Forums

Raimis no Maratona said

Piekrītu, ka pareizāk būtu lietot heel rise, bet darba terminoloģija tomēr ir heel drop, ko lieto praktiski visi zīmoli savos semināros. Būs jāpapēta, kāpēc tā. Runājot par skriešanas apavu izvēli - piem. aiscs ņem vērā to, ka sievietes ikdienā bieži staigā augstpapēžu kurpēs un savos advancētakajos apavos (Kayanao, 3000. un 2000. sērija) lieto t.s. +3 tehnoloģīju, kas nozīmē par 3mm palielinātu papēža pacēlumu, salīdzinot ar vīriešu apaviem - vīriešiem tas ir 10mm, sievietēm 13 mm. Doma tāda - ja bieži staigā augstos papēžos, Ahilleja cīpsla ir neizstiepta un augstāks papēža pacēlums veicina ātrāku papēža saskari ar zemi, tik daudz neiestiepjot Ahilleja cīpslu. Nekas cits, cik zinu, gan netiek ņemts vērā. Vai ir kāda ideja, kāpēc un kas būtu jāpiefiksē?

"heel drop" ir tāpēc, ka par atskaites punktu ir ticis ņemts esošais standarta sporta apavu pacēlums (norādītie vīriešiem +10 un sievietēm +13), absolūtā mērīšana aizvietota ar relatīvo. Tātad viss, kas ir zem, sāk saukties "heel drop", kaut gan norādīts ar "+" zīmi, kas jau ir ačgārni. Pēc "+" zīmes norādītais skaitlis apzīmē reālo pacēlumu no līnijas, kad basas pēdas papēdis ar pēdas priekšpusi ir vienā līmenī pret skrienamo virsmu. Tehniski, man gandrīz visi zināmie apavi ir "heel raise" sākot no "0" uz augšu. Terminu "heel drop" varētu lietot, runājot par skriešanas apaviem, kad papēdis nodilst ātrāk par priekšpusi. Tiesa, "heel drop" ir sprinteru naglenēm ;)

Papēža pacēlumu lietošana skriešanas apaviem, ja ikdienā tiek lietoti līdzīgas ģeometrijas apavi ir loģiska un biomehāniski pamatojama, kas savā ziņa, lai kā arī negribētos atzīt attiecās arī uz šauro un neatsaucīgo apavu priekšpusi, kam ir vislielākā nozīme liekot pēdas pie zemes.
Šeit ar nokārtu galvu man jaatzīst, ja cilvēks ikdienā nestaigā minimālajos apavos, vai basām kājām utt., tad lai nesačakarētu veselību viņam ir jālieto ikdienā lietojamo apavu atbilstošas ģeometrijas atbalstošie tehnoloģiju skrienamie apavi, jo viņš (muskuļi, skelets) tā ir pieradis. Lai iekultos traumās - ilgtermiņš, pārlieku liela slodze (katram sava), uzturs utt. jau ir cita opera.

Mans minimālista ieteikums, kādos apavos staigā ikdienā, pēc iespējas līdzīgākos skriešanas apavos arī skrien un viss ar tevi apavu piemērotības ziņā būs kedās. Nebūtu godīgi uzbāsties ar minimālismu un baskājošanu, ja indivīds 10 h dienā pavada apavos ar paceltu papēdi utt.

papucis said

Pilnais nosaukums ir "heel to toe drop", nez kādēļ tie pirkstiņi izkrituši laukā no nosaukuma?

Ērtības labad, angļu valodā daudz kas izkrīt ārā, galvenais, ka doma nemainās, cik greiza bij tik arī palikusi.

Mārtiņ š said

Raimis no Maratona said

Kā zināms, ir cilvēki, kas neskrien caur papēdi un viss ir OK, vienīgi viņiem nākas pamatīgāk piestrādāt pie savas skriešanas tehnikas un vismaz sākuma periodā uz to koncentrēties.

Neskrienu caur papēdi un man viss ir OK, un nekad neesmu piestrādājis pie vai koncentrējies uz savu skriešanas tehniku.

