Forums

Mierīgi uz priekšu - otrdienas "kalnu" treniņu izlaidu - lietus un mūsu pludmales volejbolistu (OK - sava slinkumiņa un vēlmes atpūsties) dēļ :) Savukārt trešdien, par spīti patīkamai smeldzei presītes un krūšu/plecu rajonā, pieveicu spēka vingrinājumu kompleksiņu ar skriešanas pauzēm.
Uz ceturtdienu bija sazīmējies kupls bariņš dalībai Biķernieku koptreniņā/rīta rosmē. Tad nu trešdien čučiņāt devos laicīgi, lai varētu pamosties un nekavēties - tomēr divdesmit minūšu iesildrikša attālumā dzīvojos. No rīta paspēju ne tik muti nomazgāt, bet ikrīta kapiju ar pienu un auzas ar to pašu pienu iekost (izrādījās - ne visai gudra doma, bet par to vēlāk). Biķernieku trase bija aizvērta, bet ne aizslēgta - pavēru vārtus un devos iekšā...tik vien bija laiks, lai pamērotu pa pārsimt metriem katrā virzienā no tikšanās vietas, kad jau ieradās Maffija un Andulis - lēnu riksi devāmies pretī pārējiem dalībniekiem, kuri aplī iekļuva no Motormuzeja puses - Signim, Edgaram un Valdim...vēl pēc brītiņa pievienojās arī Artūro...bet savu individualitāti (Ka nospriedām - viņam vnk patīk skriet nevis ar visiem TURP, bet gan vienam ATPAKAĻ) nodemonstrēja Guncha - esot trasē, taču mērojot apļus pretējā virzienā :) Mierīgi rikšojām pļāpājot cik nu kurais bija nolēmis - es atdalījos pēc kādas stundiņas (un četriem ar astīti MM apļiem) - tomēr vēl gabaliņš līdz darbam jāpaspēj bija... Trešajā aplī sāka dīvaini knikšķēt labā potīte - knikšķu sērija (ar īsiem pārtraukumiem) pavadīja mani līdz pat skrējiena beigām - hmm, arī tagad tāda nedaudz jokaina sajūta tajā potītē - it kā nekas nesāp, bet mazliet kņudina...mjā, jāmeklē rezerves daļas :)
Plāns uz šo rītu realizēts ar uzviju - cerēju uz pusotras stundas mierīgo, sanāca 1:45h mierīgais paskrējiens. Pa apļiem gan pulsometrs bišķi apjucis bija - bij izdomājis pierēķināt kilometru pa virsu (hmm, caurmērā pa asfaltu tik dikti nekļūdās - Kuldīgā bija saskaitījis 21.057m - varbūt šoreiz mierīgais temps pie vainas...), bet nu kļūdiņu novērsu un piereģistrēju rīta rosmi astoņpadsmit kilometru garumā :)
Atgriežoties pie manis paša kļūdas ar brokastīm - pusceļu uz darbu un atsildīšanās vingrinājumus nācās pavadīt ar sasprindzinātu un ļoti mentāli kontrolētu muguras lejasdaļu - kkā barības trakts nepavisam nebija sajūsmā par brokastīm sekojošo fizisko izklaidi :) Bet - viss ir labi, kas labi beidzās...nākamreiz pirms rīta rosmes centīšos šādu pārtiku neuzņemt :)
Rītdien - relaksiņš un sestdien - nedēļas tempa riksis LSC stundas skrējiena ietvaros.

maffija said
Kuk, skrienot tev blakus, es vēl baigi domāju, kas tev tajā kabatā varētu tā knakšķēt, bet izrādās, ka tā bija tava potīte :D forši!

