“God damn Brexit”, jeb kā es izskrēju no Eiropas Savienības

Ir 31.janvāris un ir Lielbritānijas pēdējā diena Eiropas Savienībā. Pavisam neliela „slimnieku”  grupa 217 cilvēku sastāvā Britu salās šo dienu „atzīmē” nedaudz savādāk kā pārējā pasaule. Ir klāt Lielbritānijas grūtākais ultramaratons jeb „Arc of attrition 2020” (AoA).

Kā paši organizatori raksturo šo sacensību, tad AoA ir ekstrēmas ziemas skriešanas sacensības 167 kilometru garumā ar 4720 kāpuma metriem, gar ārkārtīgi bīstamo Atlantijas okeāna piekrasti no pilsētas Coverack līdz pilsētai Porthtowan. Sacensības notiek sarežģītos ziemas apstākļos, kur vidējais nefinišējušo dalībnieku skaits sastāda 54%.

Sacensību trase

Ir 11.oktobris. Ir pagājuši divi gadi kopš mana visnopietnākā pārbaudījuma Horvātijā (100 miles of ISTRIA ). 2019. gads pagājis salīdzinoši vieglā režīmā. Transilvānijas 80 km nav devuši gandarījumu. Latvijā notiekošās sacensības ir foršas, bet tās nespēj mazināt vēlmi pēc kā lielāka.  Ir tāda kā mazuma piegarša. Motivācija trenēties ar katru nedēļu noplok, un beidzot stingri nolemju, ka jāsāk kas darīt lietas labā, un sāku klejot interneta plašumos. Zinot, ka aukstums mani nebiedē un savā ziņā pat patīk, uzdevums ir atrast sacensības janvārī vai februārī. Nodomāju, ka 3-4 mēneši, lai sagatavotos, ir vairāk kā pietiekoši. Jāsaka, ka šie mēneši gluži nav pārbagāti ar ultramaratoniem, un sāku saprast, ka, iespējams, nebūs tik viegli atrast manām vēlmēm atbilstošas sacensības. Veltījot zināmu laika ieguldījumu, uzduros uz Arc of attrition. Saskaņojums ar ģimeni un top pieteikums uz sacensībām. Pieteikumā jānorāda vismaz vienas 100 km sacensības, kurās ir finišēts. Tāpat jānorāda ultramaratonu skriešanas pieredze, un uzsvars ir uz jautājumiem par pieredzi skrienot tumsā. Nodomāju, ka mēs te Latvijā to vien darām, kā skrienam pa tumsu. Liels uzsvars tiek likts uz drošību, un kā viens no organizatoru ieteikumiem ir, būt ar savu atbalsta komandu. Attiecīgi ir jānorāda, vai šāda komanda būs, un jānodod organizatoriem informācija par tās sastāvu. Nosmeju pie sevis, ka mana atbalsta komanda visās sacensībās ir bijusi visai grandioza, un mana sieva ir gluži kā emulators – menedžeris, masieris, medmāsa un psihologs reizē. Tā nu nosūtu pieteikumu un gaidu atbildi.

14.oktobrī saņemu atbildi no organizatoriem: ”Diemžēl Jūsu pieteikumu nevaram pieņemt. Dalībnieku sastāvs tika nokomplektēts jau pirmajās 3 dienās pēc reģistrācijas atvēršanas. Jūs esat gaidīšanas rindā ārpus pirmā simtnieka.” Lieki teikt, ka esmu dusmīgs un vīlies. Cik gan slimiem jābūt cilvēkiem, lai aizpildītu 150 vietas (2019.gada dalībnieku skaits) jau pirmajās trīs dienās, nodomāju pie sevis, kad pats savu pieteikumu esmu nosūtījis 6 mēnešus pēc reģistrācijas atvēršanas.

Paiet divas nedēļas. Pa to laiku jau esmu atmetis domas par sacensībām janvārī, kad 30. oktobrī saņemu īsu un kodolīgu vēstuli no sacensību rīkotāja: ”Jums tiek piedāvāta dalība Arc of attrition sacensībās.” Jūtos pārsteigts. Nesaprotu – priecāties vai bēdāties. Nevar būt, ka 100 cilvēku rinda pēkšņi ir mistiskā kārtā izzudusi. Jāsaka, ka jau pēc skrējiena biju aprunājies ar organizatoriem un apvaicājies, kāds bija iemesls piedāvāt man dalību. Atbilde bija vienkārša: ”Mēs vēlamies šīs sacensības padarīt starptautiskākas, un ārzemju skrējējiem tiek dota priekšroka.”

