Home
Topic RSS
14:11
09/07/2009
Offline
"Es tikai gribu skriet ar manu tēti", teica Wesley Paul, kurš bija 7 gadus jauns, kad noskrēja maratonu 4h 4m 8s.
Jāpiebilst, ka 9 gadu vecumā Pauls izskrēja no trim stundām un maratonu noskrēja 2h 56m 57s.
http://www.arrs.net/SA_Mara.htm
Kāda ir Tava motivācija skriet? :)
17:39
24/03/2011
Offline
Dažādi. Vispār esmu problēmu apsēsts cilvēks :), kam patīk tām izdomāt risinājumu skrienot. Vēl ļoti patīk sacensību garša un, lai to noķertu, vajag sacensībām iepriekš pagatavoties. Trešais - joprojām motivē mūsu virtuālais mačs Apkārt pasaulei.
19:16
04/07/2010
Offline
Man patīk sacensības. Tajās var gan aktīvi atpūsties, gan satikt jaukus cilvēkus, gan pabūt vidē, kas nav raksturīga ikdienai. Skrienot atpūšas prāts un laiks paiet nemanot. Skrienot ir forši vērot kā aust/riet saule, vērot dabu, putnus, rīta rasu, klausīties dabas skaņās... Ar treniņiem ir sarežģītāk :( Darbs šķiet svarīgāks un bieži vien treniņa vietā izvēlos pastrādāt. Kamēr manas prioritātes nemainīsies, arī skriešana būs visai neregulāra.
19:43
21/05/2011
Offline
patīk. gatavošanās, skriešana, patīkamais nogurums ar sajūtu, ka kautkas ir izdarīts. sacensības, azarts, cilvēki
visvairāk - kopš sāku skriet, ūdenim jūtu garšu ;)
19:48
16/09/2011
Offline
Nez, Wesley Paul skrien vēl joprojām?
20:34
26/03/2011
Offline
man ta ir fantastiska iespeja pabut ar sevi un no visa atslegties! Sacensibas nelauj atslabt un merki piedod asuminu!
20:37
09/05/2009
Offline
man nepatīk sacensības, man patīk skriet :) vienu dienu ātrāk, otru lēnāk, vienu dienu kompānijā, otru vienai pašai, bet skriet. noskriet :) jā, un gan -30, gan +30, katrai temperatūrai ir sava "fiška", kāpēc ir vērts pamēģināt tieši šajos laika apstākļos, tāpat sniegputenī vai lietū.
21:43
27/09/2011
Offline
mana pamatmotivācija skriešanai ir tas, ka man patīk, ko redzu spogulī :) esmu biroja žurka un man patīk labi paēst, skriešana ir tas, kas neļauj pieņemties svarā.
skrienot jūtos labi- jo vairāk skrienu, jo labāk jūtos, tā man ir kā meditāciija... tieku vaļā no visām negatīvajām emocijām.
protams, tagad esmu azartā apskriet apkārt pasaulei
22:36
15/03/2011
Offline
Patieso iemeslu, kādēļ skrienu, nemaz nebūtu pieklājīgi publiski teikt :)
Nākamais, oficiālais iemesls ir ziemas garie vakari, kad nav vēl sniega, tad nav ko īsti mājās darīt, TV seriāli neuzrunā, arī n-tās reizes redzētās filmas pa TV3 arī ne, pie datora tāpat jau visu dienu sanāk nosēdēt, tad nu jākustas. Vēl skrienu tādēļ, lai uzlabotu savu sniegumu citos sporta veidos
22:41
22/03/2011
Offline
Mani diezgan spēcīgi motivē sacensības gars un vēlēšanās pašapliecināties.
Pirmā motivācija bija ar kolēģiem kopīgi noskrietas sacensības (NRM - 5 km). Nākamā - uzzināt, vai varu noskriet vairāk (nākamais NRM - 10 km) un tad jau akcija "Uzdrošinies noskriet 2" un mans pirmais pusmaratons.
Tagad turpinu skriet, lai sasniegtu labākus rezultātus, un reizēm, lai uzlabotu pašsajūtu draņķīgās dienās - tas vienmēr palīdz!
