Brīdinu uzreiz – raksts ir garš, bet diennakts skrējienam īsāks taču nepiestāvētu, vai ne? Centos to stukturēt tematiski, kas nozīmē, ka vietām pazūda hronoloģija. Ceru, ka tādā veidā katrs var lasīt tikai to, kas liekas interesants, ja nav vaļas lasīt visu.
Pirmssākumi
Vispirms man gribētos teikt, ka šīs sacensības es nejūtu nedz kā personisko uzvaru vai sasniegumu, nedz arī jūtos kā zaudētāja. Kopējais emocionālais fons ir tāds – es darīju visu, ko varēju, apstākļos, kādi bija doti.
Lai cik arī viegli mani pierunāt uz visādām avantūrām, no kurām prātīgāk būtu turēties pa gabalu, šoreiz es skaidri apzinājos savas robežas un pašai doma piedalīties tādās sacensībās man nebūtu ienākusi prātā vēl pāris gadus. Bet izskanēja aicinājums un man radās iespaids, ka ir svarīgi, lai Latvijai ir sieviešu izlase un tieši pietrūkst vienas dalībnieces (izlasei vajag trīs cilvēkus). Atslēgas frāzes aicinājumā bija divas – “rezultāti nav svarīgi, galvenais – piedalīties” un “Marta brauc”. Es sen gribēju pārmīt ar Martu pāris vārdus – viņa daudz skrien sacensībās (un vēl kādās!), bet noskrien lapā iereģistrētais treniņapjoms nešķiet pietiekošs, lai sagatavotos. Mani mocīja ziņkārība, kā īsti viņa gatavojas.
Diemžēl Latvijas sieviešu izlase tāpat nesanāca, bet es savu dalību neatcēlu.
Turpeļš
Braucam ceturdienas naktī, divas dienas pirms sacensībām, lai varētu atpūsties arī no ceļa. Piedzīvojums aizsākas ar ķibelēm – kamēr kolēģi mēģina salabot saplīsušo mašīnu posmā Daugavpils – Rīga, mēs ar Gunču un Martu sēžam uz palodzes pretī stacijas Rimi, bet Valdis – viens pats autobusa pieturā. Kad apsardze pēc vairākām stundām sāk mest uz mums aizdomīgus skatienus, dodamies mājās. Ar Martu spriežam, ka manas mājas vistuvāk; paspējam abas pat iemigt, līdz zvana Gunča ar jautājumu, kur mūs paķert. Īsti nepamodusies cenšos izsekot mūsu busiņa gaitām pa manu rajonu no telefonsarunas, bet kādā brīdī liekas, ka man viņus atrast būs vieglāk nekā otrādi. Ātri velkam kājās apavus un dodamies ceļā.
Ceļš paiet mierīgi, vismaz mums – guļošajiem. Nogurusi no nakts piedzīvojumiem un iepriekšējo nedēļu darbiem, noguļu gandrīz visu braucienu. Iebraucam Katovicē jau pēcpusdienā, pie viesnīcas (vai pareizāk laikam būtu teikt, kopmītnēm) mūs sagaida Vilnis, viņš atlidojis jau no rīta. Tiekam istabā ar Martu un Ļudmilu, Viktora sievu. Lai arī plānots ražīgi pastrādāt, tomēr gan ceturdienas vakaru, gan daļu no piektdienas pavadu gulšņājot ar grāmatu, baudot reto greznību, ka var nesteidzoties palasīt.
Katowice, pirms skrējiena
Ēdienreizēs sajūta ir kā bērnam, nonākot pieaugušo ballītē – man te nav jābūt. Staigāju apkārt, kautrīgi nolaidusi acis un slēpjoties aiz Martas, ja nu kāds sāks ar mani runāt un pajautās, ko es te daru, ko pirms tam esmu skrējusi vai kā esmu gatavojusies? Ko gan es varētu teikt? 4 maratoni + viens 50km skrējiens? Neskan pārāk nopietni priekš diennakts skrējiena, vai ne? Nemaz nerunājot jau par maģiskiem vārdiem “pasaules čempionāts”…
No otras puses, kā jau druupijs rakstīja forumā, es neko nezināju par diennakts skrējienu un tāpēc ir vieglāk. Nav pārgalvīga drosme iet un darīt, drīzāk tās sajūtas var raksturot kā patiesu neziņu un ziņkārību – kas nu tagad būs? Palīdz arī tas, ka nav spiediena, ko uzliek attālums – noskriet 100km man joprojām liekas baismīgāk nekā pieteikties vēl vienam diennaktniekam. Te ir skaidrs – noguršu, noiešu no trases, papūtīšos, paēdīšu, turpināšu, ja varēšu un cik varēšu.
Piektdien pēcpusdienā dodamies uz oficiālo atklāšanu un pasta party. Neko daudz šeit nestāstīšu, vien minēšu, ka izvēlējām Martu par komandas kapteini – karoga nešanai, sabildējamies ar pagājušā čempionāta uzvarētāju Shingo Inoue no Japānas, kurš mums uzdāvina papīra origami – putnus ar paslēptiem novēlējumiem. Nolemjam ar Martu, ka nākamajā reizē dalīsim VSK Noskrien nozīmītes. Jāmin laikam arī tas, ka Andrim Dudelim bija ideāls plāns, kā reklamēt Daugavpils sacensības, viņš oficiālajā daļā piedalījās ģērbies policijas formā un ar milzīgu kaķa galvu/masku (tie, kas bija Daugavpilī vai redzēja foto, sapratīs). Visi gribēja ar viņu fotografēties. Lieki piebilst, ka uz formas viņam bija uzsprausts nākamo sacensību dalībnieka numurs.
Plāns laicīgi doties gulēt ir labs un es jau gandrīz grasos to piepildīt, kad atnāk Andris un Igors Tjažkorobs (šī gada Daugavpils 50km uzvarētājs), kurš šoreiz piedalās kā treneris. Vairāku stundu garumā saņemu plūsmu ar dažādiem stāstiem, padomiem, treniņa uzdevumiem, uzmundrinājumiem. Cenšos visu iegaumēt un ievērot, izsekot līdzi kustībām, kad rāda vingrojumus. Beigās esmu pilna ar iedvesmu un satraukumu, no miega vairs ne miņas. Ir divas lietas, kas man palikušas spilgti atmiņā: kad stāstīju par saviem sapārotajiem garajiem, Igors lika samainīt vietām garāko ar īsāko, sestdien skrienot īsāko garo, bet ātrākā tempā (plānotajā sacensību tempā), bet svētdien – pavisam lēni un mierīgi garāko garo. Tas samazinot traumatisma risku. Otra lieta ir treniņa veids, ko sauc “слоеный пирог” (kārtainais pīrāgs) – divas-trīs nedēļas pēc kārtas katru dienu 2x dienā skrien 15-25km (distance piemeklēta man). Ja nu kādam ir interese, uzrakstiet tiešo ziņu – es uzrakstīju Igoram e-mailu ar lūgumu pastāstīt sīkāk, kad atbildēs, padalīšos.
Pirmās stundas.
Pirms skrējiena Anatolijs aizved mūs uz parku, kur notiek skrējiens. Esmu pavisam mierīga, bet Marta, šķiet, nedaudz nervozē. Tā kā agrāk tādos pasākumos neesmu piedalījusies, mani interesē arī organizatoriskā puse. Telts jau ir uzcelta, trase iet caur to, tehniskie darbinieki joprojām skrūvē lielo ekrānu, uzstāda virtuvi, organizatori dala laika čipus. Saņemam savējos, uzvelkam formas (viss ir ļoti stingri ar formām un numuriem, naktī, kad man bija jaka mugurā un numuru nevarēja redzēt, saņēmu aizrādījumu no trases tiesneša, kurš mani trasē jau redzēja vismaz 8-9 stundas).
Vēl tikai starta šāviens un dodamies skrējienā ar Martu, nesteidzīgi, ar tempu 6:30-6:45. Nolemjam vismaz sākumā turēties kopā. Diezgan ilgu laiku skrienam kopā ar igauņu māsām (piedalījās vesela ģimene – tētis, mamma un vairākas māsas), kurām pievienojas arī itāliete. Laiks ir ideāls, vēss un mākoņais.
Par sāpēm un kādu grāmatu
Sāpes kreisajā ceļgalā sākas jau pēc pusstundas (nodomāju – “o, lieliski, vien 23 stundas līdz beigām, nekas daudz jau vairs nav palicis,” – pašironija kā aizsargmehānisms pret sevis žēlošanu). Sāpes tās pašas, ko sajutu pēc LSC 30km sacensībām un arī vēlākos treniņos. Pēc LSC posma sāpes noignorēju, tās pat nebija īsti sāpes, likās, ka tas nogurums sakrājies ceļgalos. Treniņos gan tās jutu atkal, bet atkal nodomāju, ka sagurums pēc trim sacensībām nedēļas laikā ir tikai loģisks (Daugavpils 50km, LSC posms 30km un Zelta Kedas stafete), tāpēc vien ļāvu sev vairāk atpūsties un katram gadījumam pasmērēju pretiekaisuma smēri.