Pēc piedāvājuma saņemšanas parēķinu galvā, ka līdz sacensībām – 13 nedēļas. Laiks lai sagatavotos ir. Jāpieņem lēmums un tas tiek pieņemts ātri. Ir jābrauc. Galu galā ir forši būt pirmajam latvietim, kurš piedalīsies šajās sacensībās. Ātri saprotu, ka būs jābrauc vienam, jo mana ierastā komanda Sievas sastāvā uz konkrētajiem datumiem nekādi netiek man līdzi. Esmu stresā. Kauns atzīties, bet es nekad vēl neesmu ceļojis viens un visa tā loģistika, kas saistās ar lidostām un autoostām, man uzdzen šermuļus. Vēl lielākā panikā krītu, kad saprotu, ka vieglākais veids nokļūšanai līdz sacensību vietai ir lidojums uz Gatwick lidostu – autobusa reiss starp Gatwick un Heathrow lidostām – lidojums uz Nequay lidostu – brauciens ar taksi uz Porthtowan (sacensību finiša pilsētu). Manā galvā vieglāk ir noskriet ultramataronu, kā tikt skaidrībā ar visām šīm loģistikas lietām. Lai nu kā, norezervēju lidojumus un Airbnb vietnē norezervēju istabu kāda vietējā pāra mājā 300 metrus no finiša vietas. Nospriežu, ka 300 metrus varu arī norāpot, ja, finišu sasniedzot, jutīšos draņķīgi.

Galvā uzmetu aptuveno treniņplānu, un darbs var sākties. Sīki neizplūstot detaļās varu pateikt, ka šajās 13 nedēļās saskrienu 1120 kilometrus (5-7 skrējieni nedēļā),  apmeklēju 16 spēka treniņus un 18 baseina treniņus. Kopumā tie ir 8-10 treniņi nedēļā. Visus treniņus veicu vakaros pēc darba, izņemot nedēļas nogales. Mēģinu pēc iespējas vairāk veidot sapārotos treniņus, skriešana + peldēšana vai skriešana + spēka treniņš. Skriešanas treniņos man uzsmaida veiksme un atrodu lielisku treniņpartneri Ievas Biedrītes paskatā, kura paralēli man gatavojas maratona sacensībām Marakešā. Ievas iknedēļas treniņi ir tik jaudīgi, ka neviļus sāku domāt, kurš tad īsti skries to ultramaratonu. Viņas piedāvātie tempa treniņi un intervāli man rādās pēc tam murgos. Bet jāsaka, ka jūtu arī progresu un kļūst arvien vieglāk. Organisms ir pieradis pie slodzēm, un janvāra beigās jūtos tiešām spēcīgs.

Pirms visiem maniem lielākajiem skrējieniem vienmēr esmu slimojis. Ne jau tā, ka es to gribu. Kurš tad var gribēt slimot. Bet varētu teikt, ka šīs bailes par slimošanu jau ir tādā kā psiholoģiskā līmenī . Un, protams, arī šoreiz neiztieku bez problēmām. Pienāk gada nogale. Noskrienu svētdienas treniņu un organisms pasaka savu „veto”. Temperatūra, drebuļi, pašsajūta zem katras kritikas. Jūtos kā „izdirsta jāņoga”. Tā arī sagaidu Jauno gadu. Pēc 4 dienu slimošanas apjaušu, ka ir pēdējais brīdis mēģināt tikt atpakaļ savā treniņrežīmā. Normāls es neesmu un nākamajās četrās dienās noskrienu 80 kilometrus. Skrienot jūtos novārdzis un morāli esmu sagrauts. Ir palicis viens mēnesis līdz sacensībām un vēl pirms nedēļas „pasaules virsotnē” esošā forma ir kaut kur pazudusi. Mierinu sevi, ka spēks nekur nav pazudis, un ir jāatjauno tikai savas organisma iekšējās rezerves. Tā nu turpinu strādāt, un divas nedēļas pirms sacensībām mani treniņi ir sasnieguši kulmināciju. Pārliecības gūšanai noskrienu pēdējo jaudīgo treniņu Tērvetē, kur salasu 50 kilometrus. Kājas piedzītas, un sajūtu līmenī ne vella neesmu gatavs. Par kādiem 167 km var būt runa. Nedēļu pirms izlidošanas nespēju domāt par neko citu, kā tikai par skrējienu. Viss tiek pakārtots skrējienam. Apģērbs, ēšana, pat sarunās ar citiem cilvēkiem mēģinu taupīt savas nervu šūnas. Katru dienu es ceļos ar domu par skrējienu un katru vakaru eju gulēt ar domu par to.

Uz Lielbritāniju dodos 2 dienas pirms sacensībām jeb 29.janvārī. Nekādu īpašo aklimatizācijas periodu neesmu paredzējis un domāju, ka viena diena, lai izvēdinātu galvu pēc visiem ceļošanas stresiem, būs pietiekoši. Jāsaka, ka visa ceļošana uz sacensību vietu norit pietiekoši gludi, un vakarā esmu nokļuvis galapunktā, piekrastes ciemā Porthtowan. Pats miests ne ar ko īpašu nav zīmīgs. Viens maziņš veikaliņš, divi krogi un 300 mājas. Iedzīvotāju skaits ap 1000. Cik saprotu no vietējiem, ļoti iecienīts vasaras periodā starp sērfotājiem, jo ir ērta piekļuve okeānam.

Nākamā diena paiet vazājoties pa piekrasti. Klinšainie krasti iedveš bijību. Manā izpratnē viļņi ir milzīgi, Vismaz lielākus es nekad mūžā neesmu redzējis. Ir vējains, bet vietējie izskatās pie šādiem apstākļiem ir gluži pieraduši, jo apģērba ziņā ir saģērbušies stipri plānāk par mani. Staigājot iedomājos, ka nebūtu slikti izpētīt trases pēdējos 4 kilometrus. Mazums, varbūt būšu tik neadekvātā stāvoklī, tuvojoties finišam, ka nesapratīšu kur jāskrien. Domāts – darīts.

