Forums

Nedēļas laikā izskrieti trīs skrējieni, kopgarumā gandrīz 35km – joprojām palēnām atgūstos. Pagājušajā trešdienā un piektdienā izskrēju pirmos desmitniekus – līdz/no Mežaparkam un „liktenīgais” LSC aplis :) – tomēr jāradina sevi un jāmazina „fobija” no tiem divarpus kilometriem (fobija, jo abas reizes LSC mači Mežaparkā ir noslēgušies ar nopietnu vielu pārdomām – vai aplis pie vainas...). Joprojām uzmanu pulsu, nesanāk jau galīgi mierīgie skrējieni (lai turētos zem 140, laikam jau būtu vnk jāsoļo nevis jāskrien), bet cenšos nepārsniegt vismaz 150. Izdodas! Ar katru izskriešanos sajūtas arvien labākas, ne tikai aparātiņš uz rokas, bet arī iekšējā sajūta par to liecina – pavisam lēnām, bet pieaug spēja pie noteiktā pulsa pakustināt kājas ātrāk; arī pats purngala solis nešķiet vairs tik grūts kā atsākot (ikros atgriezusies atmiņa); traumētā kāja arī paliek arvien mierīgāka...forši :)
Brīvdienās briedu uz nedēļas garāko izskrējienu, bet nesabriedu – pārliku to uz pirmdienu. Pirmdien Dieviņš manu daļējo padošanos sodīja – laiks skriešanai bija daudz nepatīkamāks :) Nekas – sanāca arī gribasspēka treniņš ar pašsaustīšanas iezīmēm (tieši pirmdienas skrējienā atgriezās iztrūkusī sajūta – skrienu, atbrīvojos un galva vēdinās – patīkamā prāta atbrīvošana no sarežģījumiem...te\si tas, kas ļoti pietrūka neskriešanas laikā). Maršrutu nemainīju, bet audzināšanas nolūkā pieliku vēl vienu LSC apli, joprojām nesaprotu, kas tajos apļos ir tāds, kas sacensībās mani kauj nost – treniņos skrienas ļoti patīkami. Kopumā sanāca pusotras stundas izskrējiens, ar patīkami kontrolējamu pulsu (īsti neradās vajadzība samazināt tempu virs 7min/km, tāpat turējās pulsiņš ap 145; augstāk uzlēca tad, kad palaidu kājas savā vaļā un paskrēju zem 6min/km – nevajag, bet gribās mazliet padzenāties).
Šonedēļ vēl tā pārdienām paskriešu, pagatavošos bez nopietnas pieejas – uz sajūtām :), bet no nākamās nedēļas atgriezīšos pie pieciem skrējieniem nedēļā – jāvāc bāzīte :) Lielais plāns ir – līdz gada beigām skriet mierīgos, sākumā nelaižot virs 150, pēc tam jau turot zem 140... Pēc jaungada vilkšu laukā gatavošanās plānu NRM – kā reizi būs 18 nedēļas atlikušas, lai ķertos pie regulārākas un plānotākas skriešanas. Pilnīgi noteikti līdz nākamajai vasarai (iespējams ka vispār līdz pat aiznākamajam pavasarim) izvairīšos no intervālu treniņiem; domājams, ka arī tempa skrējienus neaiztikšu – nav ko raustīt lauvu aiz ūsām, ka nesanāk atkal pārcenšanās un sekojoša piespiedu dīkstāve. Būs vien jānotic ne reizi vien te lasītajam, ka vispirms jāsaskrien bāze un tad var likt ātrumu klāt, tad nu tagad strādāšu uz dažādu garumu skrējieniem ar piezemētu pulsu – redzēs, kā tas atsauksies uz pusītes rezultātiem pavasarī (pašam interesanti)...
Pagaidām viss, pēcpusdienā atkal laidīšu kilometrus pakrāt :)

Paldies, uz to arī paļaujos, ka pa diviem mēnešiem apdzijušais pa ziemu sadzīs pavisam...tomēr interesanti, ka jūtams uzlabojums sajūtās sākās tieši pēc tam, kad kāja dabūja slodzīti (tiesa gan - pēc 40dienu saudzības perioda).

