Great North Run 2017 – lielākais pusmaratons pasaulē un vieta jebkura skrējēja ‘bucket list’

Atkal ir pienācis brīdis, kad pēc skrējiena smaids nepazūd vēl vairākas dienas. Paskatījos rezultātos – šogad biju ātrākais no Latvijas un vispār Baltijas (lai neteiktu, ka vienīgais). Šie abi iemesli ir pietiekoši nopietni, lai uzrakstītu kādu rindu arī citiem interesentiem.

Tas sākās pērnā gada septembrī, kad Tallinā es jau biju devies uz maratona startu, bet sieva pirms došanās līdzjutēja gaitās viesnīcā noklausījās jūsmīgu BBC World reportāžu, kur tika stāstīts, ka Ņūkāslā nu tik ies vaļā – lielākais pusmaratons pasaulē. Todien sieva ieminējās, ka šis varētu būt vienīgais nākamais pusmaratons pēc viņas pirmās un vienīgās Rīgas pusītes, kurā viņa gribētu piedalīties. Decembrī satikām Londonas draugus, un sacīts – darīts! Četratā piereģistrējāmies uz Great North Run newsletter un gaidījām pieteikšanās laiku. Janvāris 2017 – pieteikšanās loterijai un pēc dažām dienām februārī trīs no mums saņem e-pastu “YOU’RE IN!”. Ironiski, ja nebūtu skumji, vienīgā, kas netika ielozēta, bija pasākuma iniciatore, mana sieva. Būs iemesls atgriezties.

Uzreiz nākamais uzdevums – lidojums. Kādreiz airBaltic lidoja uz Glāzgovu, kas būtu vien 1 ½ stundas brauciena attālumā. Joprojām lido, bet dienas un laiki neder. Pieejamie gala mērķi ar vēlamo laika grafiku vien Aberdīna un Londona. Ar Wizzair un Ryanair līdzīgi. Ryanair pēc tam lido arī uz Ņūkāslu, bet tad Londonā jāpaliek extra nakts. Pēc pārrunām ar draugiem, kas dzīvo Londonā, nolemjam, ka vislabākais un lētākais risinājums ir lidojums piektdien no rīta uz Londonu ar Ryanair un pēc tam uzreiz ar auto dodamies uz ziemeļiem. Domāts – darīts!

Viesnīca. Piesolīja, ka būs teju 60 000 dalībnieki. Kā vēlāk izrādījās – bija “record breaking” nedaudz virs 57 000 dalībniekiem. Tā kā pilsēta pēc iedzīvotāju skaita ir līdzīga Kauņai, uzreiz saprotam, ka sacensību dienā ar auto pilsētā rādīties nav jēgas, ja vien nedzīvo centrā. Viesnīcu cenas pilsētā, protams, kosmosā. Papētīju iepriekšējo gadu ieteikumus, un tiek ieteikts pārvietoties ar sabiedrisko transportu (autobusi un 2 metro līnijas) un auto labāk atstāt mājās. Pieredze big-city maratonos ar sabiedrisko transportu līdz šim ir bijusi ļoti pozitīva. Tā nu tante Gūgle priekš mums atrada metro shēmu, un savus meklējumus viesnīcai koncentrējām uz dienvidiem no Ņūkāslas, tuvāk zaļās metro līnijas galam un pa ceļam no Londonas. Lielākā pilsēta tur ir jūras krastā esošā Sanderlanda – nedaudz lielāka par Daugavpili. Viesnīcu cenas šāda lieluma pilsētai diezgan padārgas (140GBP par divvietīgu numuru 1 naktij), bet jāņem vērā, ka pasākums ir liels un pieprasījums arī. Ņūkāslā lētākās cenas bija teju 2x vairāk. Izvēle krita par labu Hilton Garden Inn, kas, kā vēlāk izrādījās, bija vietējā futbola stadiona kompleksa sastāvdaļa un pabeigta vien 2016. gada pavasarī – bonuss. Līdz metro stacijai 7 minūšu gājiens, un pie tam var izvēlēties uz kuru iet – St.Peters vai Stadium of Light – vēl viens bonuss.

Pieteikšanās šim pasākumam priekš draugiem noveda pie vēl vienas apņemšanās – ja līdz šim Agris par ceļgala operāciju domāja un domāja, un atlika, un atlika, tad tagad bija skaidrs, ka tas jādara uzreiz. Sacīts – darīts!