Pirmā diena Porthtowan pilsētā

Pienāk vakars, un es dodos uz organizatoru noteikto obligātā ekipējuma pārbaudi. Jau iepriekš esmu nedaudz nobažījies par savu pirmās palīdzības segu, kas ir no standarta mūsu aptieciņu komplekta. Lai arī visās iepriekšējās sacensībās ar tās pieņemšanu nav bijušas problēmas, organizatoru Facebook publicētie vizuālie materiāli liecina, ka viņi vēlās redzēt tādu kā glābšanas tipa maisu. Un tā arī notiek. Ekipējuma pārbaudītāji mani neizlaiž cauri un neuzklausa manus argumentus, ka visās iepriekšējās sacensībās viss ir izgājis. Kad sāku saprast, ka nu nebūs labi, vai nu nostrādā mans šarms, kam gribētos ticēt, vai nu parādās izslavētā britu laipnība, kas ir visdrīzāk, bet organizatori piešķir drošības maisu no saviem krājumiem. Kas, protams, ir kudiš smagāks, bet vismaz atbilst visiem standartiem.

Vēlāk vakarā sakārtoju skriešanas somu un secinu, ka ar katru reizi kļūstu vai nu profesionālāks pakošanā, vai nu sāku pareizi izvērtēt nepieciešamās lietas, kuras būs nepieciešamas skrējienā. Soma ir netipiski maza, lai arī kopējais smagums ar visu ūdeni tāpat būs aptuveni 4 kilogrami.

Ekipējums uz 167 km

Pienāk sacensību diena. Dodos uz organizatoru ieteikto drošības instruktāžu. Jāsaka, ka drošības lietām visas nedēļas garumā organizatori pievērsa īpaši lielu uzmanību. Arī drošības instruktāžā tiekam instruēti par dažādām bīstamām lietām vai situācijām, kuras mūs var sagaidīt. Atmiņā paliek komentārs, ka vēl nevienu gadu šajās sacensībās nav finišējuši vairāk par 50% dalībnieku. Tā ir sirreāla sajūta, kad tu atrodies pilnā telpā ar smaidošiem un optimisma pilniem dalībniekiem un saproti, ka katrs otrais finišu nesasniegs. Paliek skumji, ka  vismaz puse no šīs cīņas neatgriezīsies ar pozitīvu rezultātu. Tu vari tikai cerēt, ka tu nebūsi to skaitā.

Nākamā lieta instruktāžā ir par norādēm trasē. Lieta, kas manā skatījumā ļoti pieklibo šajās sacensībās. Jau pašā pamatā organizatori šo sacensību ir nodēvējuši kā pašnavigācijas skrējienu. Skrējējiem ir jāvadās pēc tūrisma taku norādēm, kas marķētas ar zīles simbolu un atzīmētas ar bultiņu norādēm. Tāpat drīkst izmantot sev pieejamās navigācijas ierīces  un kartes.

Liekas, ka nekā sarežģīta, bet apvidū tā ir pavisam cita realitāte. Teiksim tā, taku samezglojumi ir biežāk kā zīles norādes un GPS navigācija ir ar savu noteiktu precizitāti. Protams, var teikt, ka tavs atskaites punkts ir okeāns, kuram nepārtraukti jāatrodas kreisajā pusē un loģiski būtu turēties pie takas, kura iet pa kreisi, bet, kā izrādījās sacensībās, daudzas takas pretēji loģikai aiziet sauszemē jeb pa labi. Brīžiem smadzenes „kūpēja” no visām lietām, uz ko jākoncentrējas. Segums zem kājām dažbrīd aizgāja otrajā plānā, kad bija jāpēta mobilā telefona ekrānā, kurš tad būs pareizais skriešanas virziens. Šeit jāpiemin, ka es neizmantoju navigāciju savā pulkstenī, kas nav no jaunākajiem modeļiem, bet gan mobilā telefona aplikāciju „A-GPS Tracker”, kurā veiksmīgi ielādēju GPX failu un ētri varēju sekot savai atrašanās vietai. Tiešām esmu ļoti apmierināts un droši to varu ieteikt.

Organizatori pieskārās arī jautājumiem par veselību skrējiena laikā. Neesmu gluži farmaceits, bet zinu to, ka uz sacensībām biju paņēmis līdzi mums visiem zināmo Ibumetīnu sāpju remdēšanai, ja tas būtu vajadzīgs. Liels bija mans izbrīns, kad mediķis pēc Paracetamola slavēšanas prasīja vai kādam ir arī līdzi Ibumetīns. Nojautu, ka kaut kas nav lāgā un roku nepaceļu. Manas angļu valodas zināšanas nav tik labas, bet ja ārsts saka: ”Ibumetin is very dangerous drugs to use in the run…”, tad neviļus sāku domāt, ka tulkojums nav „Ibumetīns ir garšīgākās konfektes skrējienā”. Un turpināja ārsts ar domu, ka viņam pazīstamais pēc Ibumetīna lietošanas skrējienā ir 3 nedēļas pavadījis slimnīcā. Nodomāju – okey, gan jau runa ir par Ibumetīna lietošanu konfekšu vietā un centos šo jautājumu nolikt savā smadzeņu tālākajā plauktā.

