Forums

Par cik pats šobrīd esmu iesaistīts šajā tirdzniecības uzņēmumā, tad gribu padalīties ar šodien iznākošu darbinieku avīzes numura interviju ar 3 skrējējiem. :)

Motivējoša jau pirmā intervija, nekad nav par vēlu sākt skriet, un sasniegt augstus rezultātus ;)

===================================================

 

Skriešana kā atkarība

(Jānis Arseņikovs, Havu Logistics preču komplektētājs)

 

Nopietni trenējas garo distanču skriešanā 6 gadus. Sportam tiek veltīts viss viņa brīvais laiks. Pērn ieguvis 3. vietu Toronto maratonā. Pierāda, ka atzīstamus rezultātus var sasniegt arī tie, kas sportot sāk, jau būdami pieauguši. Nordea Rīgas maratonā šogad startēs pusmaratona distancē.

 

Paliku pēdējais

Kad pirms 7 gadiem sāku strādāt Havi Logistics, man bija 21 gads, un es ar sportu nenodarbojos vispār. Arī skolā skriet man nepatika. Mācījos nelielā lauku skoliņā. Mēs klasē bijām trīs puiši, un skriešanā es no viņiem vienmēr biju pēdējais. Sāku strādāt Rīgā, firmā, kas vilka optiskos kabeļus. Tieši manā pirmajā darba dienā tika dots starts Rīgas maratonam. Sagadījās tā, ka maratona trase Mežaparkā bija tieši blakus mūsu objektam. Vēroju, kā visi skrēja, un man tas likās lieliski. Prātoju, ka arī vēlos piedalīties. Nākamajā gadā pieteicos startam un savu pirmo maratonu noskrēju bez jebkāda iepriekšēja treniņa. Patiesībā jau lielāko daļu distances gāju, mani apdzina pat sirmas kundzītes. Finišā biju viens no pēdējiem. Pat nebiju iedomājies, ka iepriekš ir vajadzīgs treniņš. Man šķita, ka noskriet maratonu – tās ir dabas dotas spējas, kuras tikai jāliek lietā. Lai arī starts bija neveiksmīgs, sacensību gars manī bija pamodies. Nolēmu, ka vajadzētu trenēties. Tomēr vienam man tas kaut kā nesanāca…

 

Mēnesi sāpēja kājas

Kad jau gadu biju strādājis Havi Logistics, pie mums darbā iestājās puisis, kas mācījās Sporta pedagoģijas akadēmijā. Viņš spēja darbu apvienot vēl arī ar studijām un treniņiem. Kādā sarunā ar viņu ieminējos, ka vēlos patrenēties skriešanā, un jaunais kolēģis man tik tiešām sarunāja treneri. Varēju pievienoties Sporta pedagoģijas akadēmijas audzēkņu treniņu grupai, kas nodarbojās ar garo distanču skriešanu. Protams, sākumā es šajā kompānijā biju visšvakākais. Organismam arī bija šoks: pēkšņi katru dienu ir treniņi, turklāt nopietni! Atceros, ka apmēram mēnesi man ļoti sāpēja kājas. Kad studentiem sākās vasaras brīvdienas turpināju trenēties pats. Katru darba dienas vakaru noskrēju 10 kilometrus. Kad rudenī atsāku nodarbības pie trenera, mani rezultāti vairs nebija tik vāji – daudzus varēju apsteigt. Pēc gada nomainīju treneri, un nodarbības kļuva profesionālākas. Vajadzēja skriet arī brīvdienās un ne tikai vakarpusē, bet arī no rītiem, braucām uz sporta nometnēm, tostarp – ārpus Latvijas.

