Forums

aVRX said

ansiso said

Sesnsenos laikos arī aizrāvos ar glikozamīnu. Lietoju, lietoju, bet sapratu, ka no tā nav ne silts, ne auksts. Pēc tam, parakņājoties pa internetu, sapratu, ka nekādu zinātnisku pierādījumu jau nav, ka glikozamīns vispār kaut ko dotu. Daudzi ārsti pat apšauba jēgu no glikozamīna

Šad tad pēc garākiem treniņiem man arī bija sāpes ceļgalos vienā vai abos, konkrēti ārējos sānos. Sāpes bija izteiksmīgas un gandrīz neciešamas. Vēros pie traumatologa, secināja, ka locītavas un saites ir pārpūlētas. Ieteica un es arī izmantoju ielaist celī kaut kādas zālēs, iespējams, kaut kas līdzīgas glikozamīnam tikai daudz un pa tiešo celī (3x30Ls katrā celī cenu un nosaukumu precīzi neatceros) . Tas bija vairākas nedēļas pirms NRM 2013, kurā piedalījos, bet skrējiena laikā sāpes pēc 20KM bija atpakaļ. Tā kā secinu, ka zāle nelīdzēja. Biju ļoti neapmierināts un man nebija ideju ko darīt.
Sākās vasara, tad nejauši izlasīju, ka skriet ar basām kājām varētu būt risinājums. Tiklīdz sāku skriet basām kājā sāpes ceļos pazuda, tātad secinu, ka problēma MANĀ GADĪJUMĀ bija tehnikā un skrienot basām kājām ceļu locītavas tiek piepulētas mazāk un dabīgāk. Tā arī es turpināju skriet ar basām, rudenī kad palika auksts iegādājos minimālos apavus un nekādu problēmu ar ceļiem. Iesaku pamēģināt varbūt arī citiem der šāds virziens, bet ir jāņem vērā, ka jāsāk ir uzmanīgi un ar prātu! Piebildīšu, ka mans svars ir ~90KG un +- konstants pēdējo divu gadu laikā, un tas nav šķērslis skriet neizmantojot apavveidīgus pēdu amortizatorus :)

Lai veicās
A.

Manā gadījumā saitēs visdrīzāk nav vaina, tās papūlētas pavairāk tika maratona teniņprocesā un to uztvēru normāli un pašsaprotami, jo zināms, ka iemesls bija lielā slodze un vaļā var tikt slodzi samazinot. Bet tas, kas man kaiš ir cita lieta un tā ir bijusi jau sen arī, tad kad neskrēju un arī, kad pirmsākumos skrēju ar ērtām, lētām parastām botiņām ar plānu ne-cietu zolīti pa priežu birztaliņas taciņu.

Agy said

Dziņa said

Agy said

Dziņa said

Sjansa said

Ja ceļu locītavas mēdz arī piepampt, stīvums mēdz parādīties no rītiem, kamēr iestaigājas, tad es ieteiktu aiziet arī pie reimatologa, lai pārbauda, vai nav kāda no atrīta formām (spriežu pēc jūtības uz aukstumu).
Savukārt- saudzējot ceļu locītavas, lai tās nesāp, skrienot, iespējams, pārslogo potīšu saites, kā rezultātā var rasties problēmas ar saitēm pie potītēm. Vislabāk būtu doties uz klīniku kurā ir gan reimatologs, gan traumatologs, piemēram orto klīnika Duntes ielā.
Es pati to apmeklēju.

Piepamt šķiet, ka nekas nepiepamst un nav tā, ka pieceļoties no rīta kkas sāp vairāk un pēc tam iestaigājas, vairāk sāp tieši vairāk noslogojot, kāpjot pa trepēm un pietupjoties nevis pēc atpūtas.
Potītēm savukārt jau kopš seniem laikiem mēdz sākot skriet ieķerties kkā vai iesāpēties, tad, ja pirms skrējiena tās iesilda izapļojot un tā, ar ceļiem ar tāpat tāpēc nekad netaisu kkādus iesildīšanās vingrojumus tiem. Ar saitēm gan šķiet, ka potītēm nekādu ievērības cienīgu problēmu nav.

