Fixing up a car to drive in it again…

Šogad nekādi nespēju noformulēt sezonas atskaiti bloga formātā, tāpēc izveidoju atskaiti kā galeriju facebook. Lai iedvesmotu arī citus skrējējus izveidot rakstus par aizvadīto sezonu, Šefs palūdza pārpublicēt arī noskrien lapā.

2016. gada skriešanas sezona ir līdz šim mana veiksmīgākā sezona, bet sākums gan tai bija visai briesmīgs. Tāpēc šai atskaites galerijai ir arī tāds nosaukums, jo sezonas ievads tika pavadīts, savedot kārtībā veselību, lai vispār varētu vēl paskriet.

Šī bilde, no iepriekšējās sezonas, ļoti labi raksturo, kāda bija mana situācija starpsezonā. Primāri, ko es starpsezonā izdarīju, bija galvas/sirds savešana kārtībā, un novembrī no kreisās rokas tika noņemtas visas 17 aproces. Uz šo aspektu vēl attiecas daži ierobežojumi, bet tie vairs nav tik strikti. Sarežģītāka situācija bija ar kreiso kāju, kur sāpe smeldza no gurna līdz celim. Janvāra sākumā, kad ar grūtībām pat no gultas slējos augšā, sāku jau sliekties uz domu, ka skriešanai ir pienācis gals. Pēc ārstu apmeklējumiem tika konstatēts iliotibiālās saites sindroms jeb ITBS, un tā nav nekāda Monblāna distance. Atlabšanu sola sākot no mēneša līdz pat vairākiem gadiem, ja ļoti ielaists, tad var arī neatlabt. Šis fakts mani sabiedē, jo ar šo kaiti satusēju kopš PČ takās un pārāk saudzīgi arī neesmu atlikušo sezonu skrējis. Tiek ierādīti vingrojumi, un tā sākās mana ikvakara vingrošana un ripināšanās pa puturulli.

Rīga-Biksti treniņskrējiens tika aizvadīts kā brīvprātīgajam, palīdzot ziemas spelgonī dalībniekiem pievarēt 81km.

Ar vingrošanas palīdzību savu veselību biju sastiķējis jau tik tālu, ka varēju atsākt ar māsu no rītiem skriet un tā ar katru nedēļu kāpināju savu kilometrāžu. Noskrien Ziemu 2. posmā piedalījos vēl kā brīvprātīgais, bet 3. posmā jau 8+km distancē finišēju kā 4. un 2. savā vecuma grupā. Par šo panākumu tiku pie vienas no sezonas skaistākajām medaļām. 

Rīga-Valmiera skrējiensoļojums tika aizvadīts kā brīvprātīgajam. Šajās sacensībās kā dalībniekam nemaz nekārojas atkārtoti piedalīties, bet fortūna ir pacentusies lai 17. gadā es atkal pusnaktī stāvētu pie Mildas.

Tempa turēšana man ir viena no sirdslietām, tāpēc es reti kad atsakos no šāda piedāvājuma, un aizvadītā sezona nebija izņēmums. Spītējot vējiem, kalniem un absolūtam klientu iztrūkumam, kopā ar Daini tempu noturējām godam. 

Sezonas 1. nopietnais starts tika aizvadīts Riekstukalna Stirnu bukā, kur VSK Noskrien Riekstu komandas sastāvā cīnījos par top3 komandas titulu. Traumas dēļ šosezon ir nolemts, ka skriešu tikai Zaķus, bet pašam gan nav vēl nekādas saprašanas, kā tik īsas distances jāskrien, jo līdz šim tika skrieta garākā piedāvātā distance. Pats skrējiens tika aizvadīts ļoti augstā intensitātē, jo visu laiku bija jāskrien vai nu kalnā augšā, vai lejā. Beigās finišēju 7. vietā. Jau uzreiz bija skaidri pāris secinājumi, kā skriet īsās distances, respektīvi –  ar gāzi grīdā. 

