Home
Topic RSS
00:26
22/09/2010
Offline
sveiciens visiem skrējējiem. Bieži lasu jūsu komentārus par dažādām lietām, taču ienāca prātā, ka pietrūkst kāda profesionāla speciālista raksts, kāds links, jo daudzi no jums ir ne tikai entuziasti, bet iespējams arī profesionāli padomdevēji, treneri, kas pārējiem varētu pasviest kādu ideju vai vienkārši iemest šajā topikā kādu adresi par mums saistošām lietām: treniņu programas, pdf failu torrenti, videolinki, kāda spēcīga interneta adrese vai portāls par skriešanas tēmu. Man personīgi tas interesē no profesionāļa viedokļa, jo pats arī esmu treneris, tiesa komandu sporta veidā.
13:15
18/05/2009
Offline
Manī gruzd doma par ~"atvērtas grāmatas", t.i. wiki, veidošanu. Taču patiesībā manas zināšanas ir ļoti vājas skriešanā. Bet tas nemazina vēlmi radīt lietojamu grāmatu skrējējiem Latvijā latviešu valodā. Kas būtu nevis tulkota, bet sarakstīta te.
Latvijā ir daži garo distanču treneri, Beļinskis, Strekalovskis, Gulbis, Kupšis, neatņemami arī Prokopčuks. Varbūt ir vēl ducis, es tikai nezinu. Patiesībā, katram sportistam, kas sasniedzis augstus rezultātus ir sava, ļoti noderīgu padomu vācelīte. Manuprāt, taču, iespējams, es kļūdos, ka šie cilvēki neskopotos ar padomiem. Tikai paši nav ieinteresēti grāmatas vai kā tamlīdzīga veidošanā.
Mēs, Latvieši (latviešu gramatikā ir būtisks trūkums, nav skaidra viena vārda, kas apzīmētu Latvijā dzīvojošos, atšķirībā no Latviešu valodā runājošajiem). Es negribu noniecināt latviešu valodu, un arī krievus u.c. tautības, kas dzīvo Latvijā ne,
protams, varam būt iedomīgi, augstprātīgi, taču neesam vēl pasaules lielvalsts skriešanā. Toties ir lielisks piemērs Jeļena Prokopčuka, kas pierādīja, ka cilvēks no Latvijas spēj būt ātrākais pasaulē maratona distancē, sieviešu konkurencē, protams.
Tāpēc man ir pamats ticībai, ka šeit tādu cilvēku var būt vēl. Savu niecīgo skriešanas gaitu laikā esmu sapratis vienu patiesību, rezultāts nāk ar treniņiem. Skriešana ir disciplīna, kura visacīmredzamāk parāda, ka veiksmes nav. Nevar veiksmes dēļ vinnēt. Var neveiksmes dēļ nevinnēt, bet tas ir kas cits.
Bez tam, šāda grāmata, pēc manām domām varētu nošaut divus zaķus. Bet, ja es kļūdos, lai top divas grāmatas. Domāju par skriešanu tik lab kā sportu, kā par veselīga dzīvesveida ķīlu. Iespējams šādas grāmatas pirmais uzdevums būtu apgāzt stereotipu, ka `skriešana veselību (konkrēti locītavas, tad skeletu) vairāk beidz kopā, nekā dod labumu`. Taču lasot grāmatas esmu sapratis vienu, nav baudāma tā literatūra, kas cīnās "pret".
Tādas ir manas domas, un es būtu pavisam priecīgs šo ideju realizēt. Man patiktu likt kopā. Radīt viengabalainu, skaistu grāmatu par skriešanu, tas būtu skaisti. Taču es priecātos, ja kāds to ņemtu un darītu. Jo no manīm var arī nesagaidīt. No lasītām grāmatām esmu sapratis, ka tām visvairāk kaitē liekvārdība.
14:47
24/09/2009
Offline
Pieķēros vienai frāzei:
"...espējams šādas grāmatas pirmais uzdevums būtu apgāzt stereotipu, ka `skriešana veselību (konkrēti locītavas, tad skeletu) vairāk beidz kopā, nekā dod labumu`. Taču lasot grāmatas esmu sapratis vienu, nav baudāma tā literatūra, kas cīnās "pret"."