Ar gatavošanos katram pa savam – es pa Latviju, draugi pa Londonu. Tā kā loterijā otrreiz vinnēju arī Chicago Marathon 2017.gada oktobrī, tad jau gada sākumā pieslēdzos domubiedru grupai pie vienas no Latvijas ātrākajām gargabalniecēm un olimpietes Anitas Kažemākas. Ar treniņiem gāja, kā pa ciņiem. Ziemas (kāda nu tā ziema mums bija) beigās nedaudz sarāvu muskuli un 6 nedēļas atpūtos. Tik vien kā vingroju. Pamats gan bija ielikts labs, un diezgan ātri atguvos. Pat necerēti ātri. Laikam jau darbs ar treneri tomēr nes augļus, jo darbs bija palicis daudz metodiskāks.

Līdz Ņūkāslai pamanījos pēctraumas režīmā noskriet pusīti Lattelecom Rīgas maratonā nedaudz virs 1:45, kas man bija tikai par 3:30 bija zem PB. Jelgavā izskrēju PB 1:37:30 – ar šo biju ļoti apmierināts, un Jelgavas joprojām ir mans mīļākais Latvijas pusmaratons. Piedalījos arī karstajā Smeceres sila, episkajā Kornetu un klasiskajā Āžu kalna Stirnubukā. Pirms starta pēdējās 2 nedēļas pamanījos noķert pamatīgu kāsu. Tā nu atkal 2 nedēļas piespiedu atpūtas, un tikai pēdējā nedēļā atsāku skriet.

Lidojums uz Londonu, un piektdienas pēcpusdienā draugi mūs paņem Stanstedā, lai kopīgā plūsmā ar vīkenda baudītājiem dotos nebeidzamajā auto straumē uz ziemeļiem jeb, kā uz ceļa zīmēm bija minēts, – The North. Tante Gūgle teica, ka būs jābrauc nedaudz zem 5 stundām. Mums ar dažiem sastrēgumiem, degvielas uzpildīšanu un piestāšanu burgernīcā iznāca nedaudz vairāk par 6 stundām. Piektdienas vakars tak.

Viesnīca izrādījās labu labā. Auto stāvvieta turpat blakus. Atkal bija parādījusies ēstgriba. Piebraucot pie viesnīcas, pamanījām, ka pāri ielai ir vietējais pub. Piedzīvojumu meklētāja gars visiem saka, ka viesnīcas restorāns būs tikai kā pēdējā iespēja. Ejam uz pub. Vienā vārdā – kolorīts! Zilmataina saimniece aiz bāra letes. Ēst ikdienā nedodot, bet izrādās, ka šodien esot īpaša diena, un viņa ir uztaisījusi chicken curry, jo vietējiem lads ir darts tournament. Tā nu par ziedojumu turnīra dieviem tikām pie vakariņām ar pāris pintēm lēta (priekš Anglijas) alus. Jāatzīst, ka papildus jautrību izsauca ziemeļnieku akcents. Brīžiem bija grūti saprast, ko šie runā.

Vietējais kolorīts.

Jau gulšņājot gultā, pirms naktsmiera velniņš urdīja plašajās interneta dzīlēs paskatīties, kas notiek blakus stadionā – Stadium of Light. Tā ir mājvieta vietējam futbola klubam Sunderland AFC, kas šogad ir izkritis no Premjerlīgas (žēl) uz nākamo. Ironiski – Newcastle United (kaimiņu pilsēta) pērn paveica tieši pretējo jeb pakāpās uz Premjerlīgu. Atkal bonuss – rīt ir spēle! Jāiet!

Sestdienas rīts – mazais paskrējiens un paātrinājumi pirms mačiņa. Kartē skatos – tepat upe, uz kuru iet taciņa un tur – velo celiņš. Izrādījās, ka upe pie jūras iegrauzusies 30 metru dziļumā. Tā nu izbaudīju varenos Sanderlendas tiltus visā to krāšņumā no apakšas. Atpakaļ kalnā gan bija jāuzkāpj. Brokastis viesnīcā – ne pārāk laba izvēle, lai arī nebija dārgi.