Prieks, ka tev bija par ko padomāt :D Bet nu vispār - tā potīte man visu laiku tāda...nu tāda...bet šitik ilgs un nepārtraukts knikšķis sen nav bijis...biedējoši :)

Pirmā maģiskā robeža ir sasniegta - 1000km noskrējiens piecos mēnešos un desmit dienās :)
Vakar mazliet izmainīju (laikam jau intensīvāku) stieņu skrējieniņu - pa vecam 1800m aplļi, pēc katra apļa 4 vingrinājumu komplekss - sanāca vairāk neproduktīvās atpūtas; pa jaunam - 900m apļi, pēc katra apļa 2 vingrinājumu komplekss (pārmaiņus: pievilkšanās un triceps; pumpīši un prese) - vingrinājumi sanāk intensīvāki, bet atpūta - tieši skrējiena laikā. Pašam jau šķiet, ka ir OK :)
Šorīt pa kluso izlavījos no mājas uz rītarosmi. Trasē ierados no meža un mierīgi devos pulksteņrādītāja virzienā - sastapu gan iepriekš piefiksēto opīti, gan Gunchu, bet ne pieteiktos kolēģus (varbūt, labi ka tā - kāpēc labi, par to tālāk). Nomēroju savā tempiņā (pulss zem 140) vienu aplīti....tad otru un izdomāju - hmm, varbūt visi skrienam vienā virzienā pa šo apli (šoreiz nebija atrunāts, kā satiksimies). Tad nu griezos riņķī un turpināju rikšot pret pulksteņa virzienā - eureka! aiz pusotra līkuma abi Biķernieku brašuļi tika sastapti. Pievienojos un tālāk jau cilpojām trijatā...mjā, te nu viegli pajuka mana "mierīgā rītarosme" - puiši nepiespiesti turēja tempiņu nedaudz zem 5min/km (vismaz tā mans pulsārs rādīja)... OK, biju jau plānojis garo skriet pēc principa 3/1 - pēdējā ceturtdaļā (apm.20min) pakāpinot tempu līdz pusītes ātrumam...sanāca šo ātro ceturtdaļu veikt pa vidu nevis beigās... Divus apļus noskrēju kopā ar viņiem (paldies par tempa turēšanu Edgar un Artūr:)), pirmajā kilometrā vēl drusku iesaistoties sarunā, bet tālāk jau tīri klausoties, izmetot pa kādam vienkāršam, nepaplašinātam teikumam un apskaužot tos, kas var brīvi runāties :) Nebija jau nāves numurs, pulss turējās ap 150 tikai, bet tas nu galīgi nav mans komforta ātrums :) Pēc diviem apļiem atvadījos un jau mierīgāk turpināju ceļu uz darbu. Finālā - izskriets brīvdienu pusotrstundenieks ar paātrinājumu un sasniegta četrciparu kilometrāža šajā gadā :)
Ak jā, šoreiz ņēmu vērā iepriekšējo pieredzi - no rīta nolocīju tikai vienu banānu (ne kafiju, ne musli ar pienu) - banāns skrējienā netraucēja, bet organisms tāpat diezgan izbrīnīts par to, ka tik agri kkas jādara, kkur jāskrien :) Mjā...laikam jau pie rīta skrējieniem ir tomēr jāpierod :)
Kas vēl šonedēļ - nav izpildīts vēl mierīgs 5km riksis un 8x400m intervāli - neskatoties uz Prāta Vētras konci sestdien, šos tomēr vajadzētu izskriet (intervālus reāli neesmu skrējis kopš maija)...

"Prāts ir Dieva dāvana - dažiem ir, dažiem nav!" - ļoti precīzi raksturo manu pagājušās nedēļas otro pusi...un arī šībrīža sajūtas.
Ceturtdienas rīts iesākās ar pāris stundu izstaigāšanos pa pārpurvojušos mežu - meklējot/apskatot mācību vietas. Viss jau būtu bijis skaisti, ja ne neveiksmīgs lēciens pāri bebrupītei un neprecīza piezemēšanās - it kā jau nekas, tikai potīte izlocījās, bet ne sāpes, nekas cits nepiemetās...arī pēcāk sajūtām nekādas vainas.
