Home
Topic RSS
14:23
01/05/2011
Offline
Es savu skriešanu aizsāku 2008.gadā kādu mēnesi pirms NRM. Tika organizēta darba kolektīva komanda 5km kopīgai skriešanai un arī es pieteicos šim pasākumam. Tā nu nekas cits neatlika kā pirms tam nedaudz pagatavoties - kas tobrīd izpaudās kā 2 reizes nedēļā noskriet vidēji 3-4 km. Arī pēc NRM turpināju vairāk vai mazāk regulāri skriet un katru gadu pievarēju 5km distanci.
Tā kā 5km distance man vairāk saistījās ar "balagānu" un lielu burzmu, kur īsti paskriet nemaz nevar, tad pagājušā gada sākumā metu sev izaicinājumu un piereģistrējos uz NRM pusmaratona distanci. Sastādīju runnersworld.com lapā treniņu plānu un pamazām sāku skriet aizvien lielākus km un maijā veiksmīgi pievarēju savu pirmo pusmaratonu. Rudenī pieveicu arī Valmieras pusmaratonu un šogad arī manos plānos ir noskriet vairākus pusmaratonus.
Skriešanā man nav svarīgs rezultāts, bet vairāk tas, ka varu sevi uzturēt labā formā, izkustēties, sakārtot domas un viennozīmīgi vairāk laika pavadīt svaigā gaisā. Šaubos vai citādāk sevi piespiestu celties no rīta, lai redzētu kā saule aust, kā mostas pilsēta... :)
Tāpat šogad man ir diezgan spēcīgs motivators - Apkārt pasaulei! skrējiens, kas piedod azartu un palīdz uzvilkt kedas un doties skriet, kad arī īsti negribās.. :)
14:40
31/05/2010
Offline
Skriešana ļauj izrauties no mājas-darbs-mājas rāmjiem, piešķir ikdienai nedaudz piedzīvojumu garšu, ļauj pamanīt lietas, kas ikdienā paliktu nepamanītas, rada iespēju satikt jaukus cilvēkus un liek apzināties, ka tikai es pati varu ietekmēt to, kāda ir manas dzīves kvalitāte.
14:42
22/07/2009
Offline
dacez said
Es savu skriešanu aizsāku 2008.gadā kādu mēnesi pirms NRM. [..] Tā nu nekas cits neatlika kā pirms tam nedaudz pagatavoties - kas tobrīd izpaudās kā 2 reizes nedēļā noskriet vidēji 3-4 km.
Šis iesākums precīzi sakrīt ar manu skrējēja karjeras iesākumu :)
Bet motivācija man ir jaunu rezultātu sasniegšana. `Rezultāts` var būt dažādas lietas - sava personīgā rekorda pārspēšana, kāda konkurenta beidzot noskriešana sacensībās, jaunas garākās distances pievārēšana, .... Kamēr kādi no rezultātiem uzlabojas, par motivāciju papildus nav jārūpējas, tā nāk pati par sevi. Kad progress apstāsies, tad gan pieņemu, ka pie motivācijas būs jāpiedomā cītīgāk. Bet vienmēr jau paliek garākas distances! ;)
21:13
21/10/2011
Offline
Sākšu ar skolu-mīļākā stunda-fizkultūra. Pajhozu laikā mums bija "traks" sporta metodiķis,kurš piespiedu brīvprātīgi pierunāja piedalīties visos iespējamos sporta veidos,Tad sportošana tika apvienota ar spirtošanu,pēc tam kādu laiku palika tikai spirtošana ar visām tām, ne visai labām sekām. Tad, sagaidot 96 gadu,tika izdzerta pēdējā šampja glāze,kaut kad tajā vasarā nopīpēju pēdējo smēķi un atsāku kustēties(vai otrādi).Rudenī noskrēju maratonu zem četrām-laikam tā nebija laba doma to darīt,jo uz kājām nostellēja dakteris.Biju sevi tā nodzinis,ka ĻOTI ilgi nevarēju paskriet(nu nebija spēka). Tad atsāku orientēties, pamēģināju piedzīvojumu sacensības,rogainingu (pirmajās PS finišējām pēc 35:47)(rogainingā esmu bijis komandas sastāvā,kas veterānu grupā kāpusi uz pjedestāla Eiropas čempī un sešiniekā PČ) Bet līdz tam es nevaru teikt,ka trenējos skriet-paskrēju pirms sacensībām un viss.Bet pavisam nesen,noskrienot pusīti Liepājā, kaut kas mainījās par labu "plikai" sriešanai(karti bez brillēm arī vairs nevar saredzēt,bet nedaudz vēl mēģināšu).No ši brīža tad nu sākās mana regulārā SKRIEŠANA. Šobrīd mani motivē vēlme sasniegt rezultātu zem 30 pusītē un protams pasaules apskrējiens. Ja skrietu tikai sevis pēc,tad laikam...nu tas nav priekš manis.