Atļaušos citēt "SKM uzvarētāja" intervijā iegūtu informāciju, ka Mārtiņš no 10 gadiem ir nodarbojies ar orientēšanos un, lai cik jocīgi tas nebūtu, tieši pieredzējuši orientieristi skrien visekonomiskāk un atļaušos lietot vārdu "vispareizāk". Ja ir vēlme par to pārliecināties, marš uz kādu no tuvākajiem ziemas http://www.Magnets.lv posmiem.

Raimis no Maratona said

Mēneša sākumā lielākajā Eiropas sporta izstādē ISPO Minhenē man bija interesanta saruna Vibram stendā ar pāris cilvēkiem, no kuriem viens bija treneris, kas trenē arī kādu volejbolisti no Latvijas. Viņš pastāstīja, ka Āfrikā visai augsta līmeņa mačos piedalās liels skaits sportistu, kas skrien basām kājām, jo viņi kopš bērnības ir skraidījuši basām kājām pa salīdzinoši mīkstu virsmu, kas noteikti nav asfalts. Līdz ar to pie barefoot skriešanas tehnikas vairs nav īpaši jāpiedomā, drīzāk tad, kad sāk piedalīties mačos uz asfalta, jāpierod pie skriešanas sacensību apavos.

Apgalvojums par cietu segumu pretēji mīkstam ir greizs no biomehāniskās percepcijas aspekta. Pēdas daudz labāk sajūt un reaģē uz cietu segumu, pretēji mīkstam, kur nākas pamatīgi "meklēties" atbalsta punktus, izņemot, ja cietais segums ir slidens, kā šobrīd - apledojis, tur pēdu procesoram caur biezo zoli nākas pamatīgi nopūleties, lai saglabātu līdzsvaru. http://www.youtube.com/watch?feature=player_detailpage&v=W1czBcnX1Ww#t=86s

Tā kā tie latvieši, kuri ilgi trenējas ar basām kājām uz asfalta kalnos ar 2000+ metru skābekļa deficītu vai tā simulaciju var kapitāli ielikt top āfrikāņiem (lasīt SUB2H), jo klasiskie maratona sači vienmēr notiek uz asfalta un blakus jūras līmenim. ;)
Turklāt, nevajag iedomāties, ka Etiopijā un Kenijā cilvēki dzīvo džungļos un nokāpj sūnās, lai izskrietu treniņus tikai basām kājām pa čuskām un citiem mūdžiem gatavojoties Ņujorkas vai Berlīnes maratonam. Par basām kājām nekas labāks vēl nav izgudrots. Basām kājām izcili pielāgotas ūberbotas var vienīgi palīdzēt plānas ādas gadījumā uzlabot komfortu un saķeri ar virsmu. Tā kā pilnīgs stereotips.
Video redzamie čaļi skraida botās, iespējams šī iemesla dēļ uz pjedestājiem atkal sāks kāpt baskājainie baltie (atvainojos par rasismu) http://www.youtube.com/watch?feature=player_detailpage&v=DNegkmwdNi8#t=1s

Runājot par VFF kā skriešanas apaviem varu bilst, ka tie sākotnēji nav gatavoti speciāli skriešanai un tagad tik vien cik tā brendoti. Daudzās modeļu zoles variācijas un krāsas, lasot izmēru pielaikošanas disklaimeru, liek apšaubīt šī produkta patiesos nodomus. Sākumā tikuši izgatavoti jūrniekiem, mazslīdošas gumijas sastāvs + pieci brīvstāvoši pirksti, lai uz slapja kuģa klāja ir labāka saķere ar slideno virsmu un retāk norautu uz acīm un nepārkristu pār bortu. Zinot skriešanas specifiku, vibramiem ir ļoti labi jaatbilst konkrētā indivīda pēdas anatomijai, lai tie derētu kā skriešanas apavi, bet tā kā tie ir ražoti visiem, tad derēs retajam, tāpēc uz graujošu popularitāti var necerēt. Gribētos dzirdēt VFF lietotāju komentārus par to, kas tieši der un kas neder šajos apavos (tulznas, nosisti nagi, ventilācija utt)

Agy said

Kaut kā tas pirmais video liekas neveiksmīgs, jo robo sunītim ir tikai stulmenīši, bet nav pēda, kas arī palīdz mums turēt litsvaru!

Pirmais video bija no humoristiki-izglītojošo sērijas par robota līdzsvara skaitļošanu ar datoru (militārām vajadzībām), ne tik daudz cilvēku pēdas salīdzinašanai ar četrkājaino bio-robot-mehānikas simulāciju.

