16:13
23/10/2009
Ilgi domāju, vai vajadzētu veidot jaunu diskusiju par jau krietni aprunāto pēdu sāpēšanas tēmu, tomēr iepriekšējās diskusijās par pēdas sāpēm īsti neatrodu līdzību ar sevi... Tādēļ nolēmu tomēr atsevišķi vērsties pie jums pēc padoma - varbūt kādam ir kāds labs ieteikums vai skaidrojums/viedoklis.
Tātad situācijas ieskatam...
...sāku skriet 2009. gada septembrī. Viss bija labi, varbūt nelieli noberzumi, nelielas traumas, bet nekādu būtisku sāpju vai savainojumu, kas mani vienmēr ir priecējis. Tomēr apmēram pēc gada, 2010. gada rudenī, kad laikam sāku skrien nedaudz aktīvāk, gatavojoties Valmieras pusmaratonam, man sāka sāpēt pēdas, īpaši papēži. Nevarētu teikt, ka ar šīm sāpēm nevarēju sadzīvot, nebija tik traki. Vissāpīgāk bija no rīta, pēc miega, pieceļoties, nosktājoties uz grīdas, pirmi soļi bija diezgan sāpīgi, bet, jo tālāk, jo vieglāk. Nelielas sāpes saglabājās arī vēlāk, tomēr tas īpaši netraucēja. Taču no rītiem viss atkārtojās no jauna. Pēc pāris mēnešiem citu iemeslu vadīta izlēmu veikt slodzes testu, kur man ieteica pievērsties sirds trenēšanai un skriet lēnāk, krietni lēnāk... Tā arī darīju. Kopš sāku sekot sirdij un lielākoties tipināt pavisam lēnām, arī sāpēs pēdās bija pilnībā pazudušas. Tā tas turpinājās visu tālāko laiku, līdz jūnija sākumā apstākļu dēļ radās ~ 2 nedēļu skriešanas pauze... Pēc kuras gandrīz uzreiz bez normāliem treniņiem un gatavošanās, skrēju Ventspils pusmaratonu, pēc kura sāpes pēdās (papēdī) atgriezās. Papēdis pat bija nedaudz piepampis, bet piepampums ātri pārgāja, tomēr sāpes saglabājās. Sestdien skrēju Bruņurupucī bez apaviem, uz papēdi nepiezemējos, skrēju pārsvarā uz pēdas priekšpuses, varbūt vienīgi finišā nedaudz sagrēkojos, tomēr pēc tam papēdis sāka sāpēt vēl trakāk. Svētdien pat nācās atteikties no skriešanas, bet pirmie soļi no rīta tiešām bija ļoti grūti (OreMan neļaus samelot) :D
Sajūta ir tāda, ir kā es būtu ļoti stipri sasitusi savus papēžus, it kā uz tiem būtu pamatīgi zilumi (bet vizuāli nekas par to neliecina). Tomēr īsti nesaprotu, kā tāda situācija varēja rasties, jo treniņos neskrienu tikai pa cietu asfaltu, bet arī pa meža taciņām. Tāpat neliekas, ka man būtu pārāk izteikt tieksme piezemēties tieši uz papēža, ar lielu spēku atsperties no zemes (skrienu tomēr samērā lēni un saudzīgi), neliekas arī, ka esmu tik ļoti smaga, lai manām pēdām būtu problēmas tikt galā ar manas ķermeņa masas nešanu. Nesaprotu, kur ir problēma...
Varbūt kādam ir bijusi līdzīga situācija? No kā tieši tādas sāpes varētu būt radušās? Varbūt ir kādi ieteikumi arī tās novēršanai? Varians - kādu laiku neskriet - mani šajā gadījumā īpaši neiepriecina. Varbūt ir kādi saudzīgāki paņēmieni bez atteikšanās no skriešanas?
