OreMan said
Nav, ko satraukties, katram baskājim ir jāiziet cauri šādam posmam, kad ir nākusi atklāsme un gribas visai pasaulei palīdzēt, atverot visiem acis, pasakot, ka var arī citādi :) Atceros, kā pats senāk mēdzu visus kritizēt. Tas ar laiku pāriet, tāpēc, lūdzu, bez satraukumiem :)
Te neviens nevēlas palīdzēt, vnk diskusija kļuva specifiska starp 3-1 indivīdiem un nobīdījās basas pēdas apcerējumos, arī dažādu APAVU kontekstā. Lai tak katrs pērk, ko grib, bet tas nenozīmē, ka pie sadaļas APAVU IEGĀDE, nedrīkstētu izteikt viedokli par to, kādu Radītājs tevi radījis, bet apavus ir radījuši cilvēki. Uzklausīt dažādus viedokļus izziņas procesam un apmainīties ar tiem ir māksla un ne visiem dota un nepieciešama. Tas arī nenozīmē, ka visam jāpiekrīt vai tā uzreiz jādara. Elpojam dziļi un dzīvojam draudzīgi! :)
08:21
28/10/2011
Mārtiņ š said
http://www.scienceofrunning.com/2010/01/why-running-shoes-do-not-work-looking.htmlP.S. Man pašam ir vienalga ar ko jūs skrienat.
Daudz kas no rakstā minētā bija jau lasīts citur. Par traumatisma samazināšanu jaunā paradigma ir, ka jāstiprina serde (strong core), jeb konkrētāk gūžas muskuļi, kuru vājuma dēļ esot "nepareiza" pronācija utt, utjpr. Baskājiem ir viens tendenciozs pētījums par to, ka ar tradicionālajiem apaviem ir vidēji viena trauma uz noskrietiem 100km, bet ar basām trīsreiz retāk. Neņemot vērā to, ka neatkarīgi no tā vai skrien 10km vai 100km nedēļā, aptuvenais traumu skaits gadā nemainās.
Izlasot rakstu radās doma (varbūt stulba) par traumu biežumu. Ja skaitam tikai sastiepumus un mežģījumus, kas līdz ar tulznām un atdauzītiem nagiem ir vieni no biežākajiem skriešanas traumu veidiem, tad ir hipotēze, ka šādu traumu biežums nav atkarīgs no:
1) apavu veida;
2) skriešanas bez apaviem
3) pēdas pronācijas;
4) soļa likšanas no papēža;
5) vājas/stipras serdes;
6) mēneša kilometrāžas.
Ideja tāda, ka problēma ir galvā nevis kājās. Pirms katra pēdas piezemējuma notiek muskuļu pre-aktivācija, kas balstās uz redzes un pēdas sensoru informāciju par virsmas īpašībām. Bet reizēm dators noguruma, neuzmanības vai kāda traucēkļā dēļ nogļuko un pēda tiek likta kā pagadās (bez pre-aktivācijas) un tad viss atkarīgs no veiksmes. Ja paveicas, tad tiek cauri ar izbīli; ja nepaveicas - seko sastiepums, mežģījums vai kritiens ar sasitumu vai pat lūzumu. Jums taču arī ir gadījies "noraut uz acīm" uz līdzenas vietas?
Un lutiniet savas pēdas ar ērtiem nevis "pareiziem" apaviem, viņas to ir pelnījušas!
08:41
22/04/2009
dot said
Ideja tāda, ka problēma ir galvā nevis kājās. Pirms katra pēdas piezemējuma notiek muskuļu pre-aktivācija, kas balstās uz redzes un pēdas sensoru informāciju par virsmas īpašībām. Bet reizēm dators noguruma, neuzmanības vai kāda traucēkļā dēļ nogļuko un pēda tiek likta kā pagadās (bez pre-aktivācijas) un tad viss atkarīgs no veiksmes. Ja paveicas, tad tiek cauri ar izbīli; ja nepaveicas – seko sastiepums, mežģījums vai kritiens ar sasitumu vai pat lūzumu. Jums taču arī ir gadījies "noraut uz acīm" uz līdzenas vietas?