 

Trešā vieta Toronto maratonā

Jau savu otro maratonu noskrēju par stundu un piecpadsmit minūtēm ātrāk, nekā biju veicis pirmo. Līdz šim rezultātu ir izdevies uzlabot ik reizi. Esmu noskrējis 7 maratonus. Mans labākais maratona laiks ir 2 stundas un 33 minūtes. To es uzrādīju pērn Toronto maratonā apmēram 6000 sportistu konkurencē. Cik zinu, pagājušajā gadā maratona distancē tas bija ceturtais labākais rezultāts Latvijas sportistu vidū. Starts Toronto nebija viegls. Biju nedaudz apslimis, arī aklimatizācija noritēja smagi, tomēr cīnījos, un rezultāts bija labs. Šā pavasara Rīgas maratonā skriešu tikai pusi distancēs. Ziema bija ļoti gara, tādēļ pienācīgi sagatavoties 42 kilometriem neiznāk laika. Turklāt pagaidām neesmu psiholoģiski gatavs skriet vēl vienu maratonu: Toronto man ir pārāk spilgtā atmiņā. Atceros, ka pēdējos kilometrus domāju, ka maratonu vairs nekad neskriešu, tomēr ar laiku tas aizmirstas un tu esi gatavs jauniem startiem. Skriešana man ir kā narkotika. Kādā pētījumā lasīju, ka cilvēkam ir nepieciešams svīst, jo šis process ir patīkams. Varbūt tas mani saista? Piemēram, pēc rīta skrējiena un dušas ir pilnīgi cita sajūta: tu uzreiz esi pamodies!

 

Treniņi divas reizes dienā

 

Tagad, gatavojoties pusmaratona distancesi, skrienu no rītiem un vakaros. Rīta pusē veicu kādus 10 kilometrus, bet vakaros vairāk – līdz pat 30 km. Cenšos ievērot īpašu ēšanas režīmu: brokastīs galvenokārt gatavoju auzu pārslu putru, apēdu kādu augli vai maizes šķēli. Ja ir ļoti liela vēlme, arī kādu saldumu. Tie man ļoti garšo, taču, ja saldumus ēdu, tad tikai no rīta, nekādā ziņā vakarā. Pusdienas ieturu darbā, un, tā kā reizēm izvēle nav tik liela, gadās arī sagrēkot un pārkāpt sportiskā ēšanas režīma pamatpricncipus. Dienas vidū cenšos neēst gaļu. To kopā ar kādiem salātiem ēdu vakariņās. Toties vakarpusē neēdu ogļhidrātus, jo olbaltumvielas pēc treniņa palīdz ātrāk atjaunoties. Protams, jāatsakās no alkohola, čipsiem, piena šokolādes… Ja nu kādreiz var iedzert glāzi sarkanvīna – tas palīdz organismam atjaunoties. Vislabāk gan ir dzert tīru ūdeni – tas jālieto ļoti daudz. Vēl treniņu laikā un pēc slodzēm lietoju arī speciālos sporta dzērienus. Būtisks priekšnosacījums startam maratonā ir arī pilnvērtīgs miegs: gulēt vajadzētu vismaz 8 stundas. Lai varētu to ievērot, reizēm dodos pie miera jau tūdaļ pēc plkst. 21. Es skrienu augu gadu: arī ja līst lietus vai ārā ir liels sals. Skriešana, manuprāt, rūda cilvēka raksturu un palīdz rast motivāciju ikvienā situācijā, arī veicot ikdienas pienākumus darbā.

 

===================================================

 

Uzvarēt cīņā ar sevi

(Māris Krupenkovs, Rimi Latvia biznesa kontroles vadītājs)

Izmēģinājis spēkus dažādos sporta veidos. Garās distances skrien pēdējos četrus gadus. Pērn sacensībās Siguldā pievarējis 55 km ultramaratonu paugurainā apvidū. Izaicina sevi uz aizvien jauniem sasniegumiem. Nordea Rīgas maratonā šogad apņēmies noskriet garāko distanci – pilnu maratonu.

 

Kāda ir jūsu iepriekšējā sporta pieredze?

