Forums

mežs said

Protams, ka problēmu pacelšu skolā, jo galu galā - normatīvi nepastāv jau vairākus gadus, bet diemžēl praksē tā nav. Normatīvi jau pirmajā klasē par presīti, lekšanu ar aukliņu, riņķa griešanu, krosu utt..
Šeit nevērsos, lai meklētu risinājumu, bet aktualizētu problēmu un uzrunātu citus vecākus pasekot līdzi sporta stundām. No tā visa secinājums arī tās, ka pie skriešanas bērni jašāk radināt laicīgi :)

Dziņa, nesekmīga atzīme normatīvā gan pavelk vidējo uz leju sportā, gan arī liecībā un, kas ir pat smagākais, reāli grauj bērna pašnovērtējumu un dzen kompleksos. Tikai tagad pēc vairākiem maratoniem un divām ultrām sāku pamazām atbrīvoties no kompleksainās tizlenes sajūtas, ko man iedzina skolas gadu sports, jo nemācēju volejbolu, basketbolu, bumbiņu pietiekami tālu aizmest un dabūju attieksmi par to gan no skolasbiedrenēm, gan skolotājas. Paldies Dievam, bērni man iedalīti sportiski un audzinu arī viņus sportiski, tāpēc šobrīd man šķiet, ka viņiem šāds liktenis nedraud. Taču tik un tā par problēmu ir jārunā un pret šādu sistēmu jācīnās. Uzskatu, ka nevar bērnam, kurš cenšas, bet ir neveikls vai fiziski ne tik spēcīgs, likt sliktu atzīmi. Sportam ir jāveicina aktīvs dzīvesveids, nevis riebums pret to.

Hmm nav tagad atestāta pie rokas, bet man atzīme liekas bija laba, lai gan es tik daudz, ko nemācēju, augstlēkšanu pat nemēģināju, tam āzim arī pāri lecu tikai pirmos gadus vēlāk ignorēju, tāllēkšanā uz dēlīša trāpīju vienu vai nevienu reizi no visiem mēģinājumiem, tiltiņu uztaisīt nemācēju, no kūleņiem sanāca laikam ciešami tikai tas pats vienkāršākais pamata, njā volejbols man arī bija diezgan traumējošs, jo daži skolasbiedri nesaprata, ka spēlēju tik tizli dēļ redzes., bumbiņu savukārt liekas, ka par mani sliktāk meta tikai viena meitene, tāda, kurai ģimenē mācīts, ka sievietei nav jāsporto, bet man galu galā tas tikai deva stimulu censties un, lai glābtu no kompleksiem laikam pietika ar to, ka es tiku piesaukta par piemēru cik klusi ir jāskrien (citi skrēja kā ziloņi) un es vienīgā krosā necentos šmaukties.
Tas tā, bet pašvērtējumu man liekas normatīvi negrauj, to kā jau Tu saki grauj skolasbiedri un skolotājs, normatīvi jau paši par sevi neko sliktu nedara, problēma, tad drīzāk ir tajā, ka skolotājs negrib saprast un palīdzēt ar papildus pamācīšanu.

Vai citos priekšmetos arī bērni kārto ieskaites,eksāmenus bez gatavošanās? Man jau liekas,ka nē...ar ko fizkultūra savādāka?

essnee said

Kāpēc cilvēkiem liekas, ka sportā nav jāpilda mājasdarbi? Vai tad ģeogrāfijā var nokārtot ieskaiti, mājās nemācoties valstis no galvas? Vai matemātikā var dabūt izcilu atzīmi, nepildot vienu uzdevumu pēc otra? Vai mājturībā var dabūt ieskaiti, ja pa vakariem nesēž un to zeķi neada? Kāpēc krosā būtu jādabū 10, ja ārpus stundām nekas netiek darīts? Visos mācību priekšmetos ir kaut kādi normatīvi, kas jāizpilda, lai dabūtu konkrētu atzīmi. Ja bērnam ir mācību traucējumi, kas liedz viņam apgūt vielu, viņam ir atvieglināta mācību programma. Ja bērns tiešām nav spējīgs sportā kopumā dabūt sekmīgu atzīmi, tad viņam ir lielā ārsta zīme ar atbrīvojumu.

Ak jā, es pati skolā biju riktīgi tizla, skolotāja uz mani bļāva, es nevarēju un vēl tagad nevaru dabūt pat 1 balli stiepšanās un lokanības vingrinājumos, tautasbumbu ienīdu, jo vienmēr dabūju pa galvu, volejbolu arī ienīdu, jo regulāri satraumēju pirkstus, toties ar laiku es sāku censties un 1600m skrēju uz 10 ballēm, arī basketbolu iemācījos (tas nebūt nenācās viegli), pār āzi arī lidoju, kā rezultātā beigās bija normāla vidējā atzīme. Ja tavs bērns necenšas un pēc stundām nespēlē pagalmā bumbu ar draugiem, tad nav brīnums, ka nevar dabūt sekmīgu atzīmi.

Gribas piekrist, jo ir normāli, ka ir priekšmets, kas nepadodas, citam valoda, citam matemātika, bet citam sports un ir jāpacenšas vairāk kā tiem, kam padodas, bet no tā jau nezaudē, tikai iegūsti un kļūsti spēcīgāks.