Man ieķeršanās ir zīme, ka varbūt jāpalieto glikazamīns!

Cik ilgi tu parasti taisi glikozamīna dzeršanas kursu. Es tā ne ar noteiktu regularitāti ik pa laikam dzeru, tagad ar jau kādu mēnesi, bet grūti teikt vai tas kko jūtami maina.

Parasti dvius tris menesus dzeru, vienu nedzeru un tad skatijos vai nevaiga atkartot! Man gimenes arste uzlika glikozamina kursu uz 6 menesiem, bet tas bija kopa ar vel kaut kadu lietu! Kad lieto glikozaminu vajag vel lietot klat zivju ellu vai D vitamina perles. Tas palidz uzsukties kalcijam!

Ahā, es tieši nevarēju atcerēties ar, ko tas glikozamīns bij jādzer, bet kā reiz ne-speciāli, tieši pagājušo nedēļu sāku dzert zivju eļļu.

druupijs said

Dziņa said

druupijs said

Lindams said

Priekš pasūdzēšanās pietiks arī ar forumu vai mammu. :)
.

Es ar labpraat pasuudzos :D ...
Pats arii celjgala deelj pirmos meeneshus shogad gandriiz neskreeju ... man pati celgala cepuriite malaas saap(-eeja).. nu jau gandriiz nesaap, bet kad uzskrienu pa kalninjiem nopietnaaku treninju, tad atkal atgriezhas.. pats izdomaaju, ka man kaut kaads ''runners knee'' sindroms... Liidz shim bijis taa, ka jo regulaaraak un vairaak skrienu jo vairaak saap.. skrienot 1x meenesii varu arii maratonu pieveikt bez iipashaam saapeem...
Taa kaa tagad vairs it kaa nesaap (skrienot 4-5x mazaak kaa pagaashgad ap sho laiku), tad domaaju riskeet Laulasmaa, kaut arii tieshi peec vecgada 12h skreejiena taas probleemas saakaas...

Regularitātes vaina jau tev tur noteikti nav, tikai apjoma.;)

<br /

Ja apjoma, tad kapee reizi meenesii es maratonu skrienu bez saapeem? :D

Tāpēc, ka, ja mēnesi līdz maratonam neskrien, tad tas uz mēnesi sanāk mazs apjoms :p

NoName26 said

Labdien. Vēlētos padalīties ar savu problēmu.
Tā cītīgi esmu pasācis skriet tikai šogad ar aprīli, gatavojoties NRM 10 km (rezultāts 55:11) un turpinu sevi uzturēt formā, gatavojoties jau Nike Riga Run arī 10, bet šoreiz jau ar mērķi iekriet zem 50 minūtēm. Slimības rezultātā (apaukštēšanās) biju spiests izlaist skriešanu 8 dienas. Tagad esmu aizvadījis 2 treniņus pēc atlabšanas, bet ar sāpošu kreisās kājas celi :(. Kā tas viss notiek - No sākuma iestaipos, sāku skriet lēnā tempā, bet mēģinot turēt kadenci pie 170-175 ar minūtes laiku 6:30-7:00. Pēc apmēram 10 minūšu šādas čubināšanas pāreju nedaudz ātrākā tempā (ap 6:00-6:30) kamēr 3.kilometrā sāku just celi. Nedaudz pamainot skriešanas intensivitāti, manieri, ceļa sāpes it kā pazūd un varu noskriet vēl kādus 2.5 kilometrus. Pēc tam sāpes atjaunojas un atkal nākas mainīt kau ko skriešanā, lai varētu noskriet vēl kādus 2 kilometrus - toties pēc tam gan viss. Jāstājas malā un turpmākais ceļa posms jāveic ejot. Tā bija arī vakar, kad noskrēju nedaud virs 7 kilometriem. Pašajūta bija lieliska un varēju noskriet daudz un dikti, ja ne celis :(. Tagad par pašām sāpēm - tās dislokācija ir tieši priekšā zem kreisās kājas ceļa bļodiņas nedaudz uz āru, tur var sataustīt tādu kā iedobi starp 2 kauliem. Dīvaini ir tas, ka beidzot skriet un pārejot uz iešanu, celis sāp brīdī, kad svars tiek pārnests uz labo kāju (respektīvi tad, kad notiek smaguma centra pārvietošanās) kā arī sāp vairāk kāpjot lejā pa kāpnēm un ejot lejā no kalna, nekā ejot augšup. Sāpēs ir tādas asas, durošas. (jā starp citu, sāpes ir aŗi tad, ja cenšas iet ļoti ātrā tempā). Pēc apmēram stundas ar celi viss bija +/- kārtībā un varēju staigāt, to nejūtot. Šorīt arī viss ok, bet droši vien, ja atkal mēģinātu uzskriet, tad pēc kāda laika nāktos stāties malā. Vai Jums, cienītie profesionāļi, amatieri un pārējie interesenti ir kaut kādi ieteikumi ko darīt? Kas tās varētu būt par sāpēm un ar ko saistītas? Ko man darīt ar treniņu režīmu, jo esmu tādā kā izmisumā - tad kad beidzot skriešana sāk dot gandarījumu, sākas kaut kādas likstas :( Līdz šim nekādu problēmu ar ceļiem netiku izjutis. Varētu teikt, ka tas viss notika pēkšņi. Help...

