Sveiki skrējējmīļi!!!
Kaut kad vasaras beigās izlasīju kādas skrējējas rakstu par skrējienu šajās sacensībās. Tas mani iedvesmoja tik ļoti, ka nolēmu šo paturēt prātā un nākamajā gadā pati pieteikties. Nu ir pienācis laiks - 15. oktobrī sākas reģistrācija:). Tā kā vēl nekad ārpus mūsu valsts robežām neesmu skrējusi, tad ļoti noderētu kāda pieredzējušāka skrējēja padomi - praktiski padomi....piem.: par obligāto ekipējumu un "neobligāto", kas lieti varētu noderēt; kā ir skriet naktī? Vai trases marķējums tumsā labi pamanāms - vai pastāv risks nomaldīties tumsā??
Varbūt kāds varētu padalīties ar savu pieredzi?
12:50
17/11/2011
Čau. Skrēju pilno un tagad, skatoties atpakaļ, jāsaka - bija skaisti. Trase bija marķēta ļoti labi, satelītskējiens notiek pa dienasgaismu bet garajā visu laiku redzēja gan marķējumu, gan dalībnieku lampiņas. Ekipējums: nežēlo labam lukturim un labai lietusjakai. Luktura gadījumā jāatrod līdzsvars starp spilgtumu un vienkāršu bateriju/akumulatora nomaiņu (sanāk 2 naktis, vismaz ar manu ātrumu:)) man bija Beal lukturis. Jaka - skrienu ar Millet goretex pro shell, bet ja nav lietusjaka vai neesi pārlieināta par esošo paskaties vai atbilst UTMB prasībām nepieciešamā ūdensizturība (noderēs arī ja kādreiz gribēsi skriet jebko UTMB). Liekot kopā ekipējumu pati vadījos pēc tā saraksta - kā nekā gados pārbaudīta pieredze;) ja vēl jautājumi droš vari arī rakstīt vēstuli.
Sveika,
riskēšu izklausīties pēc vecas īgņas, bet manuprāt, ja nav skriets ārpus LV, uzreiz ar 119 km nevajadzētu sākt, pat ja Siguldā vai Cēsīs ir saskrieti "Lavaredo Ultra Trail" vajadzīgie kvalifikācijas punkti. Kalni ir kalni, un skriešana tajos stipri atšķirās no gargabaliem Latvijas ārēs. Vismaz pamatīgai kalnu pārgājienu un cita veida kāpšanas pieredzei vajadzētu būt.
Ir dučiem īsāku kalnu skrējienu, kaut vai tas pats "Cortina Trail". Gleznains, daudzveidīgs, ne pārāk grūts. Tieši tāds, kāds vajadzīgs, lai apošņātu kalnu skriešanas gaisu, notestētu spēkus, vēlmes un ekipējumu.
Bet doma ir skaista.:) Lai veicas ar pareizo izvēli.:)
19:52
17/11/2011
Dārgie "īgņas":), saprotu Jūsu viedokli un tajā ir vērts ieklausīties, jo jūsu pieredze ir vērā ņemama, tomēr... tomēr... varbūt nenorokam ideju jau pašā saknē? Es personīgi neko nezinu par Lindux skriešanu, bet ja jau viņa nomērķējusi uz ko tādu, tad taču jābūt pamatam? Es gribu ticēt pašu atbidībai par savu izvēli un spējai sevi adekvāri novērtēt spēkus. Pat ja ideja ir traka - nu un! Jo lielāks izaicinājums, jo lielāks gandarījums. Ja nesanāks - lieliska dzīves skola no kuras mācīties un kļūt stiprākam. Tāpēc es tomēr teikšu - Lindux, meties tajā piedzīvojumā, ja jūti, ka tā vajag un vēlies. Svarīgākais ir klausīties sevī un darīt visu īsto iemeslu dēļ - sevis, savas iekšējās brīvības un prieka dēl! Ja intuīcija saka, ka to vari, tad tā arī ir, par spīti šaubu viļņiem.
Bet man patīk, ka jūs evi saucat par īgņām... ja visi man zināmie īgņās būtu tādi kā jūs - pasaule būtu 2x gaišāka :)
20:06
13/11/2009
Kā jau īgņa, piesiešos vārdiem :)
1. Ja kaut ko var "norakt pašā saknē" jau ar pāris komentāriem, tad par to nav gana nopietni sapņots ;)
2. Netiek jau teikts, ka LUT vispār nevajag skriet. Varbūt tikai atlikt kādu gadu vēlāk?
Par pieredzi... Cik saprotu, Lindux pieveica CET 80 km. Ja nu vēl paņemtu klāt arī Siguldas kalnu maratona garo distanci šoruden, tad varbūt kāds minimums būtu. SKM taisni ar to finišu krēslā/tumsā būtu vērtīgs :)
20:27
17/11/2011
Anduli, tas droši vien katram ir savādāk, bet varu atzīties, ka ja man blakus nebūtu draugi un komandas biedri, kas ticēja manām spējām un iedrošināja, neko garāku par maratonu mūžā nebūtu noskrējusi. Šaubas bija milzīgas par savu varēšanu (un ir vēl aizvien). Mans pirmais "ārzemnieks" bija 120+ ar orientēšanās vingrinājumiem pēc 1 SKM, kas jau likās wow. Tāpēc arī saku - svarīgi ieklausīties citu viedoklī, bet rīkoties saskaņā ar savām sajūtām.
