Home
Topic RSS
12:51
20/05/2015
Offline
Tā nu sanāca, ka, tuvojoties 40 gadnieka pusmūža krīzei (tagad ir 37) un pamazām aizvien skaļāk sākot dzirdēt kapu zvanus, esmu sakārojis pieveikt maratonu. Vai un kad tas izdosies, kas zina - ir gana daudz bremzējošu faktoru, piemēram, 22 gadi pagājuši gandrīz bez jebkādas skriešanas, tikpat daudz laika kārtīgi smēķēts (ko daru joprojām) un ne mazums savulaik alus mucu tukšots. Tiesa gan, pēdējos 5 gadus uz darbu vasarās braucu ar velo, ir arī bijuši garāki izbraucieni dažas reizes sezonā. Pirms pāris gadiem gan mēģināju sākt skriet, bet likās gaužām grūti pat 2 km pievarēt un ar to viss beidzās.
Pie tāda dzīvesveida likumsakarīgi, ka dzīvsvars pieauga par vairāk nekā 20 kg un pa kāpnēm pat uz trešo stāvu uzkāpt it nemaz negribējās. Tā nu reiz kārtīgi tas viss piegriezās un ziemā nolēmu gatavoties pludmales sezonai. Skrubinot dārzeņus un diskriminējot taukus, teju 10 kg līdz šim brīdim nodabūju nost, un, iestājoties kaut cik siltākam laikam, martā pamēģināju sākt skriet.
Izrādījās, ka tomēr nav tik briesmīgi un jau pirmajā piegājienā bez apstāšanās pieveicu 2km. Reizi vai divas nedēļā tā arī paskrēju, pamazām kāpinot distanci līdz 3-4 km. Aprīļa beigās jau pieveicu 5 km un sadūšojos pieteikties Lattelecom 5 km distancei. Lai tajā skrējienā nepaliktu galīgā kaunā izplājies trases malā, sāku skriet cītīgāk un nedēļu pirms starta pieveicu gan 6, gan 8 km bez apstāšanās un sajutu, ka varbūt varētu pieveikt arī 10 km skrējienu... bet pieteicies biju jau 5 km un neko darīt. UN kas pats labākais, sāku izjust prieku no skriešanas.
Lattelecom 5km skrējiens izrādījās tomēr baigais plezīrs, noskrēju 23:25 bez lielas piespiešanās un sev par lielu brīnumu atklāju, ka esmu nevis kaut kur pa vidu, kur biju cerējis būt, bet pat pirmajā 400-niekā :D. Tad nu sev pajautāju - kāpēc neskriet vairāk un nepamēģināt garākas distances?
Tā nu apņēmos šovasar pamēģināt vispirms kādās sacensībās jūnijā noskriet 10 km, tad tikt līdz galam pusmaratonā (Jelgavā, Kuldīgā vai Valmierā) un pēc tam oktobrī Siguldā jau mēģināt noskriet kaut cik pieklājīgā laikā. Iepazinos ar pusmaratona treniņu plāniem, centīšos tos ievērot. Ja sanāks, varēšu jau sākt spriedelēt par pilnu maratonu :D
ja nesanāks, pārāk neapceliet :)
13:05
27/10/2010
Offline
Jelgavā naktī varētu būt labi laikapstākļi.
Kuldīgā risks, ka būs nežēlīgi karsts. Lai gan to vienīgo reizi, kad tur skrēju, startā smidzināja, bija vēss un tiku pie personīgā, - man gana labas atmiņas.
Valmiera būtu labāk, bet tad paliek mazāk laika līdz Siguldai.
==> es ieteiktu pirmo skriet Jelgavā. Tur arī vajadzētu būt visnotaļ gludai trasei.
14:09
18/04/2011
Offline
Domāju Jelgavā jāskrien 10 un, tad Kuldīgā pusīti, līdz tam laikam var paspēt pietiekami satrenēties, lai līdz galam tiktu arī karstumā, bet, ja sajūtas saka, ka varētu gatavība būt jau uz Jelgavu, tad arī, manuprāt, tas ir pateicīgs variants, ja tiešām būš 10tos vakarā.