16:32
15/03/2011
kas vainas variantam neskriet? tas jau nenozīmē, ka jāsēž mājās un nekas nav jādara, tagad vasarā ir tik daudz ko darīt - velo, peldēt ... varbūt apavi izbeigušies? skatos tev vasaras apavam tīri cienījama kilometrāža, pat ja ar apaviem viss ok, vēl viens pāris noteikti netraucēs dažādībai
12:01
23/10/2009
papucis rakstīja:
kas vainas variantam neskriet? tas jau nenozīmē, ka jāsēž mājās un nekas nav jādara, tagad vasarā ir tik daudz ko darīt - velo, peldēt ... varbūt apavi izbeigušies? skatos tev vasaras apavam tīri cienījama kilometrāža, pat ja ar apaviem viss ok, vēl viens pāris noteikti netraucēs dažādībai
Es domāju, ka vaina nav apavos, jo papēži ir sāpējuši pirmo reiz arī tad, kad apavi bija diezgan jauni. Neskriet īsti negribas, jo tāpat jau pēdējā laikā kilometrāža ir samazinājusies u.t.t. Nedaudz bail, ka viss ilgais darbs ar pulsu būs vējā un arī nedaudz bail, ka fiziskā forma pasliktināsies. Tāpat jau neskrienu ātri, negribas vēl palēnināties. Tomēr laikam bez nelielas skriešanas atelpas tomēr neiztikt. To sapratu vakardienas Juglas apļos, kur gāja diezgan smagi. Protams, varēju skriet ātrāk un paciest sāpec, bet ko tad es pēc tam darītu Liepājā... Vispār nevarētu paskriet? Tā arī negribētos. :( Droši vien atpūtīšos dažas dienas un skatīšos, kā tālāk būs. Ilgāku laiku īsti negribētos neskriet. Riteņbraukšana diemžēl mani vispār neuzrunā un peldēšana ikdienā īsti nesanāk. Varbūt ir īstais laiks pievērsties kādiem citiem spēka vingrinājumiem.
Paldies par viedokli!
12:29
15/03/2011
15:22
23/10/2009
papucis rakstīja:
nu tad varbūt skrituļslidas? rollerslēpes?
To gan varētu, vienīgi tad man inventārs jāiegādā... Bet vispār par skrituļslidām ir vērts padomāt! Paldies par ieteikumu! :)
Pagaidām esmu izlēmusi atpūsties līdz pat Liepājai, un tad jau redzēs, kā būs tālāk.
Vienīgi žēl, ka nespēju izprast, no kā man tās sāpes. Jo kaut kā neticās, ka tiešām skrienu tā, ka trieciens papēdim ir tik spēcīgs, lai man pēc tam nedēļu sāpētu...
15:29
23/10/2009
15:46
24/04/2009
Vari, minkin, pamēģināt atrādīties un pakonsultēties klīnikā pie speciālistiem http://www.orto.lv
16:12
23/10/2009
Mīļš paldies jums par ieteikumiem! Ar kājām aprunājās, sāpes mazinājās, Liepājā paskriet varēju, kaut gan papēžus tomēr jutu. Būs jāturpina runāt. :)
Pēc sacensībām gan bija smagāk, bet tagad pamazām atlabstu. Nonācu pie secinājuma, ka ir pienācis laiks pievērsties skriešanas tehnikas uzlabošanai. Paskatījos pēcsacensību bildes. Daudzi skrien caur papēdi, ļoti daudzi... Arī man bieži gadās, kaut gan domāju līdzi, lai tā nebūtu, tomēr nogurumā vai finišā tas viss aizmirstas. Jāstrādā un vēlreiz jāstrādā.
17:48
23/10/2009
Neaizraujos ar Google slimību diagnosticēšanu jomā, tādēļ iegūglēt iedomājos tikai tagad...
Bet laikam atradu, ko meklēju.
