Forums

Pēdiņas varētu noderēt minimālajos apavos svarīgās sacensībās, kad vēlme paskriet ātrāk ņem virsroku pār ķermeņa saudzēšanu.

Johny, pirmkārt, izsaku lidzjūtību sakarā ar PF. Tā tiktiešām ir viena ļoti ķēpīga un ilglaicīga padarīšana. Esmu izgājusi tai cauri (cik nu tas ir iespējams, ņemot vērā, ka tas skaitās hronisks iekaisums). Trakākajos brīžos bija lielas grūtības piecelties no rīta, jo uz pēdām tik pat kā nebija iespējams stāvēt. Tas tā gadījās spītības dēļ - nebiju gatava atteikties no skriešanas. Lai arī mana "skriešana" bija un ir ļoti minimāla un niecīga gan km, gan ātruma ziņā, arī tā atstāja negatīvu iespaidu uz PF. Lieta tāda, ka jebkura fascijas nodarbināšana traucē tās sadzīšanai. Sanāk, ka, jo mazāk to kustini un izmanto, jo labāk. Nezinu, vai tas ir pareizi vai ne (ārsti man ir ieteikuši dažādus pretrunīgus ārstēšanās veidus, bet neko sliktu nevaru teiktu, jo visi man tiešām mēģinājuši palīdzēt tikt ar šo kaiti galā), bet tad, kad biju sasniegusi stadiju, kad no gultas izkāpj ar roku palīdzību, sapratu, ka tā nevar turpināties. Pārstāju skriet, mēģināju pēc iespējas mazāk nodarbināt fasciju (sievietēm šajā gadījumā labi noder noteikta veida augstpapēžu kurpes, kas nav nekas veselīgs, tomēr šajā brīdī man bija vienalga; vīriešiem te nezinu, ko ieteikt), dzēru pretiekaisuma zāles, lietoju speciālas smēres. Kad palika puslīdz labāk, tiku pie speciālajām pēdiņām, ar ko mēģināju skriet - jāatzīst, jau atkal sāpēja ne pa jokam. Biju neatlaidīga un mēģināju vēl un vēl, bet ar pēdiņām skrienot, likās, ka sāpes izplatās vēl vairāk - ne tikai papēdī, bet pa visu pēdu. Lai arī pēdiņas bija speciāli veidotas tieši manai pēdai, tās tāpat nederēja... Kādu brīdi likās, ka vairs nekad nevarēšu ne tikai skriet, bet arī vienkārši staigāt/pastaigāties kā iepriekš. Taču ar laiku, ļaujot fascijai sadzīt, un tikai pēc tam sākot to pamazām trenēt, sāpes vairs gandrīz nav un reizēm pat nav vispār. Lai arī es labi apzinos, ka tās var atgriezties jebkurā mirklī, kad vien atļaušos būt neapdomīga un nesaudzīga pret savām pēdām. Tomēr pagaidām viss ir ok :) Tagad skrienu ar minimālajiem apaviem, kas palīdz izvairīties no PF uzliesmojumiem.

Atvainojos par garo palagu, vnk PF liekas tik tuva tēma, ka nevarēju noturēties. Tas, ko Tev ieteiktu, balstoties uz savu pieredzi, ir - nepieļaut kaites progresēšanu, jo pēc tam to ārstēt nāksies vismaz divtik ilgāk. Tikko jūti, ka sāpes palielinās, mēģini pēc iespējas pasaudzēt pēdas saiti. Otra lieta - nepiezemēties uz papēža. Es šeit negribu neko teikt par skriešanas tehniku - katram savs, vnk PF gadījumā tas ir tas, kas visvairāk palielina sāpēs un iekaisumu, neļaujot saitei sadzīt. Trešā lieta - internetā atrodami diezgan daudz dažādi padomi, ko darīt un kas ir citiem palīdzējis, bet es ieteiktu Tev vadīties pēc savām sajūtām. Reizēm kāds raksta, ka stiepšanās vai masāža vai vēl nez kas ir palīdzējis kā brīnumlīdzeklis, taču tas ir ļoti individuāli. Citam tas var darboties pilnīgi pretēji, vairojot iekaisumu. Un pēdējais - par pēdiņām - es noteikti neieteiktu, jo tās vēl vairāk "spiedīs" un iedarbosies uz pēdas saitēm, un tās vēl vairāk sāpēs. Bet arī tas droši vien ir individuāli, tomēr pēc savas pieredzes - tiktiešām neiesaku.

Lai Tev veicas cīņā ar PF!

Njā, to rakstu rakstīju tajā periodā, kad likās, ka nekad netikšu no tās kaites vaļā. Bet labā ziņa ir tā, ka tas nav bezcerīgs gadījums, lai arī skaitās hronisks iekaismus, ar to var sadzīvot un to var ārstēt. Galvenais - ieklausīties savā organismā un sajūtās un nepadoties pesimismam :)
Ja nu kādi jautājumi, priecāšos palīdzēt.