Skolas un nedaudz arī augstskolas gados nodarbojos ar paukošanu. Biju iekļauts jauniešu un junioru Latvijas izlasēs. Pavisam nedaudz pietrūka līdz sporta meistaram. Pēc tam ilgus gadus aizrāvos ar basketbolu. Sākām spēlēt Studentu celtnieku vienības laikā. Kad vasara beidzās, treniņus turpinājām. Vienam mūsu draugam un komandas biedram tēvs strādāja kādā skolā par sporta skolotāju, tādēļ mums bija iespēja tikt pie zāles. Piedalījāmies arī dažādās sacensībās, protams, atbilstoši savai meistarībai – zemākajā līgā, vai Rīgas čempionāta 2. līgā. Basketbola spēlēšanai nācās pielikt punktu, kad 2001. gadā trešo reizi sarāvu Ahilleja cīpslu. Tā nu bija nepārprotama zīme, ka pietiek (ar divām reizēm man vēl nebija gana…). Tad mēģināju braukt ar sniega dēli, taču arī tas bija pārāk traumatiski. Ikviena nopietnāka trauma ir ne tikai trieciens veselībai, bet arī izsit tevi no ritma.

 

Kā pievērsāties skriešanai?

Iepriekšējā darbavietā Varšavā man bija ļoti sportisks priekšnieks, kas mācēja arī aizraut, iedvesmot un iesaistīt citus. Viņš pats gan nebija skrējēja tips, tomēr maratons viņam nozīmēja ko īpašu. Zinu, ka tajā rudenī, kad atgriezos darbā Rīgā, liela daļa biroja kolektīva bija devušies skriet maratonu. Viņš spēja motivēt startam cilvēkus, par kuriem nekad nebūtu iedomājies, ka viņi varētu mēģināt veikt šo distanci. 2008. gadā Nordea Rīgas maratonam pirmo reizi sāka gatavoties mans labs draugs, un arī es nolēmu startēt šajās sacensībās. Tā kā laika vairs nebija daudz, maratona distanci nolēmu veikt kādu citu reizi, bet nopietni gatavojos startam pusmaratonā. Toreiz izmantoju treniņu plānu, ko atradu Nordea Rīgas maratona mājas lapā. Plānā bija ieteikumi par vēlamo ikdienas treniņu kilometrāžu, kas man lieti noderēja. Tā nu savu piemo pusmaratonu es noskrēju 2008. gada pavasarī. Atceros, ka gāja ļoti grūti, jo bija lietas, kuras, skrienot tik lielu distanci pirmo reizi, nebiju pienācīgi novērtējis. Piemēram, to, cik liela nozīme ir pareizai apavu izvēlei. Manā situācijā apavi bija cēlonis nepareizei slodzei uz ceļgaliem. Ikvienam, kas domāsākt garāku gabalu skriešanu, iesaku izvēlēties piemērotus apavus. Šis process ir individuāls, tādēļ dot universālus padomus nav iespējams, taču arī Latvijā pastāv specializētie veikali, kur pirms apavu iegādes ar tiem iespējams paskriet pa slīdošo celiņu. Skrējiens tiek nofilmēts un to izanalizē speciālists. Mana pieredze liecina, ka viņš sniedz pamatotus un profesionālus ieteikumus, tādēļ es apavus skriešanai iegādājos tikai šādi.

 

Vai ir jārēķinās ar to, ka pēc maratona distances veikšanas kājas būs noberztas, pat skrienot ar vispiemērotākajiem apaviem?

Skrienot maratonu, vēl ne reizi neesmu iedzīvojies tulznās. Pat ne pēdējā startā Siguldā, kad skrēju 55 kilometrus pa kalnainu reljefu, brīžiem pārvarēdams dubļainas slīkšņas un upītes. Protams, lai tulznu nebūtu, ir nepieciešams nodrošināties. Eksistē dažādas speciālas smēres: tādas, kas jālieto iepriekšējā vakarā pirms skrējiena, un tādas, kas paredzētas ierīvēšanai pēdās starta dienā. Protams, distanci, kas garāka par 10 kilometriem, nebūtu prātīgi skriet ar tikko iegādātiem apaviem.

 

Kāda ir jūsu ikdienas treniņu programma, un kā tā ir mainījuesies tagad, kad gatavojaties startam Nordea Rīgas maratonā?