Nav gadījies pat drūmākajā kramā, kad ielas slidenas un fokusēšana vairs nav dienas kartībā. Tad visu izcili nodrošina "Autopilots" ar perifēro redzi. Ja neesat atradušies stiprā reibuma stāvoklī vai nemākat žonglēt, tad visticamāk nesaprotat par ko rakstu. Nepiekritīšu, ka galva vainīga. Teikšu, ka tizlums jeb elementārs reakcijas trūkums brīdī, kad zudis līdzsvars laicīgi savākties (nav muskuļu tonusa). Smadzenes grib, bet ķermenis nevar.
Retoriski jautāšu, kā Bertuks, Puriņš, Saulīte Jr. un citi orientieristi nerauj uz acīm "ik uz soļa" (pa retam jau rauj, kājas izmežģa, uzdurās uz zariem un nobrāžas līdz kaulam, pārsit degunu, paņem priekšā akmeņus, saplēš apģērbu utt. utjpr), kad mauc beztaku apvidū pa nepārskatāmu un caur sūnām un mētrājiem "ne-pre-aktivizējamu" dažādas konsistences pamatu pilnu ar slēptiem zariem, saknēm un koku stumbriem?! Dot, tu stāsti par pre-aktivizāciju un bonusā par līdzenu vietu jautā?
Paldies par izsmeļošo atbildi. Tad jau maniem uztraukumiem par to, ka Stereotips nevēlas kļūt par baskāji, nav pamata :) Tas priecē.
Hmm, bet tiešām orientieristi nerauj uz acīm? Vispār jau nācies dzirdēt, ka diezgan regulāri kāds izkrīt no aprites.
Vai tad tas pats Puriņš neizšķaidīja celi, orientējoties pa mežu, kā dēļ visu vasaru praktiski neskrēja? Vai arī es ko jaucu, un iemesls bija cits?
Taisnības labad gan jāsaka, ka tie PRO orientieristi līmējot kaut ko speciālu ap potītēm, lai neļurgātos pēda
09:48
21/10/2011
Esmu orientējies diezgan daudz,bet potīte baļķa lielumā bijusi tikai reizi...pēc tam ir gadījies pa mīkstu sūnu skrienot negaidīti uzkāpt uz cietāka ciņa pēc kā pēc idejas sastiepums neizbēgams,bet automātiski tai mirklī notiek tāda kā iesēšanā līdz atbalsts ir uz otras kājas...laikam dators nostrādā...
09:54
21/10/2011
10:00
15/03/2011
Sliktākais kas var būt, ir sūnās noslēpušies eglīšu celmi, tā uz 2..5cm diametrā, kā arī smilšu bedres, kuras sarakuši tuvējo māju iedzīvotāji, vai arī ja kapi ir blakus .. un bedrēm apkārt aug garas smilgas vai citi zaļumi :D Kam tādam uzkāpjot parasti seko saļimšana un kritiens, nemaz nemēģinu noturēties kājās ... atkarībā no situācijas smaguma mainās vārtīšanās ilgums pa zemi, bet pēc tam jau var celties augšā un turpināt distanci, tiesa gan ne sākotnējā tempā.