Uzsvars arī tika likts uz to, ka distancē būs tikai četri lielie ēšanas kontrolpunkti: 39.km, 64.km, 90.km, 128.km. Dalībniekiem ir jānodrošinās ar pietiekošām rezervēm starp šiem kontrolpunktiem. Un šeit parādījās priekšrocības tiem, kuriem bija savas atbalsta komandas. Starp lielajiem kontrolpunktiem bija atļautas komandu palīdzības konkrētās vietās, kas diezgan loģiski nozīmēja, ka dalībnieki varēja rēķināties ar mazāku somas svaru uz uzpildītā ūdens rēķina. Turpretī tādiem kā man šie posmi bija jāplāno pašiem.

Sacensību instruktāža pirms starta

Visbeidzot pašās beigās organizatori norādīja uz GPS iekārtām, kuras tika pievienotas pie somām, un vērsa uzmanību uz to, ka ārkārtas gadījumam uz iekārtas ir avārijas situācijas poga, pēc kuras nospiešanas organizatori saprot, ka noticis nelaimes gadījums, un tiks iedarbināti glābšanas dienesti.

Pēc šī optimistiskā instruktāžas nobeiguma dalībniekiem tika norādīta autobusu atrašanās vieta, un jau pēc brīža visi bija gatavi doties uz starta pilsētu Coverack.

Starta vietā ierodamies 15 minūtes pirms paredzētā sacensību sākuma. Ātrā tualetes pauze un varu sākt izvērtēt situāciju. Ārā +9 grādi. Nedaudz līst, bet ne tik traki, lai celtu paniku. Savu lietus jaku nemaz neplānoju vilkt ārā. Laikapstākļu prognoze lietu nesola, un visa skrējiena garumā ceru tikt cauri ar sausu ādu (cik tas bija naivi no manas puses). Vēja ātrumam prognozē īpašu vērību nepievēršu, kaut gan tur figurē cipari 20-25 metri sekundē, brāzmās līdz 30 metriem sekundē turpmāko 10 stundu garumā. Starta vietā vējš ir pat tīri atsvaidzinošs, optimistiski gaidu startu. Pievēršu uzmanību, ka liela daļa britu skrējēju ir uzvilkuši šortus. Nodomāju, ka tik silts jau arī nav. Laikam rūdīta tauta tie briti. Ieradies te viens amatieris no Latvijas un mēģinās turēt līdzi vietējiem. Pazemīgi iekārtojos visa bara beigās un gaidu startu. Iekšēji esmu pārbijies, satraukts, adrenalīna pārpilns, bet vienlaikus pārliecināts un esmu atvieglots, ka beidzot tas ilgi gaidītais starts ir sagaidīts. Esmu jau morāli piekusis gaidīt un satraukties par šo skrējienu pēdējo mēnešu garumā. Emociju kokteilis grandiozs. Tad nu lai turpākie 170 kilometri rāda, kurš kuru pieveiks.

Izvērtējot savu varējumu un vadoties pēc iepriekšējo gadu rezultātiem, izvirzu sev mērķi finišēt 31-32 stundās, bet klusībā sapņoju par finišu zem 30 stundām. Organizatori ir bijuši ļoti gudri un šīs sacensības padarījuši interesantākas piešķirot melnas medaļas tiem, kuri finišēs zem 24 stundām, zelta – zem 30 stundām un sudraba visiem pārējiem.

Finiša medaļas

Starta šāviens un visi aiznesas. Pametu skatu pār plecu un redzu kādus 10 skrējējus. Esmu 207. vietā no 217 skrējējiem, pavisam neslikti. Sāk gāzt lietus. Noskrienam 500 metrus un nomaldāmies no pareizās takas. NOPIETNI??? Tajā brīdī saprotu, ka briti savā trasē ir tādi paši tupeņi kā es. Turpinām skriet zem pamatīga lietus un secinu, ka vietējie te tiešām ir ieradušies uz kādu kūrortu. Katrs šķērslis tiek sagaidīts ar pilnīgu apstāšanos un totālu korķi. Lēnām sāku nojaust, ka esmu pieļāvis kļūdu, iestājoties startā pašās beigās. Lai nu kā būtu, turpinām skriet un nonākam klinšainajā piekrastē. Tas ir tas brīdis, kad es pirmo reizi atskārstu, kāds būs šis skrējiens. Vējš vienkārši nenormāls. Lietus līst, un skriešanas jaka jau pilnībā slapja. Zem kājām kaut kāda dubļaina masa, kas atgādina šķēršļu joslu ar mazākiem un lielākiem akmeņiem. Nav pagājuši pat pāris kilometri, un esmu nedaudz izsists no sliedēm. Atliek tikai mēģināt aprast ar situāciju un skatīties, kas notiks. Galu galā esmu sev apsolījis, ka es vai nu sasniegšu finišu, vai nu mani nonesīs nost no trases.