Pēc nelielas pastaigas pa pilsētas centru, kas turpat vien ir, Primark iepirkām lētas virsjakas, ko nomest startā, jo rītu solīja dikti dzestru un vēl ar lietu. Ūdens, banāni, vegānu zupiņa un normāla kafija. Pa ceļam stacijā nopērkam biļetes rītdienas metro. Izrādās, ka viņiem ir speciāls GNR visu zonu piedāvājums sacensību dienai par 5 mārciņām. Kolka kūl!

Sekoja dienas galvenais piedzīvojums (jeb kārtējais “check” šī ceļojuma laikā) – futbola spēle Anglijā. “Mūsējie” Sunderland AFC, pret viesiem no Sheffield United. Patiesībā jau neinteresēja, kas ar ko spēlē. Vairāk gājām ķert sajūtas. Stadions ar 49 000 sēdvietām ir 8. lielākais visā Anglijā. Neliela vilšanās – aizpildīta apmēram puse. Kā izrādījās – “mūsējie” šogad ir dikti vāji ar reāliem draudiem izkrist uz vēl zemāku līgu, kamēr pretinieki cer pakāpties augstāk. Gala rezultāts 1:2 – “mūsējie” zaudēja. Fanu dziesmas un atmosfēra paķēra diezgan labi. Pārsvarā gan dziedāja pretinieki, bet tāpat gana iespaidīgi. No dusmīgajiem vietējiem faniem samācījāmies ļoti daudz “interesantus” angļu vārdus un izteicienus, kuru vārdu salikumus… lāgā pat nevar iztulkot. Tāpat varēja dzirdēt fanu dziesmas ar atzīmi “explicit lyrics”. Par “mūsējo” iesistajiem vārtiem beigās jau pieliktajā laikā priecājāmies vien mēs un vēl trīs sievietes, kas sēdēja divas rindas zemāk.

Vakariņas – lieliskā itāļu restorānā jūras malā ar Mario kā mūsu viesmīli. Autentiska sajūta. Pirms mača tak pasta jāēd! Pēc vakariņām pastaiga pa promenādi, un meitenēm vēl viens “check” – pēc 20 gadu pauzes atkal iebrist Ziemeļjūrā. Gulēt – laicīgi, jo jāceļas agri.

Meitenes Ziemeļjūrai gatavas!

Svētdiena – sacensību diena. Ceļamies jau pirms 7iem, kas mums no Latvijas nesagādā problēmu, jo mums jau ir teju 9 no rīta. Tā kā istabiņā ir tējkanna, tad brokastis šoreiz paštaisītas – no Latvijas paņemtās Herkuless pārslas, rozīnes, banāni un vakar brokastīs nočieptais medus.

Sakravājam mantas, dodamies uz check-out un tad uz metro. Recepcijā papildus bonuss – brīvas ūdens pudeles, banāni un numura saspraudes. Saspraudes dalībnieka aploksnē pat nebija iekļautas – jocīgi. Mačam Expo kā tāda nav, un dalībniekiem numurus nosūta pa pastu. International dalībniekiem numurus nesūta, bet tos var saņemt iepriekšējā un sacensību dienā sacensību ofisā pilsētā. Otra alternatīva – nosūtīt uz UK adresi. Jau iepriekš biju lūdzis, lai nosūta draugiem uz Londonu, jo speciāli doties uz pilsētu iepriekšējā dienā nebija intereses.

Metro šodien papildus reisi un tie iet katras 7-8 minūtes. Izvēlamies iet pretējā virzienā uz “tālāko” staciju un vēlāk izvēli nenožēlojām. Mūsu stacijā vilciens vēl bija patukšs, un iekāpa vien kādi 20 braukt gribētāji. Nākamā stacija, kas pat oficiāli saucas “Stadium of Light” jau bija stāvgrūdām pilna. Vēl nākamajās stacijās gribētāji vilcienā iekšā teju vairs netika. Ja nu pa kādam iespiedās vai gaidīja veiksmi nākamajos vilcienos. Jāatzīst, ka 60 000 dalībnieku un vēl vismaz divtik līdzjutēju ir pamatīgs pārbaudījums vietējam sabiedriskajam transportam.