Orientēšanās nav pastaiga pa pļavu, visādi var gadīties, tas kā paveicas :) Galvenais neskriet ātrāk nekā karti spēj lasīt :)
Tā jau arī nav, ka vajag visu laiku koncentrēties, jo skriešanas laikā smadzenes nesaņem informāciju tikai pa vienu kanālu. Ap 10% informācijas tiek saņemtas caur redzi, ap 20% caur dzirdi (kopā ar ausī iebūvēto vestibilāro aparātu), bet ap 70% - caur propriocepciju. Lielākā daļa proprioceptīvo uztvērēju (vai kā tos pareizāk saukt?) atrodas uz pēdām, tāpēc paši saprotiem, cik daudz atgriezeniskās informācijas smadzenes zaudē, ja noslēdzam šo trešo kanālu.. Tādā gadījumā laikam tiešām viss paliek stipri vien paša intensīvas koncentrēšanās ziņā.
dot, core strength nav jauna paradigma, tā pastāvējusi jau izsenis.
OreMan said
... Lielākā daļa proprioceptīvo uztvērēju (vai kā tos pareizāk saukt?) atrodas uz pēdām, tāpēc paši saprotiem, cik daudz atgriezeniskās informācijas smadzenes zaudē, ja noslēdzam šo trešo kanālu.. Tādā gadījumā laikam tiešām viss paliek stipri vien paša intensīvas koncentrēšanās ziņā.
Orientieristu cietie apavi, šo tendenciozo divu teikumu spriedumu samaļ miltos asfalta betonēšanai (Skriet uz asfalta pa baso ir visvienkāršāk un to es daru un darīšu pīpēdams, bet man ir bail līst mežā basām kājām). Jā, visticamāk, ka basa pēda māk vispareiz-āk-uztvert, bet tiklīdz tiek uzvilkti apavi, smadzenes pāriet "apavu režīmā" un pareiz-uztveri nodrošina jau savādāk un, iespējams, ar lielāku nobīdi kā basu pēdu gadījumā, bet tik un tā darbojās. Tipisks piemērs, mežā skrienot pa sūnām kaut kam cietam uzkāp vai iekāp bedrē un momentā attiecīgā kāja pamatīgi saliecas, tiek veikts ietupiens un roku balanss. Vai tas ir veselīgi, vai labāk raut uz gurķa, ko tas ilgtermiņā nodara ķermenim? Nezinu. Bet smadzenes vienmēr strādā saudzīgajā virzienā, līdz pēdējam elpas vilcienam, pat ar visgēlīgākajam botām un vistizlāko skriešanas tehniku, un kad kazai galīgi nav piena, tad jāsāk klupt uz līdzena asfalta vai sāk sāpēt vājākais ķēdes posms.
Stereotips said
OreMan said
... Lielākā daļa proprioceptīvo uztvērēju (vai kā tos pareizāk saukt?) atrodas uz pēdām, tāpēc paši saprotiem, cik daudz atgriezeniskās informācijas smadzenes zaudē, ja noslēdzam šo trešo kanālu.. Tādā gadījumā laikam tiešām viss paliek stipri vien paša intensīvas koncentrēšanās ziņā.
Orientieristu cietie apavi, šo tendenciozo divu teikumu spriedumu samaļ miltos asfalta betonešanai (Skriet uz asfalta pa baso ir visvienkāršāk un to es darīšu pīpēdams, bet man ir bail līst mežā basām kājām). Jā, visticamāk, ka basa pēda māk vispareiz-āk-uztvert, bet tiklīdz tiek uzvilkti apavi, smadzenes pāriet "apavu režīmā" un pareiz-uztveri nodrošina jau savādāk un, iespējams, ar lielāku nobīdi kā basu pēdu gadījumā, bet tik un tā darbojās. Tipisks piemērs, mežā skrienot pa sūnām kaut kam cietam uzkāp vai iekāp bedrē un momentā attiecīgā kāja pamatīgi saliecas, tiek veikts ietupiens un roku balanss. Vai tas ir veselīgi, vai labāk raut uz gurķa, ko tas ilgtermiņā nodara ķermenim? Nezinu. Bet smadzenes vienmēr strādā saudzīgajā virzienā, līdz pēdējam elpas vilcienam, pat ar visgēlīgākajam botām un vistizlāko skriešanas tehniku, un kad kazai galīgi nav piena, tad jāsāk klupt uz līdzena asfalta vai sāk sāpēt vājākais ķēdes posms.