Turpinām skriet, un joprojām negribu stāties nost un vilkt lietus necaurlaidīgo jaku, jo negribu palaist pa priekšu atkal visus skrējējus, kurus esmu apdzinis. Jāsaka, ka turpmākajos kilometros lietus norimstas un pārtop par tādu kā miglainu rasu, kuru vējš dzenā no viena sāna uz otru. Nospriežu, ka pie +9 grādiem ūdens necaurlaidīgā jakā es tāpat svīstu pēc pilnas programmas, un starpības nekādas, kas man ir mugurā. Skrienam grupiņās, un es lēnām pārslēdzos no vienas grupiņas uz otru, virzoties uz priekšu. Sāku noķert skriešanas ritmu, ja to var tā saukt, jo vidējais ātrums ir apmēram 8 min/km. Pievēršu uzmanību, ka vietējie netipiski daudz kaut kur paslīd un zaudē līdzsvaru. Pašam ar agresīvajiem La Sportiva mutant problēmu nekādu. Nūju izmantošana dod papildus līdzsvaru, un jūtos kopumā visai stabils. Jāsaka, ka nūju izmantošanas tehniku esmu tiešām labi apguvis. Tās man labi atslogo kāju muskuļus kāpumos un ļoti labi noder līdzsvara saglabāšanai noskrējienos. Par priekšā esošajiem skrējējiem gan es to nevaru pateikt.  Jāsaka, ka skati ir fantastiski. Diemžēl tik ļoti jākoncentrējas uz to, kur liec kāju, ka baudīšana aiziet otrajā plānā.

Ap 20.km nonākam purvainā pļavā. Ja iepriekš vēl bija naiva cerība, ka kājas iespējams saglabāt relatīvi sausas, tad šis posms iznīcināja visas ilūzijas. Un, lai pirmās skriešanas stundas neliktos pavisam rožainas, ap 28.km tā nograbu, ka manas aknas pēc tam vēl kādu laiku izsaka pateicību par manu tizlumu. Ir pagājušas 5 stundas 35 minūtes, un īsi pirms tumsas iestāšanās es nonāku pirmajā kontrolpunktā. Jāsaka, ka pirms sacensībām pašam likās, ka 39 kilometrus es spēšu pieveikt ātrāk kā piecās ar pusi stundās. Tas laikam saucas, laipni lūgts realitātē.

Kontrolpunkti šajās sacensībās ir atsevišķā stāsta vērti. Ēdināšana un aprūpe tajos ir par visiem 200%. Brīvprātīgie burtiski tevi lutina. Pāris simtus metru pirms kontrolpunktiem katrs skrējējs tika sagaidīts un pavadīts. Visa skrējiena gaitā es nevienā kontrolpunktā pat nepiecēlos. Viss tika pienests, uzpildīts, vajadzības gadījumā izmasēts un apārstēts. Ēdienu izvēle bija tik bagātīga, ka bija iespējams izvēlēties no 3 siltajiem ēdieniem. Laipnā attieksme, sagaidot un pavadot skrējējus, sildīja sirdi. Pēc organizatoru sacītā, skrējienu pavadīja aptuveni 200 brīvprātīgie. Viss notika visaugstākajā līmenī.

Lai arī cik fantastiskas meitenes ir kontrolpunktos, aptuveni pēc 12 minūtēm esmu gatavs doties distancē. Sākas 13 stundu nakts posms. Ņemot vērā jau tā sarežģīto loģistiku orientējoties distancē, nakts posms solās būt pavisam jautrs. Stratēģija vienkārša, mēģināt iesēsties kādam trases zinātājam „astē”, vismaz sarežģītākajos posmos. Attālums līdz nākamajam kontrolpuktam ir 26 kilometri. Paiet kāds laiks līdz pierodu pie tumsas. Dubļi un akmeņi luktura gaismā brīžiem nav atšķirami un biežāk sāku atsist kājas. Temps nedaudz krītas, bet kopumā esmu uzņēmis labu ritmu.

 Ja sākotnēji skrējēji uz adrenalīna rēķina vēl konkurēja savā starpā, tad šobrīd jau katrs ir iegājis savā pasaulē un savā ritmā. Sākas cīņa ne jau ar konkurentiem, bet ar sevi. Laikapstākļi ir uzlabojušies, un stiprais vējš ir nomierinājies. Par izaicinājumu kļūst dubļainās nogāzes, pareizāk sakot, noskrējieni pa tām, jo jāizmanto visas līdzsvara noturēšanas iemaņas. Visā visumā šajā posmā kilometri lasās ātri un pēc 13 kilometru posma nonākam pie līdzenuma. Patīkams un baudāms posms. Kā izrādīsies, tad šis bija vienīgais šāds posms visās sacensībās. Ar baudu noskrienu šo posmu un esmu klāt 64.km kontrolpunktā. Kopš starta pagājušas 9 stundas 30 minūtes. Jūtos labi un, lai arī ēst īsti negribas, izēdu vairākus biezzupas šķīvjus un iedzeru siltu tēju. Uzpildu ūdens sistēmu un atkal jūtu papildus 2 kg svaru uz saviem pleciem.  Pēc 18 minūtēm  dodos dzīvē.

Nākamais posms ir 26 km garš. Par sacensībām un trasi kopumā internetā ir ļoti maz informācijas. Gatavojoties šīm sacensībām vienīgā taustāmā informācija ir YouTube, kur skrējējs un blogeris Stephen Cousins no dažādiem skatu punktiem parāda sacensību būtību un stāsta par grūtākajiem posmiem skrējienā. No šīs informācijas esmu sapratis, ka tikai tagad arī sākas īstās sacensības.