Kādu laiku skrēju ar visām sāpēm (aptuveni 20-22km). Te man izdevās notestēt domu, ko nesen izlasīju grāmatā Running with the Mind of Meditation: Lessons for Training Body and Mind (autors Sakyong Mipham Rinpoche , nopērkama amazon.com). Šī ir mana brīva interpretācija un, protams, nepretendēju uz to, ka sapratu pareizi – sāpes ir jāatzīst. Tās nedrīkst ignorēt, tas noved pie traumas un vēl lielākām sāpēm. Tās ir jāpieņem kā daļa no sevis un daļa no skrējiena, tājās ir jāklausās, bet cenšoties, lai domas par to nepārņem visu apziņu. Cītīgi to centos darīt vairākas stundas, pa ceļam stāstot Martai par progresu. Šķiet, tas palīdz. Sekoju, lai sāpes nepieaug un joprojām ir ciešamas. Brīžiem man nepatika, kā sāpe atbalsojas gurnā vai pēdā, tas ātri pārgāja, bet pilnīgi noteikti nelikās pareizi, ka pāri visai kājai pārskrien tirpas. Tad arī nolemju, ka prātīgāk daļēji pāriet soļos.
Kādu laiku turpinu skriet/soļot, līdz sāpes man neļauj skriet un pāreju soļos. Esmu gana stūrgalvīga, tāpēc vēl reizes 6 mēģinu atsākt skriet, tiklīdz sāpes ejot pierimst. Visas reizes skriešana neturpinās ilgāk par pāris minūtēm, pēc kurām pusstundu sāp arī ejot. Beidzot saprotu, ka nebūs, un metu skriešanai mieru.
Par ēšanu
Man nebija ne mazāko priekšstatu, ko darīt ar ēdienu – vai ņemt līdzi un ja ņemt, tad ko. Andris teica, ka organizētāji pilnībā nodrošina šo pusi, tomēr kolēģi likās pieiet tam visam daudz nopietnāk kā es. Valdim līdzi ir visādi Latvijas labumi – prjaņiki, cepumi, rupjmaize, sulas, halva un vēl viskautkas.
Uzsākot skriet, pirmos trīs apļus noapļojam bez kādām domām par ēdienu vai dzērienu. Ātri saprotu, ka ja tā turpināsim, ne ar ko labu tas nebeigsies – nepaspēsim attapties, enerģija būs beigusies, ūdens līmenis neatjaunots. Tāpēc nolemjam dzert katrā aplī – trasē pieejami dažādi dzērieni: ūdens, kola, sulas, vēlāk arī karsta kafija – un arī uzēst pa mazam gabaliņam kaut ko. Jāsaka, man ļoti labi gāja ābolu sula, paretam kola vai ūdens, pāris reizes naktī – kafija. Dzērieni salieti nelielos daudzumos – burtiski pa diviem malkiem – ērti izdzert, nepārtraucot kustību. Uzēdu banānus vai šokolādi, pāris reizes arī žāvētas aprikozes. Protams, ir arī cepumi, rieksti un iespējams vēl kaut kas. Pēc vairākām stundām parādās arī siltais ēdiens – sākumā buljons ar nūdelēm, vēlāk arī makaroni un rīsi ar mērcēm. Ļoti labi uzkožas arī sviestmaizes – man šoreiz topā ir ar tomātiem, viegli pārkaisītas ar sāli (tā jau man likās, ka trasē gribēsies ko sāļu) vai ar ievārījumu. Karsts buljons pēc 4-5 stundām nepārtrauktas kustības ir skrējēja sapnis, ne ēdiens. Pie šāda grafika arī pieturos – katrā aplī pa mazam gabaliņam kaut kā, ik pēc vairākām stundām – nūdeļzupa vai makaroni.
Lai arī parasti trasē mēdzu uzēst pa želejai vai enerģijas batoniņam, šoreiz to nedarīju. Nezinu, vai tāpēc ka lielākoties soļoju, ne skrēju, vai arī “parastas” pārtikas dēļ – bet problēmu ar gremošanu nebija vispār.
Ak jā, vēl nedaudz par ēšanu – Igors trasē mani vairākas reizes cienāja ar ķīseli. Dzeras viegli, garšo labi, šķiet, tā varētu būt laba “normāla ēdiena” alternatīva enerģijas dzērieniem. Vēl minēšu, ka Marta mani pierunāja pamēģināt trasē karameles – gan novērš uzmanību, gan salda garša – cukurs un zināms apmāns smadzenēm.
Par mentālo pusi
Loģiski ir pieņemt, ka grūtākā daļa šādos pasākumos ir mentālā. Arī es tā domāju, bet velti. Nezināšu teikt, vai pārējie jutās tāpat. Nevaru zināt arī, kā būtu, ja es censtos visas 24h skriet.
Pēc kāda laika, kad sāpes kļuva neciešamas, metu mieru skriešanai un pilnībā pārgāju soļos. Cilvēki, kam stāstu, apbrīnā (vai izbrīnā) krata galvas – ka es neizstājos un turpināju, lai arī soļos. Esmu pārsteigta par viņu reakciju – ir taču daudz vieglāk darīt kaut ko – jebko – nekā sēdēt un ar nožēlu skatīties, kā to dara pārējie.
Ceļā ir grūti tikai ar vienu domu – es jutos nedaudz vainīga citu priekšā – viņi skrien, bet es eju – mans ceļš ir vieglāks. Šī neērtība nepamet mani diezgan ilgu laiku, man pat nav žēl to rezultātu, man netraucē, ka man visi skrien garām, bet man ir kauns par to, ka man nav tikpat grūti cik pārējiem. Bet pēc kāda laika šīs emocijas mani pamet – galu galā es arī cīnos, es arī esmu trasē un man arī krājas kilometri, lai arī lēnām, bet es daru, ko varu.
Nevienā brīdī nav psiholoģisks lūziens, man nav jautājums, kāpēc esmu šeit, vai nevarētu to ātrāk beigt (jo ir taču skaidrs, ka var). Tieši otrādi, neskatoties uz sāpēm, un to, ka paskriet nevaru un noteiktu palikšu pēdējā, es jūtos laimīga. Piepildīta un arī pateicīga – dažiem ar traumām nepaveicās vēl vairāk kā man – viņiem pat nebija iespēju turpināt. Šajā ziņā 24h skrējiens liekas kā laimes spēle – šoreiz izstājās vairākas ļoti spēcīgas skrējējas – pretendentes uz uzvaru – traumu dēļ neturpināja ne Casiraghi Monica (kura, kā es dzirdēju, centās labot Itālijas rekordu), nedz Mami Kudo (viņai pieder pasaules rekords 24h skrējienā sievietēm), nedz Anne-Cécile Fontaine (iepriekšējā čempionāta uzvarētāja).
Rīta pusē vienā brīdī ir grūtāk, ne trasē, bet mēģinot izrausties no miega. Pat slapjš un auksts guļammaiss šķiet labāka alternatīva pilnīgam stīvumam un sāpēm. Tad saprotu, ka līdz finišam vēl 6h un diez vai es tās varu pavadīt, slēpjoties guļammaisā (te piepildās pareģojums par grūtākajām 17-18.stundu). Izkliboju ārā, iedzeru siltu zupiņu un lēnām dodos.
Atkāpe par laiku
Jāsaka, ka pats skrējiens, izdomātās domas un iegūtās atziņas nedaudz saplūst un tagad ir grūti strukturējami uz laika ass. Labi, ka esmu tvītojusi skrējiena laikā, tas nedaudz palīdz atjaunot vismaz kādu kārtību. Runājot par laiku, šajā skrējienā kārtējo reizi apstiprinājās mana ilgu gadu pieredze – laika plūdums nav homogēns. Marta pirms sacensībām salīdzināja diennakts garumu: “Iedomājies, tas viss laiks, ko mēs braucām ar busiņu, pēc tam paēdām vakariņas un paspējām atpūsties – un tā vēl nav diennakts”, uz ko es atbildēju: “Laiks plūdīs pavisam savādāk un mēs tagad nezinām, kā tas būs”. Lielākoties laikam trasē vispār nebija nozīmes, atskaites sistēma nav stundās, bet gan apļos un kilometros. Tomēr es atceros vienu momentu, kad tā plūdums kļuva izteikti lēns. Rīta pusē (atceros, ka jau bija gaišs) es apsolīju pamodināt Vilni pēc tam, kad viņš būs atpūties stundu. Pati tajā laikā soļoju, galvā jau vairs nav apzinātu domu, vien ik pa brīdim apziņa pārsteigumā ķer pa kādai garām plūstošai idejai. Dzirdēju, ka tā esot meditācijas laikā. Pēc tam, kad likās esmu soļojusi vairākas stundas, es pēkšņi atceros par Vilni. Pulkstenis rāda, ka pagājušas vien nepilnas 10 minūtes.
Par nepieciešamo trasē un mantu kārtību
Par visu nepieciešamo apģērba ziņā Andris mani informēja laicīgi. Šajā sarakstā iekļauts (katram sevi cienošam skrējējam noteikti ir savs saraksts, bet to ir vērts pārskatīt 24h sacensībām):
– vairākas kārtas ar apģērbu. Pat ja sola siltu laiku, naktī ir auksts. Īpaši, ja nākas pāriet soļos. Īpaši, ja soļot var tikai lēnām. Vienā brīdī man bija uzvilkti 2 krekliņi (viens ar garām piedurknēm) un 2 jakas, no kurām viena divkārša. Un tāpat sala. Runājot par zeķēm – man šķiet, ka pārējie nemainīja neko daudz ne zeķes, ne apavus (Gunča, škiet, mainīja apavus). Es mainīju zeķes, kad plīsa tulzna uz pēdas, un apavus, kad sāka degt pēdas, uz Merell minimālajiem apaviem. Tas nepalīdzēja, jo tajos nevar ilgi soļot, ja neesi pieradis.