Riekstiem patīk rīkot sacensības savā starpā, tāpēc par Riekstu čempionātu pusmaratonā tika izvēlēts Aizkraukles pusmaratons. Tā ka man joprojām nebija skaidrs, cik ātri es varu paskriet, tad nolēmu aizvadīt testa skrējienu, skrienot visu distanci plānotajā LRM tempā. Tas man arī izdevās, kaut gan Aizkrauklē pūta ļoti spēcīgs vējš. Rezultāta ziņā tas bija 1:17:19, kas ir jauns pusmaratona personīgais rekords. 

Biķernieku pusmaratonā jau atkal kopā ar Daini turējām tempu uz 1:30. Šoreiz pat bija ļoti daudz līdzskrējēju. Starplaikā starp pusmaratonu un satelītdistancēm es nonācu pie slēdziena, ka es mierīgi varu piedalīties arī 5km distancē, kas man dotu punktus VSK Noskrien satelītreitingam – reitingam, kuru es gribēju uzvarēt tīri tādēļ, ka iepriekšējā sezonā uzvarēju garo distanču kopvērtējumā, tad tagad vajadzētu uzvarēt īsāko distanču reitingā. 

Lattelecom Rīgas maratonā bija vēlme izskriet maratonu zem 2:40 un pie labas apstākļu sakritības arī izpildīt sezonas mērķi 2:35. Nesanāca ne viens, ne otrs. Lai gan ir sasniegts jauns PB, tas nekādu gandarījumu nedod, jo pusi distances mocījos ar krampjiem kājās. LRM man ir īpašs uz šādām situācijām, jo katru otro reizi mani piemeklē kādas veselības likstas. Komandu kopvērtējumā MFA komanda izcīnīja pirmo vietu maratona Mix grupā, bet fortūna mani uz Ņujorku negribēja vest. Sīkāk 

Pēc piedzīvotās neveiksmes LRM, gribējās izcīnīt ko augstu Siguldas Stirnu bukā. Startā sanāca nedaudz aizkavēties, bet jau pēc pāris kilometriem biju iekārtojies otrajā sekotāju grupā, bet, šķērsojot Gauju, jau biju pirmajā grupā. Beigās izdevās aizcīnīties līdz otrajai vietai. 

Principā biju nolēmis ultras neskriet, bet māsa bija laimējusi dalību, tāpēc pieteicos arī es uz 50km. Beigās gan māsa nepiedalījās sacensībās, bet pašam atsaukt dalību negribējās. Pašas sacensības var vien atcerēties kā skriešanu pa Elli, jo Saule pamatīgi cepināja un ēnas bija retums. Vietu gan izdevās izcīnīt augstu, bet rezultāts nav tāds kā gribētos 3:25:15, 3. vieta kopvērtējumā un 2. vieta Latvijas čempionātā.

Nedēļu vēlāk devos uz Kauņas maratonu turēt tempu uz 3h.  Jāpiemin, ka iepriekšējā diennaktī biju paspējis izlekt ar gumiju no vagoniņa Siguldā un noskriet 50+km Džo stafetes 3 posmos. Kopā ar Uldi parādījām, cik perfekti ir latviešu tempa turētāji. 

Vēl pēc nedēļas jau bija jātur tāds pats temps Ventspils maratonā. Pirmo reiz par tempa turēšanu, no klienta saņēmu Cielaviņu. Paldies, Normund, bija garšīga!