Pēcpusdienā izskrēju tempa treniņu - uz Mežaparku, paskatīties kā rajons izskatās pirms Gāgas koncerta. Ne velti plānos starp ātruma treniņiem ir vismaz diena starpā - skriet tempu nākamajā dienā pēc intervāliem nebija nekāda gaišā doma. Plānots bija 45min treniņā pa vidu 25min ātrajā daļā sasniegt un kādu kilometru noturēt ātrumu @4:12 - nesanāca... Sākums bija ļoti OK - desmit minūšu iesildīšanās (nepilni divi km, pulss zem 135); pēc tam mierīgs kāpinājums - pirmo kilometru zem 5:00, nākamo zem 4:40, tad vēl kāpinājums uz 4:20, bet noturība te arī pazuda - šajā tempā kilometru nenoturējos... Pēc tam temps nokritās - līdz 25min fāzes beigām centos saglabāt vismaz zem 4:40, tas izdevās, taču gandarījuma nekāda. Pēc tam atsildīšanās 12min; treniņā MaxHR-169; VidHR-151; dusmas uz sevi - pirmkārt par nemotivētību, otrkārt par muļķīgu pārcentību, skrienot divus ātrumniekus pēc kārtas - nu tak jāsaprot, ka esmu iesācējs amatieris, jākrāj bāze, nevis "jāplēš pakaļa" par katru cenu... Grrr... Bonusā - pieaugoša nepatīkama sajūta labās kājas apakšstilbā (no potītes līdz pusikram) - iepriekšējās dienas interāli, rīta izļurkājiens un vēl šis tempa mēģinājums - "čempionu" kombinācija :)
Piektdienu paņēmu brīvu, lai atpūstos pirms sestdien paredzētā mūža garākā skrējiena - LSC 30km Mežaparkā. Mērķi uz trīsdesmitnieku - noskriet, vēlams zem 3h; optimistiskais - zem 2:50h (tātad ar vidējo tempu 5:40). Ierodoties uz startu, tiešām sajutos kā Noskrien! koptreniņā - principā visapkārt vieni mūsējie :) Pie klubiņa nepiederošie kkā tā izklīda, pa saviem mazajiem ģimeņu pulciņiem, bet mūsējie tieši finiša zonā tā arī tusējās - patīkami (būtu iederējies pat Noskrien! plakāts :)). Lēns riksītis līdz starta vietai, saviesīga papļāpāšana un šī skrējiena plānu apspriešana. Starts - tādā nepiespiestā bariņā kādi septiņi (ja atminos precīzi) noskrienieši kopā (ātrie jau uzreiz aiznesās) uzsākām pirmo apli. Sacensības darīja savu - plānotā mierīgā ap sešminūšu tempa vietā - no starta ātrumiņš uzreiz palēca zem piecām minūtēm...nekas. Pirmā apļa laikā vēl mazliet paretojāmies - pieslēdzos Maffijai un Dzincham; apļa otrajā pusē nācās veikt mazo PitStop - atsējās bota, sašņorēju un - izlēmu neķert iepriekšējos biedrus rokā, bet skriet kopā ar Evitu (eees). Tā nu arī apļojām - ātrums ļoti saskanīgs - aplis 14:15min. Vairāk koncentrējos uz pulsa noturēšanu normas robežās - zem 160 (bija doma ar šādu pulsu pieveikt pusmaratonu un tad jau pēdējos apļos redzētu kā būtu - varētu paātrināties). Kopā skriet tomēr interesantāk, it īpaši pa šādu ne visai garu un diezgan vienmuļu apli. Papļāpājām, pakavējām viens otram