Home
Topic RSS
17:05
24/04/2009
Offline
kā jūs uztverat, kad jums pretī/garām vai kā savādāk ceļu šķērso skrējējs ar suni? gan ja suns ir pie pavadas, gan brīvi skrien blakus?
pašai ir pagadījšies mazie skrējēj - sunīši, kuri tik vien kā reizēm nedaudz ātrumu pamazina.
18:36
05/03/2010
Offline
ja pie pavadas, tad vēl tā- nav tik traki. bet, ja suns skrien bez pavadas, es parasti maksimāli samazinu savu ātrumu- nevar zināt, kas tam sunim ienāk prātā. :)
18:44
12/01/2010
Offline
pus gadu skrienot pa mežaparku ir radušās bailes no suņiem - reti kurš ir pie siksnas un tāda ekstra kā uzpurņi vispār neeksistē;
skrējējus ar suņiem gan neesmu manījis, izņemot zelta kedā bija, bet tur suņi bija pie siksnas un nekādu problēmu;
18:59
24/04/2009
Offline
Šādās situācijās var paļauties tikai pašam uz sevi, kad suns metas virsū jāspēj tas kaut kā atvairīt. Vispirms jānovērtē suns - cik tas liels, cik naidīgs utt. Varbūt pietiek vienkārši pabaidīt. Es parasti, ja saimnieks ir lohs, un savu suni nevar savaldīt, bet suns metas zobus atņirdzis virsū, izmantoju iespēju ar kāju šim iespert pa degunu. Pārbaudīta metode - 100%.
Bet ir iznācis no suņa atkāpties arī jūrā, kāmēr saimniece vienaldzīgi uz notiekošo tikai skatījās, pat nepasaucot lopu pie sevis.
20:39
19/05/2009
Offline
Man ir vienreiz suns iekodis augšstilbā, bet pēc tam veiksmīgi aizmucis, kad skrēju viņam pakaļ, lai iespertu (nepagadījās arī tuvumā neviens saimnieks, kuram iespert) :) Kaut kā es tam sunim iekritu nervā:D Dažas reizes ir sanākušas izskaidrošanās ar suņa saimniekiem, kuru suņi man ir skrējuši virsū, bet līdz roku vicināšanai vēl nav sanācis, atšķirībā no automašīnu vadītājiem, kuri man nav devuši ceļi, līdz ar ko uz auto palikušas dažas buktes:)
21:08
24/04/2009
Offline
Ja es uz meža celiņa vai ūdensmalā rūkdams vai ar brašu uzsaucienu mestos klāt pie kādas dāmas un sāktu bāzt savu degunu pie viņas kājām, tad mazākais, ko es dabūtu dzirdēt, ka esmu idiots, huligāns, pīīīī ... bet visticamāk, ka es dabūtu pa palvu no šīs nebalsī spiedzošās būtnes ar to, kas būtu gadījies pa rokai. Vai ar kāju pa degunu - kā Kampars... Un tur nelīdzētu personas, kas mani pavada, apgalvojumi, ka es esmu ļoti draudzīgs pēc dabas un nevienam nekožu...
Dīvaini, ka gadījumos, kad es iespārdu kādu uzmācīgu suni, to saimnieki/-ces ir bijuši/as ļoti sašutuši/as. Svarīgākais tomēr ir laikus saprast, kuram sunim spert, bet kuram tomēr labāk ir ļaut sevi apostīt.
21:37
22/07/2009
Offline
Es parasti samazinu ātrumu, ja redzu, ka nāksies skriet garām kādam sunim. Ja kāds tieši skrien man virsū, parasti apstājos vispār un mēģinu lēnām soļot tālāk. Speršanu neesmu mēģinājis, kaut kā tomēr suņa žēl laikam.. :)
22:08
20/08/2009
Offline
Ja runājam par skrējējiem ar suņiem, tad bieži es pats tāds esmu, skrienu gan pa meža celiņiem, gan ap arēnu Rīga, bet nu kā likums suns vienmēr pavadā, jo, lai uzturētu vienmērīgu tempu, ( un manis izvēlēto virzienu :) )citādi nevar. Tā kā uz citiem skrējējiem viņš nereaģē, pagaidām problēmas nav bijušas, vairāk sanāk raustīties no citiem suņiem, tai skaitā iespaidīgu izmēru, kuri skrien brīvā vaļā. Īsti jau es nesaprotu tos cilvēkus, kuri tādiem bifeļiem ļauj brīvi skraidīt, ir bijušas situācijas, kad es paniski rauju nost savējam uzpurni, lai viņš sevi var aizstāvēt...