Starts 55 kilometru ultramartaonam Siguldā bija pērnā oktobra beigās. Novembris pagāja atpūtas režīmā, kas, starp citu, ir svarīgi pēc ikvienas īpaši garas distances: tad treniņu aktivitātes tiek piebremzētas. Arī pēc šā pavasara starta kādas trīs nedēļas neskriešu, pievērsīšos peldēšanai un braukšu ar divriteni, turklāt veikšu tikainelielas distances pavisam lēnā tempā.

Tā kā ziemas periodā neskrienu, jau decembrī sāku aktīvi slēpot. Šogad piedalījos arī vairākās slēpošanas sacensībās, veicot 15 km un 38 km distances. Šoziem biezā ledus dēļ izpalika tradicionālās peldes āliņģī, taču citugad esmu iecerējis tās atkal atsākt. Skriešanai no jauna pievērsos jau agrā pavasarī – martā. Cenšos dažādot fizisko slodzi, reizi vai divas nedēļā veltot peldēšanai, atsevišķas dienas – arī riteņbraukšanai. Esmu izveidojis savu treniņu grafiku ar nodarbībām 6 dienas nedēļā. Reizi nedēļā skrienu garākas distances. Vispirms tie bija 18 km, tad 22 km, visbeidzot, pakāpeniski palielinot, esmu ticis līdz 35 km distancei. Skriet garāku distanci treniņu nolūkā neesmu plānojis – tas arī ir maksimums, kas nepieciešams, gatavojoties maratonam. Uzturēt tempu man palīdz skrējēju draugu kopa, kuras vidū ir arī daži triatlonisti, kas veiksmīgi startējuši Iron Man sacensībās. Šajās sacīkstēs maratons ir viena no disciplīnām – skrējēji uz starta dodas, kad jau veiktas pleešanas un riteņbraukšanas distances. Protams, treniņu proecesā ņemu vērā arī, ka pārtrenēties, vai pēdējā brīdī kaut ko saraut – tas maratonu noskriet nepalīdz: rezultātu šāda pieeja iespaido tikai negatīvi.

 

Vai kā pieredzējis maratonists ievērojat arī kādu īpašu ēšanas režīmu?

Maratonistam katrs liekais svara kilograms sagādā liekas mocības. Kopš sāku nodarboties ar garo distanču skriešanu, esmu zaudējis 13 kilogramus, un pašlaik man vairs īsti nav ko nomest. Visiem ieteiktu palasīt Malahova grāmatas "Organisma attīrīšana" un "Badošanās". Pašlaik gan man būtu grūti savienot badošanos ar intensīvu treniņu programmu, tomēr badošanās kūres starpsezonās sportistiem ir ļoti ieteicamas. Pats badojos līdz piecām dienām, tomēr reizi gadā vajadzētu vēl garāku kūri. Šajā laikā lietoju vienīgi ūeni. Esmu ļoti samazinājis gaļas lietošanu uzturā. Pavasarī, gavēņa laikā, kad organismu jo sevišķi nepieciešams attīrīt, gaļu neēdu vispār. Šajā periodā lieliskas ir bērzu sulu kūŗes. Skrējējiem ļoti svarīgi ir pietiekamā daudzumā uzņemt ogļhidrātus. Ne velti dienu pirms maratona starta tiek rīkotas tā dēvētās makaronu vakariņas. Savukārt skrējiena dienas rītā vislabākais ēdiens brokastīs ir auzu pārslu putra. Ikdienā ieteicams lietot daudz augļu un dārzeņu. Vēlams ievērot dalītā uztura principu un izvairīties ēst ogļhidrātus kopā ar olbaltumvielām. Līdz ar to pusdienām varētu izvēlēties zivi un salātus, vai arī makaronus un dārzeņus, bet ne zivi ar makaroniem. Vakarā nav ieteicams ēst gaļu, jo tā skābina organismu, kas maratonistam ir sevišķi nevēlami. Protams, jālieto daudz šķidruma. Vislabāk – ūdeni, bet no kafijas dzeršanas ieteicams izvairīties.

 

Cik kilometrus esat veicis dažādās sacensībās, skrienot pusmaratonu, maratonu un garākas distances?