Vipār jau domkrats strādā OK - ja tiek novietots pareizi un nedabū izļodzīties/sašķiebties slodzes brīdī...iepriekšējā skrējienā bija diezgan kārtībā, tagad ikdienā arī ir OK...ja nu reizi pāris dienās sanāk neērti novietot un tad sanāk nekontrolēta ātra labojoša kustība :)

laumiic said

dot said
Kas tas par domkratu?

Izklausās pēc sirds.

Es gan padomāju, ka kāja :)

Pagājušās nedēļas atskaite: 4 skrējieni (pieskaitot arī pirmdienu) kopgarumā 58km. Principā visu nedēļu dažādas variācijas par tēmu – „kā es spēju pulsu kontrolēt” vai arī „sasodīts, nu gribās taču ātrāk”. Desmit un mazpadsmitniekus skrienu pa labi – uz ZOO un Mežaparku, maršruts pavisam līdzens, satiksme tāda, ka nav jāstājas, lai ielas šķērsotu, pašā Mežaparkā turpinu radināt sevi pie LSC apļa. Skrējieni sanāk tāda kā laušanās ar sevi – vai tad tiešām ātrāk nevar, kas šitā par vilkšanos...tad nu tagad novērtēju pulsometra lietderību. Bez tās mantiņas, gan jau ka nenoturētos un skrietu ātrāk, bet tā vismaz spēju uzlikt sev ierobežotāju – ne ātrāk par 150 :) Un tad sanāk neveikli brīži – pie Ķeizarmeža manam tipinājienam pieslēdzās puišelis ap 10 gadiem (kā no skolas – normālās rudens drēbēs, ar somu...), kādus metrus patipinājis kopā ar mani, puika saprata, ka šis tempiņš viņam par lēnu – mājās nepaspēs, tad nu parādīja man papēžus un aizdipināja projām. Gandrīz kilometru (līdz 11.tramvaja galapunktam) bija jāsaņem sevi rokās, lai nedzītos viņam pakaļ – lielajam vecim taču negribas galīgi kaunā palikt, bet nu saņēmos un neuzkāpināju :) Vispār jau tādas/līdzīgas situācijas sanāk bieži – katru reizi jāsaņemas, kad no aizmugures kāds piedzen un apsteidz, tad palīdz sevis pierunāšana, ka „pulsometrs ir mans labākais draugs” :) Bet ir jau arī pozitīvas iezīmes – palēnām, bet tomēr palielinās gan distance, kuru iesildoties noskriet pie zema pulsa, gan arī temps ar kuru noturēties zem ierobežotāja. Viss jau notiek un formas atgūšana nav dienas vai nedēļas jautājums, bet gribās jau uzreiz un tagad :)
Svētdien saņēmos nedēļas garajam – bija vairāki plāniņi, kā to izskriet, bet dodoties maršrutā (šoreiz pa kreisi – uz Biķerniekiem), uzliku ierobežotāju uz 140 un laiku uz 2h+. Izdevās gan pulsu noturēt, gan laiku izskriet (ja nebūtu vakarā bijis pasākums ieplānots, varētu vēl pusstundu vismaz pielikt) – izapļojos pa Biķernieku trasi. Temps gan ļoti saudzējošs sanāca (7:30min/km), bet mērķis tomēr ir kilometrus krāt... :) Ar to arī pārejas posms būtu tā kā noslēgts, šonedēļ izpildei pieņemšu kilometrāžas krāšanas plānu ar pieciem skrējieniem nedēļā – pēc šī plāniņa darbošos līdz Ziemassvētkiem (pamatnostādne – krāt kilometrus un audzēt cisku :))

Paldies, par negausību jau atceros gan...tomēr bija divi mēneši, kad pārdomāt un saprast, kas pie vainas (cik nu savā cilvēks-parastais prātā varu saprast) traumām. Tieši tāpēc tāds lēmums par ātrumdarba novietošanu tālā plauktiņā. Tāpat arī cenšos sevi samierināt, ka ir ne tikai pieļaujams, bet, reizēm, arī ieteicams kādu dienu izlaist - piemēram, tagad paņemšu divas brīvdienas, lai svētdien būtu lielāks svaigums nedēļas garajam riksim. Nu un trešais plāna punkts ir stingrāk ierobežot un sekot pulsam. Redzēs, kā tas viss kopā saslēgsies :)
Prieks, ka pats esi atsācis skriet (šī, laikam, ir viena no "pozitīvajām" atkarībām, par kuras "neatmešanu" ir jāpriecājās). Noskrienam!!!