Pēc 40 minūtēm visi draudzīgi izkāpjam Haymarket stacijā un kopīgā pūlī lēnā garā plūstam uz starta šoseju, jā – šoseju, kas ir kādas 15 minūtes tālāk. Tā kā šis ir point-to-point skrējiens, tad par starta organizāciju prasās pastāstīt ko vairāk.

Starta koridori atrodas uz šosejas ar trīs joslām katrā virzienā. Kopējais starta koridora garums vairāk nekā 1 km. Numuri krāsaini un norādīts starta sektora burts saskaņā ar paša norādīto plānoto finiša laiku. Tā kā sākotnēji plāns bija skriet kopā ar sievu, tad biju norādījis konservatīvo 2:00-2:15. Attapos visa pūļa vidū ar pastaigu līdz starta līnijai 27 minūšu garumā. Kā par vēlu sapratu, tad finiša laiku pēc izlozes varēja arī mainīt. Noteikti vajadzēja. Draugi norādīja 2:40 un attapās pēdējā koridorā. Kad vīriešu uzvarētājs Mo Farah pēc 1 stundas un 6 sekundēm finišēja, viņi tieši grasījās šķērsot starta līniju. Tieši TIK milzīgs ir šis pasākums. Bildi nelikšu, jo starta zonas varenību tajā nevar ietvert, bet, paprasot tantei Gūglei, bilžu ir gūzma.

Starts 10:40, bet pirms tam jāņem vērā vēl vairākas lietas:

• Ieteicams ierasties ļoti laicīgi, jau tā ap 9:00 (mēs bijām tieši 9os);
• bagāža jānodod autobusā ne vēlāk kā līdz 10:05, nekādas organizācijas – vienkārši piestiprini savu numuru un noliec savas krāsas autobusā jebkurā vietā, kur pēc tam varēsi atrast; ja nokavē, tad bagāžu var atdot “late bus”, bet tas finišā ieradīsies ļooooooti vēlu;
• ieeja savā koridorā līdz 10:30; atkal – ja nokavē, tad jāiet uz beigām;
• starta koridorā gan var dabūt ūdeni, bet ieteiktu tomēr paņemt līdzi savu, vēl kādu želeju vai banānu, arī tāpēc, ka pirmais dzeršanas punkts ir vien pie 5.km;
• želejas jāņem savas, jo dzeršanas punktos dod vien želejkonfektes; no līdzjutējiem gan var dabūt gan konfektes, gan apelsīnus, gan ābolus un ap 15-to kilometru pat alu ar toniku – kā nez tas garšo?
• tualetes daudz, bet tāpat lielas rindas – es stāvēju ~40 minūtes; kā vēlāk izrādījās “tālajā” galā gan rindas esot bijušas vien 10 minūšu garumā;
• tas nozīmē, ka pēdējiem dalībniekiem kopš bagāžas nodošanas līdz startam ir vairāk nekā 90 minūtes;
• tas nozīmē, ka pēdējiem dalībniekiem kopš ieiešanas koridorā vairāk nekā stunda jāiztur bez tualetes;
• čaļiem vieglāk, jo starta koridora žogā nevilšus parādījās spraugas, lai ieskrietu tuvējos krūmos; meitiešiem grūtāk, jo ne katra ir gatava to darīt tomēr diezgan atklātā vietā;
• pozitīvā ziņa – uzreiz aiz starta līnijas ir rinda ar tualetēm, ko sākotnēji izmantoja Elite un VIPi, tad nu tās tagad izmantoja visi garām skrējēji.

Starts ar milzīgiem ekrāniem, Elites prezentāciju, Blue Arrows pārlidojumu, pacilājošu mūziku. Viss kā jau pienākas šādiem pasākumiem. Trase kopumā pateicīga labam rezultātam, jo ir point-to-point valdošo vēju virzienā un neto uz leju ar apmēram 50 metru kritumu. Sākums lidojošs – uz leju ar pārskrējienu gleznainam tiltam. Otrie 5km lēzeni visu laiku uz augšu. Nākamie 5km pārsvarā uz leju. Beigās 3km uz augšu (mokoši) pēc kā seko straujš noskrējiens ar īsu asu kāpumu un skrējiens pa taisni gar jūrmalu, kur ir arī motivējošā 20km atzīme. Dzeršanas punktos, kas pēc 5. kilometra bija pietiekoši bieži, ūdeni dod no 0.33l pudelītēm ar sporta korķīti – ērti. Gribi – padzeries un nomet, gribi – nes līdzi. Tualetes trasē diezgan daudz, bet daudz ir arī iespējas krūmskriešanas vietām.