23:19
28/10/2011
13:22
13/11/2009
Mistera Forda teiciens skan (izskatās) labi, taču, manuprāt, slēpj loģikas kļūdu.
Būtībā viņš elegantā, nedaudz maskētā formā ir apgalvojis: varam visu, ko iedomājamies. Piekrītu, vismaz 95% gadījumu - varam. Tomēr ne 100%, kā izriet no viņa formulējuma.
Skaidrībai: Lavaredo Ultra Trail vajadzētu ietilpt tajos 95%. Principā :)
17:55
13/11/2009
ilksy said
Andulis said
Mistera Forda teiciens skan (izskatās) labi, taču, manuprāt, slēpj loģikas kļūdu.
Būtībā viņš elegantā, nedaudz maskētā formā ir apgalvojis: varam visu, ko iedomājamies.
Tikpat labi šo teicienu var saprat tā, ka mēs kaut kur dziļi sevī zinām, ko varam un ko ne...
Tas jau drusciņ cits stāsts. Dziļi sevī zinām, kādus varoņdarbus spējam paveikt, kādus ne... no VAIRĀKIEM.
Forda izteikums - kā to saprotu - attiecināts uz VIENU konkrētu varoņdarbu, par kuru šaubāmies konkrētajā mirklī.
Ui, nē, es nekādā ziņā nebiju domājusi kaut ko norakt, tik pabrīdināju nesastrebt karstu.:)
Vienkarši ierunājās pieredze un atslēgvārds "kalni", kurus esmu iemācījusies ļoti respektēt, ar nobiru laukiem, sniega joslām, ledainām upēm, takām gar kraujas malu, ilgstošu augšup kustību sniegā un lietū, ar dzirkstelēm paurī, tuvu atslēgšanās robežai. Un tas viss pat ne skrienot, arī ejot. Uz "sauszemes" vicojot neko tādu neesmu piedzīvojusi. Pie tam, esmu jau tajā vecuma grupā, kad varu skaļi pateikt, ka neviena ultra nav veselības čakarēšanas vērta un varēšanas robežas labāk paplašināt palēnām.
Bet, Lindux, protams, ja jūti, ka vari, ja esi salikusi bāzi, tad mēģini. Gatavojies, skrien lietū, putenī un krusā, skrien pa dubļainām nogāzēm un ar somu uz muguras. Tas viss noderēs. Kā noprotu, esi no Talsiem, tāpat kā es (tagad gan iebraucu reti, bet tomēr:)).;) Kapā pa pauguraini, liec Kamparkalnam trūkties, vico pa Tautas nama trepēm un Ķēniņkalnu, galu galā, pa skaisti piesnigušajām Talsu ieliņām..:)
Par ekipējumu - Cortina Trail (un citus gargabalus) noskrēju ar Salomon Speedcross 3w kājās, Millet vējjakā un zeķēs, Salomon garroku kreklā, ar Salomon Agile 7 somu. Par somām tepat kaut kur ir vesela diskusija, tā ļoti individuāla lieta, kas "jāpiešauj". Ļoti noderēja trekinga nūjas, sevišķi dubļainajās, stāvajās nogāzēs. Lieliska "fīča" ir bufs. Protams dzeršanas sistēma, survival blankets, plāksteri, aptieciņa, želejas uc. sīkumi.
Lai izdodas! Talsos ir spēks!
P.S. Uz Sportlabu vai tml gan vajag aiziet, lai sirsniņu nesačakarētu. Nu re, atkal ierunājās tante.:D
Saprotu, Ilze FM, ka Tev ir krietni daudz lielāka pieredze nekā man. Tur pat nav ko salīdzināt:) Tu atgādini manu vīru, kurš arī visu laiku grib mani piezemēt. :))
Bet zinu, kamēr to neizdarīšu, tikmēr mierīgi negulēšu.:)
Talsu sīkos pauguriņus skrienu regulāri.
Arī lietus un negaiss mani nebaida. Gan nav nācies skriet ziemas apstākļos - šī būs pirmā.
Pat esmu sev treneri atradusi, kurš palīdz treniņplānu sastādīt.
Un Sporta Laboratorijā jau pārbaudījos:))
Nu jau es Tev kā mammai atskaitos:D....aizrāvos...
Lai nu kā, paldies Tev par praktiskajiem ieteikumiem un ka dalījies ar savām zināšanām.
Tas viss man noteikti noderēs.:)
10:13
01/01/2012
Pieļauju, ka IlzesFM pieminētie - sniegs, lietus, ledainas upes komplektā ar pirmo reizi kalnos varētu būt diezgan ekstrēma kombinācija. Mēs šogad marta sākumā bijām uz TransGranCanaria. Silti laika apstākļi, kad pie mums tomēr ir visai auksts, iespēja pirms un pēc mača relaksēties saulē un pie silta okeāna. Nemaz ne tik dārgi, kā varbūt liekas pirmajā brīdī.
Par maču: vairākas distances - 125km ar 8,5 km kāpumu summu, tad 85km utt. Ja grib kalnu skrējienu, tad uz tām vēl īsākajām laikam gan īsti nevajag skatīties, jo pēdējie 45km pārsvarā tomēr iet uz leju.