Forums

Pēc indivīdu pieprasījuma un ar jūsu
atļauju, kolēģi.

Pusmaratona izaicinājums mazliet
siltākā zemē nekā Latvija, īpaši novembra mēnesī – tātad Afganistānā.

Brauciens uz turieni
bija........profesionālu motīvu vadīts, tātad darbs.....darbs 7.5 mēnešu garumā.

Ierodoties tur, secināju, ka esmu
visnotaļ liels sliņķis, jo lielākā daļa apkārt esošo darba kolēģu: vācieši, horvāti,
slovāki, visu Skandināvijas valstu iedzīvotāji, kā arī amerikāņi, nodarbojas ar
sportu un īpaši ar skriešanu, atšķirībā no manis. Visvairāk mani fascinēja kāda
vācieša apgalvojums un arī pārliecība, ka skriešana jau nav SPORTS, tas ir
tikai .....tā, savas veselības uzlabošanai. Un viņam ir pilnīga taisnība, nu es
to zinu.

Dzīvošana šo pāris mēnešu laikā
bija visnotaļ ierobežotā vietā, kur arī skriešana svaigā gaisā, līdz ar to bija
ierobežota – skrējiens pa bāzes iekšējo perimetru – 5.2 km aplis, tiesa,
skriešanas celiņu, proti trenažieru netrūka. Šķiet, ka tā arī būtu tikai apbrīnojis
šo skriešanas „monstru”(labā nozīmē) apņēmību mosties agri no rītiem vai arī
skriet svelmainā saulē, ja.....pēc 2 mēnešiem, kopš biju tur, neierastos mans
istabiņas biedrs Roberts. Lūk tad arī tikai sākās... man dienai bija jāsākas 06:30,
taču viņš  modās jau 05:00, lai....nu
ja...sāktu skriet...vienkārši tāpat, mošanās skrējiens – viens aplis un tad vēl
pēcpusdienā....pēc iedvesmas, taču ne mazāk kā 15 km. Viss jau būtu sīkumi, ja
istabiņas biedram nebūtu 52 gadi... un mans pašlepnums sāka....šķobīties...Vai
tad man bija izvēle? Protams, ka nē. Sāku pētīt pieejamās sporta zāles piedāvājumus
un iespējas, koncentrējoties tieši uz skriešanas celiņiem, jo 05:00
mosties.....piedodiet, es sevi tomēr mīlu. Tātad izvēles kārtībā, proti, pēc
iedvesmas, sāku skriet.....katrā gadījumā man tā šķita, jo 5-10 km ir (bija)
visnotaļ daudz. Pēc 3 mēnešu maniem  „treniņiem”
Roberts ieminējās, ka te ir nepieciešami mači un konkrēti – 10 km, ½ maratons
un, protams, maratons. Sāku gatavoties 10 niekam, jo to vismaz savos zēnības
gados biju pievarējis. Manā izpratnē gatavošanās nozīmēja....skrien...vienkārši
skriet. 5...3.....7.....12....10 km, kaut kā tā. Taču, īsa mana laime bija, kad
pēc sarunām ar citiem darba kolēģiem iedomājos, ka 10ieka distancē pirmajā
3niekā nebūšu, tādēļ....pieteicos ½ ītei. Protams, ka bija........varbūt ne
bailes, taču respekts pret šādu distanci noteikti, jo nekad vairāk par 10nieku
skrējis nebiju. Diena pirms....šorti salocīti....zeķes noliktas...krosenes
(Nike, sīkāk nezinu) izpucētas, Ipod ā mūzika ielādēta...nu ir viss. Padsmitā
novembra rīts plkst. 06:30......bez sniega......mīnus grādiem...saulē lēnām
lien ārā no dūmakas aiz kalniem...apm. +15 grādi (visnotaļ vēss). Ātrās brokastis
– tēja, maizīte, šokolāde. Šķiet, ka 08:30 bija starts. ½ stundu pirms sāku
iesildīties...mazs skrējiens, strečings, šokolādes batoniņš, ūdens. Patiesību
sakot uztraukums, jo....redzot to ļaužu gūzmu: uz ½ maratonu apm.230 cilvēki,
tiesa, manā „svara kategorijā” apm. 130, pietam, TĀDS ekipējums, bet ko nu
vairs – atpakaļ ceļa nav. Īsa instruktāža, svilpe – piedzīvojums sācies. Starts
lēns, taupos, jo arī īsti nezinu savas spējas....vadošā grupa izraujas un pazūd
aiz līkuma. Pirmos desmit km. vieglā riksītī, ik pa laikam ieraugot „mērķi” un apdzenot
to, taču konstatēju, ka spēka vēl ir un arī VAJAG ātrāk, taču........līderu
grupa jau pārāk tālu....pēdējie trīs km. gandrīz U. Bolta cienīgi, taču.....savā
grupā 6. ar rezultātu 1:30 (sek. nezinu). Gandarījums....nogurums.......lepnums,
nudien! Mans pirmais ½ maratons ir pieveikts un saprotu, ka tagad tikai viss sākas.