Kas nu es par dižo skrējēju, bet ar to, cik es skrienu, esmu savas ceļgalu locītavas un pat muguru tikai savedusi kārtībā nevis sabeigusi. Bija meniska šķemba atlūzusi un metājās apkārt tā ka celis bija 2 x lielāks uzpampis un it kā nosūtīja uz operāciju. Tai dienā bija sakāpusi temperatūra un nevarēja operēt, un, godīgi sakot, biju arī nobijusies. Atmetu tam ar roku, sāku skriet. Pavisam lēnām, ar magnētisko ceļa saiti, ar sakostiem zobiem un asarām acīs. Pēc pāris nedēļām varēju jau skriet bez saites un nu jau kur tas gads, ka neatceros, kurš celis vispār bija traumēts. Arī mugura sāpēja vienbrīd tā ka nevarēju ne nosēdēt ne kārtīgi paiet. Neatlaidīgi turpināju skriet un arī vairs nesāp. Nezinu, kur tas skriemelis ielīda, bet vairs netraucē man dzīvot. :)
Dakteris saka, ka tas izskaidrojams ar to, ka pie papildus slodzes locītavas arī papildus "eļļojas". Nu, pie pārslodzes noteikti ir pretējs efekts...
Par galvas sāpēm nemaz nerunāsim - sāp galva? - taisnā ceļā ej skriet! :)
15:42
18/05/2009
Offline
Starta šāviens ir atskanējis, skrējiens ir sācies.
Esmu to apņēmies. Grāmata būs!
Vadmotīvs - lietderība
Domāju sadaļas, ir trīs, tālākās tālāk. "Ēšana", "Uzkāpšana kalnā", "traumu identificēšana, novēršana"
10:35
24/04/2009
Offline
Indra said:
Kas nu es par dižo skrējēju, bet ar to, cik es skrienu, esmu savas ceļgalu locītavas un pat muguru tikai savedusi kārtībā nevis sabeigusi. Bija meniska šķemba atlūzusi un metājās apkārt tā ka celis bija 2 x lielāks uzpampis un it kā nosūtīja uz operāciju. Tai dienā bija sakāpusi temperatūra un nevarēja operēt, un, godīgi sakot, biju arī nobijusies. Atmetu tam ar roku, sāku skriet. Pavisam lēnām, ar magnētisko ceļa saiti, ar sakostiem zobiem un asarām acīs. Pēc pāris nedēļām varēju jau skriet bez saites un nu jau kur tas gads, ka neatceros, kurš celis vispār bija traumēts. Arī mugura sāpēja vienbrīd tā ka nevarēju ne nosēdēt ne kārtīgi paiet. Neatlaidīgi turpināju skriet un arī vairs nesāp. Nezinu, kur tas skriemelis ielīda, bet vairs netraucē man dzīvot. :)
Dakteris saka, ka tas izskaidrojams ar to, ka pie papildus slodzes locītavas arī papildus "eļļojas". Nu, pie pārslodzes noteikti ir pretējs efekts…
Par galvas sāpēm nemaz nerunāsim – sāp galva? – taisnā ceļā ej skriet! :)
Varu pievienoties Indras teiktajam gan par ceļgalu locītavām, gan par muguru, gan par galvas sāpēm, gan arī vēl papildināt šo sarakstu ar sirdi un asinsrites sistēmu, plaušām utt.
Taču, manuprāt, skriešana, īpaši jau garo distanču skriešana – maratons, būtiski maina dzīvi un uzlabo tās kvalitāti, jo nojauc robežas starp iespējamo un neiespējamo. Un tas ir attiecināms ne tikai uz skriešanu, bet uz visām dzīves jomām. Tas parāda, ka jebkurš sapnis, kas sākumā šķiet pilnīgi fantastisks un nereāls, pateicoties motivācijai, ikdienas pacietīgam un mērķtiecīgam darbam vairāku gadu garumā, līdzīgi kā maratona pieveikšana, kļūst iespējams un sasniedzams. Tas, savukārt, ļauj sapņot vēl pārdrošāk un sasniegt vēl fantastiskākus mērķus. Dzīva taču ir skaista, lai Tev, edGar, veicas!