22:42
22/10/2011
Offline
Rainers said
Šobrīd mani motivē vēlme sasniegt rezultātu zem 30 pusītē ...
Vai nu kaut ko nesaprotu, vai atkal sagribējās satikties ar to dakteri, kurš uzstellēja uz kājām...
22:59
21/10/2011
Offline
jupe said
Rainers said
Šobrīd mani motivē vēlme sasniegt rezultātu zem 30 pusītē ...
Vai nu kaut ko nesaprotu, vai atkal sagribējās satikties ar to dakteri, kurš uzstellēja uz kājām...
Nu nedaudz jau pārspīlēju,bet problēmas ar sirdi,cik atceros,bija it kā nopietnas-kardioloģijas centrā viesojos un vēl kaut kur sūtīja,bija kaut kādas potes organisma stutēšanai ,bet tas jau pasen bijis,smalkumus neatceros.Bet tas nu gan ir fakts,ka tajā ātrumā,kādā skrēju pirms tā maratona,es ĻOTI ilgi nevarēju paskriet! Un domāts bija zem stundas 30...
00:21
06/03/2011
Offline
Mana motivācija skriet ir veselīgs dzīvesveids. Sāku 2009.gadā Skotijā. Sākums bija grūts ar saviem 100.kg jūdzi varēju noskriet knapi 30.min 3 reizes apstājoties un atvelkot elpu. (2011.gadā Valmieras maratonā pusīti 1:45min un svars 80.kg).Skriešana sāka sagādāt aizvien lielāku baudu un kļuvu par atkarīgo.Atgriežoties Latvijā nolēmu pamēģināt sacensību garu NRM 2011 10km,Jūrmalā pusīti,Valmiera pusīte....Veselības problēmas mani gribēja izsist no ierindas,bet dakteri vakar beidza lāpīt un deva
cerību NRM būt ierindā.
00:52
19/03/2012
Offline
...darbs ir diezgan saistīts ar cilvēksaskarsmi, tapēc īsti nevelk komandu sporti...svaru zāle - kaut kā arī nepiesaista, bet stundiņa skrējiena pēc darba plus/mīnus vienatnē ar sevi - tieši tas, kas vajadzīgs... :) šī man laikam ir tā nopietnākā dziļā motivācija...
vienkāršāki stimuli - protams mazāki un biku lielāki mērķīši, kurus uzstellēju...nu un tagad nekas cits neatliks, kā tiekties tos sasniegt...
02:38
21/10/2009
Offline
kaut kas līdzīgs sacensību garam manī vienmēr bijis, jo agrāk, kad gadījās vienus un tos pašus attālumus uz skolu, vai uz darbu iet ar kājām bieži vien salīdzināju, cik ātri katru reizi nonāku galamērķī... tad uzskatīju, ka pusmaratonu var skriet tikai profesionāli sportisti, jo vienkāršiem cilvēkiem,piemēram, vidusskolu beidzot neko vairāk par 3km tachu neliek skriet un reti kurš arī vairāk spēj noskriet :D ..