23:02
22/10/2011
Offline
Kādā jaukā dienā sieva izdomāja skriet. Sāka skraidīt no rītiem. Sāka sāpēt mugura - apavi parasti, mugura jau ar problēmām tāpat. Izdomāju, ka jāiepriecina sieva un jānopērk normāli apavi skriešanai. Papildus tam, tuvojās arī NMR. Savulaik bērnībā skraidīju dažādus skrējienus un man tas patika. Tā nu vienā jaukā vakarā aizvilku sievuku uz Maratonu... Sanāca iztērēt ~300 latu. Gan apavi man, gan sievai, gan apģērbgabali dažādi (neies takš sieva skriet plika! :D)
Es laikam esmu skops, bet kopš tās dienas parādījās tāds kā iekšējs grauzējs "kāda velna pēc nopirki, ja neskriesi?"
Sākām skriet divatā. Vēlāk arī bērni pievienojās. Skrējām visi 4. Pagājušajā NMR skrējām 5 km. Riktīgi gatavojāmies - pat kreklus speciāli taisīju. :)
Viss... tagad esmu atkarīgais. Bija pat reizes, kad kā narkomānam prasījās uzvilkt apavus un skriet. Ar grūtībām gaidīju brīdi, kad paskriet. :)
Bērniem motivācija radās no tā, ka viņi abi jau ir pastāvējuši jau uz goda pjedestāla katrs savā vecuma grupā. Un PAT naudu nopelnījuši balvā! Tā tak sīčiem ir zvērīga motivācija. Pagājušā gadā skraidījām dažādos skrējienos (Rīgā, Jūrmalā, Siguldā). Šogad arī skriesim. Es tomēr, laikam, vairāk par pārējiem.
Man personīgi tagad vislielākais motivātors ir sajūtas, kas man bija, kad ar aizdusu rāpos uz 5. stāvu un kas ir tagad. Gribu justies viegli. Patīk tā sajūta, kas rodas no skrējiena - apmierinājums, nogurums, arī sāpes un galvenais - gandarījums par sevi. Gadu atpakaļ nespēju "nenomiris" noskriet pat kilometru. Tagad jau tēmēju uz pusmaratonu... :D
23:37
28/10/2011
Offline
andronkuls said
Nez, Wesley Paul skrien vēl joprojām?
http://www.nytimes.com/2009/10/27/sports/27marathon.html?pagewanted=all
Tur rakstīts, ka Pols Veslijs pārstāja skriet 16 gadu vecumā, kad viņu skrienot no mugurpuses notrieca mašīna un viņš sadragāja celi.
23:47
26/03/2011
Offline
Mūsdienās laikam jaunāks par 18 maratonos nedrikst kriet, vismaz NRM! Es pat zinu vienu puisi kurš 3 gadus gaidīja līdz oficiāli drīkstēja piedalīties maratonā, jo viņam jau no pusaudža gadiem tas bija pa spēkam, pie tam zem 3h! Tagad gan viņš neskrien - citas prioritātes!
09:19
25/10/2009
Offline
Vienkārši patīk - vakaros pēc darba izvēdināt galvu, brīvdienu rītos ... Patīk sajūta, kad treniņu rezultātā noskrienot kilometrus pacmit jūtos kā viegli iesildījusies.
Patīk pats process ne rezultāts, tādēļ sacensības nepatīk un tajās neskrienu. Īpašais izņēmums Ozolnieku pusmaratons, kur laba aura un nav baigās masas.
10:14
14/10/2010
Offline
Viss sākās ar ziņkārību (jā, arī 39 gadu vecumā šī īpašība var darboties jaudīgi) - sak,kā tas var būt, ka pēc skata normāli cilvēki (kuri nav profesionāli sportisti) no brīva prāta skrien nenormāli garas distances un vēl priecājas par to? Ziņkārība bikstīja guglēt, Google atveda uz noskrien.lv, ziņkārība ieteica pajautāt - vai nesportojošs četrdesmitgadnieks var satrenēties un noskriet pusmaratonu? Signis atbildēja apmēram tā - lēnām sāc, pamazām turpini un pēc kāda laika noskriesi. Ziņkārība iekarsa un mudināja - pamēģini. Vispirms apkārt kvartālam. Nākošajā dienā - apkārt diviem kvartāliem. Ziņkārība nerimās - nācās aiziet uz sporta veikalu nopirkt apavus, zem Ziemassvētku eglītes atradās mana izmēra treniņtērps... Liepājā tika organizētas pusmaratona sacensības - ziņkārība teica - pamēģini noskriet tautas skrējienu! Trenējos, satraukuma pilns gāju uz mačiem, skrēju, noskrēju - sagribējās vēl. Braucu uz Kuldīgu, skrēju stundas skrējienu Liepājā, ziņkārība sajūsmā un jautā - kā tad ir ar to pusmaratonu - vai tad nebūtu interesanti? Tā nu tagad gatavojos Rīgas pusmaratonam - ziņkārība vēl aizvien neliek mieru...