Ansis Ozoliņš said

Negribētos man tam piekrist. Afrikāņu un kaut vai tā paša Mārtiņa piemērs lieliski parāda, cik lieliski un pareizi var iestrādāties skriešanas solis, ja sāk skriet par mīkstu segumu, stipri apšaubu šīs teorijas, ka uz asfalta labāk sākt. Pirmkārt, pēdai un visām tām 33 saitītēm daudz lielāka slodze uz cieta seguma, tad tiešām jāsāk no 10 gadiem, kad pārējās muskuļu grupas vēl nav tā attīstījušās. Otrkārt, tieši nepareizs skriešanas solis var iestrādāties, jo cilvēks var baidīties vispār ar papēdi skart virsmu. Treškārt, skrienot uz asfalta, var parādīties tendence sasprindzināt ķermeņa augšējo daļu (tiešām nemāku to izskaidrot). Skrienot uz mīkstāka seguma, man personīgi sanāk atraisītāk skriet.

Āfrikāņi nav piemērs, bet Mārtiņš ir viens no, kas neapstiprina teoriju.
Un tagad kā pilnīgi profāni pieslēgsim loģiku ar dedukcijas metodi. Sadalīsim skriešanu divās daļās. 1. Komforts (Sajūtas) un 2. Biomehānika.
Skrienot pa mīkstu segumu ir patīkami un par soli var nepiedomāt viss notiek automātiski, iekšējais līdzsvara dators visus miljons skaitļojumus izskaitļo sekundes tūkstošdaļās uzņemot muskuļu korekciju uz krūts un tik skrien papēdis tur vai purngals šur, gadījuma raksturs vai apzināta vēlme, bet mīkstais segums uzņemās būt par komforta grēkāzi. Bet pa cietu segumu smadzenes veic tādus pat aprēķinus vēl ar pieslēgtu nepieredzējuša vai stereotipizēta skrējēja apziņu, ka nav visai ok skriet uz papēža, sāp tač un nākas mainīt pēdas piezemēšanās tehniku, pāriet soļos vai neskriet vispār.

Jekaterina said
Ja es pareizi sapratu no grāmatas, ko šobrīd lasu [...] pa mīksto segumu skrienot percepcijai tiešām nākas daudz vairāk strādāt un tāpēc stabilitāte pieaug, jo tā tiek trenēta. Man pašai gadījies pārspīlēt ar skrējieniem pa mežu un iedzīvoties meniska iekaisumā, bet pavasarī mēģināšu iekļaut savos treniņos meža takas tieši līdzsvara trenēšanai.

Piekrītu, ka mežiņos uzlabojās stabilitāte, jo muskuļiem daudz nemitīgāk jāmācās tik dažādā reljefā un viņi arī iemācās, slodze arī lielāka un ar dažādajām virzienu un ātruma maiņām tā ir skeletu daudz stiprinošāka ilgtermiņā, bet stabilitāte nav biomehānika kā arī ne soļa tehnika, stabilitāte ir aizsardzības reakcija nenoraut uz gurķa, respektīvi, lai indivīds paliek līdzsvarā viņam vēlamajā mirklī. Arī meža mīkstais segums ir daudz inertāks uz tehnikas kļudām un problēma rodas brīdī, kad indivīds ar iesūrējušu papēža triekšanu skuju takās vai citu vatever kreizī tehniku uzkāpj uz asfalta un grib nobliezt maija mēneša spicāko maratonu pa baso vai minimālajos apavos. Tiesa, runājot par skriešanu mežā, Mātei Dabai ir savs dūzis azotē, jo lielākā meža bezceļā skrien, sūnas, mētrāji, slīkšņas utt., jo izteiktāk tiek likts solis uz pēdas vidusdaļas un purngala, neticiet, pamēģiniet, tur tad arī slēpjās orientēšanās skrējēju lieliskā soļa noslēpums, viņi neskrien, bet cilpo, ka prieks skatīties. Šeit lielisks piemērs: http://www.youtube.com/watch?feature=player_detailpage&v=CxWMnS9hUNc#t=6s
Tikai pa takām vien skrējējus neko daudz mežs neizmacīs un ir arī tādi orientieristi, kas skrien mežā nenoskrienot no takām tik cik līdz kontrolpunktam aizlīst un skrien uz papēža kā pa Esplanādes taciņām, ieurbušies trijās abibas svītrās.

