Forums

kriss240188 said

Rolands said

Lūk rokoties pa internetu atradu ar ko kājās skrējuši top100 Ņūjorkas maratona 2013 skrējēji:
http://sneakerreport.com/news/first-100-shoes-cross-nyc-marathon-finish-line/
Vispār šāds ir interesants tops, ar ko kājās finišē ātrākie, nevis ko iesaka laipnie pārdevēji :)

Der gan arī piezīmēt, ka tie ir sacensību apavi un nav paredzēti izmantot vairāk par ~150km.

Tātad noskrēju max 4 maratonus un metu ārā?

Izskatās, ka visiem esam pamatīgi apnikuši :D

Tomēr, ja jau saņemam pārmetumus, kuri ir visai neprecīzi, turklāt pretēji mūsu (dažu man zināmo baskāju) viedoklim, gribētu vēlreiz uzsvērt, ka (biedrības) oficiālais, neoficiālais un jebkāds cits viedoklis vienmēr ir bijis tāds, ka skriešana basām ļauj samazināt traumu risku, ne jau garantē, ka to nebūs vispār (pārpūlēties, paklupt un vēl nez ko sastrādāt var vienmēr paspēt). Lūdzu, ņemiet to vērā. Protams, viskaut ko mums var pārmest, un ja ir pamatota kritika, tad laipni lūdzu - par ieteikumiem tikai priecāšos. Tomēr, lūdzu, pirms pārmet, esi drošs/-a, ka tieši to mēs "sludinām".

Arī es, kā daudzi citi cilvēki, ticu tam, ko esmu pārbaudījusi uz savas ādas daudz vairāk kā teorijai. Cik saprotu, ir redzēti skrējēji, kas savainojas tieši minimālajos apavos... Un jau atkal man jāsaka - to jau mēs visu laiku "sludinām", ka nevar vienkārši novilkt polsterētās kedas un uzvilkt minimālās, un tuprināt skriet tāpat, domājot, ka tas kaut ko atrisinās. Vienmēr cenšamies uzsvērt, ka vislabāk sākt palēnām un tieši basām kājām, un tad, kad tehnika ir pamainījusies, pāriet uz minimālajiem apaviem. Tas, ja kāds minimālajos skrien caur papēdi, tiktiešām var radīt arvien jaunas traumas. Tas nav nekāds brīnums... Otra lieta par traumām minimālajos apavos - ja sāk minimālajos, nevis basām, tad ļoti viegli var pārpūlēt pēdas. Arī diezgan loģiski un pašsaprotami, vismaz manuprāt. Ā, un vēl, ja jau precizējam - baskāji "nesludina" skriešanu caur pēdas priekšdaļu. Tas laikam vairāk sprinteru lauciņš.

Par absolūto brīnumlīdzekli un Dievišķo apgaismību runājot... Njā, es saprotu, esmu ar šo tēmu jau apnikusi, tādēļ gribētu jautāt jūsu padomu, kā man vajadzētu/nevajadzētu rīkoties esošajā situācijā. Diemžēl esmu savulaik piedzīvojusi diezgan nepatīkamu pēdas saišu iekaisumu (atvainojos, ka jau atkal to pieminu), tiktiešām - pat 100 m aiziešana līdz pieturai, lai tiktu uz darbu, man sagādāja grūtības. Domāju, ka skriet vairs nevarēšu vispār. Pie ārstiem iztērēju diezgan daudz, kādus 50 Ls par zolītēm, vēl 40-50 Ls konsultācijas, vēl 40-50 Ls procedūras, + pretsāpju zāles, smēres, kas tur vēl. Diemžēl nelīdzēja (lai neteiktu, ka no zolītēm kļuva sliktāk). Tehnikas mainīšana līdzēja. Saprotu - viss ir ļoti individuāli utt. Tomēr no savas puses man ir empīrisks pamats uzskatīt baskāju skriešanu par labu līdzekli, ko ieteikt arī citiem. Tātad jautājums - ja cilvēks forumā stāsta, ka mokās ar traumu un sāpēm un jautā pēc padoma, kā man vajadzētu rīkoties? Ignorēt un neieteikt neko? Ieteikt patērēt naudu un izmēģināt visādas zolītes utt., pretēji savai pieredzei? Man jau liekas, ka sākumā labāk pamēģināt to, kas ir bez maksas un kas ir dabisks. Bet jau atkal - ja to ieteikšu, tad atkal būs "baskāju sludināšana". Tātad - jūsu ieteikums? Kā īsti man jārīkojas?