Esmu noskrējis četras maratona distances, 55 km ultramaratonu Siguldā un divus pusmaratonus. Kopumā tie ir 265 kilometri. Šis būs mans 5. maratons. Es, starp citu, neesmu vienīgais Nordea Rīgas maratona dalībnieks no savas ģimenes. Uz starta dosies arī mana sieva, dēls un mans tēvs. Šogad tēvs, kuram dažas dienas pēc maratona paliks 81 gads, ir izvēlējies startēt jaunajā 10 km distancēs, tad nu izpaliks tradicionālā mačošanās ar manu sievu, kura kā parasti skries 5 km… zinu, ka pērn 5 km distancē skrēja vēl kāds kungs, kas bija nedaudz vecāks par manu tēvu. Interesanti, kā būs šogad 10 kilometros?

 

Kādi ir jūsu labākie sportiskie sasniegumi skriešanā?

Tik garu distanču skriešana ik reizi nozīmē cīņu pašam ar sevi. Protams, vienmēr gribas izvirzīt sev kādu mērķi – noteikt kādu konkrētu laiku, kādā vajadzētu distanci veikt. Pirmais mērķis gan vienmēr ir noskriet distanci līdz galam…

Atceros, ka, skrienot savu pirmo pusmaratonu es apskatījos kāds ir pasaules rekords šajā disciplīnā, un noteicu, ka būtu labi, ja man izdotos distanci veikt divas reizes ilgākā laikā. Toreiz pietŗūka pa visam nedaudz… Tagad, protams, mana sportiskāforma ir krietni labāka. Tomēr maratonā izvirzīt konkrētus mērķus ir arī sarežģīti, jo daudz kas ir atkarīgs no laika apstākļiem: stiprs pretvējš vai karstums rezultātu ietekmē ļoti būtiski, nozīme ir arī reljefam.

 

Kādēļ vispār cilvēki skrien tik garas distances?

Kādreiz arī es to nespēju saprast. Tagad zinu, ka pēc tādas uzvaras pār sevi iestājas ļoti pozitīva, padarīta darba sajūta, it sevišķi, ja izdodas uzlabot personīgo rezultātu. Man līdz šim to ir izdevies izdarīt. Katrā nākamajā maratonskrējienā es esmu vidēji par deviņām minūtēm ātrāks nekā iepriekš.

 

===========================================================

 

Ritma valdzinājums

(Anna Zolotarjova, Rimi Latvia svaigās pārtikas kategoriju grupu vadītāja)

Skolas gados bijusi laba sprinetere. Aktīvi trenējas pēdējos 5 gadus. Skriešanu uzskata par vienu no demokrātiskākajiem sporta veidiem. Nordea Rīgas maratonā apņēmusies pieveikt savu pirmo pusmaratonu.

 

Sporto visa ģimene

Aktīvākai sportošanai pievērsos pirms 5 gadiem: vasarā skrienu, braucu ar divriteni, ziemāslēpju un visu gadu nodarbojos ar tenisu un orientēšanos. Patiesībā vienmēr esmu bijusi diezgan sportiska. Jau skolas laikā aizstāvēju mācību iestādes godu, skrienot 100 metrus, 400 metrus un kilometru, nodarbojos arī ar peldēšanu. Taču pēdējos gados sporta aktivitāšu manā dzīvē ir kļuvis tikai vairāk. Lieli nopelni šajā ziņā ir manam vīram. Arī viņš aktīvi sporto, un tas man ir kā pamudinājums. Bieži vien skrienam vai dodamies uz sporta nodarbībām kopā. Tas palīdz mums vienam otru mobilizēt: ja kādam pēkšņi uznākusi liela nevēlēšanās kaut ko darīt, otrs mudina treniņu nekavēt. Šogad Nordea Rīgas maratonāskriešu pusmaratonu. Iepriekšējos trīs gadus startēju 5 km distancē, taču patiesībā jau pērn vēlējos noskriet 21 kilometru. Toreiz saslimu un nebiju labākajā fiziskajāformā, tādēļ plānus par pusmaratonu nācās atlikt uz šo gadu. Mūsu ģimenes draugu lokā ir ļoti daudz sportisku cilvēku, arī tādi, kas skrien maratonus Tādēļ apsveram iespēju kopīgi piedalīties arī sacensībās ārpus Latvijas. Pagaidām gan ir sanācis tā, ka draugi startē bez mūsu līdzdalības, jo skrējieni iegadās datuymos, kad mums ir citi plāni. Toties regulāri piedalāmies orientēšanās sacensībāš "Magnēts", ziemā slēpojam apkārt Alaukstam un katru otro nedēļu mačojamies tenisa turnīros.