– smēres pret noberzumiem. Te nu kuram kāda gaume – citi lieto speciālo smēri, kā es, citi vazelīnu, citi vēl kaut ko. Jebkurā gadījumā ar noberzumiem jārēķinās. Man gan jāsaka, ka es ar tiem cīnos pat 2h skrējienos, nemaz nerunājot par 24h, psiholoģiski es tam biju gatava.
– guļammaiss. Man nebija, labi, ka komandas biedri padalījās. Tie noder, gan sēžot atpūtas brīžos, lai nenosaltu, gan ja uznāk vēlme pagulēt.
– nodrošinājums pret tulznām. Man šis jautājums joprojām nav atrisināts un jāsaka, es piedzīvoju pāris ļoti nepatīkamu momentu trasē. Tuvāk naktij Andris mani aizved uz ātrās palīdzības telti, kur man mēģināja izmasēt ceļgalu. Pie reizes pasūdzējos par tulznu uz mazā pirkstiņa. It kā jau ārsts neko īpašu nemēģināja izdarīt, bet sajūtas bija, ka man to pirkstu amputē. Kādā brīdī man no sāpēm sākas smieklu histērija un Andris sāka uztraukties, vai nevajadzēs mani turēt ar spēku. Marta smērēja eļļu un teica, ka labi palīdz. Tiklīdz es varēšu atsākt skriet, es plānoju izmēģināt šo metodi.
Ja nu es kaut ko aizmirsu, es ceru, ka komandas biedri pakomentēs.
Man radās iespaids, ka neliels čemodāns ir labāk kā mugursoma. Kaut kādā brīdī es biju tik nogurusi, ka nevarēju atrast smēri savai traumai un man sākās neliela panika. Čemodānā lietas tomēr ir pārskatamākas, vieglāk būtu atrast, kad nevar vairs skaidri domāt.
Par atbalstu
Manuprāt, ir pilnīgi neiespējami braukt uz šāda veida sacensībām pirmo reizi vienam pašam. Es noteikti nebrauktu viena arī otro vai trešo reizi. Pēc 8h staigāšanas es pat neatcerējos skaitīt apļus pati, lai arī ļoti gribēju to darīt sākumā. Nojūk apļi, aizmirstās nospiest pulsometra poga un laikam nav nozīmes (skat. sadaļu par laiku).
Mūsu mazā valsts zīmes nesēja Zuza mūs trasē pirmajā dienā atbalstīja 4 vai 5 stundas kopā ar savu mammu (šķiet, meitēns kļuva par Martas fani). Apbrīnojama pacietība tik mazam bērnam, ņemot vērā to, ka viņa mūs redzēja pāris minūtes un tad kāds laiks bija jāgaida. Mums šis atbalsts ļoti palīdzēja. Tas likās vēl jaukāk, kad ieraudzījām mazo meitēnu kopā ar mammu arī nākamajā rītā, ap 10 – bijām jau nogurušas un jebkāds uzmundrinājums tika likts lietā motivācijai.
Pēc vairākām stundām trasē man parādās pirmie pielūdzēji – es tā arī neuzzināju nedz viņu vārdus, nedz no kuras valsts atbalsta komandas viņi bija. Kad es biju pilnībā pārgājusi soļos, viņi zināja manu vārdu un katru apli atbalstīja, saucot un vēlot veiksmi. Sākumā mulsu, pēc tam jau biju pieradusi un no sirds priecājos, ka arī pilnīgi svešiem cilvēkiem rūp, kā man sokas. Mūs ļoti atbalstīja arī kaimiņu komandas – Krievijas, Lietuvas, Igaunijas. Arī savā starpā mēs centāmies viens otru uzmundrināt – vienu brīdi parunājos ar Vilni, šķiet, tas viņam palīdzēja, vienā brīdī paskrēju pakaļ Valdim, kurš gribēja pāriet soļos, bet negribēja pieļaut, ka es viņu panāku. Mani ļoti atbalstīja Andris, rūpējoties, lai es paēdu, atpūšos, paguļu un aizeju pie ārsta, un Marta, kura pirmajās stundās neparko negribēja mani pamest vienu, arī tad, kad es nevarēju vairs skriet. Vēlāk mēs daudz soļojām kopā, no rīta pasmejoties par manu zombijfilmas cienīgu gaitu (pēdējas stundas nevarēju arī soļot, kāja nelocījās, gāju uz priekšu pavisam lēnām un nedaudz pievelkot kāju sāniski).
Kā jau rakstīju iepriekš, nekāds nopietns psiholoģisks lūziens trasē nebija. Bet tas nenozīmē, ka nebija grūtāki brīži, kad likās, ka ja jau es neskrienu, kilometriem (arī priekš sava rezultāta) nav nozīmes, ka varbūt ir labāk pasēdēt un atpūsties. Biju nosoļojusi jau 56km (to es diezgan skaidri atceros), kad iegāju mūsu atpūtas kabūzītī nedaudz atpūsties. Pasēdēju kādas 5minūtes, nolēmu, ka nav jau kur steigties un varu atpūsties kādu garāgu brīdi. Es pat nepaguvu šo domu līdz galam izdomāt, kad atnāca viens no Krievijas izlases treneriem Nails Zabarovs. Un sākās motivācijas piecminūte (tiešām, ilgāku laiku tas arī neprasīja). Te būs aptuvens tulkojums: “Kāpēc sēdi?” – “Atpūšos” – “Kāpēc neskrien?” – “Nevaru paskriet, tikai soļoju.” – “Cik plāno paveikt?” – “Nu man nav tāds noteikts plāns (man tiešām vairs nebija). Un savu iepriekš garāko attālumu esmu jau pārsoļojusi, tāpēc nolēmu atpūsties” (varbūt šo frāzi vajadzēja izlaist, jo šķiet, tā bija dzirkstele, kas tam pulverim pielaida uguni) – “Ātri celies un dodies trasē. Arī pirmajā reizē vajag uzstādīt sevis cienīgus mērķus. Tu vēl mierīgi vari sasniegt 120km. Ej un parādi tiem večiem, ka Tu vari.” – “Man sāp.” – “Ak, Tu sāpes nevari paciest? Beidz gausties un dodies trasē.” Jāsaka, ka ne visas frāzes no tām man derēja motivācijai (piemēram, tā par večiem uz mani nestrādā), bet pilnīgi noteikti viena bija tā, kas mani piecēla – par sāpēm. Tas izbrīnīja arī mani, jo man vienmēr likās, ka man ir zems sāpju paciešanas slieksnis.
Lasījām arī VSK Noskrien komentārus (lai dzīvo internets telefonā!). Jāsaka, brīžiem rezultātus bija vieglāk uzzināt no komandas biedriem Latvijā, kas cītīgi sekoja sacensībām, nekā trasē. Tas ļoti palīdz – zināt, ka kāds sēž, atjauno rezultātu lapu un meklē mūsu vārdus. Paldies tiem, kas atbalstīja un pat veltīja mums savus noskrietos kilometrus. Man likās jauki tie minējumi, kas ar mums notiek, kāpēc laiks iet uz priekšu, bet cipari neaug, sekošana par vietām – kāpjam vai krītam.
Finišs
Pēdējās stundās iet diezgan grūti. Kāja sāp arī soļojot, to nākas nedaudz vilkt sāniski, tā negrib locīties. Miegs nenāk. Daudzi trasē soļo, daļa dalībnieku jau ir izstājušies vai devušies atpūsties, trasē manāmi mazāk cilvēku. Palīdz citu cilvēku atbalsts un laikam jau stūrgalvība – neies taču pēdējās stundās izstāties. Pat neskatoties uz to, ka paiet arī nevar!
Pusstundu pirms laika beigām Andris man izsniedz dēlīti ar manu numuru – tas būšot jānoliek trasē pēc otrā šāviena (pirmais skan kā brīdinājums). Es nodomāju “tagad svarīgākais ir neaizsoļot līdz trases tālākajam galam – nāksies atgriezties, bet tie metri taču neieskaitīsies”. Turpinu pamazām soļot. Sev par apbrīnu nosoļoju vēl vienu apli un dodos pēdējā. Paspēju noiet vēl 224m, kad atskan otrais šāviens un drīkstu apstāties. Atspiežos pret koku un pēkšņi vairs nekam nav spēka. It kā kāds atver slūžas, pazūd spriegums, kas visu notur rāmjos un pie kārtības, un sāku raudādama elsot. Un es pat negribu raudāt, cilvēki sāk satraukti jautāt, vai man viss ir kārtībā, bet es nezinu, kā apstāties, tik emocionāli iztukšota un reizē piepildīta jūtos. Pienāk komandas biedri, apskaujamies un mēģinam klibot uz starta vietu. Marta manis iedvesmota arī sāk raudāt.
Vēl tikai finiša bildes, mantu kravāšana un gaidam apbalvošanu. Tā kavējas, tāpēc sakāpjam mašīnā pasnaust. Pamostos, nesaprotot, kas es esmu, kur es esmu un kāpēc, un aizmiegu atkal. Organisms pieprasa savu atpūtu. Apbalvošanu nesagaidījuši, dodamies uz viesnīcu atpakaļ. Pēc kāda laika uzzinam, ka apbalvošana notiks kopā ar pusdienām, kas mani priecē, jo apēst kaut ko karstu liekas lieliska ideja. Vēl tikai duša un var doties. Lejā dodos zeķītēs, jo nevieni no apaviem nešķiet gana lieli, lai būtu ērti visām manām tulznām un uzpampumiem.
