NEVER GIVE UP!!! Viss, kas jāpilda obligāti ( kā ikdienas mājas darbi :)), ar laiku kļūst garlaicīgs, nepatīkams pasākums. Redzu, ka Uldža ir vīlies..., bet varbūt pārāk daudz no sevis prasīts, vai tuvi cilvēki nav novērtējuši šos centienus. Nevienu treniņprogrammu nevajag uztvert kā obligātu mājasdarbu skolā, jāprot arī dažreiz apstāties, lai pārdomātu un dotos tālāk ( es pats, tā arī neesmu izpratis rīta rosmes priekus, tāpēc necenšos sevi piespiest celties 06:00, lai izskrietu kādus rīta kilometrus).
Pagaidām domāju tās ir tikai emocijas, RĪT vis būs daudz labāk.
Vai nebūs žēl pamest pusgada treniņu darbu, kad pirmais grūtākais posms jau ir veikts ? ,jo bija arī patīkami brīži... pirmais skrējiens, pirmie kilometri bez apstājas...pusgads skriešanā tas ir tikai sākums.NEPADODIES! Izvirzi sev jaunu mērķi un uz priekšu!!!
11:52
25/03/2010
Arī ieteikums, kas balstās tikai uz paša izjūtām. Nomet ātrumu, bet pieliec laiku. Kā zinātāji runā, tad organisms pilnībā skriešanai pieskaņojas no kādas 40 minūtes, tad arī parādās šeit jau pieminētā sajūta, ka skriet var nezin cik ilgi. Tā es mēnesi pirms sava pirmā oficiālā maratona garajā treniņā skrienot laiku (3h) netīšām gandrīz noskrēju maratonu. (laiks gan sanāca vairāk, jo skrēju 1,5 stundas vienā virzienā, apgriezos un, protams, atpakaļceļs sanāca minūtes 20 garāks)
Pats skrienu apmēram pusotru gadu. Pirmā pusgada laikā no rudens līdz Rīgas maratonam izsāpēja visi muskuļi un saites, kas vispār kājās ir.
Tagad tiec pāri savai nevarēšanai un balvā būs milzu gandarījums. Mēs jau te visi tādi - paši vien ar sevi cīnamies, tik daži ātrākie ar laiku un konkurentiem:)
13:10
19/05/2009
Piekrītu pārējiem, ka pusgada laikā vēl nevar dabūt to "smeķi", ko dāvā skriešana. Tādēļ tajā pirmajā gadā vajadzētu tiešām sevi kaut kā iekārdināt ar kādu mērķi. (Mans mērķis bija svara nomešana, kurš šobrīd no 100 ir nokritis uz 81) Tici man, pēc pirmā gada tikai parādās tas skriešanas prieks, jo tas "laimes muskuli" sāk augt tikai pēc kādu 40 minūšu noskriešanas. Savukārt, lai noskrietu 40 minūtes, ir jābūt kādam iepriekšējam sagatavošanās treniņam. Laikā, kad jau audzēsi savu "laimes muskuli", būsi jau aizmirsis par tām visām grūtībām un neērtībām, kādas neizbēgami bija jāpārvar ceļā uz šo ne sliktāko atkarību.
Jāpabrīdina gan, ka šo "laimes muskuli" var paplicināt arī ar pārāk neatbilstoši ātru skriešanu, tādēļ noteikti vajadzētu procentāli lielāko skriešanas daļu pavadīt "komforta" zonā.
14:07
22/04/2009
07:36
14/10/2010
Ziņoju. Pacelšanai sagatavotais baltais karogs vakar vakarā tika noņemts no karogmasta un izmantots skriešanas apavu zoļu notīrīšanai.
Bet ja nopietni - paldies visiem par ieteikumiem, padomiem, apsvērumiem un dalīšanos ar pieredzi! Nebūtu iedomājies, ka ir tik daudz risinājumu.
Lai jums visiem izdodas sasniegt savus mērķus! Lai labi skrienas!
Paldies!
08:41
22/04/2009
Lasot no konteksta, notīrītus apavus tā pat Latvijā grūti pārdod - ārā jau arī nemetīs, naudas žēl - tad jau būs vien jāskrien :)
P.S. es zinu, ka neuzsākušam skriet ir viegli nostāvēt malā vai ar traumu atturēties, bet ja ar kājām, galvu un citu orgānu darbību viss ir skriešanas kārtībā - tad kapēc nepaskriet?
10:09
22/04/2009
15:27
28/01/2011
Zināmas emocijas!
Es arī neesmu vēl izaudzis līdz absolūtam kaifam, ko sagādā skriešana (kaut gan kopš brīža, kad notipināju savu pirmo kilometru ir pagājuši jau vairāk kā 3 gadi)
Mana problēma ir diezgan elementāra, nevaru kaut ko darīt, ja man nav mērķa, nevaru iet vienkārši pastaigāties ar savu sievieti, it kā vienkārši staigājam, bet galvā izdomāju mērķi, līdz kurienei gribu aiziet utt.
Ar skriešanu ir tieši tas pats. Kad pagājušo vasar noskrēju visus skrējienus ko biju ieplānojis, pārņēma sajūta, ka mērķis ir sasniegts un tālāk vairs nav kur. Un vidējā skriešanas intensitāte no apm. 35 km nedēļā nokrita uz 15km (un šos pašus km pieveicu tikai tādēļ, lai nebūtu rūgtums par ieguldīto darbu un nebūtu jādusmojas uz sevi, kad beidzot atgriezīsies iedvesma un pārliecība) Un tā ap jauno gadu atgriezās, izkristalizējās mērķis un tagad cītīgi gatavojos tam.
Esmu jau nospraudis arī mēŗkus nākamajai sezonai. Un prieks ko sagādā skriešana aug tikai augumā.
Cilvēki ir dažādi, iepazīsti sevi un pamazām atradīsi, kā ar sevi komunicēt, lai darītu to ko vajag un kas zin, varbūt tas iepatīkas tā, ka rodas pieradums un atkarība (labā nozīmē :) )
sveiks, Uldzha! pa kurieni skrien? man piespiedu kārtā jāskrien maz un lēnām, ja vispār to var darīt – varbūt varam skriet kopā?
Uldzha said:
Sveika, kiwwi! Atvainojos, ja aizskāru ar terminu "maz-lēn-skrējēju treniņgrupa". Tas apzīmē treniņu apjomu un intensitāti, nevis Tavu (šībrīža) skriešanu.
absolūti nemaz neapvainojos! :) tā kā nupat saskaitīju, ka šogad esmu skrējusi 2-3x, tad tur apvainoties nav par ko :)
kā jau te ieteica, varbūt Tu vari pievienoties kādam, kas skrien garākus gabalus, kad viņš iesildās!