22:11
20/08/2009
Offline
...un vēl - baidīties vajag no mazajiem kvekšķiem, lielie vairumā gadījumu ir inteliģenti un, tāpat, kā cilvēki, ļoti pozitīvi reaģē uz komplimentiem :)
00:37
14/09/2009
Offline
Ļoti vērtīgi padomi.Man gan skraidot pa šoseju lielākas problēmas ar autobraucējiem,kas reizēm apdzenot citu autiņu man nolaiž burtiski gar sāniem.Tākā garākos gabalos skraidu ar austiņām ,tad sajūtas ne tās labākās maigi izsakoties.Ar suņiem ir tā,ka katra situācija zibenīgi jāizvērtē.Esu dzirdējis,ka skrējēja ekipējumā jābūtot piparu gāzes baloniņam.
10:45
30/09/2009
Offline
Suņi mani nez kāpēc neuztrauc, parasti apstādinu uzbrucēju ar pāris stingrām komandām :D. Man te vairāk lauku suņi, pie mājām, bet tāpat klausa visi. Ja kādam nepielec, metu ar akmeni vai veicu vizuāli līdzīgu kustību mešanai, lauku suņi to saprot!!! Skrējējs ar suni - tikai pozitīvas domas par tādu, es noteikti smaidītu, ja tādu redzētu. Sķiet simpātiski, ja cilvēks skrien ar savu četrkājaino kompanjonu. Mums te viena tāda skrējēja ciemā ir. Pašai doma uz nākamgadu iegādāties haskiju, tas ir īstens garbalnieks, nenokausējams. Trakāk ir ar velo braucot - tad atkauties nav iespējams, parasti braucu, cik ātri varu, sīkie uz riteņa sajūsmā, ka kāds nezvērs pakaļ dzenas :D. Pie vienas mājas mums sīki knaukšķi, bet uz šosejas mēdz lielāki eksemplāri dzīties pakaļ, kāds "vilks" vai laika, no tiem pagrūti aizbēgt.
12:44
27/04/2009
Offline
Suns jau nav vainīgs, ka viņam gadās "neaptēsts" saimnieks, jo ne jau suns izlemj par uzpurņa un siksnas nepieciešamību. Par suņiem nesatraucos līdz brīdim, kad dabūju savā plaukstā pamatīgu robu. Tas manī iedzinis pamatīgas bailes no šiem radījumiem. Cenšos vairs neizmantot ceļus, kur iespējams satikt šos radījumus, bet īsti droši nav nekur...
Nepatīkams novērojums - jo dārgāks suns, jo lielāka saimnieka patvaļa. Arī mans robs (saimnieka prāt) bija mana vaina, jo viņa suns esot dresēts. Pārāk strauja rokas kustība. Arī publiskā parkā viņš neliek sunim ne uzpurni, ne siksnu, jo suns esot dresēts.
14:25
19/05/2009
Offline
Es uzskatu ka katram jābūt savā vietā - mežā vilki, džungļos un ZOO - citi dzīvnieki, parkā - bērni, sportisti un pensionāri. Ja gribi dzīvnieku turēt un mocīt pilsētā - tad ved savu lolojumu uz mežu tā patālāk un skraidi ar viņu - ja ne - tad pilsētas parkos pavadā un ar uzpurni. Man, piemēram, ir paniskas bailes no suņiem (diemžēl viņi to jūt) un katru reizi ieraugot saimniekus, kas palaiduši savus kustoņus brīvi skaraidīt apkārt, ir doma viņus - cilvēkus riktīgi noslānīt. Man kautkā negribas uz sevis pārbaudīt cik dresēts suns ir un cik stipri viņš kož vai tikai grib slienāties ap mani.
21:48
22/04/2009
Offline
Lai nebūtu tikai šausmu stāsti.
Manā pusē pagājušā ziemā, vienā no privātmājām dzīvoja taksītis (varbūt vēl tagad dzīvo). Kad skrēju cauri privātmāju rajonam, Dogis (tā es viņu iesaucu) man mēdza pievienoties. Kopā sanāca 4 reizes skriet ar suni. Garākā distance ~ 3km kopā. Suns skrēja man visu laiku nedaudz pa priekšu līdz līkumiem, tad apstājās paskatījās, kur es skrienu un skrēja pakaļ. Smieklīgākais bija tas, ka divreiz tantes man pat uzbļāva, lai savācu savu suni, jo tas ostoties ap viņām, bet tas taču nebija mans suns! Un vispār suns nekad nerēja uz mani, tik asti luncināja un "kaisīja zelta starus" visos stūros.
Protams, visi suņi nav mācījušis labas uzvedības skolā. Ir nācies rūkt pretī un baidīt ar akmeni rokā.
22:04
23/10/2009
Offline
Atzīšos, ka diskusijas naidīgums mani sarūgtina.