Pa ceļam bija daži gana uzjautrinoši uzraksti uz tiltiem – “You trained for this. Settle in and keep running”, “Think of your next profile picture”, “Keep running and smile – people are watching”. Trases pirmajā pusē skrējēji un līdzjutēji bieži vienojās kopīgā uzmundrinājumā, kas skanēja vareni: “Oggy, oggy, oggy!” uz ko skrējēji atsaucās “Oi-oi-oi!”. Uz otro pusi bērnu “Oggy!” izsaucieniem atbilde gan bija vien kāda vientuļa un vārga balss.

Tā kā biju sevi ielicis nepareizajā koridorā, iznāca pastāvīgs slaloms cauri skrējēju sienai, jo es biju vidēji 20-30 minūtes ātrāks par apkārtējiem. Noteikti pieprasiet sevi ielikt īstajā, laicīgi aizsūtot e-pastu organizatoriem. Apmale, ietve, zāle, virziena un ātruma raustīšana. Kā ripoja, tā skrēju, bez lielas mocīšanās. Vien pēdējās 2 jūdzes iespringu, kad sajutu laba rezultāta iespēju. Ņemot vērā slalomu un neseno slimošanu, noskrēju stipri ātrāk, nekā cerēju. Pat atzīšos, ka šī pēc sajūtām bija vieglākā pusīte, ko jebkad esmu noskrējis zem 1:45. Tas atkal liek domāt, ka treneris noder un Čikāgā pēc četrām nedēļām ar visu slimošanu tomēr varu noskriet labu laiku priekš sevis.

Kopējais skrējēju ātrums ir diezgan zems, jo ar savu rezultātu tiku 4358. vietā, kas ir stipri iekš top 10% no visiem finišējušajiem. Latvijā ar 1:45 ja paveicas tiek knapi pirmajā trešdaļā. To gan var saprast, jo lielākā daļa skrējēju atbalstīja kādu no labdarības organizācijām un galīgi nesatraucās par rezultātu. Bija arī ugunsdzēsēji ar pilnu uzkabi un skābekļa baloniem, Super Mario, vīrs Baroka stila kleitā, utt, utjp. Skatītāju daudz un visa ceļa garumā. Paši briti teic, ka šis ir viens no vislabāk supported runs.

Šajā brīdī arī jāizrāda apbrīns par mūsu Londonas draugiem Raju un Agri, kam šis bija PIRMAIS masu skrējiens un uzreiz pusīte. Viņi to godam pieveica, nepārejot soļos nevienā brīdī. Rezultāts nedaudz virs 2:36 – RESPECT! Varēja just, ka eiforija nenoiet vēl ilgi un jau ir runa, ka jāpiedalās atkal. Prieks, ka vēl kāds ir pievērsts skriešanas reliģijai.

Tādi izskatās laimīgi cilvēki, kas tikko zaudējuši savu skriešanas nevainību.

Kopā ar atbalsta grupu.

Finišs. Sajūsma. Ūdens. Medaļa. Finisher T-krekls. Foto pie sienas ar “I DID IT” uzrakstu. Finišētāja paciņa ar gardumiem. Somas atrašana autobusā turpat, kur to atstāju. Atklāsme, ka esmu aizmirsis paņemt sausas pārvelkamās garās bikses, bet ārā tā ap 15-16 grādiem un stiprs vējš. Grrrr! Augšā ir 4 kārtas ko uzvilkt. Apakšā aptinos ar foliju kā svārkiem un devos uz Meeting point gaidīt pārējos pie sarunātā burta. Pat nenosalu, un brīžos, kad uzspīdēja saulīte, pat palika karsti. Kopumā mums ar laika apstākļiem ĻOTI paveicās, jo vējš tiešām pārsvarā bija mugurā vai no sāna, lietus nebija, lai gan solīja, ka būs (tās dažas piles es neskaitu), un galu galā bija arī dažus grādus siltāks, lai nenosaltu ne startā, ne finišā.

