Forums

Huh, man problēma atrisināta. Mani vidējie 180 bpm pie vidēja tempa nu ir vairs 125 bpm. 37 gadus domāju, ka man ir tāda organisma īpatnība ar augstu pulsu skrienot. Vidēji 40 - 60 bpm samazinājumu ir izdevies sasniegt pa 3 vasaras mēnešiem. Nu rādītāji ir labāki, kā rakstīts grāmatās un citi sportisti un dakteri stāsta :)
Šajā laikā pārraku tonnu literatūras par vielmaiņu, endokrīno sistēmu, DNS evolūciju, neiro ķīmiju, uzturu un diētām.
Mani secinājumi par pārmērīgi augsta pulsa iemesliem ir šādi.
Ģenētiski varbūt noteikts, ka organisma vielmaiņa neadekvāti reaģē uz vienkāršajiem ogļhidrātiem (cukurs, augļi, maize). Tas var gadīties, ja jums ir izpaudies kāds no to tautu gēniem, kas gadu tūkstošiem ir pārtikuši pamatā no gaļas, piemēram, tālu ziemeļos vai tuksnesī, kur augļu koku nekad nav bijis. Vai kādu citu apstākļu dēļ ir bijis jāpārcieš regulāri bada periodi.
Šāda vielmaiņa paredz, ka medībās - "sporta aktivitātēs" indivīds devās pēc zināma bada perioda bez enerģijas batoniņa kabatā. Ziemeļbriedi atlaist nedrīkstēja, tas bija noteikti jāpieveic pirmajā mēģinājumā, jo otrajam varēja nepietikt enerģijas, kas eventuāli izbeidzās ar karotes nolikšanu. Tādējādi izdzīvoja tie, kas bada novārdzināti tomēr kaut kādā veidā spēja organizēt organisma rezerves vienam fantastiskam sprintam. Tas viņiem izdevās pateicoties neiromediatoram dopamīnam. Tas ir tāds dabiskais "dopings", kas dod zaļo gaismu enerģijas rezervju uzlaišanai gaisā un paralēli piever acis uz asins pH krišanos, jeb saskābšanu, kas praktiski izpaužas, kā spēka pieplūdums un noguruma nejušana. Smadzenes izdala dopamīnu brīdī, kad finišs jau ir ar roku aizsniedzams. Savukārt "bada gēnu" mantotājiem šī dopamīna reakcija ir stipri izteiktāka. To katrs ātrā pulsa īpašnieks būs pamanījis, jo parasti ir ātrāks finišā par citiem līdzvērtīgiem skrējējiem. Bet par to nākas samaksāt ar ilgāku organisma atjaunošanās periodu pēc šādas finiša izlādes. Kā likums papildus enerģija finišā tiek iegūta anaerobajā ceļā, kas tagad prasa 19 reizes vairāk skābekļa, kā, ja vis būtu paveikts aerobajā procesā.
Bet ir tā, ka smadzeņu reakcija uz vienkāršajiem ogļhidrātiem (cukurs, augļi) ir kā uz pavisam niecīgu kokaīna devu - tās izdala dopamīnu. "Bada" gēnu īpašnieka organismā vienkāršie ogļhidrāti izraisa enerģētisku sprādzienu, jeb regulāru munīcijas noliktavas uzlaišanu gaisā :) Faktiski zaļā gaisma anaerobajiem enerģijas procesiem deg visu laiku kamēr vien tiek uzņemti vienkāršie ogļhidrāti. Rezultāts ir viegla hroniska organisma acidoze, kam īsti nav simptomu, jo organisms to nejūt pateicoties dopamīnam. Praktiski vienīgais simptoms ir tie 185 - 200 bpm pie vidēji ātra tempa, kuru var turēt 4, pat 8 stundas ilgi. 20 gados to baigi neizjūt, bet pie 30 gadiem sirds sāk sūdzēties par muskuļu sāpēm :).
Lietojot uzturā cukuru saturošus produktus "bada gēnu" īpašnieks būtībā nevar uztrenēt savas aerobās spējas, jo organisms viegli un nemanāmi pāriet uz anaerobo zonu. Pulsa izjūta pie 180 ir tāda pati, kā "normālam" cilvēkam pie 140 bpm. Tāpēc augsto pulsu šie cilvēki pamana tikai kad sāk lietot pulsametru.
Izeja ir treniņus un arī sacensības skriet tukšā dūšā. Un būtībā pilnībā atteikties no vienkāršo ogļhidrātu lietošanas pārtikā - bez cukura, bez augļiem, bez maizes un miltu izstrādājumiem (faktiski 80% pārtikas lielveikala platības jums vairs nav interesanta).
Pēc smagāka treniņa vai sacensībām izņēmuma kārtā, kādu kūku var atļauties. Tā teikt nedaudz sagrēkot.
Savos 37 gados tagad skrienu mazliet ātrāk kā kādreiz kad bija 20. Un kā tu neskriesi, ja ierasto 170 - 180 vietā pulsametrs tagad rāda 120 - 130. Un vēl ir rezerve kur attīstīt aerobās spējas. Ievērojamais fizisko spēju pieaugums dod pietiekamu motivāciju, lai atteiktos no saldumiem, lai gan man tie ļooti garšo :)
Nu tāds ir mans stāsts. Cerams, kādam noderēs.