Es varu noskriet pusmaratonu. Un tu?

„Sveiki! Jūs septembrī noskriesiet savu pirmo pusmaratonu!” Ar šādu tekstu sākās mans piedzīvojums līdz Valmieras maratona pusmaratona distancei. Pirmo reizi kāds man pateica, ka es to varu izdarīt un tas skanēja tik pārliecinoši, ka manī tajā brīdī nebija nekādu šaubu par to vai es to varu.

Saņemtais pusmaratona plāns lika nedaudz iespringt un ar pirmo nedēļu jāskrien trīs reizes nedēļā. Tas uzdzina nelielu paniku, jo tieši tai laikā sāku trenēties pie rollerslēpošanas trenera un arī tur man plānā bija treniņi trīs reizes nedēļā. Tomēr Spēju atrast tajā visā arī pozitīvo – viena diena paliek brīva.

Sāku pildīt plānu un pirmajā nedēļā skrienas smagi. Svētdienas gabalu nolemju skriet gar jūru un ātri skrējiens beidzas. Nākamajā nedēļā brīvdienu skrējienu mēģinu skriet pēc velo sacensībām, atkal izgāšanās. Tālāk treniņi mijas ar absolūtu pārgurumu pēc rolleru treniņiem un līdz ar to distances netiek nenoskrietas pēc plāna. Pa vidu seko arī pamatīgs kritiens ar rolleriem, sirsnīga asfalta samīļošana un sekas apmēram skaidras visiem. Vienīgi, kad plānā parādās 15km skrējiens, saprotu, ka rolleru treniņš jāizlaiž un jāmeklē palīdzība skrējēju vidū. Atsaucīgi piesakās Andulis un mans komandas biedrs no manas komandas ar kuru startēju Sportlat sacensībās.

Pirmais garais treniņš. Viņi mani izklaidē ar sarunām un es tiešām brīžam mokos, gan dēļ saules, gan psiholoģiski grūti. Toties treniņa beigās saņemu medaļu no Anduļa – Noskrien nozīmīti. Tas dod pozitīvu noskaņu. Komandas biedrs Pēteris saprotot, ka man vajadzīga palīdzība un saņemšanās turpmāk skrien visus treniņus ar mani un tālāk neviens skriešanas treniņš izlaists netiek. Slodzi gan jutu.

Uz paredzēto koptreniņu neierodos, jo iepriekšējo nakti cīnos X-Race sacensībās, kas atņem pamatīgi spēkus un nākamajā rītā knapi kustu. Paiet Nike Riga run un rolleru treniņi paliek vairs tikai vienu–divas reizes nedēļā. Uz ieteikumu pamest rolleru treniņus pavisam līdz pusmaratonam es laipni atsakos, joprojām nevēlos izvēlēties starp šīm nodarbēm. Es mīlu slēpošanu, bet arī skriešanā ir kaut kas jauks. Tādēļ es izvēlos abus.

Nedēļu pirms pusmaratona dabūju traumu un treniņus netaisu. Izlasu pamācošo rakstu par to, ka nedēļu pirms pusmaratona nevajadzētu darīt neko traku un citos sporta veidos ieturēt pauzi. Ignorēju šo ieteikumu un dodos uz pēdējo rolleru koptreniņu – treniņš paiet godam!

Svētdienas rīts, auto pie mājas un smaidoši biedri ar fotoaparātu. Tiekam līdz Valmierai laicīgi. Apstaigājam teritoriju, satieku Nākumu, vaininieku kādēļ es vispār sāku skriet. Kādreiz viņš man pateica – “Tev Nordea maratonā vajag skriet 5km, Tu mierīgi noskriesi.” Ar to arī sākās mana skriešana. Nodomāju – lūk vainīgais un devos izņemt savu numuru. Sajūtas dīvainas, kolēģi gan šķiet tik mierīgi.

Baigo stresu gan nejūtu un mierīgi izdomāju mašīnā pasnauduļot. Pēdējā brīdī atceros par VSK Noskrien bildēšanos un metos pils virzienā. Pa ceļam satieku Laumiic un dodamies kopā. Laumiic padalās ar dažām pārdomām par Monblānu, kas absolūti novirza manas domas. Un vēl viņai tās skaistās baltās zeķes. Sāku domāt nez vai man ar tādas labi izskatītos vai tas tik tā garkājainajiem. Bildēšanās, aprunāšanās ar Zanīti, kas atrāda savu jauno ietērpu un dodos skatīties 6km startu.

Iesildīšanās. Īsti nezinu ko darīt. Jūtos muļķīgi. Eju paskriet, pastaipos, redzu pētošus skatienus no malā stāvošajiem.Viņi pat laikam nenojauš kādas man sajūtas.

Stāvu uz starta, esmu viena no viņiem, itkā savējā, pirmo reizi.

Starta šāviens un mana vienīgā doma – Līva nesteidzies, Līva Tev nav kur steigties. Tāda bija mana galvenā un vienīgā taktika – startā nesasteigt un skriet ļoti lēnām, lai nesāk nekur nekas durt. Par brīnumu noturu sevi rāmjos un palieku viena no pēdējām, bet cenšos par to nedomāt. Kājas smagas, jādomā kā lieku soli, jo sajūta, ka varu paklupt. Cenšos par to nedomāt, bet doma, ka varbūt kurpe pa stingru sašņorēta, mani nepamet. Līdz trešajam kilometram kājām bluķīši piesieti un pamazām paliek vieglāk un jau pēc km kājas atkal ir vieglas un skrējiens var sākties. Manu skatu visu laiku pavada lillā baloni. Nosmejos – kā gaisma tuneļa galā uz kuru tiekties. Tie ir 2:15 tempa turētāji.