 

Vērtīgas konsultācijas

Manu treniņu grafiku, protams, ietekmē sacensību tuvošanās. Tas disciplinē. Parādās arī neliels satraukums, ka starts jau ir tik tuvu. Sajūta kā pirms eksāmena, kad studentam šķiet, ka uz pēdējo brīdi ir atlikts varbūt nedaudz par daudz… Patiesībā man tik tiešām reizēm nesanāk trenēties tik bieži kā gribētos, jo nereti atgriežos no darba jau tumsā: kāda tur vairs skriešana? Tomēr, vismaz četras dienas nedēļā laiku sportam atrodu. Brīvdienās pilnīgi obligāts ir kāds garāks treniņš.

Pareizi izveidot treniņa struktūru man palīdzēja Rimi organizētās konsultācijas pie Sporta laboratorijas ārstiem. Saņēmu ļoti vērtīgus ieteikumus. Tagad zinu, ar kādu pulsu man ir jāiesildās, ar kādu jāskrien un jāatsildās. Jau iepriekšbiju iegādājusies īpašu pulsometru, tādēļ treniņa procesā sekot savai sirdsdarbībai man nav problēmu. Izmēģināju ārstes ieteikumus praksē un secināju, ka tagad skriešana manī raisa pavisam citas emocijas.

Parasti 5-10 minūtes ar dažādiem stiepšanās vingrinājumiem iesildos, tad seko skrējiens, kas atkarībā no treniņa intensitātes ir ātrāks(es veicu garāku distanci) vai lēnāks(skrienu īsāku gabaliņu), visbeidzot 5-10 minūtes paiet atsildoties – arī veicot dažādus vingrinājumus. Visbiežāk treniņa laikā noskrienu 5 kilometrus. Netālu no manas mājas ir skrejceliņš, kura garums ir 2,5 km. Es skrienu divus apļus. Brīvdienāš nereti braucu uz Mežaparku, kur skrienu divus 6,5 km lielus apļus. Patiesībā ir labi, ka eksistētādi apļi – nav iespējams izstāties un doties prom, kad esi pusceļā, jo šā vai tā ir jānokļūst starta vietā.

 

Ieiet ritmā ir patīkami

Skriešan man ļoti patīk, jo tas, manuprāt, ir viens no demokrātiskākajiem sporta veidiem. Ar to var nodarboties ikviens. Turklāt pozitīvi, ka skriet var ārā, svaigā gaisā un jebkurā brīdī – kad vien ir brīvs laiks. Skriešanai netraucē lietus; ja ir vējš, vienkārši jāsaģērbjas siltāk un jālieto kāds sejas aizsargkrēms: tas viss ir ļoti brīvi.

Nereti skrienot iznāk domāt par tām problēmām, kas man jāatrisina darbā, tomēr es joprojām mācos to nedarīt. Mēģinu vairāk skatīties apkārt un vērot dabas norises: pirmās zaļās lapiņas pavasarī, pīlītes, kas peld turpat netālu, bērnu rotaļas, pamanīt krāsa, smaržas, kas katrai dienai ir atšķirīgas. Skrienot nekad nav garlaicīgi, lai arī es neklausos mūziku aistiņās, kāto daudzi mēdz darīt. Ja ieej ritmā, tas ir līdzīgi kā dejā – tu saplūsti ar savu kustību! itms nomierina un liek sajust harmoniju. Pēc skriešanas treniņa tu uz daudz ko spēj raudzīties citādi.