Nē, nu protams, smadzenes dara, ko spēj ikkatrā brīdī un tiktāl, cik mēs tām ļaujam - palīdzam vai traucējam. Tās jebkurā gadījumā izdarīs labāko darbu, kāds attiecīgajos apstākļos iespējams.
Tuvāk APAVU IEGĀDEI.
Tiem, kuri lasa angliski, links uz šaubīgu ziņu avotu par apavu vēsturi un basām pēdām:
While thong sandals were commonly worn, many people in ancient times, such as the Egyptians, Hindu and Greeks, saw little need for footwear, and most of the time, preferred being barefoot. The Egyptians and Hindus made some use of ornamental footwear, such as a soleless sandal known as a "Cleopatra", which did not provide any practical protection for the foot. The ancient Greeks largely viewed footwear as self-indulgent, unaesthetic and unnecessary. Shoes were primarily worn in the theater, as a means of increasing stature, and many preferred to go barefoot.[10] Athletes in the Ancient Olympic Games participated barefoot – and naked.[11] Even the gods and heroes were primarily depicted barefoot, and the hoplite warriors fought battles in bare feet and Alexander the Great conquered his vast empire with barefoot armies. The runners of Ancient Greece are also believed to have run barefoot. Pheidippides, the first marathoner, ran from Athens to Sparta in less than 36 hours.[12] After the Battle of Marathon, he ran straight from the battlefield to Athens to inform the Athenians of the news.[13]
The Romans, who eventually conquered the Greeks, and adopted many aspects of their culture, did not adopt the Greek perception of footwear and clothing. Roman clothing was seen as a sign of power, and footwear was seen as a necessity of living in a civilized world, although the slaves and paupers usually went barefoot.[10] There are many references to shoes being worn in the Bible. During weddings of this period, a father would give his son-in-law a pair of shoes, to symbolize the transfer of authority.[14] Slaves were also commonly barefoot, and shoes were considered badges of freedom since biblical times:
"But the father said to his servants, Bring forth the best robe, and put [it] on him; and put a ring on his hand, and shoes on [his] feet (Luke 15:22)."
11:49
13/11/2009
OreMan said
Ap 10% informācijas tiek saņemtas caur redzi, ap 20% caur dzirdi (kopā ar ausī iebūvēto vestibilāro aparātu), bet ap 70% - caur propriocepciju. Lielākā daļa proprioceptīvo uztvērēju (vai kā tos pareizāk saukt?) atrodas uz pēdām, tāpēc paši saprotiem, cik daudz atgriezeniskās informācijas smadzenes zaudē, ja noslēdzam šo trešo kanālu.. Tādā gadījumā laikam tiešām viss paliek stipri vien paša intensīvas koncentrēšanās ziņā.
Drusku pārsteidzoši izklausās. Es teiktu, ka gandrīz vai otrādi: 50...70% caur redzi, 30...10% caur "propriocepciju" (ja vien vispār saprotu, ko tas nozīmē). Jā, pārstāvu gan nepareizo:), apauto nometni..
Andulis said
OreMan said
Ap 10% informācijas tiek saņemtas caur redzi, ap 20% caur dzirdi (kopā ar ausī iebūvēto vestibilāro aparātu), bet ap 70% - caur propriocepciju. Lielākā daļa proprioceptīvo uztvērēju (vai kā tos pareizāk saukt?) atrodas uz pēdām, tāpēc paši saprotiem, cik daudz atgriezeniskās informācijas smadzenes zaudē, ja noslēdzam šo trešo kanālu.. Tādā gadījumā laikam tiešām viss paliek stipri vien paša intensīvas koncentrēšanās ziņā.Drusku pārsteidzoši izklausās. Es teiktu, ka gandrīz vai otrādi: 50...70% caur redzi, 30...10% caur "propriocepciju" (ja vien vispār saprotu, ko tas nozīmē). Jā, pārstāvu gan nepareizo:), apauto nometni..