laiku - PALDIES par kompāniju. Tā arī pievārējām pusmaratonu, bija atlikuši vairs tikai trīs apļi līdz finišam, temps ļoti OK, lai bez problēmām ne tikai iekļautos optimistiskajā finiša laikā, bet pretendētu pat uz 2:40h... Un tad - pirms došanās devītajā aplī, sabremzējos un piestāju pie somas, lai paņemtu jaunu dzēriena pudeli (atšķirībā no iepriekšējiem LSC mačiem, šoreiz biju pietiekami dzeramā sagatavojis un nesu pudeli visu laiku līdzi); paņēmu trešo pudelīti, atsāku skriet un - nezinu kas, bet vnk neļāva vairs atsākt... Ne nu krampis (to sajūtu zinu ļoti labi), bet kkāds cits briesmonis iemetās labajā apakšstilbā... Sāpes nevis asas, bet trulas - vienārši muskulis nestiepjās un viss... Godīgi, tad visu skrējienu jau bija tā pati ceturtdienas sajūta kājā, ka kkas nepatīkams tur mājo, bet nu netraucē, vismaz tādā mierīgā piecminūšu tempā netraucēja skriet... Sākumā vēl mēģināju turēt tempu, bet pēc pārsimt metriem sapratu, ka nav vērts - tālāk cīņa tikai par atlikušās distances pievārēšanu. Devīto apli pieveicu 18min, desmito - 20min, pēdējo - praktiski visu apli nosoļoju (tā bija vieglāk, jo nevarēju vairs noturēt soli uz purngala), tikai no pēdējā līkuma līdz finišam uzskrēju (lai iekļautos vismaz 3h) - diezgan neveiklā, gļīrīgā papēža solī... Jaldies visiem, kas distancē apjautājās un uzmundrināja - vienatnē treniņā noteikti es būtu ātrāk padevies... Varbūt arī vajadzēja...nezinu - kolīdz sāku saudzēt labo kāju, tā izmainījās slodze kreisajai, un nepatīkamās sajūtas sāka rasties gan augšstilbā, gan cirksnī... Maratonā noteikti būtu stājies laukā, bet šajā gadījumā - pārāk maz bija atlicis, lai nefinišētu. Tad nu pēdējie trīs apļi sanāca kā pagara atsildīšanās - pulss no 155 (devītā apļa sākumā) nokritās līdz ļoti smukiem 128 (finišā) - nez kad vēl mačos finišēšu ar tik zemu pulsu :)
Sestdienas plānos vēl ietilpa došanās pēc NRR numura, taču...pēc nokļūšanas mājās, novērtējot kājas stāvokli, pieņēmu vienīgo sapratīgo lēmumu - izlaist dalību šajā skrējienā. Svētdienas rīta sajūtas deva apstiprinājumu lēmuma pareizībai - pēc pamošanās teju 30min pagāja, lai ar potītes apļošanu, iekustinātu muskuli un varētu pakustēties bez acīs cērtošām sāpēm - kāda tur skriešana... :) Šodien jau ir labāk, tautas medicīna nāk par labu, bet jautājums paliek atklāts - kad būšu tik nobriedis, lai ne tikai ieklausītos, bet arī sadzirdētu savu organismu un savas muļķības dēļ viņu nemocītu?

Oppā - mākslinieciskās izteiksmes līdzekli "negausīgs" attiecībā uz skriešanu es nebūtu iedomājies, bet iegūto atkarību tas raksturo ļoti precīzi...
Nu neko - veseļojamies un tad laižam pēc dienišķās devas...