Kad nu visi ieradās, bija pagājusi jau kāda stunda un vairāk. Mūsu vienīgais līdzjutējs pastāstīja, ka atpakaļceļam gan metro, gan prāmis (uz otru metro) ir ar gaidītāju rindu vairāk nekā stundas garumā. Ceļš uz finišu no apmēram pus distances izrādās arī paņēma teju pusotru stundu un daudz jaunus sirmus matus. Ko nu? Pamanījām, ka tepat pie bagāžas ir autobusi ar neticami īsām rindām. Tā nu pēc 3 minūšu gaidīšanas kāpām iekšā. Kur vedīs? Vienalga, kaut kur uz pilsētu. Korķis, korķis, korķis, bet pēc apmēram 40 minūtēm esam pilsētā. Pabs ar sen pelnītu alu, un esam gatavi doties mājup. Tā kā tagad braucām no tālākā gala un pretējā virzienā, tad metro pat tikām apsēsties.

Sen pelnītā balva. Man vēl folija svārki.

Lai gan vēlais check-out viesnīcā nebija pieejams, sacensību dienā viņi piedāvā dušu pēc skrējiena. Pie tam par pliku velti. Noderīgi. Nedaudz atdarām ar labu viesnīcai un uzēdam turpat, lai pēc tam dotos 5 stundu zemā lidojumā, kā zīmes rāda, uz The South. Mājās (Londonā) bijām ap pusnakti. No worries! Lidojums tikai pirmdien pēcpusdienā.

Gribētu atgriezties. Pasākums patiešām iespaidīgs ar pateicīgu trases profilu. Trases rekords kopš 2011. gada ir 58:56. Jeļena Prokopčuka savulaik šo skrējienu ir izmantojusi kā sagatavošanos Ņujorkas maratonam un ieguvusi godalgotās vietas. Finiša zona jūrmalā kalna galā vien ir ko vērts. Kas jāievēro?

Kas jāievēro?

Viesnīcu noteikti vajag ņemt ārpus pilsētas un vēlams pie metro līnijas tuvāk gala punktam. Vissmalkāk būtu to darīt tuvāk finišam, jo nokļūšana mājup var sagādāt liekas raizes. Noteikti piesakies uz sava ātruma koridoru, citādi iznāks slaloms. Uz startu paņem līdzi kādu papildus našķi un ūdeni, īpaši, ja atrodies kādā tālākā koridorā. Pirmsstarta tualetes apmeklējumam vari aizskriet arī uz koridora tālāko galu – būs īsākas rindas. Silta jaka, ko atstāt startā, noteikti noderēs, īpaši ja ir tālie koridori. Uzreiz aiz starta līnijas ir tualetes – var noderēt. No Londonas jārēķinās ar 5-6 stundu braucienu ar auto, tāpēc labāk lidot uz Glāzgovu, Edinburgu vai pašu Ņūkāslu, ja vien ir pieejami lidojumi. Vilciens arī ir ērta opcija un pat ātrāk nekā ar auto, bet tad jārēķina lieks laiks svētdienai, lai ir drošība, ka laicīgi tiksi ārā no finiša transporta murdziņa. Un dikti lēti tas arī nebūs.

Ja ir iespēja aiziet uz futbola spēli noķert sajūtas, izmanto! Bagāžu labāk atdot autobusā nevis līdzjutējiem, jo ar transporta plānošanu var iznākt visādi. Redzēju vairākus skrējējus, kam iznāca salt vairāk kā 30 minūtes, kamēr atbalsta komanda ierodas. Pēc finiša uz mājas pusi labāk stāties autobusu rindā, kas ir turpat blakus bagāžas autobusiem. Autobusu ir daudz (vismaz 10 vienlaicīgi), un uz katru ir sava rinda. Noskaties, kurš tūlīt būs pilns vai tikko piebraucis un stājies rindas galā. Izskatījās, ka parasti ar otro piegājienu var tikt iekšā un biļete maksā vien 3,5 mārciņas. Brauciens caur pilsētas centru var izrādīties ātrāks, pat, ja dzīvo otrā pusē upei, kas ir “tepat”.

Un lielais paldies sievai par līdzi jušanu un atbalstu, kā arī Rajai un Agrim par piedalīšanos kopīgā avantūrā, noskrienot savu pirmo pusīti. Nevainība nu ir zaudēta.