Forums

Kvaki said

Hmmm.Redz,kas notiek,kamēr neesam mājās.
Es piederu gan pie skrējējiem Grīziņkalnā,gan pie suņu tantēm(ja labpatīk tā saukt)Grīziņkalnā.Apmēram gadu. Nav man neviens ne uzbrucis,ne taisījies uzbrukt.
Smēķētāji aiz dzeltenās būdiņas,kas ieradušies uz Ghetto Games pasākumiem, gan traucē.Bet šeit par to klusē.
Gaidīsim gan to laukumiņu,un tos celiņus.Nez kur iesim,ja parks būs slēgts vēl gadu.:(
Evitai(eees)iesaku paņemt no patversmes sunīti.Es arī reiz baidījos..

Neee Kvaki, tas neko neatrisinātu, tās ir divas dažādas lietas. Jo bail jau nav no suņiem, kas iet kārtīgi blakus saimniekam pie pavadas, vai tālāk no saimnieka, bet tāpat pie pavadas, kas cilvēka tuvošanās gadījumā tiek saīsināta garumā, nu jā citreiz ir neomulīgi, ja ne tik spēcīgs cilvēks ved tādu niknāku suni, bet tas ir nieks. Tā problēma jau ir tajos suņos, kas skrien bez pavadas un dēļ, kuriem ir kaut par metru jāmaina sava pārvietošanās trajektorija. Man šausmīgi patīk suņi (nu izņemot mazus kvekšķus) un, ja man ir iespēja es metos tos bužināt (kā citi sajūsminās par maziem bērniem, kuri man savukārt sajūsmu neizraisa), pat tāds gadījums pirms kāda laika, skrien man suns virsū a kamēr es bļauju uz saimnieku sāku to suni paijāt, jo šis tik mīļi pie manis piekļāvās, kad saimnieks šo demonstratīvi gribēja klapēt par to, ka pats ir palaidis bez pavadas. Tāpēc arī vnm līdz pēdējam vilcinos izmantot gāzes baloniņu, bet, ja sanāk izmantot ir garantēta vismaz puse nakts bezmiegā. Tāpēc patika pret suņiem un to esamība paša saimniecībā nekādi nespēj mainīt sajūtas pret svešu suni, kas ir bez uzraudzības un nemaina to cik ļoti es ienīstu tos saimniekus neatkarīgi no tā vai tas suns man uzbrūk vai tikai pienāk klāt, jo tā ir necieņa no viņu puses un es nevaru cienīt cilvēku, kurš ņirgājas par mani. Tas tomēr kaut, ko pasaka par cilvēku, jo bieži vien nākas novērot, ka suņi, kuri tiek vesti pie pavadas un citreiz pat pilnīgi apstādināti un satverti tā, ka ne kāju pakustināt ir tie mierīgākie un citreiz pat uz mani nepaskatās, bet saimniekam ir kaut kāda cieņa un izpratne, ka tikai tāpēc, ka līdz šim suns nevienu nav aprijis nenozīmē, ka tas var brīvi skriet traucējot apkārtējiem un, ka tas ir dzīvnieks, kura galvā ielīst un domas nolasīt saimnieks nevar.

sm72 said

Ar suņiem, manuprāt, ir tā, ka viņiem ir jāierādā vieta. Manā gadījumā tā vieta ir ārpus manas intīmās zonas (ap 30 cm). Ja kāds suns man nāk tuvāk, tad saņem no manis "pretagresiju" (reizēm pipargāzi, reizēm kājas spērienu un tml.). Ja godīgi, esmu pieķēris sevi pie domas, ka reizēm skrienot ir ļoti jauki izlādēties, lai neiemieg skriešanas "nirvānā". Pēdējā laikā gan jāatzīst, ka man ceļā ir gadījušies pieklājīgi suņi t.s. arī tie, kas kādreiz tādi nebija, jo atmiņa suņiem ir tīri laba;) Ar nelielu specifiku tas pats attiecas arī uz smēķējošiem cilvēkiem un noteikumus neievērošiem autombīļu vadītājiem;)

Izlādēties nav slikti, tad, ja kā reiz ir ātruma treniņš vai treniņš bez noteiktiem ātruma pulsa mērkiem. Bet, kad tu cilvēks ļoti centīgi lēnām tipini ap 8min/km un lēnāk, lai iegrožotu un trenētu pulsu, lai tas būtu zem 140, noskrienot pirmās 10min sanāk kārtējā "suņproblēma" un atlikušo stundu, ko drīksti veltīt treniņam pulss vairs tā arī negrib krist zem 160 pat skrienot tuvu 9min/km, tad tiešām nāk raudiens un sāp sirds par tādu cilvēku necieņu un stulbumu un nekāda agresija vai atriebība to pulsu nesamazinās un treniņa kvalitāti neatgriezīs, tur var palīdzēt tikai saimnieka rīcība un tāds sīkums kā pavada.

Kvaki said

Acīmredzot,Grīziņš nav priekš jums:)

Un tas ir pats trakākais un sāpīgākais šajā attieksmē, ka Grīziņš (un tā vietā liekot jebkuru citu vietvārdu) nav priekš jums - cilvēkiem, kuri vienkārši vēlas droši pārvietoties- nevis nav priekš suņu skraidināšanas bez pavadas, lai gan patiesībā būtu jābūt otrādi.