Beigas vienmēr ir laimīgas... ja beigas nav laimīgas, tad - tās vēl nav beigas :)
Nu ko - manā skriešanas pieredzē sākās trešais piegājiens :) Tieši divi mēneši bija pagājuši kopš LSC 30km mačiem, kad saņēmos un atkal ietērpos skrejamtērpā, lai atsāktu "pastaigas ar vēju" :)
Vispirms pa pagājušajiem mēnešiem - sākumā šķita, ka pietiks ar nedēļas atpūtu (apmēram nedēļu pēc traumas pamēģināju paskriet - izdevās kādus pārdesmit soļus - pēc tam tomēr sapratu, ka mocīt sevi nevajag, var sanākt vēl ļaunāk). Noteikti jāatzīstas, ka joprojām īsti nezinu, kas tā bija par traumu - iespējams, esmu vieglprātīgs, bet tā arī neesmu atrādījies speciālistam - principā šo laiku pavadīju vienkārši atpūšoties, pa laikam paklibojot (īpaši jau pirmajā mēnesī); oktobrī - dīvaini, bet labāk sajutos pēc tam, kad bija padota slodzīte uz kāju - garāki gabali pasoļoti vai kkur pakāpelēts... Tā nu sanāca pieteikties un tomēr izlaist vairākus lieliskus skrejampasākumus rudenī... žēl, bet nekas - nākamgad :)
Atgriešanās: pirms pāris nedēļām biju draugu talkā Cēsīs, kā kultūras pasākums bija paklīšana pa Cēsu apkārtnes skaistākajām vietām - sanāca arī diezgan pakāpelēt augšup/lejup; vakarā - pirtiņa; pa vidum arī kaktusu (agaves) sulas dzēriena un Mendeļejeva slavenā savienojuma baudīšana :D - rezultātā - pēc tās nedēļas nogales kāja sajutās apbrīnojami labi. Aizpagājušajā nedēļā darbā bija nakts orientēšanās pasākums - pamatā gan ejot, bet atsevišķos gludajos posmos arī paskrienot to trasi pieveicu - pirmā reize kopš augusta, kad izdevās paskriet (neklibojot) vairāk kā desmitus metru - domājams, ka tīri noskrēju ap desmitnieku... pa daļām :) Izlaidu vēl nedēļu (nosacīti, jo dzīvojos mežā un diezgan daudz pastaigāt sanāca) un tad pagājušajā ceturtdienā saņēmos, lai izskrietu "pa īstam" - tomēr ar prātu (tempu virs 6 min). Izmetu loku pa Mežaparka savrupmājām – zināma, līdzena trase ar labām iespējām pagarināt/saīsināt distanci. Noskrēju gandrīz 6km (pietika prāta nestiept apli garāku – gan jau noskrietu, bet vai vajag?), kāja sevi vieglā formā pieteica otrā kilometra vidū, bet nekas ekstrēms. Laikam jau divu mēnešu dīkstāve pie vainas, ka skrienot pat lēnāk kā 6min/km, pulss stabili turējās pie 150 :( Pēc finiša gan pāris minūtēs nokritās zem trīsciparu skaitļa, bet tomēr – pulss 150 ir sasodīti augsts. Skrējiena sekas: pozitīva pašsajūta par atgriešanos (biju riktīgi noilgojies pēc skrējiena); piedzīti ikri – atkal jau sekas dīkstāvei, muskuļi atslābuši un negrib visu masu uz purngala turēt (nekas, gan atkopsies); sajūtas traumētajā kājā – bez izmaiņām, sliktāk noteikti nekļuva. Nedēļas nogali izlaidu un pirmdien veicu nākamo „pieskrējienu” – virziens tas pats, temps vēl nedaudz lēnāks, distance par kilometru garāka. Pulss – tāpat ap 150; sajūtas kājā – divas vai trīs reizes sanāca neveiksmīgāk atsperties, bet citādi bija viss kārtībā; pirmajos kilometros izstaipījās/iesildījās ikri, pēc finiša tos vēl nopietnāk pastaipīju – piedzītā sajūta atkāpjas :)
Nu ko, tā lūk palēnām atsāku skriet, līdz NRM13 vēl vairāk kā pus gads – viss ir iespējams. Šodien vajadzētu būt trešajam skrējienam uz Mežaparku, doma ir vēl kādu kilometru pielikt, bet pulsu nelaist pāri 150 – šajā ziņā gan sajūta ir nožēlojama...
Paldies par atbalstu un interesi – „blogs” palēnām atgriežas :)