Vai ir dzīve pēc diennakts ultras?
Ir. Pagājušas jau divas nedēļas un dzīve pagaidām ir ne pārāk skrienama. Valmieras maratonu, kas bija plānots kā iespēja labot PR, nācās izlaist. Sestdien bija mans pirmais mēģinājums doties skrējienā, pavisam lēni un it kā bez stresa, likās, ka kāja jau ir apdzijusi. Pāriet soļos nācās pēc nepilniem trīs kilometriem, sāpes atkal bija asas un nepatīkamas. Kas jādara, jādara, saņēmos un aizgāju pie sporta dakteres Sandras (Sporta Laboratorija). Skriet atļāva, novēlēja nepārtraukt kustību, iesildīties kārtīgi un stiepties katru rītu. Izstāstīja traumas iemeslus (iekaisums vietā, kur tiek piestiprināts muskulis pie kaula) un kā no tās izvairīties nākotnē.
Es noteikti gribu pamēģināt vēlreiz. Un es centīšos to darīt. Sākumā gan man ir plāns vairākiem treniņgadiem, lai otrreiz nav jāsoļo un skriešus diennaktnieku varu izbaudīt.
Man kļuva arī pilnīgi skaidrs, ka labai skriešanai ar skriešanu vien nepietiek. Ir jāattīsta spēks noteiktās muskuļu grupās, jānostiprina mugura (kura sāpēja visu otro diennakts pusi), jātrenē rokas, vēdera prese, ceļgali un tamlīdzīgi (tas, ko angliski sauc strong core). Un pirmais, ko es izdarīju atgriežoties, ir izķemmēju Runners World lapu par mājās pildāmiem vingrojumiem un tagad cenšos neslinkot un vismaz pāris reizes nedēļā tiem pievērsties.
Vai es iesaku šo citiem? Jā, kāpēc ne? Ar kārtīgu sagatavošanos, pārdomātu stratēģiju un atbalstu katrs var izmēģināt pabīdīt savas robežas vēl mazliet tālāk. Tas ir tā vērts!
Ko domā komandas biedri?
Valdis
Valdis jau forumā sāka izteikt savas domas, tāpēc tās šeit nedublēšu.
Vilnis
Īpaši man neko pateikt negribas, ja nu vienīgi pieminēt Andri, Anatoliju un Viktora sievu Ludmilu. Visi kā varēja palīdzēja, ar reģistrāciju, numuriem utt problēmu nebija nekādu – man likās, ka man viss bija pasniegts kā uz paplates. Ja vari, tad lūdzu piemini komandas īpašo gaisotni, vienotību un it kā neredzamu, bet milzīgu komandas speku … Kad bija grūti, tad blakus vienmēr bija komandas biedrs, kas pēc vajadzības bija gan treneris, dietologs, fizioterapeits vai psihologs …
Gunča
Sajūta pat nedēļu pēc skrējiena joprojām draņķīga, bet gan jau tikšu tam pāri, varbūt pat kādreiz (piem. uz 50 gadu jubileju) saņemšos uz šādu avantūru vēlreiz. Nezinu par ko lielāka škrobe, vai par izniekoto laiku (ātruma ziņā biju labā formā, lai mēģinātu rudenī labot savu maratona rekordu), nesasniegto mērķi, vai arī par gūto traumu, kas reāli liedz gatavoties rudens startiem pašmāju mačos.Tas, kas Katowicē notika pēc 18 stundas, laikam tomēr nav saucams par skriešanu, pat maģiskās 24 stundas sagaidīšana trasē gandarījumu nesagādāja, jo saprotu, ka noskrējis tās 24 stundas tomēr neesmu… sajūta kā neaicinātam viesim kādā slēgtā pasākumā, kurš šeit iekļuvis ar viltotu biļeti. Sāku gaidīt jauno sezonu. Valmieru knapi nokliboju… labi, ka varēju Martu padzīt uz priekšu (vismaz kaut kāds attaisnojums sliktajam rezultātam), jo reāli ātrāk par 1:30-1:35 nenoskrietu.
Marta
“Kādēļ gan liegt sev neaizmirstamu piedzīvojumu?” Tā es nodomāju un vieglu sirdi pieteicos uz kaut ko tādu, par ko man nebija ne jausmas, kas tas ir. Skaidrs bija viens – būs jāskrien (“Ā, nu tas jau labi!”)… ilgi jāskrien (“Nu, vēl jo labāk!”).
Tādu otro iespēju nav. Ir šis moments un tad jau ir nākamais. Pasaules čempionāts 24 stundu skrējienā izskatījās pēc tāda, ko nevajadzētu laist gar degunu. Nu, tad izlemts. Par sacensībām biju sajūsmā – tik daudz cilvēku no tik daudz valstīm. Es, protams, izmantoju izdevību pavervelēt visās valodās, ko zināju. Kontaktu dibināšana un pozitīva tēla radīšana par valsti, protams, vienmēr būs viena no prioritātēm šādos pasākumos, kopš Andris mani iecēla par Latvijas ultraskrējēju kluba sabiedrisko attiecību speciālisti un preses sekretāri. Skrējiena pirmās 3-4 stundas biju draudzīgajā Jekaterinas kompānijā, bet, kad mūsu ceļi šķīrās, tad nu aktīvi nodevos arī šai nodarbei.
Pēc 5 stundu skriešanas izdomāju iepriecināt arī mājās sēdošos tiešraides skatītājus. Apļa finišā ir kamera, kas rāda tiešraidi internetā.Tad nu uzdejoju kameras priekšā, sak, “mammu, neraudi! Man iet labi!” Tajā brīdī neapjautu, ka to redzēja visi apkārtējie – nepaspēju paskriet ne 10 metrus, kad trases malā uz interviju mani savāca vietējā televīzija. Stāstīju, ka skrienu jau 5.stundu un nevaru atcerēties, kad būtu jutusies tik laimīga. Veiksmīgi izvairījos no jautājuma par maniem treniņiem un gatavošanos šim skrējienam, un intervētāji ar to bija mierā – palaida mani turpināt skriet. Sak, lai jau priecājas, kamēr vēl var…
Jo tālāk, jo jautrāk. Vakars bija pienācis, nedaudzie skatītāji un atbalstītāji – izklīduši, ārā satumsa, un mūsu trasi apgaismoja vien laternas. Biju jau redzējusi, kā trīs skrējējus no trases aiztransportē ātrās palīdzības mašīnas (pieļauju, ka ārsti labprāt visus mūs sakrautu mašīnās un aizvestu ārstēties…un ne jau no sāpēm ceļgalos), un viss liecināja, ka turpmākās stundas un notikumi būs cienīgi saņemt Oskaru nominācijā “Labākā dokumentālā asa sižeta drāma”. Slikti sāka palikt ne vienam vien skrējējam un deviņos līkumos saliekušies cilvēki trases malā (labākajā gadījumā!) ar vēmekļu peļķi priekšā tapa par ierastu skatu. Manus centienus uzturēt pozitīvu sarunu ar kādu pagurušu censoni nereti iztraucēja kāda cita rīstīšanās turpat aiz muguras vai iespaidīga vēmekļa nolikšana tieši priekšā uz manis izvēlētās trajektorijas. Nakts stundās arī “zaļās” tualetes kļuva īpaši iecienītas. Labi atceros to skatu, kad 16.stundā kāds zviedrs, apķēris koku, nokārtojās stāvus trases malā, jo sāpes kājās nepieļāva apsēšanos. Tad nu, nobeidzot pozitīvo nakts stundu aprakstu, piebildīšu, ka man pašai pa tumsu ļoti patīk skriet un patika arī Polijā. Nu, labi…cik nu skriet… Pēc 15.stundas arī manām kājām bija zināmi iebildumi pret manu nebijuša ilguma izklaidi, un uz priekšu pakustēt es varēju tikai ar auksta ūdens kompresēm botās un uz ceļgaliem, bet atzīšos, ka uz kopējā fona es izskatījos tīri (un) labi. Vistas buljons, makaroni, desmaizes un visa pārējā normālā pārtika manam vēderam makten labi patika, un atbrīvošanās no ēdamā notika ar dabiskiem procesiem tik civilizētā veidā, cik tur bija iespējams.
Stunda no 5:00 līdz 6:00 rītā bija īsts pārbaudījums. Manāms nogurums, sāpes, miegs un aukstums. Kārdinošais Andra Dudeļa jautājums, vai es negribu stundiņu pagulēt, prātā negausīgi maisījās pa priekšu visām citām domām manā 45 minūšu ilgajā pauzē. Gulēšanas opciju bija izmantojuši jau 3 mani komandas biedri, un es atrados grūtākās izvēles priekšā. Acis lipa ciet, ķermenis drebinājās no aukstuma, negulēšanas un noguruma, bet kājas bija gatavas man pieteikt ultimātu par nelaipno izturešanos. Lēmuma pieņemšana prasīja diezgan pārcilvēciskas spējas, bet beigās gribasspēks uzvarēja ķermeni, kurš, pirmajos soļos agonijā iekšēji kaukdams, paklausīgi steberēja uz priekšu, turpinādams cīņu par metriem un kilometriem. Vairs jau tikai 6 stundas bija atlikušas.
