Forums

papucis said

Pa piesnigušiem trotuāriem skrienot ir liela slodze potītēm, vari papētīt potītes nostiprinošos vingrinājumus?
Sāp potīte vai diskomforts potītē ir ļoti nekonkrēts apraksts - potītei var sāpēt saites iekšpusē, ārpusē, pati locītava, potītes priekšpusē, gan jau ka vēl ir varianti :) apavi tika pareizie piemeklēti? varbūt pēc apavu iegādes esi sastiepusi potīti?

laikam vairāk ārpuse sāpēja (šodien vairs nespēju izšķirt, jo sāpe var teikt, ka vairs nav), brīžiem staigāja sape arī uz celi, kuru pirms nedēļas nedaudz satraumēju vingrojot, bet kas arī bija 2 dienās pārgājis.

Apavi tie paši, kas visu laiku, bet var jau būt, ka arī apavi nav riktīgie. Jo lai arī ir labi, bet man 3 izmērus lielāki, nekā parastie, ne sporta apavi. Vnk. tobrīd nebija naudas un bija laba iespēja iegādāties ļoti lēti mazlietotas Asics gel Cumulus 13. Skrienot neko nejūtu, ka par lielu būtu, bet gan jau ka īsi labi nav. Jaunus droši vien uz pavasari /vasaru meklēšu, kad šīm būs kādi 800 km. Šobrīd finanses neļauj.

tomēr tā sāpe/diskomforts ir potītes augšpusē.

un vēl viena kaitinoša traumas izpausme - virs ceļa (citreiz arī ceļa ārpusē) kvadru ārpusē zem ādas ir regulāra vibrēšana - it kā mobilais būtu uz vibrozbvanu apakšā. šitas gan pievienojās ne uzreiz, bet pēc vairākām dienām. Vakar sāku smērēt timiāna ēterisko eļļu, kas skaitās pie muskuļu un nervu spazmām noderīga, šķiet , ka tā vibrācija paliek vieglāka un retāka, cerams, ka pāries.

nu tā, ceļa iekaisums(sinuvīts) ir sadziedēts ar drastisku pretiekaisuma diētu, bet krakšķis palicis (dakteris teica, lai par to nebēdāju, jo celim nekāda vaina neesot konstatējama) un ceļi brīžiem vēl aizvien jūtīgi - gadās dienas, kad nevaru uztaisīt izklupienus, piemēram.

pamazām atsāku skriešanu ar lielām bailēm atkal pārforsēt un dabūt atkal iekaisumu no vienas puses un milzīgu vēlmi skriet vairāk no otras puses. nevaru tikt gudra, vai tiešām jau no pirmajiem km jāievēro 10% likums, vai tomēr drīkstu pirmās nedēļas pārlēkt 10-15-17-20 un tad sākt audzēt pa 10% (iekaisumu dabūju pēc 4 mēnešu pauzes skrienot uzreiz 25- 28 km nedēļā, celis sasāpējās jau pēc 3 nedēļām, vispār vēl aizvien nesaprotu, kāpēc tā, jo identiski darīju pagājušajā vasarā un nekādu problēmu nebija, turklāt skrēju šogad stipri lēnāk). Vispār ir tā, ka šausmīgi gribas skriet, visu laiku cīnos ar sevi un bremzēju. pagaidām sanāk, ka neskriet ir daudz grūtāk, nekā skriet, notiek rakstura audzināšana.

iegādāju pirmos minimālos apavus Merrell Pace Glove un uz lentas kājas nedaudz iemēģināju basā skrējienā. Pēc pirmā izskrējiena ar Merrel (tas bija vien 1 km)atšķirībā no basajiem skrējieniem pēc vairākām stundām iesāpējās otrais celis(ne tas, kas bija iekaisis), domāju, ka pie vainas varētu būt kadence, būs jāpaskaita un noteikti, ka arī jāpalielina. Vai arī par ātru paskrēju to pirmo reizi ar Merrell. Mērķis ir pāriet uz minimālajiem apaviem, audzējot pa 200 m katrā skrējienā klāt vai vēl retāk, kamēr tikšu līdz 4,8 km un tad ņemt pa 10% klāt nedēļā (tādu plānu atradu gūglē iekš Barefoot university). Basie skrējieni uz lentas atlikuši tikai 2, pēcāk beigsies abonements, es zāli ilgāk par 1 mēnesi izturēt nevaru, gāju tikai tāpēc, ka samaksāts (man daudz labāk patīk skriet svaigā gaisā un vingrot mājās). Tad atliks gaidīt aprīļa beigas/maiju līdz basajiem skrējieniem. Lai arī paskriets pa baso tik maz, jau tagad Asics liekas kā pufīgas čības un gaidu, kad no tām varēs atbrīvoties.