Vispār forši, ka cilvēks šitā saņemas un sāk darīt.;)
20:08
27/03/2012
Offline
Regulārāk sākot skriet pīpēšanu var vieglāk atmest. Lielāka motivācija it sevišķi, kad paliek vieglāk skriet. Galvenais nevajag pārspīlēt un iedzīvoties traumās, jo tad ir vēl grūtāk atsākt. Jāskrien, lai tas sagādātu gandarījumu nevis mokas. Un vēlams vairāk izprast treniņu procesu (iesildīšanos un atsildīšanos, kombinēt dažādus treniņu veidus). Pats galvenais, lai ir mērķis un neapsīkst motivācija! Maratons ir reāls mērķis, bet tam nopietni jāsagatavojas un nevajag pārsteigties. Es savu 1. maratonu pirms nedēļas noskrēju un šeit biju reģistrējies un noskrējis ap 4600 km + nedaudz pirms tam. Ir dzirdēts arī, ka sāk skriet 50 gados un ar nesliktiem rezultātiem.
Tā kā prātīgi un ar gandarījumu! Lai izdodas villijs78! Turpini rakstīt par progresu un panākumiem! Tiekamies uz ielas un trasē!
22:42
20/05/2015
Offline
Paldies par ieteikumiem :) starp citu, pulsometru obligati jālieto? Pagaidam skriešanas laika un pēc tās jūtos tīri labi.
13:21
27/03/2012
Offline
Pulsometru ir vēlams lietot. bet nevis kā smuku aksesuāru, bet izprast un praktiski pakārtot treniņus pulsam. Bez pulsometra vēl vēlams apmeklēt Sporta laboratoriju vai līdzīgas iestādes, kur notestē un konsultē sporta ārsts par turpmākiem treniņiem. Bet tas nepieciešams, ja vēlas skriet nopietnāk 1/2maratonu vai vairāk
19:25
27/06/2009
Offline
Pulsometra lietderīgums ir dziļi individuāls. Iespējams, ka es kaut ko darīju galīgi nepareizi, un, ja būtu notestējusies Sporta laboratorijā, rezultāts būtu cits, bet pēc gandrīz gadu centīgas sekošanas pulsam konstatēju, ka rezultātā pulss nav samazinājies, bet ātrums gan, un pašsajūta skrējiena laikā un pēc tam ir sliktāka. Var jau būt arī, ka tam ir kādi citi iemesli, tomēr tagad mācos atkal skriet bez pulsometra. Protams, tas ir tikai par mani, citiem ir citādāk.
08:55
18/04/2011
Offline
IlzeP said
Pulsometra lietderīgums ir dziļi individuāls. Iespējams, ka es kaut ko darīju galīgi nepareizi, un, ja būtu notestējusies Sporta laboratorijā, rezultāts būtu cits, bet pēc gandrīz gadu centīgas sekošanas pulsam konstatēju, ka rezultātā pulss nav samazinājies, bet ātrums gan, un pašsajūta skrējiena laikā un pēc tam ir sliktāka. Var jau būt arī, ka tam ir kādi citi iemesli, tomēr tagad mācos atkal skriet bez pulsometra. Protams, tas ir tikai par mani, citiem ir citādāk.
Pieņemu, ka tā arī ir ar to pulsu, ka varbūt tavs pašizdomātais zemais pulss neatbilst tam kādā Tev būtu jāskrien, lai būtu rezultāts. Es pagaidām arī skrienu pēc pašizdomāta un grūti teikt vai ir kāds uzlabojums. Ar ātrumu ir tā interesanti, ja neiekļauj ātros skrējienus pa vidu, tad liekas, ka galīgi vairs nevar paskriet ātri, tā man bija pēc janvāra, kad pilnīgi visus skrējienus skrēju lēnām.
Man pulsometrs palīdz kontrolēt pulsu treniņos, lai neieskrietos sacenesību tempā un pēdējā laikā labi esmu iemanījusies to lietot arī sacensībās, ir tā, ka sākumā skrienu skrienu uzņemu kaut kādu tempu un vērojot pulsu un sajūtas uzķeru pulsu līdz, kuram var droši skriet un, kuru pārkāpjot pašsajūta vairs nav tik laba, tātad sanāk, ka ne tik labu pašsajūtu es dabūju vienu reizi un turpmāko skrējiena laiku es vērojot pulsu tai sajūtai neļauju atgriezties un skrienu diezgan komfortabli. Savukārt, ja skrietu bez pulsometra, tad sajust, ka ir par ātru varētu tikai, tad, kad sajūti, ka pašsajūta vairs nav tik laba, tātad tas brīdis skrējiena laikā būtu jāpiedzīvo vairākkārtīgi (vairākkārtīgi tādēļ, ka gadījumā, kad kājas vēlas skriet ātrāk kā pulss ļauj, pēc piebremzēšanas ātrāk vai vēlāk nemanot temps atkal palielinās), vērojot pulsu es tam brīdim neļauju pienākt, jo samazinu tempu jau preventīvi.