Pa nakti liktās ūdens kompreses botās bija pamatīgi izmērcējušas pēdu ādu, kura tagad bija izrotāta ar dažādiem rupji tēstiem ornamentiem. Tie, diemžēl, nevēlējās mierīgi sadzīvot uz manas pēdas, un viens otru spieda nost, veidojot diža izmēra zemādas šķidruma krātuves. Nu, sapratāt – tulznas. Secināju, ka skriešana uz kādu laiciņu nav opcija, tāpēc labprāt piebiedrojos klibkāju pulciņam. Tikai pēc vairākiem kilometriem, kad tulznas uz pēdām bija noslēgušas miera izlīgumu, atkal varēju skriet. Tas gan ilgi nevilkās, jo protestu iesniedza mana kreisas kājas gūžas locītava, kurai bija vērā ņemami argumenti, tāpēc kā kompromisa variants un pieņemākais pārvietošanās veids man atkal kļuva klibošana. Uzmundrinošākie vārdi tobrīd šķita: kad tev jāiet cauri ellei… turpini iet!
Finiša stundas bija pašas labākās un neaizmirstamākās. Atmiņā vienmēr paliks tie apļi, ko ar Jekaterinu noklibojām kopā, no sirds smejoties par to, cik nožēlojami izskatāmies. Spilgtā atmiņā būs pēdējie noklibotie apļi reizē ar gunchu, kad, katrs savā stūrī saķēruši Latvijas karogu, turpinājām krāt metru pie metra līdz finiša svilpei. Emocionālās pēcfiniša apkampšanās, asaras un neizsakāmā laimes sajūta – jā, pasaulē atkal viss ir kārtībā. Ja mēs visi spētu sevi atbrīvot no prātā uzceltajām barjerām un iedegt uguntiņu sevī, tad mums pavērtos nebeidzams iespēju lauks. Nekad nedomājiet, ka skriet ir grūti! Varbūt dažreiz sāpīgi, varbūt šad tad nogurdinoši, bet skriešana var izmainīt dzīvi! Mana dzīve ir citādāka… Un tagad pat šokolāde garšo labāk.
km 
-
Tas ir fenomenāli, ko jūs esat paveikuši!!! Par spīti visiem apetīti ne pārāk rosinošajiem aprakstiem, pēc šī radās vēlme pamēģināt ko līdzīgu. Komandas garu arī caur rakstītajām rindām varēja sajust! :)
Super! Varbūt kādreiz kaut kas tāds jānomēģina…
Balta skaudība.
Apbrīnoju par uzdrīkstēšanos un varēšanu izturēt līdz galam :)
Varbūt nākamgad?! :)
To redzēs! :)
Malači.
Medaļu iedeva? :)
Bail iedomāties, ko vēl izdomās pievarēt skrienot :) Malači :)
Nez vai tādās sacensībās ir vēl kāds, kas pēdējos kilometrus (pēdējās stundas) vēl skrien nevis iet? Bet par tām tulznām, tas tiešām ir mīnuss šāda veida sacensībās, baskājiem/minimālistiem šāds pasākums vispār nereāls tulznu dēļ. Varbūt distance šādos pasākumos jārīko nevis uz asfalta, bet uz kāda mīkstāka, bet pietiekoši gluda seguma
Paldies visiem! :) Beigās dabūjām arī piemiņas medaļas un skriešanas T-kreklus ar čempionāta simboliku. T-kreklu jau esmu paspējusi nodemonstrēt Valmieras un Jūrmalas pusītēs :)
Es vēl finišā dabūju 3 bučas no Starptautiskās ultramaratonistu asociācijas prezidenta (Katja arī dabūja apsveikumu). :D :P
Kopumā jāatzīst, ka tagad visu šo pasākumu atceros kā lielisku piedzīvojumu, un kā vienīgo zaudējumu no šī pasākuma varu uzskaitīt tikai kreisās kājas mazā pirkstiņa nagu :D
24h stundas skriet ir uzdrīkstēšanās! Nenoliegšu, tomēr Asfalts ir nežēlīgs un izlasot šo saprotu, ka vēl nežēlīgāks ir mazais aplis. Es tomēr izvēlos redzēt mazak murgainus sapņus ;) Aprakstītie skati tiešām žēlīgi un izvairīties no tiem var skrienot ne pa apli. Arī laivu maratonos, kas notiek agros pavasaros, labāk gāzt priekšgalā, lai nebūtu jāredz šausmas, kad ļaudis izpildās (rotaļājas ar savām dzīvībām) pēc savas saprašanas. Taciņskrējienos līdzīgi un Siguldā, kur trīs apļi skrienami, tomēr nav nācies vērot vēmekļus. Novēlu atgriezties 24h pasākumā pēc vairākiem gadiem ar tikpat lielu apņēmību un nepiemirst par veselību! Papildus pārdomas raisa sports kā tāds – traumas, klibojoši cilvēki, sačakarēti sacensību plāni un sezonas noslēgums. Kāda ir cena un kam tas ir vajadzīgs? Nesaku, ka esmu saprātigāks, parasti tieši otrādi, taču šogad cenšos dzīvot ar atslēgas vārdu “Sagatavošanās”, kas arī tika pieminēts Jekaterinas rakstā ;) Tiekamies!
Noskrien!
Man tas pašreiz šķiet prātam neaptverams un nerealizējams, bet viennozīmīgi gribētos kaut kad nākotnē piedalīties šādā pasākumā. Tiešām liels prieks par Jums!
Zvēri! ;))
Ceuri nost jau par uzdrīkstēšanos, kā arī par uzdrīkstēšanos atzīties, ka “viegli jau nu nebija” :)
Paldies visiem par labajiem vārdiem! Un par pacietību lasīt arī :D
Liels rakstīšanas motivators bija Vilnis – viņam šīs jau bija otras 24h sacensības. Viņš teica, ka esot grūti atrast personiskās pieredzes, kas lieti noderētu/motivētu/brīdinātu :)
Skaisti un realistiski aprakstīts… Sākot no pozitīvajām uzdrīkstēšanās/varēšanas emocijām līdz pat realistiskajām fiziskajām nebūšanām.. Ļoti patika citāts par sāpēm un Martas teksts par “ātrajiem”, kas noteikti labprāt visus savāktu :D
Jūs esat malači, ka to izdarijāt, uzdrošinājaties un novēlu visiem veiksmīgi tikt galā ar traumām, sāpēm utt. un atgriezties normālajā skriešanas dzīvē, lai atkal sevi izaicinātu un apbalvotu ar jauniem sasniegumiem! :)
Njaaa… Visu cieņu! Monstri!
Mazliet par tulznām un citām nepatikšanām uz pēdām. Cita “trako” suga – rogaineri, kas arī skrien, iet, velkas (kā nu kuro brīdi sanāk) 24h garumā, tikai dažādības pēc pa mežiem, purviem un vēl visādiem neceļiem, par labu atzinuši Akileine NOK ziedi, kuru apm. 3 nedēļas pirms gaidāmajiem mačiem ik vakaru jāsmērē uz pēdām. No savas pieredzes teikšu, ka, šādi sagatavojoties, pēdējā 24h rogainingā nebija nevienas tulznas vai noberzuma, un sačervelējumi no mitruma daudz mazāk un nesāpīgāki.
No Martas stāstītā, ūdens kompreses gan ir visai neprātīga lieta. Jo pēdas sausākas, jo mazāk iespējamo problēmu ar tām, un uz asfalta daudz vairāk iespēju nesaslapināties, kā purvus brienot. Ja prasījās atvēsināties, gan jau sporta kosmētikas klāstā ir atrodams kāds speciāls krēms vai balzāms priekš tam.
Es uzgāju internetā, ka notiek arī 48 stundu sacensības. Viens japānis pat paspēja noskriet vairāk kā 400km. Tā ka, ja kādam paliek garlaicīgi skriet tikai 24h, ir iespēja pāriet arī uz nākamo līmeni :D
Izklausās pēc varen jautra ēšanas, dzeršanas un citu fizoloģisku -šanu pasākuma ar nelielu paskriešanu un klibošanu starplaikos. :)
Varējāt vēl pastāstīt par japāņu aptieku un to kā amerikāņu komanda pazaudēja pirmo vietu.
Lai pienācīgi sagatavotos ikdienā jāskrien 6H un brīvdienās sapārotais 2x12H?
Pilnīgs kosmoss! Tas ir pirmais, kas nāk prātā pēc raksta izlasīšanas. Kāpēc mums patīk sevi locīt tais deviņos līkumos? Un kāpēc es šobrīd pieķeru sevi pie domas, ka arī gribētu šādu piedzīvojumu savā pieredzē? It kā ar mazohismu neesmu īpaši tuvās attiecībās… Vai tas sāls ir tur, ka jo lielākas grūtības, jo lielāks gandarījums pēc tam? Lai vai kā, bravo Jums par uzdrīkstēšanos (īpaši pie aprakstītās sagatavotības). Un šāds stāsts pūra lādē ir tikai retajam… Par to vēl viens bravo! :)
Vēlos atgādināt, ka šis pasākums tomēr bija gan Pasaules, gan vienlaicīgi arī Eiropas čempionāts 24 stundu skrējienā. Kāpēc cilvēki bija ar mieru sevi tā mocīt? Varbūt tāpēc, ka tās bija galvenās sacensības gadā. Daudzām valstīm notiek atlases sacensības uz šo pasākumu, un vieta izlasē ir jāizcīna, turklāt pēctam tā ir jānotur. Šeit tiešām bija augsta līmeņa izturībnieki, kas ne vien cīnījās par sevi, bet arī par savu komandu un valsti. ;) Nenoliegšu, ka arī es ne reizi vien piedomāju pie tā, ka man uz krūtīm ir rakstīts “Latvija”. Man kā savas valsts patriotei tas tiešām nebija maznozīmīgi, un ticu, ka citiem sportistiem arī. Tādēļ arī tāda cīņa.