Ap 72.km sāku saprast par ko ir runa. Esam iedzīti klinšainā apvidū. Temps turpmākos 15 kilometros nokrītas līdz 12 min/km. Nevienā brīdī cenšos nepalikt viens. Orientēties apvidū paliek arvien sarežģītāk. Arvien biežāk notiek apstāšanās pauzes, lai noteiktu pareizo skriešanas virzienu. Nokļūdos navigācijā un, glābjot situāciju, cenšos pa taisno nokāpt pa lēzenu nogāzi. Esmu laikam aizmirsis, kādi agresīvi augi šeit sastopami. Daba šeit ir nežēlīga un izdzīvo tikai stiprākie. Flora šeit ir asa un raupja. Jebkura kustība ārpus noteiktām takām vainagojas ar saskrāpētu ādu un saplēstām drēbēm. Koki praktiski nav sastopami. Nolamāju sevi par kļūdu un galvā atkārtoju, ka jākoncentrējas. Iesēžos astē kādam, kurš izskatās, ka orientējas labāk par mani. Pakāpeniski izveidojas 6 cilvēku skriešanas grupiņa. Vairākkārt uzņemos iniciatīvu, jo jūtu, ka varu būt ātrāks par viņiem, bet katru reizi „aplaužos”. Tiklīdz tieku vairākus simtus metru priekšā, tā nomaldos un izglābju pārējos skrējējus no tāda paša likteņa. Un atkal esmu atpakaļ grupā. Vairākos izrāvienos pataisu sevi par tādu kā vietējo ciema muļķīti. Pēc ceturtā mēģinājuma  nospļaujos un turpinu turēties ar visiem kopā. Kopīgiem spēkiem, izmantojot GPS pulksteņus, speciālos navigācijas GPS un mobilos telefonus, izkuļamies cauri visumā sarežģītam posmam. Pēdējie kilometri pirms kontrolpunkta ir nedaudz līdzenāki un duetā ar kādu citu skrējēju atraujamies no pārējiem. Nokļūstam kontrolpunktā.

26 kilometru posms ir aizņēmis gandrīz 5 stundas. Distancē esmu pavadījis 14 stundas 30 minūtes un ir pieveikti 90 kilometri. Šajā distances posmā izvirzītais mērķis par 30 stundu finišu ir pat ļoti reāls. Jau pirms sacensībām esmu ieplānojis šajā kontrolpunktā pavadīt ilgāku laika posmu. Skrējējiem bez atbalsta komandas, tādiem kā es, uz šo punktu bija iespēja atsūtīt sev nepieciešamās mantas. Uzlieku lādēties mobilo telefonu un pulksteni. Nomainu luktura baterijas. Pārvelku termo kreklu un beidzot apskatu savas kājas, kuras no mitruma sāk izskatīties arvien bēdīgāk. Sīkie akmentiņi un smiltis, kuras iekļūst caur apavu materiālu, ir uzberzušas vairākas tulznas. Cerībā, ka turpmākajā sacensību posmā kļūs sausāks, pārvelku sausas zeķes. Tagad, atskatoties uz visu skrējienu kopumā, varu pateikt, ka zeķes bija viena no manām kļūdām skrējiena gaitā. Bija jāparedz, ka mitrajos apstākļos būs nepieciešams vairāk par diviem pāriem zeķu uz visu sacensību distanci.

Kontrolpunktā savā ēdienkartē iekļauju arbūzus, saldu tēju un vairākas porcijas rīsu ar malto gaļu čilī mērcē. Gandrīz kā restorānā. Vairākkārt pārjautāju citiem skrējējiem par gaidāmo posmu, un visi kā viens atbild, ka nākamais 40 kilometru posms būs grūtākais sacensībās. Jautājumā par to, kurš posms no 40 kilometriem būs sarežģītākais, saņemu atbildi, ka visi 40 kilometri būs ārkārtīgi grūti. Nospriežu, ka nu gan viņi pārspīlē. Aptuveni pēc pavadītām 25 minūtēm kontrolpunktā dodos distancē. Jau pēc sacensībām, pētot rezultātus, noskaidroju, ka šajā kontrolpunktā padevās liela daļa no visiem dalībniekiem.

Pāris kilometrus no kontrolpunkta esmu tik tizls, ka salaužu vienu no nūjām. Esmu noskaities. Lamājos un pieķeru sevi pie domas, ka es lamājos angļu valodā. Cik ātri gan tā aklimatizācija notiek. Cerība par sausām kājām pazūd tik pat ātri kā doma par finišu zem 30 stundām. Sāku saprast, par ko runāja citi skrējēji kontrolpunktā. Šis posms nav skrienams. Tas ir tik brutāls, ka tikt zem 12 min/km jau ir sasniegums. Viens no kilometriem ir pat 18 min/km. Turpmākās 6 stundas notiek cīņa ar klintīm, akmeņiem un sevi. Esmu lēns, bet apbrīnojamā kārtā neviens mani nepanāk. Līdz ar to secinu, ka pārējiem iet tik pat smagi. Ir garlaicīgi. Skats uz priekšu nemainās. Vieni vienīgi akmeņi un klintis. Paldies Dievam, ka ir uzaususi saule un ir vismaz iespēja redzēt pāris metrus uz priekšu. Darbības ir monotonas un visu laiku vienas un tās pašas.