Varbūt vēl kādam noder:
Plantārais fascīts
Tas ir iekaisums, kurš radies dēļ pārmērīga plantārās fascijas iestiepuma. Pēdas fascija ir blīvs saistaudu veidojums, kas platas lentas veidā atrodas pēdas apakšā no papēža kaula līdz metatarsālo kaulu galviņām. Pārmērīga šīs fascijas stiepšana rada kairinājumu un fascijas iekaisumu ar sāpēm papēžos un pēdas garenvelves rajonā. Vēlāk var rasties papēžu pieši. |
Iemesli
- pārmērīga pēdas pronācija atbalsta laikā dēļ plakanās pēdas, kas noved pie pēdas velvju novājināšanās;
- pēda ar pārmērīgi augstu pacēlumu;
- liela slodze pēdām bez iesildīšanās;
- strauji pastiprinātas kustību aktivitātes;
- pārmērīga slodze pēdām dēļ liekā svara;
- neatbilstoši apavi.
Ārtstēšana
Lai veiktu ārstēšanas pasākumus, jānoskaidro pārmērīgās pēdas pronācijas iemesli. Ja iemesls ir plakanā pēda, apavi ar stingru mugurējo kapi un supinatoru ierobežos pronāciju un ļaus bojājumam pāriet. Ja pēda ir doba, kas novedusi pie plantārā fascīta, nepieciešams lietot amortizējošus papēža ķīlīšus un ērtus apavus. Citi ārstēšanas pasākumi ietver stiepšanas vingrojumus un ortožu lietošanu. Katru reizi, kad notiek pēdas kontakts ar zemi, notiek plantārās fascijas iestiepšanās. Jūs varat samazināt slodzi uz šo fasciju, ja izvairaties no skriešanas pa nelīdzenu virsmu, samaziniet ķermeņa svaru, nēsājiet apavus ar stabilu papēža daļu un labu atbalstu pēdas velvēm.
idzerve rakstīja:
Jā, ir 3 lietas, kuras katram skrējējam jāprot nosaukt nakts vidū pamodinātam:
Plantar Fasciitis, Iliotibial band syndrome, Achilles tendonitis
:)
Gribētu vēl pievienot ceturto - Patellar fasciitis jeb paceles cīpslas iekaisums. Arī visai bieža `shod runners` kaite (un mana galvenā veco laiku vaina) ;)
11:29
12/05/2010
Man sāpēja papēdis pirms kādiem diviem gadiem aizgāju pie ārsta, konstatēja papēdī kalcija izaugumus, kas spiež uz mīkstajiem audiem, rezultātā rodas iekaisums un tāpēc sāp, toreiz nozīmēja ultraskaņas procedūras, nekas nemainījās, kādus mēnešus divus kliboju, gaidīdama, kad pāries, kāja bija tā samocīta, ka visi muskuļi man liekas jau bija atrofējušies no pārlieku lielas saudzēšanas, tad atmetu visus ārstus, izlasīju visu ko var internetā, sāku katru dienu staipīt pēdas vismaz sešas reizes dienā, atsāku skriet, sākumā sāpēja nežēlīgi, no rīta pat uz vannas istabu rāpoju, bet palēnām pārgāja, kopš tā laika jau noskrieti divi maratoni, nezinu vai tas izaugums tur vēl ir, bet katrā ziņā nesāp vairs, jo staipīšanas rezultātā mīksktie audi, muskuļi apkārt ir sadzijusi jau izstieptā veidā. Piedevām, vēl centos mainīt skriešanas tehniku, neskrienu caur papēdi. Tagad vienmēr, ja kas sāp, cenšos pastiprināti to vietu izstaipīt, izlocīt, un viss pāriet, pārtraukt skriet ne vienmēr ir pareizākais. Ja, kas sāp, vajag padomāt, kāpēc sāp, jo sāpes rodas vienmēr tajā ķermeņa daļā, kas ir visvairāk noslogota, vajag skrienot censties to atbrīvot un skriet izmantojot vienmērīgi visu ķermeni. Tas no manas pieredzes.