16:09
11/03/2014
Offline
Varbūt diezgan neobjektīvs rādītājs, bet pulsometra vietā var vienkārši pareizi elpot. Ja vari, pamēģini atrast robežu kad var elpot caur degunu tikai. Cits variants ir skriet ar kādu kopā, un ja skrienot var arī mazliet parunāt (nepārspīlējot) tad ir ok. Vai piezvanīt kādam pa telefonu, tagad ir modē trubas stiept līdzi uz mežu :D Vai arī uzlikt kādu mūziku, Rammstein nē, nu Prāta vētra derēs.
Maratonā skrienot teiksim ar pulsu 165, mūzika ir galīgi lieka, un tā traucē smadzenēm (nav resursu lai to varētu uztvert).
Rakstīt īsziņas komfortabli arī varu tikai pie 115. Tik lēni skriet nevajag :) Kautkas pa vidam būs ok.
16:33
27/10/2010
Offline
gasha said
Cits variants ir skriet ar kādu kopā, un ja skrienot var arī mazliet parunāt (nepārspīlējot) tad ir ok.
To var arī sacensībās. Bet treniņprocesā vairumam skrējienu tomēr būtu jābūt lēnākiem.
05:07
28/10/2011
Offline
Mierīgi klačot varu līdz pulsam 170, mazliet parunāt (nepārspīlējot) varu arī līdz 180. Lieki piebilst, ka garajos treniņos pulss ir daudz zemāks.
17:35
26/05/2014
Offline
Par manu pieredzi runājot - sāku pirms 2 gadiem skriet, fiziskā sagatavotība man bija līdzīga kā Tev, nu drusku labāka, es trenniņos kāpināju slodzi pamazām. Pēc 25 mēn trenniņiem mēģināju pirmo maratona sacensību. Jutu, ka esmu pilnībā tam gatavs un varēšu noskriet bez soļošanas. Tā arī bija. Nu varētu es arī pēc 18 mēn trenniņiem to paveikt varbūt.
Pēc literatūrā lasītā vajag 14 mēn regulāri trennēties no pilnīga iesācēja stadijas, lai cienīgi pieveiktu maratonu.
21:12
28/10/2011
Offline
Man no pirmā skrējiena līdz pirmajam maratonam pagāja 9 mēneši. Maratonam var normāli no nulles sagatavoties 6 mēnešu laikā. Man apmēram tā arī sanāca. Knapi paskrējis divarpus mēnešus nomocīju pirmo pusmaratonu un pēc pāris nedēļām jau sāku domāt par maratonu.
00:36
13/11/2009
Offline
dot said
Knapi paskrējis divarpus mēnešus nomocīju pirmo pusmaratonu un pēc pāris nedēļām jau sāku domāt par maratonu.
Dot, acīmredzot, Tu esi skrējis jau iepriekšējā dzīvē :) Visiem tā nav laimējies :)
08:55
10/08/2011
Offline
Ko nozīme normāli?
10:41
05/11/2012
Offline
Normāli = noskriet visu distanci savā tempā.
nu tipa lai sevi pieradinātu maratonam būtu katru nedēļu garais skrējiens jāpalielina no tiem 5km, līdz kādiem 35km.. 6 mēnešos ir 24 nedēļas - sanāk +1,25km nedēļā. ja ievēro treniņplānu un ķermenis nepretojas, vajadzētu varēt noskriet pat ātrāk kā 6 mēnešos. man gan neizdotos
11:23
28/10/2011
Offline
und said
Ko nozīme normāli?
Cik normāli biju sagatavojies pirmajam maratonam, var spriest pēc tā kā viņu noskrēju.
Neskatoties uz WC apmeklējumu 13.km, noskrēju pietiekoši vienmērīgā tempā ar nelielu paātrinājumu pēdējos 4 km: https://connect.garmin.com/activity/180042172
Lieki piebilst, ka nebija nekādas "sienas" vai pāriešanas soļos un grūti palika jau pēc finiša stāvot rindā uz masāžu. Rezultāts ir atbilstošs tā brīža 102 kg dzīvsvaram un laika apstākļiem. Cik patiesībā labi noskrēju pirmo, sapratu tikai gadu vēlāk trešajā maratonā, mēģinot uzlabot rezultātu tajā pašā trasē.
12:49
20/05/2015
Offline
Nu tā, tagad jau varu noskriet 10-12 km bez lielām problēmām (galvenais, izturēt pirmos 3 km, kad slinkums kaislīgi čukst, ka vajadzētu pārtraukt :). Būs jāmēģina vairāk :)