10:23
03/05/2011
Offline
patīk.
pirms 10 gadiem es esot teikusi, ka skriešana nav man domāta (šaubos, ka tā varēju teikt...);
Patīk pirmajai dzirdēt dzerves un cīruļus, redzēt stārķus un māllēpes;
Patīk skriet tad, kad citi sliktā laika dēļ domā, kā vispār nebāzt degunu no mājas ārā
patīk pamāt ar roku citiem skrējējiem (ar katru gadu lielākam skaitam) mūsu mazmiestiņā;
patīk, ka meitiņas domā par kādu distancīti NRM un ir izdrukājušas gatavošanās plānus;
un visvairāk patīk stāvēt Maratona finišā kopā ar vīru un dēlu, apspriest maršrutu un malkot glāzi organizatoru dāvātā alus, kā pagājšgad Krakovas Maratona finišā...
10:39
22/04/2009
Offline
Tieši šorīt nodomāju, ka labākais skriešanā ir pirmais skrējiens pēc kāda laika, kad neesi varējis skriet.
Un sasparojas arī citi, uzrakstot kāda ir tava motivācija. Varbūt sanāk labs motivācijas raksts citiem.
11:16
25/03/2010
Offline
Nav man vairs nekādas motivācijas. Tikai atkarība:)
11:36
20/08/2009
Offline
Sajūtas pēc gara skrējiena - smeldze muskuļos, saitēs, nogurums, bet tam pretī fiziski sajūtama laimes hormona izplatība katrā ķermeņa šūnā, koptreniņi, sarunas "par un ap", nesteidzīga pasēdēšana pirtiņā, tēja nenormālos kvantumos un prieks par jēgpilni pavadītu svētdienu...prieks par sevi, atgriežoties no skrējiena, kad "saimnieks suni nedzen ārā", meža svaigums, klusums, pļavas smarža...
Un atgriežoties pie taustāmām lietām - pavisam nemanot tiku vaļā arī no tām pēdējām 2-4 cigaretēm nedēļā Tas, kas brīžam šķita neiespējama cīņa, ir vienkārši izbeidzies pats no sevis. Gribētos saglabāt šo sajūtu, kad pavisam nemaz nevelk uzpīpēt.
12:15
01/01/2012
Offline
Sākotnējā motivācija senajos tīņu gados bija svara nomešana. Lai gan bija arī otra - 13 gadu vecumā sāku skraidīt Magnētos un gribējās patrenēt izturību šai nodarbei.
Sākotnējās distancītes gan tagad šķiet smieklīgas, 2-4 km. Sava ietekme tur bija skolā populārajai 2km "izturības" distancei, kurā, atšķirībā no sprintiem, bija diezgan labi rezultāti.
Īsto skriešanas "garšu" un "laimes hormona" iedarbību sajutu jau vēlāk, ap gadiem 24 vai 25, kad sāku dzīvot netālu no Biķernieku meža un kaut kā ienāca prātā doma "paaudzēt" garākas distances. Diezgan ātri pārgāju no 4 km līdz 7-8 km, pēc tam arī vairāk. Kad intereses pēc jau noskrēju 2 h pēc kārtas, radās doma kaut kad pamēģināt 1/2 maratonu. Apmēram tai laikā Rīgas maratons "atdzima" zem Nordea zīmes un strauji kļuva populārs. Un tā 2007. gadā "piežmiedzu" pirmo Nordea pusīti, kas pēc tam kļuva par tradīciju.
Pati skriešana, tāpat kā Ainaram, drīzāk ir atkarība. Arī iespēja atbrīvoties no ikdienas stresa, pārdomāt lietas un izkustēties pēc darba dienas birojā.
Par motivāciju domājot - lielisks līdzeklis uzturēt sevi formā ne tikai skriešanas sacensībām, bet arī citiem izturības mačiem - piedzīvojumu sacensībām, rogainingiem - kas arī diemžēl kļuvuši par atkarību :)
Vēl lielais mērķis, pagaidām nepiepildīts - noskriet klasisko maratonu. Šķiet, ka fiziski varbūt pat varētu. Daži gudri cilvēki mēģina iestāstīt, ka tas nebūs grūtāk par Siguldas kalnu 33 km, kas nemaz nešķita tik traki. Tad nu gatavošanās 42 km klasikai laikam būtu otra motivācijas puse ;)