Sāk dedzināt pēdas un jūtu, ka pārplīst pāris tulznas. Sāpes es jūtu, tas nozīmē, ka vēl esmu dzīvs. Lai arī darbības ir līdz apnicīgumam garlaicīgas, nevienā momentā nejūtos vājš. Esmu pilns pārliecības kustēties uz priekšu. Panāku pat dažus skrējējus un man ir nojausma, ka man ir priekšrocības pret viņiem uz ūdens rēķina, jo šajā posmā komandas atbalsts ir neiespējams un uzpildītie 2.5 litri kontrolpunktā lieti noder uz šo ārkārtīgi ilgo un garo posmu. Brīdī, kad akmeņu jūra sāk retināties, tiekam iedzīti purvainā apvidū. Tā sajūta, kad esi stundām lēkājis pa akmeņiem, kad tavi pirksti jau uzpampuši futbola bumbas lielumā, piesmeltas kājas rada prātam neaptveramu emociju gammu. Lieki teikt, ka tajā brīdī monologs ar sevi nav ar tiem patīkamākajiem vārdiem. Tuvojoties kontrolpunktam, parādās sāpes potītes rajonā. Bet tās nav tik izteiktas, lai būtu par ko uztraukties. Pēc 8 stundu „rāpošanas”, pēc 24 stundām pavadītām distancē, nokļūstu pēdējā kontrolpunktā.

Sākotnēji atsakos no medicīniskās palīdzības, bet pēc manis sacītā, ka pēdas mani sāk beigt nost, organizatori pierunā mani ļaut mediķiem tās apskatīt. Pēdas izskatās tiešām briesmīgi, bet mediķi neizskatās šausmās, tas laikam labi. Pēc jautājuma, vai tās ir sliktākās pēdas, kādas šodien redzētas, saņemu atbildi, ka tā gluži nav. Jūtos atvieglots. Ņemot vērā iepriekšējās 8 stundas, sāku atmest cerības par finišēšanu zem 30 stundām. Kamēr atpūšos, pie manis pienāk kāds britu čalis, kuru esmu jau iepriekš ievērojis filmējot apkārtējos un jautā, vai es esmu tas čalis no Latvijas. Nedaudz apmulstu, bet atbildu apstiprinoši, un pēc brīža pie manis pienāk meitene, kura izrādās arī ir no Latvijas. Man smaids līdz ausīm. Tas ir tik patīkami, šajā grūtajā brīdī aprunāties ar kādu no Latvijas. Tas tiešām silda sirdi un man manāmi uzlabojas garstāvoklis. Saņemu morālu atbalstu, uzmundrinājumus, laba vēlējumus un gatavojos doties distancē. Pa to laiku mediķi ir pārdūruši visas iespējamās tulznas uz kājām un uzlikuši plāksteru ielāpus. Kājas izskatās kā jaunas. Izdzeru „ļauno” Ibumetīnu un dodos pēdējos 35 kilometros.

Pirmie soļi ir fantastiski sāpīgi. Un ne jau pēdu dēļ. Potīte tik ļoti sāp, ka bez klibošanas paiet nevaru. Pirmā doma – skriešana man šodien ir beigusies un līdz finišam būs jārāpo. Nākamos 2 kilometrus turpinu iekustināt kāju un sāpes lēnām mazinās. Ir dienas vidus un laikapstākļi ir fantastiski. Ir patīkami silts un arī trase raisa optimismu. Parādās taisni posmi un es sāku ieskrieties.

Šī tiešām ir tik patīkama pārmaiņa pēc iepriekšējām 8 stundām. Kilometri raiti lasās, un nokļūstu līdz kāpu zonai, par kuru biedēja organizatori. Man patīk. Nezinu, kas tur ir nepatīkams, bet, skrienot pa šīm smiltīm, es tiešām izbaudu pasākumu. Piejūras Stirnu buka posms būs ielicis labus pamatus skriešanai pa smiltīm. Esmu možs un apzinos, ka tagad finišs nekur neizpaliks. Arvien aktuālāks kļūst jautājums par finišēšanu 30 stundās. Mēģinu galvā sarēķināt, kādā ātrumā man ir jāskrien, lai to paveiktu, un pēc maniem aprēķiniem sanāk ne lēnāk kā 9 min/km. Tā kā nevaru būt drošs par distances garumu un maniem aprēķiniem, aizrakstu WhatsApp draugiem, lai iedod precīzu attālumu līdz finišam. Saņemu atbildi – 18 km. Ņemot vērā, ka pēdējos distances 4 kilometrus esmu jau iepriekš izpētījis, un tie ir skrienami, tad saprotu, ka man ir jāiztur 14 kilometru posms. Tā nu sākas cīņa ar laiku. Nākamos kilometrus es tiešām skrienu. Vairs nav svarīgi, vai ir noskrējieni vai kāpumi. Es cenšos no visas sirds, un  ar katru kilometru mana pārliecība aug. Ik pa brīdim prāts saka, lai metu mieru un vienkārši noeju pēdējos kilometrus, bet es pazīstu sevi. Es nepiedotu sev to, ja vismaz nebūtu mēģinājis iekļauties kārotajās 30 stundās. Tā nu es skrienu un nonāku līdz vietai, kuru es pazīstu. Ir palikuši 4 kilometri un man ir 45 minūtes laika, lai sasniegtu finišu. Tajā brīdī es apzinos, ka es esmu uzvarējis. Uzvarējis sevi un šo sasodīto sacensību. Šajos atlikušajos kilometros savā prātā es esmu „karalis”. Es esmu vecis. Esmu pašpārliecināts un man tajā brīdī tas sasodīti patīk. Pēdējos 400 metrus pirms finiša lēnā garā uzeju pēdējā kalnā un esmu finiša taisnē. Ir emocijas, ir prieks, ir milzīgs gandarījums. Neveikli izsaucieni un man tiek pasniegta mana zelta medaļa. Tajā momentā man viss ir vienalga. Tā gandarījuma sajūta par sasniegto finišu un ieguldīto darbu ir milzonīga. Fonā dzirdu skaidrā latviešu valodā: „malacis, apsveicu”. Iepazītā meitene no pēdējā kontrolpunkta ir finišā un velta man uzsaucienus. Ir tik patīkami dzirdēt apsveikumus latviešu valodā.