Ansi, tur bija sportisti, kas skrēja visu laiku. Apstājās labi, ja tikai nomainīt kreklu vai botas, bet tad uzreiz turpināja skriet. Mūsējais Vilnis Pleite skrienot stāstīja, ka pēdējās stundas aizies uz emocijām. Un to tiešām varēja redzēt – pēdējās stundās sākās pamatīga rosība, cilvēki skrēja līdz pēdējam, beidzamajā stundā vēl paātrinot tempu. Tas tiešām bija iespaidīgi.
Uzvarētājs Maiks Mortons no ASV noskrēja 277km ar jaunu ASV rekordu. Viņš mani pirmo reizi apdzina jau 2.aplī :D Skatoties uz viņu, pārņēma bijība, jo viņš kustējās kā mašīna visas 24 stundas. Es par viņu fanoju jau pirms šī sacensībām (kopš viņš uzvarēja Badwaterā šogad). Trasē viņu bieži uzmundrināju un pēc sacensībām arī apsveicu un pārmijām arī 3 frāžu dialogu. :D Tobrīd jutos pārlaimīga :D
Finišējām svētdien plkst. 12:00 un pēcpusdienā bija kopīgas pusdienas. Skats bija graujošs – jaunie un sportiskie cilvēki pārvietojās lēnāk kā mana vecmamma, kurai ir 87 gadi. Toties tas smaids un vienotības sajūta bija pacilājoša. Es papļāpāju gan ar uzvarētāju Maiku, gan ar pagājušā čempionāta uzvarētāju Shingo no Japānas, gan arī pasaules rekordistu 24h skrējienā grieķi Kuross(?), kā arī ar daudziem citiem. Jutāmies kā viena ģimene, neviens nejautāja, cik noskrēju vai kuru vietu dabūju, jo tas absoluti nebija svarīgi. Ja tu tur klibo līdz ar visiem, tad esi cīnījies, esi finišējis un tātad esi arī uzvarējis. :)
Nevēlos jūs mudināt uz muļķībām, bet tiem, kas pēc sī raksta izlasīšanas iedomājās, ka varētu kādreiz ko tādu paveikt, iesaku: Neļaujiet saviem sapņiem nonīkt! Sāpes pāriet un asaras nožūst, bet atmiņas un emocijas pēc šādas uzvarētas kaujas ir dziļi sirdī paliekošas. :))
Maffija, Tev jāraksta! Nobirdināju pat asaras lasot.
Taisni tā, šīs bija ļoti respektējamas sacensības. Arī man, profānam, no malas vērojot, tā šķiet. :) Iepriekšējā gadā PČ neesot noticis (atcelts), tāpēc vēl interesantāk. Mazliet kuriozi, ka 2010. gada PČ sudraba laureāts Skots Džureks (jā, tas pats – Scott Jurek) pat netika uz Katovici, jo starplaikā nebija no jauna kvalificējies.
Skrējiens kopā ar minēto grieķi Kurosu (Kouros), pasaules rekordistu 24h gan šosejā (~290 km), gan stadionā (~303 km!), kā arī vēl vairākās “standarta” ultradistancēs!! Jāatzīst, drusku apskaužu mūsu (LV) delegāciju par šo izdevību…
Tagad zinām, kā cēlies Latvijas karogs – ko var skatīt arī uz Martas vaiga. :)))
Visi, kas izturēja, ir Varoņi. It īpaši dāmas. Kaut 24 stundas kustēties ir mēģināts, gludo diennakts skrējienu vēl pāris gadus atlikšu. Sagatavošanās posmā vismaz 20 Maratoni (vai līdzvērtīgi gabali) ir jānoskrien. Protams, tas neattiecas uz trakiem (pozitīvā nozīmē) cilvēkiem.
Vienīgi bučas no prezidenta mani kaut kā neuzrunāja…
Aivar, gan jau par šo niansi bija padomāts. IAU vadībā nav prezidents vien. Arī vietējā orgkomiteja droši vien pieslēdzās. :)
Malači!!! gan par uzdrīkstēšanos, gan par paveikto tais 24h!
Es pilnībā varu parakstīties zem maffija vārdiem “Nenoliegšu, ka arī es ne reizi vien piedomāju pie tā, ka man uz krūtīm ir rakstīts “Latvija”. Man kā savas valsts patriotei tas tiešām nebija maznozīmīgi, un ticu, ka citiem sportistiem arī.”, jo arī es esmu savas valsts patriote!
Saka, ka cilvēks labprātīgi piedalās kādā pasākumā (vienalga vai avantūra, vai nopietns pasākums)tad, kad zemapziņā ir tam gatavs! Acīmredzot tiem, kas piedalījās, bija pienākusi īstā reize!
Man emocionāli svarīga un nozīmīga bija piedalīšanās šī gada Baltijas ceļa skrējienā, jo tai tālajā 1989.gada 23.augustā vecāki mani aizveda un arī es sadevos rokās Baltijas ceļā, un joprojām, dzirdot dziesmu “Atmostas Baltija”, man pār muguru skrien tirpas…
Vai es piedalītos šādā 24h skrējienā? – domāju, ka jā un nebūtu pat ilgi jāpierunā :), jo piekrītu apgalvojumam “trakajiem pieder pasaule!” ;)
p.s. Jekaterin un maffija, paldies par jūsu iespaidiem, komentāriem, ir feini lasīt!
Varētu gadīties, ka uz nākamgada PČ būs iespējams uztaisīt arī dāmām pilnu VSK Noskr… tas ir, Latvijas valsts komandu. :)
Varētu gadīties :D Atceroties Jekaterinas vārdus neilgi pēc atbraukšanas.
Tomēr – ja tik mazs aplis – tad varbūt labāk nevajag…
Paldies par jūsu atbalstu un labajiem vārdiem! Tas psiholoģiski dod ļoti daudz, jo ir sajūta, ka kādam rūp tavs veikums un kāds no sirds tur īkšķus par tevi!
Atceros, ka īpašu VSK Noskrien atbalstu izjutu 22.-23.stundā, kad ar Jekaterinu bijām pieveikušas kārtējo apli un izdomājām nedaudz piesēst. Katja caur telefonu iegāja forumā un sāka skaļi lasīt noskrieniešu komentārus un uzmundrinājumus – kā Modris un Andulis pat pa nakti sekojuši līdzi rezultātiem, kā druupijs un citi gāja paskriet, solidarizējoties ar mums, kā citi komentējuši un uztraukušies, ja kāds no mums nekustējās stundu no vietas… Man tajā brīdī izgāja dzirkstele cauri visam ķermenim un es Katjai teicu: “Katja, ceļamies un ejam!” Apziņa, ka tik daudzi domās un sajūtās bija ar mums, sildīja sirdi. Tas bija viens no laimes avotiem, no kā smelties tad, kad vajadzēja spēku turpināt. Paldies visiem ;)
Un, runājot par laimes brīžiem, vēl viena atmiņa…
Nakts stundās, kad sarunas pieklusa, šķita, ka skrējēji ir iegrimuši sevī. Neskaitot jau manis aprakstīto drāmu nakts stundās, bija viens skaists moments, kuru piedzīvoju, proti, pa celiņa malu vicoja ežuks, skaļi pukšķēdams. :)) Es gandrīz izkusu no laimes. Esošo klusumu pāršalca daiļā dzimuma pārstāvju sajūsmas elsas un priekā izdvesti saucieni. Lai gan tas bija tikai ezis, es tomēr biju pārsteigta, cik ļoti kaut kas vienkāršs un parasts spēj tādā brīdī “pacelt”. ;) Beigās jau sapratu, ka visi mēs tur bijām tādā neparastā situācijā ar neparastām sajūtām un tobrīd vienkārši bija prieks apjaust, ka pasaulē ir arī kaut kas pavisam parasts! ;) Viss šis piedzīvojums un savu spēju pārbaudīšana lika vēlreiz izsvērt pašsaprotamo un parasto lietu vērtību dzīvē.
Beidzot izlasījos cauri visam rakstam un komentāriem. Bija vērts lasīt – lieliski uzrakstīts! To lasot, radās klātbūtnes efekts, tika gūtas vērtīgas atziņas, kas jāņem vērā, kad pats kam tādam pieteikšos (pēc kārtīga sagatavošanās posma).
Malači visi, kas piedalījās, finišēja, noskrēja/nostaigāja tik daudz kilometru, izcīnot tik lielu cīņu paši ar sevi. Fantastika! Jau minēju, ka man arī tā kā nedaudz skauda, kad sekoju līdzi jūsu sacīkstei, bet tikai labā nozīmē, jo zinu, ka man tas nebūt neies secen – kaut kad jau tas pienāks, notikumus nevajag steidzināt!
Tad nu turpiniet veseļoties, kam tas vēl aktuāli, un iedvesmot citus ar un uz lieliem darbiem arī turpmāk!
vājprāts, trakie cilvēki ;)man ir problēmas sevi nomotivēt uz 2h skrējienu, bet jūs te 24h skrienat un ierosinat 48h :O cepuri nost ;)
Dzelzs jākaļ, kamēr tā karsta! Ja ir iespēja – jāizmanto!
Malači visi, kas uzdrīkstējās piedalīties.
