Fotogrāfisks atskats uz 12 stundu skrējienu 2018 un ieskats nākamā gada “Pārspēj sevi” 12 stundu solo/6 stundu stafetes skrējienā

Pirms ķeros pie bildēm un komentāriem par to, kā 15 ultragaro distanču skrējēji meta izaicinājumu 12 stundu skrējienam, es izmantošu iespēju, lai paziņotu par “Pārspēj sevi” jaunumiem 2019. gadā.

Nākamā gada 12 stundu skrējienam paralēli norisināsies arī 6 stundu garš stafetes skrējiens, kurā varēs piedalīties komandas ar sastāvu līdz 3 cilvēkiem. Formāts būs draudzīgs dažādu kategoriju skrējējiem – gan ātriem īso distanču skrējējiem, gan pusmaratona distances mīļotājiem, gan maratona distances lauzējiem, gan arī visiem pārējiem interesentiem. Sīkāka informācija par skrējienu būs pieejama pasākuma nolikumā, kuru publicēsim tuvāko nedēļu laikā.

Taču nu atpakaļ pie nesenā pagātnē Māras dīķa tuvumā veiktajiem varoņdarbiem. Pirms šī skrējiena pavērās neparasta aina, kuru savā blogā arī aprakstīja Gunta (arī zināma kā Hiēna) – diezgan nopietni lija lietus un pūta vējš un sacensību starts tika “padots”, dalībniekiem stāvot teltī, nevis trasē, kā parasts. Skrējiena laikā viens otrs dalībnieks pat stāstīja, ka sacensību rītā, vēl mājās esot, galvu nodarbinājušas domas par nepiedalīšanos… Jā, dienas pirmajā pusē laikapstākļi nebija pārāk iejūsmojoši. Taču pēc starta signāla noskanēšanas 15 apņēmīgi skrējēji devās trasē, lai parādītu, ka ne jau apstākļi, bet attieksme ir tas, kas nosaka iznākumu. Raudzīsim, kā viņiem gāja…

Nē, skrējiens nesākās 11:25. Tas ir laiks, kurā pamodās fotogrāfs.

Daži skrien, citi atbalsta un vēl citi visu notiekošo iegrāmato.

Tā vien šķiet, ka visa skrējiena darbība norisinās ap uzkodu galdu.

Nē, tomēr nē… Tiek doti un uzklausīti arī viedi padomi.

Mums bija arī divi “Stirnu buka” patrioti.

Izskatās pēc ārpuskārtas treniņa.

Šķiet treniņš bija diezgan smags. Taču Ritvars gan izskatās ļoti dzīvelīgs.

Pirmie kritušie…

Šeit tika formēta Zanes un Jāņa alianse, kuras mērķis bija noskriet nedaudz vairāk par maratonu un tad nemanītiem nozust.

“Man tas izdosies! Viņi mani nepanāks.”

Abi līderi. Abi sarkani.

Iepazīstieties – fantastiskais četrinieks. Šie putniņi diezgan bieži turējās kopā.

Šeit redzams vienīgais mirklis, kurā Ainārs nekustās. Pārējā laikā viņš lika apļu skaitītāju galvām kūpēt.

“Vai tu esi pārliecināts, ka turpināt skriet ir laba doma?”

Nē, makšķernieka 12 stundas mēs neieskaitījām.

Arbūzs, kā vēlāk redzēsiet, tiešām bija populārs.

Arī banāni bija cieņā.

Pikniks? Sestdienas pastaiga? Skrējiens? Priekšvēlēšanu aģitācija? Kas šeit īsti notiek?

Sauksim šo par līdera eskortēšanu. Vai pavadošo delegāciju…

Skrējēji, tā teikt, norāva jumtu.

Te kaut kas briest…

Kā nu ne! Sākam ar 4. vietu dāmu konkurencē – Indra, apsveicam!

Jā, rezultāts bija tiešām labs!

Dāmu trijnieks un tiesnešu divnieks. Vēl reizi apsveicam!

Nebūs pirmā reize, kad to saku – Georga smaids liek domāt, ka šīs ir viņa pirmās sacensības un pirmā apbalvošana.

Kalendāra pavēlnieks Andulis!

12 stundu garumā nebeidzām brīnīties par to, cik pozitīvs bija Oskars.

Tā, tā, tā… divi jaudīgi ultraskrējēji šeit ir. Bet kaut kā tomēr pietrūkst.

Ahā, re kur viņš ir. Ainārs, kurš uzstādīja, cik mums zināms, visu laiku labāko 12 stundu skriešanas disciplīnas rezultātu Latvijas skrējēju aprindās. Vairāk par Aināra paša izjūtām un komentāriem var uzzināt šajā rakstā.

Ir iespējas kļūt arī par pasaules čempionu.

Kādam galva bija kā vecs, caurs zābaks. Bija aizmirsts laicīgi apbalvot dāmu pirmās vietas ieguvēju.

Uz tikšanos nākamajos skrējienos!