Un vēl jautājums - kurš/-i bija tas/-ie, kas ar putām uz lūpām, "Born to run" krustu un sātana pirktiem vai ko tur nē sludināja baskājību? Lūdzu, nosauciet (seg)vārdus, gribu iepazīties! :D Pavisam nopietni - kuri tie ir? Citādi man kā biedrības pārstāvei baigi personīgi šie vārdi jāuztver, kaut gan "Born to run" izlasīju krietni vēlāk (pāris gadus) pēc tam, kad sāku skriet basām/Vibramos, neatceros, ka kādam to tā pa īstam būtu ieteikusi. Un arī par to vispārējo sludināšanu - neesmu pamanījusi, ka mēs kādā no saviem pasākumiem veiktu kādus okultus ritālus ar apavu dedzināšanu, basas pēdas totēma pielūgšanu vai vēl ko tamlīdzīgu... Līdz ar to, gribu saprast.

Visbeidzot gribētu piebilst vienīgi to, ka man (un atļaušos piebilst, ka arī visai biedrībai) nav mērķa kādam ar varu novilkt apavus un piespiest skriet basām. Tas, kādēļ vispār kaut ko saku, daru vai rakstu šajā sakarā, ir tādēļ, ka jūtu līdzi ikvienam, kas satraumējas un nevar paskriet (jo esmu bijusi šādā situācijā), kā arī vēlos palīdzēt atgūt veselību un iespēju atkal skriet, cik nu tas ir manos spēkos. Atvainojos, ja esmu darījusi to uzbāzīgā, jums nepieņemamā veidā. Man ir vienalga, ko jūs velkat kājās skrienot, tāpat izjūtu prieku, redzot uz ielas skrējēju un uztveru to kā "savējo".

P.S. Lai kliedētu mītu par agresīvajiem baskājiem, aicinu nākt uz mūsu koptreniņiem un pasākumiem, un pārliecināties, ka neuzsākam tos, turot roku uz "Born to run" un metot kedas ugunskurā.

Šis foruma topiks sākās uz tik gaišas notis ar jauna skrējēja lūguma pēc palīdzības skriešanas apavu izvēlē. Tālāk jau panesās divu nometņu kašķēšanos. Skumīgi ka tā. Es saprotu , ka neko jaunu nepateikšu, bet ceru , ka kādam tomēr palīdzēs.
Es atļaušos apgalvot , ka 95% traumu skrējējam amatierim iesācējam un arī jau nedaudz pieredzējušākam, vispār nav nekāda sakara ar apavu esamību vai neesamību. Profesionālā sportā ir savādāk tur visu laiku ir pastaiga pa naža asmeni.
Pirmais lielākais traumu iemesls ir NEGAUSĪBA uz daudzumu, ātrumu un pēc iespējas īsākā laika sprīdī. Negausība uzreiz nenozīmē, ka jāskrien ultras , citam tie var būt ikpāris dienas pa 5km , citam 3x21km nedēlā nebūs nekas. Mēs katrs esam savādāks gan ar savu fizisko gatavību, iedzimtām īpatnībām un dzīves laikā iegūtām kaitēm dēl sava pasīvā dzīves veida. Mācamies ieklausīties sevī, jo dzīvojam tomēr ilgāk nekā mušas un nākamgad kā arī pēc 50 gadiem būs skriešanas pasākumi/sacensības.
Otrais traumu iemesls ir ,kad jau kādu laiku ir paskriets pirmās iesācēju kļūdas/ traumas pārvarētas iekrītam nākamā grāvī. Ja ķermenis līdz zināmam ātrumam un apjomam nav protestējis, tad sasniedzot zināmu šo lielumu attiecību, sāk viss brukt kā kāršu namiņš, te gūža, te roka , te celis. Lai skrietu daudz un ātri (arī lēni un ilgi skrienot noder) ir tomēr nepieciešama dziļo muskuļu nostiprināšana un daudzmaz visu sakrāto šķībumu, līkumu iztaisnošana.
Un jātceras , ka viss nav tikai balts un melns ir arī citas skaistas krāsas.
Galvenais atcerēties , ka mēs skrienam priekam un sev, nevis lai kādam ko pierādītu, tad arī nevajadzīgu traumu nebūs.
Un jātceras , ka viss nav tikai balts un melns ir arī citas skaistas krāsas. Un no bērnības nāk prātā multenīte par kaķi Leopoldu, kurš kašķīgiem pelēniem vienmēr teica - Ребята давайте жить дружно (Puiši/meitenes dzīvosim draudzīgi)
Noskrien!