Ventas ielejas Stirnu buks bija skrējiens, uz kuru varēju arī netikt, jo nobruka mašīna. Mašīnu nomainījām, bet tad nācās mērkaķa ātrumā nesties uz Kuldīgu. Paldies Inai un Laumai par operatīvu apgādāšanu ar numuru un somu savākšanu pa ceļam uz startu. Starta koridorā ierodos akurāt 3 minūtes pirms starta. Protams, būtu gribējis sakarīgāku pirmsstarta rituālu, bet neko, kā ir, tā ir. Skrējiens caurmērā feins, startu bišķi pārķēru. Tanī momentā neko sliktu nenojautu, bet sprinta etapā, uzskrienot pēc tiltiņa kalnā, pazibēja melns, uz brīdi izslēdzos un atjēdzos tikai momentā, kād sāku krist. Pēc šī momenta sapratu, ka, ja turpināšu tādā pašā tempā, tad sprintu izvilkšu, bet finišu varētu arī nesasniegt. Atlikušo sprintu pieveicu soļos un samazināju tempu arī atlikušajai distancei. Ar visu to tomēr izdevās ierindoties desmitniekā, bet izgāztais sprinta etaps krietni pavelk uz leju posma kopvērtējumā, veselība tomēr pirmajā vietā! 

Jelgavas Nakts pusmaratons. Un Trakais ir atgriezies kā TT kolēģis uz 1:30. 

Talsu pakalnu Stirnu buks, skrējiens, uz kuru varēju arī nebraukt, bet atbildības sajūta pret visu Riekstu komandu lika tomēr doties uz Talsiem. Skrējās salīdzinoši viegli, bet noteikti, ja nebūtu viss emocionālais pārdzīvojums pa nedēļu, tad varētu nostartēt vēl labāk, jo tikai iepriekšējā dienā bija vecmammai bēres… 

Kuldīgas pusmaratons bija pirmā reize, kad es pēc tempa turēšanas pusmaratonā piedalījos 5.3km satelītskrējienā. Finiša laiks 18:12 un 15. vieta  nemaz tik slikti priekš pirmās reizes neliekas.

Patiesību sakot, brīdī kad Āžu kalna SB posmā piekritu startēt buka distancē, es zināju, ka man ar šo lēmumu vairs nav nekādu izredžu izcīnīt uzvaru Satelītu reitinga kopvērtējumā, jo komandas intereses es nostādu augstāk par individuālajām. Pats bukam gribēju reabilitēties par neveiksmīgo Kuldīgas posmu un šoreiz biju izstrādājis sev skriešanas plānu. Līdz sprinta etapam puslīdz mierīgi, izlikties sprinta etapā, cik var un tad cik jaudā tik uz finišu. Plānu izdevās īstenot par 90%, un finišu sasniedzu kā 3. kopvērtējumā un 2. vecuma grupā. 

BBPU pirmajā reizē piedalījos kā brīvprātīgais, otrajā kā 53km dalībnieks, šogad kā brīvprātīgais un 10km dalībnieks. Šo varētu nosaukt par gada lieliskāko nedēļas nogali, jo 2 naktis tika pavadītas jūras krastā, miljons zvaigžņu viesnīcā, lieliskā draugu kompānijā, un pirmo reiz izdevās uzkāpt uz augstākā pjedestāla pakāpiena, 10km pieveicot 35:30. 

Uz Priekuļu trail braucu tikai un vienīgi ar domu uzvarēt, kas man arī lieliski izdevās. Trase gan bija vietām briesmīgi dubļaina un vietām pat ļoti bīstama no traumu viedokļa, bet citādā ziņā ļoti feinas sacensības.

Tempa turēšana Viļņas maratonā uz 3 stundām. Šogad nekādi leišu blīkšķu baniji nestājās pretī Droppy dalībai skrējienā. Vēl jautrību sagādāja fakts, ka 3h tempa grupai organizatori bija uztaisījuši tikai 2 kreklus, tad no 4 pāri palikušajiem krekliem, pateicoties Vāverēm, bet īpaši Ultralapsai, tika uzšūts manējais krekls. 