Tiesa gan, pati neesmu saskārusies ar suni, kas man bruktu virsū. Pāris reizes mums ar OreMan tālākos skrējienos ir gadījies, ka aiz žoga rej kāds ļoti "emocionāls" suns. Tajā brīdī parasti iedomājos: "Cik labi, ka viņš ir aiz žoga!" Bet, piemēram, vienā no pēdējām reizēm suns vienkārši palīda zem vārtiem un žogs vairs nebija šķērslis... Par laimi suns bija vairāk satraucies par savas teritorijas sargāšanu nekā mūsu skriešanu, un palika turpat pie vārtiņiem rejot. Vēl privātīpašumā (pļavā), kuram skrienam cauri, reizēm satiekam mazu suņuku, kam dikti patīk skaļi riet un skriet līdzi, bet arī šis par laimi vairāk ir satraucies par negaidītiem viesiem, nekā noskaņots uzbrukumam...
Reiz, ar draugien skrienot rudens vakarā pa tumsu gar Pļavnieku mežu un kaut kādu rūpniecisko teritoriju, uzdūrāmies milzīgam sunim, kas parasti ir aiz žoga. Šoreiz vārtiņi bija vaļā, suns skatījās uz mums un rūca. Sajūta nebija tā patīkamākā, jo apkārt tikai tumšs mežs un apziņa, ka aiz žoga, kas tajā brīdī bija vaļā, parasti ir vesels suņu bars... Par laimi viss beizās labi. Suns palika rūcot, sargājot vārtiņus. Pārbijušies gan bijām ne pa jokam. Joprojām skrienot par šo vietu reizēm pārņem neomulīgas sajūtas :)
Ļoti ceru, ka nekad nenāksies saskarties ar situāciju, kad ir jāsper sunim, jo nezinu, vai to spēšu (būs žēl dzīvnieka). Bet situācijās, kad jāaizsargā sevi, droši vien nostrādās pašsaglabāšanās instinkti.
Saimniekam, kas savu neaudzināto suni palaiž no pavadas, gan pateiktu visu, ko domāju :)
22:07
23/07/2010
Offline
Es pa mežiem skrienu ar savu suņi jau 2. gadu. Viņš ir liels un pašpārliecināts, tātad citi suni, kuri pastaigājas ar vai bez siksnas pat nedomā iet klāt- grib dzīvot veselīgi :-)
Gribiet skriet bez "suņu problēmam"- paņēmiet sev sunīti no patversmes, izdariet labu. Bet ja nopietni, man arī bija bīstama situācija, kad mans suns atpalika krumos mežā un no pagrieziena paradījas melns liels suns, ieraudzīja vientulīgo skrējeju un sāka rēkt,skrienot uz mani! Labi, ka paradījas manējais un "melnais" ātri ieslēdza bremzes un tikai tad paradījas arī saimnieks.
23:50
30/09/2009
Offline
Skriet ar suni, manuprāt, bīstamāk kā bez suņa. pat tie suņi, kas nekad neuzbrūk cilvēkam, mēdz uzbrukt citiem suņiem. Savulaik, kad vēl neskrēju, bet mēdzu iet milzum garās pastaigās ar suni, vienā lauku sētā suns pārrāva ķēdi un bruka mums virsū. Un, ja tavu suni plosa, tas ir vēl trakāk nekā pašam būtu iekodis. Viss jau beidzās labi, taču negribētu lauku suņu varzu sev pakaļ treniņa laikā, kad tie vajā tavējo, kaut vai pārdesmit metru nopakaļ.
00:24
19/05/2009
Offline
Tātad apkopojot teikto secinājums viens- bailīgs tas skrējējs, kurš skrien bez pistoles kabatā:)
11:19
25/03/2010
Offline
Aivaram 703 pilnīga taisnība par bailēm un to, ka suņi tās jūt. Cenšos mācīties no sava 2,5 gadus vecā dēla. Viņš, ieraudzījis jebkuru suni, ar priecīgu saucienu auva, auva dodas to samīļot. Suņa gabarītiem nav nekādas nozīmes, lielos vienkārši ir vienkāršāk glaudīt un iedot buču - nav jāpieliecās. Lielie parasti ļaujās, mazie bieži mēdz mukt, visvairāk satraucas lielo suņu saimnieki. Bērnam nekas, tik reizēm vilšanās, ja kāds suns nedodas rokās.
Pats skrienu pa veloceliņu no Zasulauka Jūrmalas virzienā agros rītos, tieši pašā suņu rīta pastaigu laikā. Bez starpgadījumiem. Tikai vienu reizi bailes nomākt neizdevās, kad mani pustumsā pie Babītes satika piecu klaiņojošu suņu bars. Vicinot rokas un kājas, bļaujot metos virsū lielākajam, kurš izskatījās pēc vadoņa. Tad arī pārējie aizvācās. Atpakaļceļā visa varza turpat vien bija, bet man vairs netuvojās.
