Forums

Izejot no pārliecības, ka tradicionālā medicīna ir tikai farmācijas industrijas aizberga redzamā daļā un mārketinga instruments, mani ieteikumi būtu:

1) domāt pozitīvi, skrienot aprunāties ar sāpošajiem pirkstiem un novienoties par mierīgu līdzāspastāvēšanu,

2) pēc skrējiena pašam kārtīgi izmasēt pēdas un pirkstus,

3) vakarā atpūtināt kājas siltā sinepju ūdenī.

Pretējā gadījumā tev piedāvās arī vēl pēdiņas gulēšanai, ēšanai un elpošanai. Un, ja ārstam pietiks prāta noslēgt dīlu ar kādu sporta veikalu, tad izrādīsies, ka vaina ir apavos un ar steigu jādodas iepirkt jauni.

Valters rakstīja:

Mošķis rakstīja:

vai tiešām nav speciālista-ortopēda iekš LV, kas orientējas arī sporta apavu jomā?!

Šis teica, ka arī viņam esot Kayani priekš skriešanas. Tātad kāda pieredze skriešanā ir. Es biju ar veselu somu apavu un orto zolēm pie viņa. Slēdziens apavi nav vainīgi. Protams 100% pārliecības man nav, ja kāds var ieteikt skriešanas speciālistu – ortopēdu, būšu pateicīgs.

palieku pie "vecās versijas" – problēma ir "pieradumā" un skriešanā pa cieto segumu (asfaltu) – garās distances, kas tika orientētas uz pusmaratona noskriešanu ir radījušas vairākas problēmas un lielākā no tām ir slodzes, pie kurām nav nemaz tik vienkārši pierast. Ikdienas asfalts tas ir "pluss", kaut kāda stabilitāte zem kājām, salīdzinoši līdzens reljefs, bet seguma cietums dara savu … ilgstoši pavadot laiku uz asfalta sākas tirpšanas un citas ar to saistītās problēmas – personīgi ar to saskaros katru gadu ziemā, jo ledus ir vēl riebīgāks par asfaltu … Gatavojoties maratonam ziemā skrēju visai lielu kilometrāžu, un liekas, ka mazliet biju pārcenties ar kvantumu – sākās tās pašas problēmas – kāju tirpšana, muskuļu sāpes – samazinot skrējienu daudzumu tiku vaļā no šīm kaitēm …

mana pieredze un mani ieteikumi:

1) pat pie labiem apaviem – diskomforts pēdās, muskuļos ir pirmā pazīme, ka ir problēma ar kilometrāžas daudzumu (slodzēm) vai segumu – tā visa ir kompleksa padarīšana

2) treniņos neaizrauties ar cietajiem segumiem, pēc iespējas miksēt

3) asfalts tāpat ir nepieciešams – ja izmanto ikdienas treniņiem mežu, takas, tad vismaz pāris nedēļas pirms pusmaratona izlīst uz asfaltu (maratonam šis termiņš palielinās līdz mēnesim) 

4) ātruma treniņi veicami pa stabilu pamatu – asfaltu vai stadionu

5) Pirmie 2 gadi gargabalniekam ir laiks, kad tas kļūst par īstu gargabalnieku – skelets tikai ar laiku pierod un adaptējas slodzēm un tikai 3.gads dod stabilitāti rezultātos un skrējējs sāk saprast, kas un kad ar viņa ķermeni notiek

6) Ja ir problēmas ar kustībām – konsultēties ar pieredzējušu treneri/fizioterapeitu

nu kaut kā tā

Ainars rakstīja:

Mošķim nepiekritīšu tikai par to 3. gadu.:):) Var ātrāk, laiks ir relatīvs.

protams, daudz kas ir atkarīgs no personīgām īpašībām, skeleta un fizioloģiskā dizaina, pieredzes cikliskajos sporta veidos ... uzskaitīt var daudz ko ... bet, ja tas garo gabalu mīļotājs savā jomā nav neko darījis, tad tā vien būs ...

Valters rakstīja:

Paldies Mošķim par ieteikumiem. Daļu no tā jau esmu sācis ievērot. Skriet esmu pārcēlies uz Tērvetes Dabas parku. Visgrūtāk psiholoģiski ir samazināt kilometrāžu. It kā vienkārša lieta, bet skriet gribas vairāk un vairāk. Jāaudzina raksturs. :) Līdz gargabalniekam man kā līdz Havaju salām. Es tāds skrējējs – mīlētājs. :)

jā, bet Tu neesi pirmais, kurš ir dabūjis dažāda veida pārslodzi – arī pats esmu ar to grēkojis un pēc maratona man bija kas līdzīgs – es pārcēlos uz mežu un ne jau uz tām vieglākajām trasēm! :)

Ar laiku izjūtas atjaunojas un ne tikai gribās, bet arī kaut kas sanāk!