Nu padomā pats, kā Tu varētu labāk/vairāk paskriet:
1) ar acīm ciet, sajūtot segumu tikai ar kājām - jā ļoti grūti, droši vien pa taisnu gabalu dažus metrus vai to desmitus varētu, bet ar iepraktizēšanos varbūt arī bik vairāk;
2) ar acīm vaļā, bet it kā ar notirpušām, pilnīgi nejūtīgām kājām un pēdām - ikkatrā solī pašam jādomā, kurā brīdī jāsaliec ceļgals, kad jāsasprindzina muskuļi, kas paceļ pēdu no zemes, kad muskuļi, kas atbrīvo pēdu lidojuma laikā, kad visi pārējie muskuļi, utt - man neliekas īsti iespējams šādi paskriet :)
12:14
13/11/2009
Labi, laikam jau Tev taisnība. Īsti nebiju sapratis, kas ir propriocepcija.
http://en.wikipedia.org/wiki/Proprioception
...
Vajadzētu OreMan piešķirt grādu arī pedagoģijā :D Tā ir sanācis vairākkārt - mēģinu ko iebilst viņam, rezultātā dabonu izglītoties.. :)
16:13
04/04/2011
Atslodzei:DDDDD, tiem kuri pārvalda krievu valodu
http://www.youtube.com/watch?v=OmI5yrCKwGk
18:29
28/10/2011
Stereotips said
Nezinu. Bet smadzenes vienmēr strādā saudzīgajā virzienā, līdz pēdējam elpas vilcienam, pat ar visgēlīgākajam botām un vistizlāko skriešanas tehniku, un kad kazai galīgi nav piena, tad jāsāk klupt uz līdzena asfalta vai sāk sāpēt vājākais ķēdes posms.
Jā, esmu tizls, jo apbrīnojami regulāri, reizi piecos gados mēdzu sastiept labās kājas potīti ar kārtīgu uzpampumu, vienkāršas paļodzīšanas nemaz neskaitu. Noraušana uz acīm uz līdzenas vietas notiek desmitreiz biežak - apmēram divreiz gadā. Pēdējās trīs reizes: 1) apdzenot meiteni, vienlaicīgi izvairoties no ne pārāk dziļas bedres asfaltā un cigaretes meitenes rokā; 2) tumsā zem dzelzsceļa pārvada nepamanīju no asfalta izlīdušu armatūras galu; 3) no brauktuves lecot pāri peļķei uz apmales un vienlaicīgi izvairoties no neznokurienes uzradušamies koka zariem. Domāju, ka skrienot basām divos gadījumos no trim traumas būtu bijušas smagākas un nedaudz sasistu celi papildinātu asiņaini kāju pirksti.
Tātad, ar propriocepciju sensorā līmenī viss tā kā būtu skaidrs, basa pēda darbojās ar pēdas nervu "p" receptoriem 100%, apautai pēdai "p" sensori atslēgti par "x"%, darbojās tikai auss līdzsvara sensora, saišu un locītavu propriocepcija (kā rakstīts WikiP). Daba tomēr sarūpējusi "zviedru galdu". Tehniski, orientieristu proprioceptētie ķermeņi jau to dara, bet varētu skriet apvidū arī aizsietām acīm un nekristu pat līdz pirmajam ceļu šķērsojošam kokam vai grāvim.
Labi, jokus pie malas. Propriocepcija var tikt pārprasta, ja visu skriešanas kredītu noraksta tikai uz superjūtīgo pēdu.
Interesanti, lielie APAVU pIEGĀdātāji par četrdesmitgadīgo Pronāciju izsakās tik bieži, ka tai vairs nepalīdz recepšu zāles pret kuņģa spazmām, nez, ir kādi APAVI ar brendotu Propriocepciju?