Forums

Manuprāt, vakardienas pasākums bija izdevies un bija gan lieliski atbalstītāji trases malā, gan nepārspējami orķestranti, gan lieliski skrējēji, kas uzmundrināja citus. Arī atmosfēra kopumā bija jauka un pozitīva. :)
Protams, ja ir vēlme meklēt, tad pat vislabākajā pasākumā var atrast kādu lietu, ko nokritizēt. Bet vai visa šī ņemšanās ir tā vērta? Ja vien neesat organizatotu komandā, kas droši vien izvērtē lietas, kas nebija līdz galam ideāli un ko vajag uz nākamo gadu uzlabot...
Un viennozīmīgi varu teikt, ka visas šīs mazās ķibeles nekādi nesamazināja manu gandarījumu pēc finiša par paveikto. :)

Man jau šķiet, ka visa tā 5km, 10km un maratona finišēšana reizē ir ne tik daudz organizatoru cik pašu skrējēju problēma. Elementāras cieņas vienam pret otru trūkums. Pagājušogad skrēju savu pirmo maratonu Rīgā un trāpīju tieši 5km astē starp bulciņām, desiņām un ratiņiem, un nedaudz bēdīgi bija, ka reizēm pat pēc lūguma palaist garām nācās skriet apkārt.
Tas pats arī par to, ka tie paši cilvēki, kas finišē 5km un 10km pēc tam vazājas pa trases vidu Kaļķu ielā, kamēr 5h un 6h maratonisti vēl skrien.
Bet nekas, domāju, ka ar pasākuma masveidību tas viss lēnām uzlabosies, jo gan jau arī 5km un 10km srējēji palēnām saprot, ka, ja tiešām skrien, tad nemaz tik vienkārši tas nav, un līdz ar to rodas lielāka cieņa un respekts pret tiem, kas skrien garākas distances.

Šorīt raidījumā Labrīt Latvija pa LTV 1 Arnis Blodons izteicās,ka pēc viņa domām skriešana ir visnejēdzīgākā nodarbe
pasulē.Arī sporta ziņu lasītāja Armands Tripāns domāja līdzīgi. Varbūt viņiem taisnība?

Šī bija mana debija tik lielā distancē kā pusmaratons. Noskrēju to tādā vieglā čiliņā, lai gan pirms biju diezgan uztraukusies - gan par noskrietajiem kilometriem, kas šķita pārāk maz, gan par dūrējiem sānos un sāpēm kaulos, gan par sauli, galu galā - atceroties pilsētas mēra slikto pieredzi. Tāpēc skrieju lēnām, prātīgi - nu jā pie beigu gala, jo arī skrējienu uzsāku no beigām. Un tiešām bija sajūta, ka visi aizskrien, bet es palieku pēdējā, tāpēc bremzēju sevi, cik varēju. Skrēju, vēroju citus un brīnījos, ka dažs jau pie 5km atzīmes izskatījas slims - pelēku sejas krāsu, nosvīdis - nu šķita, ka skrēja uz izsīkuma robežas jau tad. Nez kā viņiem tas viss beidzās?
No organizācijas viedokļa - man pietika un patika viss (nu varbūt nepatika garās rindas, lai paņemtu somu) Tās ūdens glāzītes varēja neliet tik pilnas, bet kādu trešdaļu, tad arī ūdens pietiktu visiem. Nu jā, uz krastenes atpakaļ skrienot bija beigušās glāzītes, man piedāvāja lielu ūdens pudeli, ko paņēmu, padzēros un noliku zemē tikpat pilnu, varbūt tāpēc arī aiz manis skrienošiem ūdens vairs nebija :(
Mājnieki gan nelielas sirdsklauvītes dabūja, mani tajā uzmundrini.lv mājaslapā vērojot. 1-kārt tas sākumā "gļukoja", tad ilgi kavējās pie sarkanā krusta uz Dienvidtilta, kas lika domāt, ka labi nav ar veselību, bet tad, kad punkts pēkšņi pārleca krietni tālāk, tad gan manējie aizgāja cukurūdeni nodzerties.
Bet kopumā varu teikt, ka attaisnojās viss - gan agie rīti (5:15) treniņiem, gan slapjums, mīnusi, ledus, sniegs ziemā, lietus, karstums vasarā, nikni suņi tam visam pa vidu. Un tādi, kas sūsktās un visā atrod komercializāciju, būs vienmēr! Zinu to, jo braucu arī velomaratonos un tur forumos ir pilns ar neapmierinātajiem - gan par ūdeni, gan laikapstāķliem un visu pārējo!
Sveiciens visiem, tā tik turpināt :)