Finišu sasniedzu 29 stundās 39 minūtēs. Esmu izpildījis plānu A, finišēt zem 30 stundām. No 227 startējušajiem finišu sasniedza 111 dalībnieki. Tradīcija par vairāk kā 50% nefinišējušo dalībnieku tiek turpināta. No 16 startējušajiem ārzemniekiem, finišu sasniedzām 4 dalībnieki. Pats esmu finišu sasniedzis 38.pozīcijā, uzvarētājam zaudējot aptuveni 8 stundas. Daudz, bet esmu ļoti apmierināts ar savu sniegumu. Visa skrējiena laikā esmu bijis morāli un fiziski spēcīgs. Nevienā brīdī nebija tādu lūzuma punktu, kuru laikā būtu cīnījies ar saviem iekšējiem „dēmoniem”. Fiziski finišā jutos tik labi, ka nepieciešamības gadījumā pie garākas distances būtu spējīgs arī turpināt skriet. Tas nozīmē, ka organisms bija pilnībā sagatavots šīm sacensībām un sagatavošanās posms ar visiem mokošajiem treniņiem bija pilnībā atmaksājies. Kopumā tika pieļautas vairākas nebūtiskas kļūdas skrējienā, bet pati rupjākā mana kļūda bija nenodrošināties ar vismaz vēl vienu rezerves zeķu pāri.

Vai es vēlētos vēlreiz skriet šīs sacensības? Diez vai. Ja nu vienīgi ar mērķi uzlabot rezultātu. Šīs sacensības tiešām ir brutālas, ar mērķi tevi salauzt gan morāli, gan fiziski. Taisnu, skrienamu posmu nav daudz, un tas liek nedaudz vilties, ņemot vērā, ka esi ceļojis pāri pusei Eiropas. Bet, ja patīk izaicinājumi ar klinšainiem, akmeņainiem krastiem, ja patīk skarbi laikapstākļi un patīk pielietot arī savas orientēšanās iemaņas, tad šis skrējiens ir radīts tev. No organizācijas viedokļa pasākums ir perfekts un nav kur piesieties. Būsi paēdināts, sasildīts un aprūpēts visos iespejamos veidos. Bet, ja organizatori, kā viņi man atklāja, grib šīs sacensības padarīt starptautiskākas, tad pilnīgi noteikti viņiem būtu jāapsver marķējuma ieviešana visas trases garumā, vai vismaz atslēgas vietās.

Nākamajā dienā pēc sacensībām, „relaksējoties” vietējā krogā un ar vietējiem kopīgi skatoties sporta pārraidi, kurā Anglijas regbija izlase cieš pamatīgu sakāvi, gaisā virmo frāze: ”GOD DAMN BREXIT”. Daudziem dalībniekiem šis skrējiens bija tieši šāds, ciešot sakāvi, un neviļus iedomājos, ka tieši ar šādiem vārdiem viņi pabeidza šo sacensību. Par laimi man, Arc of attrition sacensības mani nesakāva un jau parīt es būšu atpakaļ vecajā labajā Eiropas Savienībā.

P.S. Dažas brauciena pamata izmaksas:

• Dalības maksa – 201.16 eur
• Lidojums (Rīgas lidosta – Gatwick lidosta) – 80.98 eur
• +4 kg pie rokas bagāžas – 33.98 eur
• Iekšezemes lidojums (Heathrow lidosta – Nequay lidosta) – 105.60 eur
• Iekšzemes autobuss starp lidostām – 59.84 eur
• Naktsmītne finiša pilsētā (6 naktis) – 249.52 eur
• Transports no lidostas līdz naktsmītnes vietai – 70.67 eur

Tātad kopējās brauciena izmaksas pa minimālām prasībām 801.75 eur. Protams, jāpieskaita ēšana, kas pēc minimālākajām prasībām noteikti figurēs starp 60-150 eur.