Sākas skrējiena jaukākais posms – skrien pretī ātrākie. Enerģijas man pietiek, lai uzsauktu līderiem un sarokotos ar maniem Darba rūķu komandas biedriem. Ceļā tiek satikts arī Andulis, kurš mani atpazīst un manī tai brīdī izraisa smaidu, jo ir sajūta, ka neesmu viena tur trasē. Tālumā skatos, kad beidzot būs jāgriežas atpakaļ skrējienā un jā, baloni pagriežas. Laumiic piedāvā viņus iedzīt, jo viņi nav tālu, es tomēr to nedaru, jo vēl nav pat puse pieveikta, bet turpinu priecāties, ka baloni neattālinās.

Pēc pirmajiem 10km paskatos pulkstenī. Ātrākie 10km manā skriešanas vēsturē. Pasmaidu un ar smaidu skrienu pretī kalniņam. Kāds no muguras uzsauc – sarkanais turies! Saprotu, ka tas adresēts man, paceļu īkšķus gaisā un saņemu vēl lielākas ovācijas, kas palīdz kalniņu pieveikt kā nieku un iedzīt kādu puisi, kam kalniņš nav pa prātam.

Otrais aplis. Kāds pagūst izlasīt uz mana numura vārdu un uzsauc man – Līva turies! Sīkums, bet patīkami. Iedzenu vienu meiteni, iedzenu vēl vienu un domās sāku novērtēt Biķernieku trases kalniņus. Diezgan viegli man tie padevās, kamēr apdzītajiem pulsometri sāk diezgan skaļi bļaut par pārslodzi. Līkums un brīvprātīgie palīgi ar saldējumu rokās. Atkal atceros kā laumiic man Rīgas pusmaratonā skrienot teica, ka grib saldējumu! Paskatos uz priekšu un lillā balonu nav. Nekas, pēc līkuma atkal tos ieraugu, bet secinu, ka viņi ir nedaudz aizbēguši. Vai arī es atpalikusi. Sāk saulīte cepināt un paliek aizvien grūtāk. Sāku jau domāt par ūdeni un jūtu, ka galva dulla paliek. Nedaudz noskaužu pirms manis skrienošajai meitenei iedoto ūdenni, bet dabūju drīz arī savu dzirdināšanas punktu un apleju galvu un jūtos daudz labāk.

Sākas atkal pretī skrienošie. Izklaide uz laiku garantēta. Šoreiz 2:15 skrienošie pievienoties nepiedāvā, bet novēl, lai turos, jo vēl esot 5km. Es turos, bet ir vēlme pastaigāt.Vēlmi pastaigāt pavairo citi man priekšā staigājošie.Nolemju izskriet čipa kontroli un tad pret kalniņu paiet, bet ieraugot cik ļoti netālu aiz manis ir vairāki, kurus esmu iepriekš iedzinusi, noturos un lieku sev saņemties. Grūti iet, tādēļ dodu sev solījumu, ka dabūjusi ūdeni ļaušu sev paiet tos trīs šoļus, kamēr padzeršos un mans ķermenis uzķeras un atrodu spēku turpināt. Baloni gan paliek arvien tālāk.

Ūdens dzeršanas punkts. Uzleju ūdeni uz galvas, lai atvēsinātos un ļauju trīs soļus kamēr dzeru sev paiet. Super, spēki atgriežas ar uzviju un atceroties cik vēl palicis jūtu, ka tempu varu kāpināt. Pie viena no līkumiem man pievienojas Darba rūķu puiši, kas mani tā arī eskortē līdz finišam un izraisa skatītājos pozitīvas emocijas. Klausos, kā mani slavē par manis izvēlēto tempu un saka, ka es ejot ar laiku, lai noskrietu zem 2:20. Īsti neticu, jo baloni jau bija sen kā gabalā. Kalns iet normāli, bet tiekot augšā paliek pēkšņi grūti. Tad vēl emocijas, jo tūlīt būs pēdējais līkums, bet emocijas noslāpēju, jo citādi paliek grūti elpot.

Ieraugu meiteni, kuru, manuprāt, varu panākt un taisu spurtu. Meitene attopas un sīvi cīnāmies ieskrienot vienādā laikā ar atšķirību tikai simtdaļās.

Sajūtu apkampienu ap pleciem, īsti pat nesaprotu no kā, turpat arī medaļa un apsveikumi. Laumiic paskatās un saka: “O Tu arī jau te!”

Emocijas lieliskas un tai pašā brīdī aptveru kādā laikā esmu noskrējusi – 2h 16min 57sek.

Jautrākais, kas mani tai brīdī uzjautrināja ir mūsu saruna ar Anduli un Pēteri 15km skrējienā par maniem mērķiem kādā gribēšu pusmaratonu noskriet. Es teicu, ka man galvenais būs finišēt, bet ideāli būtu, ja es varētu noskriet ātrāk kā mans brālis noskrēja pusmaratonu, bet tas nebūs mans mērķis. Jā un tai brīdī es aptvēru, ka esmu noskrējusi par pusotru minūti ātrāk  un man prātā skanēja brāļa teiktais: „Sīkā, tik ātri Tu nenoskriesi, jo tas tiešām ir ātri”.