Pēc Viļņas maratona sanāca nedaudz apaukstēties un Valmierā startēju ar sāpošu kaklu. Tā kā šīs sacensības biju izvēlējies kā otru iespēju izskriet maratonu 2:35, tad īpaši nekam netaupījos. Jā, ir cilvēki, kas man pārmet iepriekšējajā nedēļā turēto tempu Viļņā, bet TT ir mana sirdslieta. Ar visu to izdevās PB uzlabot vairāk kā par 5 minūtēm un finišēt kā 5. kopvērtējumā un 4. Latvijas čempionātā. Nevar gluži arī teikt, ka Valmierā es nenodarbojos ar tempa turēšanu, jo apzinājos, ka pēc maratona būs grūti pilnā tempā noskriet vēl 6km. Tāpēc kopā ar vāveru konsīliju tika pieņemts lēmums turēt tempu Lindai.

Pēc Valmieras maratona gan nolikos nopietnāk slims, tik nopietni, ka Mākoņkalna SB posmā startēju ar paaugstinātu temperatūru. Ar šo faktu gan nelielos, bet komandai īsti citu variantu nebija. Ir vietas no trases, ko es neatceros, un sprinta etaps vispār bija kas nereāls. Paldies Trakajam par atbalstu tajā.

Principā, pēc Mākoņkalna var teikt, ka sezona no psiholoģiskā viedokļa beidzās, jo nekādi vairs nespēju sevi piespiest skriet par 100%. Visu laiku atdūros pret domu, ka atkal būs tās briesmīgās sajūtas, kas Mākoņkalnā, tāpēc arī SKM īsajā distancē īsti nesanāca pacīnieties par uzvaru. Jā, es ilgu laiku biju skrējiena vadībā, bet tad, kad vajadzēja pielikt papildus pūles, es vienkārši atslābu, nevis turpināju cīnīties.

Ar Siguldas pusmaratonu noslēdzās mani 16.gada TT posmi. Pateicoties nelielam blatam, tiku arī pie smukā, melnā TT krekliņa. Šoreiz laikapstākļi padarīja tempa turēšanu visai interesantu, jo bija diezgan spēcīgs vējš, un, ja tev ir pie muguras piesieti 3 baloni, tad tas ļoti bremzē. Neskatoties uz laikapstākļiem, ar tempa turēšanu tikām galā ļoti labi. Kā jau pēdējajos SL posmos ierasts, tad arī Siguldā startēju satelītskrējienā un šoreiz 5,3km garo distanci pieveicu 18:19.

Beverīnas pilskalna SB posms man skaitījās kā dzimtais posms, jo sanāca skriet pa daudz takām, kur bija bērnībā staigāts. Tiesa gan pats posms tomēr neizvērtās tik labs, kā gribētos, jo jau sprinta etapa sākumā sanāca sagriezt potīti. Kamēr takas bija taisnas un līdzenas, tas netraucēja, bet tiklīdz kā bija tehniskāki posmi, tā potīte sāka smelgt. Skrienot jau domāju, ka sanāks visu Riekstu komandu iegāzt, jo punktu starpība starp 2.-4. vietu bija neliela un starp 2.-3. vietu vispār niecīga. Beigās viss tomēr izvērtās labi, finišēju 7., bet komandu kopvērtējumā izcīnījām godpilno 2. vietu.

Uz svētku skrējienu “Patriots” arī devos ar domu tikai un vienīgi uzvarēt, kaut gan 2 nedēļas nebiju nemaz skrējis. Šaubas gan ieviesa uz starta līnijas ieraudzītais Mārtiņš Sirmais, bet tomēr izdevās no viņa aizmukt un beigās finišēt kā pirmajam tīri pārliecinoši. 

Tad nu tāda īsumā bija mana aizvadītā sezona, kurā personīgie rekordi tika uzrādīti visās distancēs, kurās vien startēju. Nav iemesla apstāsies pie sasniegtā un jāvirzās tik pēc augstākiem rezultātiem un pjedestāla pakāpieniem. Lai visiem veiksmīgs Jaunais, 2017. gads!

Fixing up a car to drive in it again
When you’re in pain, when you think you’ve had enough
Don’t ever give up! Believe in love!