Varbūt staipīšanos mēģini taisīt pēc tās iesildošās skrējiena daļas nevis pirms. Es te laikam jau minēju, ka es tādus staipīšanās vingrojumus, kur iesaistīti ceļi labāk netaisu pirms skriešanas, jo, tad kā likts ceļi sāk sāpēt jau skrējiena sākumā. Teiksim tāda ceļu izapļošana vispār man ir kategoriski aizliegta.

NoName26 said

Dziņa said

Varbūt staipīšanos mēģini taisīt pēc tās iesildošās skrējiena daļas nevis pirms. Es te laikam jau minēju, ka es tādus staipīšanās vingrojumus, kur iesaistīti ceļi labāk netaisu pirms skriešanas, jo, tad kā likts ceļi sāk sāpēt jau skrējiena sākumā. Teiksim tāda ceļu izapļošana vispār man ir kategoriski aizliegta.

Jā, bet ko tad darīt? Mest mieru skriešanai uz kādu nedēļu un cerēt, ka celis nomierināsies, vai tomēr riskēt un turpināt mēģināt skriet, kaut vai tipinot? Jo kā jau teicu ceļu sāpes nav pastāvīgas, bet jūtu ka celim nepatīk kaut kādas noteiktas kāju kustības.

Kā teicu, pamēģini iesildīšanās vingrojumus veikt pēc pāris minūšu iesildošā skrējiena nevis pirms tā.tāpat pamēgini vispār netaisīt tos iesildīšanās vingrojumus. Tāpat var variēt ar atsildīšanās vingrojumu laiku, veidu un ilgumu un piefiksē kā tu pēc, kuras reizes jūties, tā tu iespējams atradīsi optimālāko variantu, kad ceļi liks par sevi manīt vismazāk. Pagulēšana ar kājām gaisā pēc skrējiena vai pat arī neilgi pirms ļoti atslābina kājas ne tikai muskuļus, bet arī ceļus, pēdas un visu pārējo.
Ja ir tās ļoti asās sāpes ceļa priekšdaļā, tā, ka kāju gandrīz nevar pie zemes pielikt, tad, gan labāk pāris dienas neskriet, jo ir kkāda robeža caur kādām sāpēm vēl var tipināt un kādām vairs tomēr nē.
Katrā ziņā, ja tas izrādās nepārejoši pie ārsta jāiet jebkurā gadienā, nevajag mācīties no tādiem kā es, kas velk garumā, jo visu laiku aizmirstās pierakstīties pie ārstiem.