Kā skriet uz asfalta basām kājām? Pamēģiniet vieglu sprintu un tad šādā tehnikā skrieniet vajadzīgajā tempā.

Ansis Ozoliņš said
...
Baspēdošanas pamats, par ko tu tā runā visu laiku: vispirms uzlikt uz virsmas pēdas priekšējo daļu patiesībā ir tā visvieglākā daļa. Visgrūtākais ir viss pārējais. Un kāpēc afrikāņi nav piemērs? Vai tad tiem mazajiem puišeļiem kāds baigi tur skaidro, ka pēdas priekšējā daļa vispirms jāuzliek

Afrikāņi nav vispārināms piemērs un ir jālasa sportistu statistika (ko es atļaušos nedarīt) kurš ir skrējis sīks kediņās un kurš basām kajām.

Atgriežoties pie APAVU IEGĀDES un pēdas biomehānikas jaunajā apavā un bez tā. Planā galdiņa urbējā - tīmeklī, nevaru atrast smalku info par pēdas biomehāniku skriešanas brīdī. Viscaur ir pronācija un supinācija, papēdis pirmais, nē purngals pimais, tomēr pa vidu, kāja tā saliekta roka šitā, stāja šitāda un stāja šāda pa posmiem ar līnijām un grādiem un Gabri un citām zvaigznēm palēninājuma. Pašas PĒDAS NAV. Kur ir pēdas 26 kauli, 11 muskuļi un 33 saites. Ir tikai potītes locītava ar pārpronaciju vai zempronāciju. It kā tur lejā mums būtu pats elementārākais izdiluša šarnīra mehānisms ar pāris griezes momentiem. Fuck it. Pašam nācās pētīt savas pēdas un ar botā ievilktu kāju to nav iespējams konstatēt, pat ne zeķē. Pārējo es varu nerakstīt, jo tas neattiecās uz APAVU IEGĀDI, visi apavi šo dabas doto tehnoloģiju nomāc, nu labi, galīgi plānie minimālie nē, bet tomēr. Izklausās slimīgi, it kā šī īpatnejā pēdas mehānika nebūtu svarīga, tiesa viņa nav svarīga ejot pa baso vai ikdienas laķenēs, bet skrienot - visa banka, evolūcija. Ar sačakarēto pēdu ikdienas zārciņos (piez. OreMan) iespīlētās kediņās, kur 51% galvenais, ka "smuki izskatās" un nespiež un biezo zoli - pēda darbojas nepilnīgi un noteikti uz kaut kā rēķina ir adaptējusies (pieņemu, ka smadzeņu, viņas pēdu ar apavu emulē par basu pēdu). Man bail to savas pēdas video kur likt, lielā botu karteļa hitmeni atbrauks un es vairs nevarēšu pievienot Apkārt pasaulei kilometrus. :D

Tie kuri lasa šo un domā, nu sviests kas margarīns, tad piemetināšu, ka šis viss ir stāsts par 1. ātrāku, 2. efektīvāku un 3. maztraumatiskāku skriešanu it sevišķi ilgtermiņā. Piemēram, visbiežāk zemais temps un slodze skrējējus pasargā no traumu iegūšanas un pie lēnāka ātruma (nepateikšu cik, bet lēna) pēda kopā ar kāju grib un arī savādāk uzvedās gan basa, gan gelu botā.

Fotogrāfijas un pat parasti video no sacensībām sniedz visai maldīgu priekšstatu par piezemēšanos un pēdas novietojumu, jo, piezemēšanās brīdis ir ļoti īss. Šajā gadījumā dzeltenais kungs klasiski skrien caur papēdi, bet par dāmu gan neņemšos pateikt. Kas interesanti - skatoties vienu un to pašu skrējienu parastajā un slow motion, cik nu ir gadījies tīmeklī tādus sagrābstīt, bieži liekas, ka šis nu gan tūlīt piezemēsies uz papēža, bet tikai lēnajā var redzēt, ka pēdējā brīdī piezemējums tomēr ir uz pēdas priekšējās daļas.