodas. Tai pašā laikā uz ielas notikusi avārija, it kā jau nekas, bet pēc pusstundas mums tur ir jābrauc. Pēdējie metri, ātrums liels, ieskrienot finišā smaids pa visu seju – komentētājs cenšas izrunāt manu vārdu un pārstāvēto komandu. Medaļa, ūdens, banāns. Sarunas. Tā arī nevienam no mums netika skaidrs, kāpēc domājām, ka braucam uz „plakano” skrējienu. Tāpat jāpiemin, ka ne viens vien no mums šo to pārdomāja par „kalnu” skriešanu līdz ko es šeit daru.

Ko darīja pārējie? Pabija tehno muzejā un „drēbju” muzejā. Nedaudz apskatīja pilsētu, izpētīja vietējos veikalus. Ieturēja maltīti McDonaldā. Atpūtās šai saulainā dienā.

Atpakaļ uz pilsētu. Ja uz Hellasgården atbraucām ar nosacīti tukšu autobusu, tad tagad bija nedaudz jāpapūlas, lai tiktu iekšā. No iepriekš minētās avārijas ne vēsts, tikai sastrēgums pilsētas virzienā. Tas ļāva aplūkot klintis un parku tuvumā. Kā arī secināt, ka būs līdz Karlaplan jābrauc ar metro. Plānoto 20 minūšu vietā ceļā pavadījām 35 minūtes. Cik maz vajag, lai nesanāktu, iziet caur galveno Stokholmas tirdziņu ielu. Metro. Maltīte vietējā McDonalds restorānā (dārgāk nekā Francijā). Pastaiga pa pilsētas nomali līdz ostai.

Pēc finiša prieks.

Mājupceļš. Pārmaiņas pēc ar tējas krūzi rokās noklausāmies prāmja paziņojumus. Sarunas. Saulriets. Ārā ir auksts, pūš vējš. Tālākais pēc katra ieskatiem, kam grāmatas lasīšana, kam prāmja ātruma mērīšana, kam atrakcijas uz prāmja klāja līdz rītam. Atpakaļceļā prāmi labi šūpo. No rīta mostamies līdz ar pirmajiem gaiļiem (oficiālā modināšana) un es ar pavisam nedaudz saķertu klepu, iesnām. Piparmētru tēja ar medu silda. Rīga 11:00 no rīta drēgna, pelēcīga.

Nobeiguma vietā. Ceļojuma tīrās izmaksas 36Ls no kajītes  (4.pers) par benzīnu un ceļa nodokli. Autobuss 4.70Ls, Dalības maksa 14.97Ls. Nākamgad brauksim atkal.