Daļa no aprakstītajām sajūtām un sāpēm nav svešas(atceros 24 stundu rogaininga rīta stundas, kad ar tulznainām kājām vieglāk bija lēnu, ļoti lēnu skriet, nevis ātri iet).
…un joprojām gribas pārbaudīt savu varēšanu un izturību. Vēl tik nav izlemts – kur :)
“man ir problēmas sevi nomotivēt uz 2h skrējienu, bet jūs te 24h skrienat”
Dažkārt motivācija ir tieši proporcionāla skrējiena ilgumam/garumam. 24 stundas tātad ir 12x motivējošākas. :))
Paldies, superīgs apraksts. Visu cieņu mūsu komandai, īpaši meitenēm.
Stipro (trako) skrējienā Cinevillā uz vienas komandas krekliem bija rakstīts: “Sāpes ir pārejošas, slava mūžīga”.
Par dot pieminēto Japāņu aptieku…pirmajā bildē varat mums fonā redzēt lielo telti, kur bija katrai valstij savs iedalījums, kur nolikt mantas, uzklāt galdus ar saviem ēdieniem un dzērieniem, tur uzturējās komandas atbalstītāji – tā bija katras valsts mazā teritorija. Tā kā trase gāja tieši cauri teltij (pa vidu), tad bija ērti paķert kaut ko no sava galda un skriet tālāk. Telts vidū bija arī organizatoru sagatavotais galds ar pārtiku un dzērieniem. Bija interesanti, kad tikko ieradāmies uz sacensībām un sākām uzsliet savu aizgaldu, tad varējām salīdzināt, kas nu kurai valstij ir cienastā līdzi. Uz mūsu galda bija viss, sākot ar konfektēm, šokolādi, augļiem, sāļajiem riekstiņiem, auzu pārslu cepumiem, prjaņikiem beidzot ar rupjmaizi un ātri pagatojamajām zupām un putrām. Ievērību no mūsu puses izpelnījās Japānas galds, kas vairāk izskatījās pēc laboratorijas – katram tāda balta kaste pilna ar krāsainām pudelītēm un želejām. Normālu pārtiku es tā arī tur neredzēju :D Valdim draugos ir neliela galerija par 24h skrējienu, kur ir arī viena bilde ar japāņu laboratoriju: http://dra.lv/gJ4kx7
Pagājušajā nedēļas nogalē Jūrmalā dalījos savās ēšanas pārdomās ar Modri Ābramu un Viktoru Suborinu, kuri atbalstīja manu ideju par to, ka tāds lēns skrējiens ir kā fiziska darba darīšana un ja ikdienā es ēdu normālu pārtiku, tad kāpēc man būtu kaut kas citāds jāēd šādā pasākumā? ;) Varbūt tāpēc vēdera labsajūtas ziņā es biju priekšā daudziem labiem sportistiem. Protams, šīs lietas ir individuālas, bet pieredzējušo puišu atbasts mudināja mani turpināt ignorēt jebkādu želeju lietošanu sacensībās :D
Ak, jā, šoreiz sacensībās dabūju veselu pudeli ķīseļa no daudzkārt pieminētā krieva Igora Tjažkoroba :D
Varbūt japāņi jau ikdienā arī ēd tās želejas? :D
Paldies Jekaterinai par lielisko aprakstu….es laikam nesaņemtos.Marta un Jekaterina visapār ir apbrīnojamas meitenes, lai mani pierunātu uz tādu avantūru ar tik smieklīgiem treniņapjomiem es noteikti neparakstītos pat ekskursijas pēc. Valdis vispār man liekas ir “kiborgs” (mājās nomaina rezerves daļas un skrien it kā nekas nebūtu bijis :)). Šobrīd, kad emocijas ir nedaudz noplakušas domāju, ko esmu darījis nepareizi, vai kā vajadzētu gatavoties šādiem mačiem… šobrīd nonācu pie secinājuma, ka man max iespējamā distance būtu 100km (garākā varbūt 12h skrējiens), jo es varu vai nu skriet, vai soļot…abus pamīšus darīt man nesanāk.Ideālā variantā ar pilnu komandas sastāvu (šeit domāju – atbalstošo med.personālu, kaut vai masāžistu, fizioterapeitu vai treneri) kā tas bija lielajām komandām rezultāts būtu labāks, bet,galvenais, ka tik daudz laika un līdzekļu, lai pilnvērtīgi sagatavotos šādiem skrējieniem man nav un laikam nebūs.
P.S. Vēl atmiņā palika itālu superfans, kurš gandrīz visu diennakti uzmundrināja ne tikai savus, bet arī citu komandu skrējējus…vienu brīdi man likās, ka itāļi skrien nepārtrauktā kolonnā …Marta laikam labāk atceras viņa vārdu, jo skrējiena laikā sapazinās ar lielāko daļu sacensību dalībniekiem :). BRAVO ultrarunners!!!
Nākamgad var aizlaist uz igauņu ultru (15-16.jūnijs 4 maratonu skrējiens LAULASMAA ULTRA, vai arī jau šogad 12H Jaungada nakts skrējiens – DREAM of the final night (info: http://www.estonian-ultrarunners.com).
Guncha, itāļu superfanu sauca Frančesko (Marta, palabo mani, ja kļūdos), viņš laikam bija itāļu komandas terapeits. Jā, tas nostaigāja gar trases malu vismaz tikpat daudz cik es, likās, ka uz beigām visiem dalībniekiem zināja vārdus, un lai arī no rīta varēja manīt, ka pats ir noguris no negulēšanas un rosības, turpināja soļot gar trasi pretējā virzienā un visus uzmundrināt.
Par to 4 maratonu pasākumu – varbūt mums vajag laicīgi savākt VSK Noskrien komandu? ;)
Paldies visiem arī par labajiem vārdiem aprakstam :) Tas palīdz turpināt rakstīt arī turpmāk, lai arī dažreiz ar aprakstiem iet grūtāk – motivēt sevi paskriet ir vieglāk kā par to rakstīt ;)
Marta, nepiemini Badwater. Mana elpošana paliek dziļāka un gribas piecelties no kompja, lai izietu ārā pēc papildus skābekļa devas..
Fantastisks un iedvesmojošs raksts!
Jūs esat baigie malači :)
Visi kā viens – apbrīnas cienīgi!
Pēc visa apraksta rodas sajūta, ka tas ir kas vairāk par skrējienu un, to neizbaudot, līdz galam arī nesaprast, kas tas par zvēru… tapēc rodas vēlme kādreiz pievienoties tiem, kas to jau zina :)
Skriešanai vispār niecīgs sakars ar skriešanu ;)
Mani jaunā gada plāni nu ir izlemti. Braukšu uz Estonia kaut vai viena pati :)
Nākamgad pamēģināšu. Doma bija jau šogad, bet neatradās neviens līdzbraucējs uz Kijevu. Igauņu 4 maratoni izskatās interesanti, bet tomēr nav klasiskās 24h.
pag, tas gadumijas pasācens nav asfaltnieks, ja Alma spodrina kedas?
…es gribu izskriet 24h pirmoreiz!!!
Skatos, nākamajam gadam gribētāju pulciņš kļūst aizvien lielāks :) Būs jautrāka dalība :)
Ainar tici man, sākumam derēs arī igauņu variants :),nākamgad PČ it kā plānots maijā Nīderlandē, un trases segums kā stāstīja Viktors Rodionovs, kurš tur skrēja jau šogad, esot vēl briesmīgāks nekā Katowicē.
Es labāk izmēģinātu 12h skrējienu, bet uz Jaungada laiku rezervēt viesnīcu Tallinā laikam būs pagrūti, bet dzīvot teltī pārāk auksti :), ja parādītos kāds izmitināšanas variants varētu arī aizbraukt.
Kā tur sanāk ar to finišēšanu vai izstāšanos? Lasu, ka vairāki izstājušies. Ja jau var skriet, atpūsties un atkal skriet, kurā brīdī skaitās, ka dalībnieks ir izstājies nevis vienkārši atpūšas?
Rakstot rakstu, es to pieņēmu – par izstāšanos. Piemēram, ja pagājušā gada čempionei vai pasaules rekordistei ir kilometrāža ap 100km, tad ir skaidrs, ka nekāda skriešana līdz galam nav bijusi. Īpaši, ja sākumā trasē abas redzētas, ļoti raiti krājot kilometrus.
Ja skatās uz rezultātu tabulu, var pieņemt, ka tie, kam otrajā “distance” kolonnā ir 0 (papildus metri, noskrieti/nosoļoti pēc pēdējā apļa), arī var pieņemt, ka izstājušies – jo varbūtība, ka tajā momentā nonākuši tieši pie apļa finiša vietas, ļoti maza.