Bet kad ir sākts skriet, tad ar katru reizi, kad pats sevi sacensībās pārsteidz ar labāku rezultātu kā iepriekš, rodas motivācija pielikt treniņos vēl km un izpētīt, kā uzlabbojas savi rezultāti, jo pēc skriešanas literatūtas vien jau nesapratiisi, par cik uzlabosies tieši tavs rezultāts, ja, piemēram, divkāršosi treninjos noskrietos km... tāpēc zinjkaariiba saka, ka ir vērts paskriet, lai uzzinātu savas speejas :)
Turklāt skrienot var paspēt pabūt vairāk vietās nekā staigājot un protams uzlabot garastaavokli un pabuut ar sevi :) nemaz nerunājot par interesantu līdzatkarīgu cilvēku iepazīšanu- jā TEVI arī , kas te lasa :D
10:44
11/12/2010
Offline
Skriešana bērnībā diezko nepadevās, bet kopā ar 2 draugiem pamatskolas laikā vasaras vakaros 1-2x nedēļā tomēr skrējām 3km aplīti. Vidusskolas laiks (1996-2000) - ar militāru piegaršu un tur obligātās rīta rosmes, 3-5km skrējieni un regulāras 10km ieskaites. Sākotnēji galīgi, galīgi nevarēju tur paskriet - turējos pa pašām beigām pārējiem kursabiedriem un tos 10km knapi varēju uzveikt, bet 4.kursā jau ar patiku skrēju rīta rosmes un mierīgi uzveicu 5-10km distances. Bet ja tai laikā būtu bijis pulsometrs - tas noteikti juktu prātā no tāda pulsa, atceros cik ļoti sevi pārpūlēju :)
Augstskolas laiks - skriešana minimāli, tikai tik cik ieslidoties/atsildoties pirms dažādām aktivitātēm sporta nodarbībās, bet 2008. gada pavasarī atsāku orientēšanās gaitas, ko biju darījis pamatskolas jaunsargu nometnēs un vidusskolas militārajās gaitās. Orientējos OK Alnis klubā regulāri - 1x nedēļā pa 4dienām. Taču ar to bija par maz, nākamajā gadā sākās arī regulāra dalība Magnētos - arī Sieva tai 2009. gadā pavilkās azartā ar orientēšanos :) Tad jau skrējām 2-4x nedēļā orientēšanās kārtās un arī ar to man nepietika - tāpēc papildus 1-2x nedēļā, bet neregulāri paskrēju pa meža takām treniņa nolūkos. Jo parādījās motivācija ne vien atrast tos KP mežā, bet atrast ātrāk par konkurentu! Kādā no Magnētiem loterijā novinnēju Sporta Laboratorijas apmeklējumu - pirmo reizi mūžā man uzspīdēja tāda veiksme! Pēc Sporta Laboratorijas apmeklējuma konstatēju, ka joprojām sevi ļoti pārslogoju un regulāri skrienot sac. režīmā bojāju sev veselību. Nācās iegādāties pirmo pulsometru - izvēle krita uz Garmin FR405, jo orientieristiem patīk pēc skrējiena analizēt savus tārpiņus/makaronus (kļūdas distancē). Pēc 2009 gada vasaras varētu teikt ka sākās mierīgāki treniņi (pieskatot pulsu) un pēc pievienošanās VSK Noskrien 2010 gada nogalē sāku audzēt kilometrāžu.
Paralēli jau kopš 6 gadu vecuma esmu aizrautīgs velobraucējs, vidusskolas laikā 140km distance vienā dienā bija tīrais nieks (braukāju ciemos pie radiem). Augstskolas laikā ap 2005 gadu iesaistījos velotūrisma grupā un nedēļas nogalēs sākām apceļot Latviju un kaimiņvalstis - tas bija super laiciņš!
Tā nu es pēdējos 2 gadus sportoju kā ēzelītis starp 3 siena kaudzēm: orientēšanās, velomaratoni un skriešana (ziemā skriešanu daļēji aizstāju distanču slēpošanu)
13:39
06/04/2010
Offline
Patīk! Pat neatceros, kā iesāku, iespējams, ka tas bija M.Zvidrins, kurš mani ievilka skriešanā.
Patīk skriet pēc darba dienas, vēlā vakarā vai pusnaktī, kad pilsēta čuč, ir tumšs un tad esi tikai Tu, Tavi soļi un domas. Un Tu saproti, ka visi citi guļ, bet tikmēr Tu ej uz savu mērķi, neapstājoties, nepadodoties.
Patīk aizbraukt uz ārzemēm, skriet tur, kur acis rāda, apmaldoties un tad saprotot, ka tas ir tik interesanti un gribētos vēl, bet kājas jau smeldz un jāmeklē ceļš atpakaļ. Arī Latvijā. Un nākamo ceļojumu plānojot sarakstā jau atzīmē sporta tērpu un skriešanas botas.
Patīk tas, ka ar laiku vari aizvien vairāk un vairāk, un ātrāk, apzinoties arī savu robežu, kuru tomēr var pārkāpt un pārkāpsi trenējoties vēl.
Patīk sajūta pēc gariem, smagiem skrējieniem vai jebkurām citām līdzīgām fiziskām aktivitātēm, ķermenim vajag kustību un tā ir labākā narkotika.
Patīk satikt citus skrējējus, kaut tikai pasveicināt, pamāt, uzreiz smaids sejā.
Patīk arī šī tīmekļa vietne, kura dod papildus stimulu un iespēju uzskatāmi sekot līdzi saviem rezultātiem, lasīt citu pieredzi, paskatīies drauga sasniegumus, sacensties un daudz ko citu.