Mani pusmaratona plāni uz Nordea traumas dēļ izgāzās, par ko vēl aizvien neesmu līdz galam samierinājusies. Taču plānā noskriet desmitnieku NRM, lai redzētu, kā sacensības vispār notiek. Ceru, ka iztikšu bez turpmākajām traumām un varēšu noskriet Kuldīgā savu pirmo pusmaratonu. Vai Valmierā. Redzēs, kā man ies ar pāreju uz Merrell, jo ir parādījies jauns sapnis - noskriet pirmo pusmaratonu minimālajos apavos. Plānot kaut ko man jau tagad ir ļoti bail, bet cerēt un tiekties uz to es varu. Šopavasar man paliek 30 gadi, tad nu gribas visu ko šajā gadā pagūt izdarīt, t.sk. obligāti noskriet pirmo pusmaratonu. Jā, atzīstu, man ir pilnīga trīsdesmit gadu krīze iestājusies, ka gribas visu ko iespēt :D

nē, atkārtotu iekaisumu man nav, vienīgais, kas bija - sākās 16.janvārī pirmās sāpes un 15. martā man pateica, ka viss ir kārtībā. (vakar otrs celis iesāpējās, bet neilgi). par citiem iemesliem - sākumā man likās, ka es tomēr satraumēju vingrojot ar svaru mājās, jo tieši pēc vingrošanas sāka sāpēt+ bija garais skrējiens tai pašā dienā. iespējams, ka skrējieni, kas tika pielikti nesamazinātais vingrošanas slodzei, kas man īstenībā galīgi nebija nekāda mazā, laikam bija punkts uz i. tagad es vingroju stipri mērenāk un skrienu arīdzan.

ilksy said

Par 30 gadiem neuztraucies, nav nekādas vajadzības visu paspēt! Pēc tam nekas nebeidzas, tikai pa īstam sākas!

tā jau runā, es arī tā ceru, ka būs tikai labāk, bet gribas, lai tam visam tāds skaists iesākums ar pusmaratona noskriešanu :)

vēl es turu aizdomās uzturu. jo tad, kad es izslēdzu piena produktus, glutēnu, kafiju un olas, man strauji palika labāk, atradu ļoti daudz skrējēju pieredzes stāstus, kam bija sistemātiski locītavu iekaisumi, kurus izārstēja tikai ar uzturu tādā pašā veidā. tagad cenšos ar šiem riska produktiem nepārforsēt (lietoju, bet stipri mazākos daudzumos, kā agrāk), galvenokārt sekoju, lai būtu maksimāli maz dzīvnieku izcelsmes tauku, t.sk. piena (kopš bērnības neēdu gaļu, bet zivis reizēm atļaujos) un kvieši,rudzi, auzas 80% tikai pilngraudu. lietoju maksimāli pretiekaisuma produktus - zaļie kokteiļi, dārzeņi, augļi, ķiploki, ingvers, mārrutki, cigoriņu kafija, melnā šokolāde, sarkanvīns mērenās devās utt.

kad stāstīju to traumatologam, viņš man pilnībā piekrita, ka, runājot par locītavu sāpēm, uzturam ir nozīme liela. un pie sienas 2. slimnīcas gaitenī atradu tieši tādus pašus ieteikumus pie artrīta - ko lietot un ko ne, pie kā biju nonākusi saviem spēkiem. vēl es konstatēju, ka sausais sarkanvīns man ļoti palīdz, par ko arī traumatologs atzinīgi izteicās. sarkanvīnā esošie antioksidanti bloķē iekaisuma procesus.