Bet vispār, Lindams, Tev taisnība par izstāšanos. Un tā ir šo sacensību burvība – pat ja kādā brīdī liekas, ka tālāk vairs nekā un jāstājas ārā, pēc brīža ir visas iespējas pārdomāt un turpināt :)
Atbilde LasmaO: Es, protams, labi sapratu, ko ūdens nodarīs pēdām, bet tajā brīdī izejas nebija. Ja man bija jāizvēlas starp sāpēm kājās – tajās vietās, kas ir zem potītes kaula (kājas iekšpusē) un starp tulznām, tad es sapratu, ka tulznas man nodarīs mazāk skādi nekā sāpošās, degošās un pampstošās vietas kājās, kuras kliedza pēc aukstuma kompresēm. Rīta pusē šīs sāpes kājās pārgāja, un es atkal varēju skriet. Ja nebūtu sākusi sāpēt gūžas locītava, tad pēdējās stundas aizietu vieglā riksī, jo tulznu kautiņi jau nu bija stipri zem mana sāpju sliekšņa līmeņa, un tie tiktu vienkārši ignorēti no manas puses :)
Nakts beigu stundas daudziem no mums bija vētrainas. Atceros, ka kāds meklēja ibuprofenu, bet visa paka jau bija izdzerta. Toreiz bija neliela nolemtības sajūta. Vilnim bija aerosols, kas atvēsināja, bet Andris man to neieteica lietot. Paklausīju. Nekā cita nebija, kas varētu kaut nedaudz noņemt sāpes, tāpēc pati uz savu galvu sāku likt ūdens kompreses. Sajūta ar kompresēm bija vienkārši fantastiska ;)
Par tām 3 bučām – sorry, tās tomēr bija ekskluzīvi man, jo iepriekšējā dienā bijām ar prezidentu runājuši kādas minūtes 40, tāpēc arī tāda īpaša attieksme. Un 3 tāpēc, ka viņa kultūrā tā ir pieņemts sasveicināties/apsveikt.
Nu tad jātaisa komanda(-s) un jābrauc uz Tallinu.
Ja laicīgi rezervē, piemēram, tagad, tad var pa padsmit latiem uz seju par nakti hostelī Tallinā. Japameklē tik kaut kas tuvāk tai trases vietai…
Labi sadraudzējāmies ar igauņu komandu, un, braucot jau mājup, viņi iedeva mums bukletus ar sacensībām, kuras viņi plāno rīkot Igaunijā. Saprotu, ka bukleti ir pie gunchas. :) Tam 4 maratonu skrējienam (~168km) ir kontrollaiks 26 stundas.
Par Jaungada skrējienu. Igauņi man teica, ka ļoti priecāsies, ja kāds no Latvijas arī piedalīsies, un iespējams, ka tādā gadījumā naktsmājas var noorganizēt stipri lētākas.
12 stundu pasākums notiek 30km uz rietumiem no Tallinas. Apļa garums – 1km. Minimālā distance, lai dabūtu diplomu, piemiņas suvenīru un oficiālu rezultātu, ir 10km.
Ja piesakās kā komanda (max 5 cilvēki), tad dalības maksa ir 25 eiro (jāsamaksā līdz 14.decembrim). Cenā ietilpst viss serviss, kā arī dzērieni un uzkodas: ūdens, tēja, karsta šokolāde, sporta dzērieni, sulas, minerālais ūdens, kola, rozīnes, cepumi, maize, augļi u.c. uzkodas, zupa, makaroni, biezputra.
Komandu ieskaitē uzvar tā komanda, kuras 2 labāko skrējēju noskrieto km summa ir vislielākā.
Es esmu ieinteresēta Jaungada skrējienā. – Ja tiek veidotas komandas, var mani kādā ieskaitīt ;)
Lasot LasmasO komentāru par Akileine ziedi, atcerējos, ka ir arī joda pieeja – kad nedēļu (?) iepriekš sāk apstrādāt kājas ar joda šķīdumu – lai āda cietāka. Kaut kas no piedzīvojumu maču dalībnieku arsenāla. Gan neesmu mēģinājusi pati.
Nu tad vācam komandu uz 12h…nekad neesmu sagaidījis Jauno gadu skrienot, varētu būt interesanti.
Malači, cīnītāji! :)
24h pa asfaltu liekas baigi nežēlīgi priekš pēdām, ceļiem…
Bet 24h pa apli liekas nežēlīgi priekš smadzenēm. Rakstiņā neatradu- cik garš ir viens aplis? Distance ir kaut kā pa parka asfaltētajiem celiņiem? Kā notiek kontrole – cik apļi tiek pieveikti – kā jebkurā maratonā – čipi?
Iepriekš izplatītajā info (5. punktā) minēts, ka aplis esot 1554,56 m garš. No rezultātu tabulas gan var izrēķināt, ka tomēr desmit metrus īsāks jeb 1544,87 m. :)
Skat. kalendāra ierakstā saites uz foto, trases apli un informāciju, tur varēs vietām arī trasi manīt. Arī šajā rakstā bildēs redzamais asfalta celiņš pieder trasei.
Segums, kā redzam – gan asfalts, gan arī “betona bruģis” (tā laikam tas saucas?). Redz, ko Valdis raksta – “Trase iesākās pa asfalta segumu pēc 500m sākās bruģēts segums,kurš gan nebija diezko līdzens,bet normas robežās(īss distances gabaliņš-pirms kanāla tiltiņa un pēc)tālākā distance arī bija bruģēta-teicamā kvalitātē un atlikušie 600m atkal asfaltēts.Parks kopumā skaists.Man distance kopumā patika,jo bija arī kāpumiņš neliels,kur vairrākārt es izmantoju,lai apdzītu lēnāk skrienošos dalībniekus.”
Ļoti patīkami , ka izdevās uz PČ salasīt komandu, nevis atsevišķus sportistus. Daži no mūsu komandas ieraudzīja viens otru pirmo reizi , bet ne pa ceļam ne sacensību laikā nekādu domstarpību nebija un Latvijas izlase bija ļoti draudzīga atmosfēra. Paldies visiem, īpaši meitenēm, par piedalīšanos un smaidiem sacensību laikā. Galvenais nav uzvarēt, galvenais ir noskriet, bet pēc tam jau domāt par uzvaru.:) Ka solīju meitenēm tuvākajā laikā pievienošos „Noskrien „ komandai. Visiem sveiciens no Igora un Marinas –viņi nākošgad atkal skries Daugavpilī.
Jā es piebiedrojos komandai,ja plāno veidot braucienam uz 12h Jaungada skrējienu Tallinā:)
Paldies par aizraujošo un arī aizkustinošo rakstu! Visdziļākā cieņa visiem dalībniekiem, īpašs prieks par vsk komandas (Certas komanda) biedreni Jekaterinu!
Malači !
Ja nemaldos Igauņi 12 h skrējienu rīko auto stāvvietā?
Man ne visai tas 1 km aplis. Bet Jums visu cieņu , kas brauks uz šīm sacensībām Vecā gada vakarā.
Arne, tā skriešana ir pa kaut kādu dabas zonu, un trase iet cauri priežu mežam. Šeit ir links ar karti: http://www.estonian-ultrarunners.com/images/stories/88_m1.jpg Alfalta tur nav.
1km apli vēl neesmu riņķojusi 12 stundas, bet Katovicē priecājos, ka aplis nav garāks par 1,5km :D Pēc 19. skriešanas stundas būtu grūtāk saņemties uz vēl vienu apli, ja tas būtu, piemēram 5km garš :D
Kurš taisās braukt uz nākošā 2013 gada PČ/EČ 24h Holandē?
Guncha jau minēja, ko Viktors Radionovs ir teicis par segumu Holandē. Un bāzes kilometrus pa ziemu uz maiju arī pagrūti savākt. Laiks rādīs.
Nu tā, man mēnesi pēc diennakts skrējiena joprojām neskrienas un trauma nav saārstēta. Rīt dodos taisīt ultrasonogrāfiju, lai precizētu diagnozi. Laikam Siguldas pusīte un Ozolnieki izpaliek šogad, par Siguldas kalniem – vēl nav zināms.
Lai tas būtu arī kā brīdinājums citiem avantūristiem – gatavoties vajag nopietnāk un ar traumām neskriet ;)
Žēl, protams, ka tā, bet domāju,ka Tev viennozīmīgi jāizlaiž, gan Siguldas abi skrējieni, gan Ozolnieki, veselība tomēr svarīgāka! Sacensību taču vēl būs un būs! ;) Veseļojies un gaidam atpakaļ ierindā! ;)
Katja, žēl gan – ļoti gribēju satikt tevi Siguldā!! Ā, un es gribēju pateikt, ka mans mīļākais teikums no raksta ir šis:
“Vēlāk mēs daudz soļojām kopā, no rīta pasmejoties par manu zombijfilmas cienīgu gaitu (pēdējas stundas nevarēju arī soļot, kāja nelocījās, gāju uz priekšu pavisam lēnām un nedaudz pievelkot kāju sāniski).” :) Veseļojies! :)
Veseļojies Katja,jo kā tad ar spēcīgo komandas gara uzturēšanu.Nopietni runājot,ka vajadzētu Tev izlaist šā gada sacensības,lai nākošgad parādītu,ka spēj tikt visam pāri un būt formā ikvienā izaicinājuma priekšā.Sargā sevi,lai DIEVS Tev dod spēku un izturību:)
Sadomazo.. :). Bet tik un tā tas ir brīnišķīgi, ka cilvēki īsteno savus sapņus un iedvesmo citus. Super, turaties..
Mani jau Andris Dudels informēja par 2013.gada 24h un 100km skrējienu pieteikšanos.Uz 24h skrējienu(Pasaules čempionātu-Nīderlandē)piekrist dalībai ir izteikuši- Jānis Actiņš;Viktors Suborins;Viktors Radionovs;Vilnis;Arle un es.Uz 100km skrējienu(Eiropas čempionātu-Francijā)-Gunārs Ķeģis;Edgars Simanovičs;Andris Dudels-treniņrežīmā un varbūt es.Par sieviešu komandu vēl nezinu.
Tas,ka Pasaules čempionāts 100km skrējiens Daudavpilī 2014.gadā notiks-tikpat kā 99%.
Baumas par manu dalību ir nedaudz pārspīlētas…