Vēlos arī reiz noskriet kādu Ultra Trail, vai piedalīties kādā līdzīgā trakā skrējienā.
13:43
11/02/2012
Offline
Šobrīd mana lielākā motivācija ir pēc 3 gadu pilnīgas pauzes (bērni dzima) ir nomest svaru un atgūt formu. Otra nozīmīga motivācija ir mana hroniskā locītavu slimība, skriešana neļauj ierūsēt. Protams, šobrīd atsākšana ir smaga un mokoša, bet nu tas ir pārejoši.
Man patīk arī sacensības, vismaz kādreiz patika, bet nezinu vai un kad atkal varēšu tādās piedalīties.
Esmu no tiem, kam skriešanu ierādīja vecāki. Tēvs regulāri skrēja un es skrēju līdzi, zinu ka regulāri skrējām no manas 1 līdz 4 klasei, no pavasara līdz rudenim, ziemā slēpes. Kāpēc tas pārtrūka gan vairs nezinu. Atceros gadījumu, kad ikgadējā rudens krosā noskrēju savā grupā pirmā, un toreiz skolas trennere pienāca un jautāja, kur trennējos, bet it kā nekur jau netrennējos. Vēlāk pamatskolas beigās gan pievērsos vieglatlētikai, kādus 3 gadus arī startēju daudzciņas disciplīnās.
Man patīk sajūta skrienot, laiks ko veltu sev, daba ko redzu apkārt, jo sevišķi patīk skriet nelaikā, ir iekšējs gandarījums, kad dubļainām kājām esi atnācis mājās. Skrienu savam gribasspēkam par prieku, izdomāju visādas domas, salieku pa plauktiņiem savas sajūtas, noskrienu sliktās emocijas.
13:30
14/04/2012
Offline
Tikko galvā radās teorija, kāpēc skrējējam ir jāskrien. Pie kam - jo vairāk skrien, jo vairāk jāskrien.
Skrējējs sēž kantorī pie galda, fiziskā aktivitāte tuvu 0, sirds knapi, knapi pukst. Kamēr kolēģi apkārt ar saviem 60-80bpm pavada laiku, skrējējs sēž un trinās savās domās - varētu tač` izskriet. Nu un kad beidzot izskrien, tad jau viss OK, tad organisms atgriežas savā komforta zonā. Jā, bet nākamajā dienā atkal viss no gala...
Ar to gribēju teikt, ka motivācija skriet rodas aiz to, ka neskriešana ir atrašanās ārpus savas komforta zonas. NOSKRIEN! un atgriezies savā komfortablajā orbītā, no kuras gravitācijas spēki lēnām atvirza, tāpēc atkal jāNOSKRIEN!.
...5diena kantorī, strādāt negribas...
...noskriet gan varētu :)
20:54
04/04/2011
Offline
Man-begšana no tizluma:) un protams baudas gūšana no šīs bēgšanas...
10:15
14/04/2012
Offline
Mana devīze:dzīve ir kustībā!
Bet katrā dzīves posmā motivācija tai ir cita-padsmit gados es tā pašapliecinājos.Jo tālajos 80-tajos reti kura sieviete Latvijā skrēja pilno maratonu(pusītes kā tādas nemaz vēl nebija).
Tagad skriešana manī uztur dzīvesprieku.
Diemžēl svarīgs ir arī rezultāts.
14:01
02/07/2012
Offline
Es esmo no tiem tizleniishiem, kuri ilgu laiku uzskatiija, ka skrieshana ir mociibas nevis bauda. Mana draudzene ar leenskrieshanu nodarbojaas jau gadus 4-5, kad es ar noleemu - ech, pameeginaashu. Noskreju 10 min. un biju gar zemi ar triicoshaam kaajam un reibstoshu galvu un duureju saanaa. Un nodomaju - nee, tas tiesham nav prieksh manis un galiigi dulli ir, kas shito uzskata par kaut ko labu esam :) Tad mani zinoshaaki cilveeki apmacija kaa vajadzetu to lietu saakt dariit un taa pamazam, pamazaam jau vareeju bez gjiibshanas noskriet 2 km.
16:00
29/10/2011
Offline
Man skriet pamudināja mani 4kājainie draugi- suņi:)
skrienot es varu pabūt vienatnē ar sevi, relaksēties! vislabākās sajūtas ir pēc skriešana- pilnīgs bezstress un galvenais ka jauns enerģijas lādiņš turpināt dienu!
