Ar otro piegājienu “Engures sportam” pārstāvim Rimantam Liepiņam izdevies finišēt slavenajā Ņujorkas maratonā ASV! Ja pirms 2 gadiem ieplānoto startu izjauca viesuļvētras Sendija radītās nekārtības, tad šogad, lai arī starta diena bija neparasti drēgna un vējaina, sacensības notika, kā plānotas!
Jāatzīst, šo rindu autoram godam izdevās noskriet vien trases pirmos 30km, līdz slavenajam Kvīnsboro tiltam, kas “nogalināja”, ap 32.km nepārejoši krampji abās kājās, uzmācīgā doma par izstāšanos, bet pēc mantām taču tāpat jānokļūst, klasiskais pienācīgi nesagatavoto skrējēju jautājums, kas īd galvā – kapēc es vispār skrienu, kam man to vajag utml. Lai vai kā – brīžiem pārējot soļos, brīžiem pievelkot abas pakaļkājas, līdz finišam tiek aizklunkurēts, pēdējos desmit kilometros palaižot garām gan daļu latviešu, ar kuriem esmu iepazinies īsi pirms starta, gan slaveno Dānijas tenisisti Karolīnu Vozņacku. Garāmskrienošā Zanda Zariņa-Rešetina vēl paspēj piedāvāt magnija ampulas, bet tās šoreiz vairs nepalīdzētu – ar savu “sienu” katram jātiek galā pašam! Oficiālais finiša laiks 3:33:55, 5160.vieta no vairāk, kā 50 tūkstošiem startējušo.
Nepietiekams treniņu darba apjoms, slinkums un neuzņēmība treniņu procesu papildināt ar bāzes spēka vingrinājumiem, paša iedomība un pārlieku lielā pašpārliecinātība distances pirmajā pusē ir ierastas maratonskrējēja-tūrista kļūdas, kuras šoreiz esmu pieļāvis par visiem 100% un kuras neļāva šo skrējienu izbaudīt pilnībā! Arī ar krampjiem nekad iepriekš nebiju saskāries. Toties patiess prieks ar abām brašajām Latvijas zeltenēm – Zandu un Lauru Lapiņu, ar kurām bija tas gods skriet kopā distances pašā sākumā un kuras braši un smaidot man aiztraucas garām, tuvojoties Centrālparkam.
Jau pēc finiša Centrālparkā nonāku mediķu telts aprūpē, jo papildu 4km, kas pēc finiša vēl jāveic katram skrējiena dalībniekam, lai saņemtu savas startā nodotās mantiņas un izietu cauri visiem drošības kordoniem, vairs saviem spēkiem pieveikt nevaru – really bad cramp, atzīst mediķi! Pēc pamatīgas un sāpīgas muskuļu masāžas atkal esmu uz pekām un gatavs doties satikties ar saviem līdzjutējiem, kuri neziņā gaida pāris km tālāk!
Nepilnu nedēļu pēc Ņujorkas maratons jau atkal šķiet pavisam jauks pasākums, skatītāju pūļi un skaļās gaviles trases malās tiešām burtiski dzen skrējējus uz priekšu, piedevām viena skrējiena ietvaros dalībnieki paviesojas visos 5 Ņujorkas rajonos – starts Steitenas salā, pirmās divas skrējiena jūdzes ved pāri slavenajam Verrazano tiltam, caurskrieta vai visa Bruklina, pa līkumam iemests arī Kvīnsā un Bronksā un tad jau klāt Centrālparks un Manhetena. Skrējiens nav gluds, pāris iespaidīgu kāpumu Ņujorkas tiltos šo skrējienu neļauj padarīt par ātru, PB šeit uzstāda retais. Arī šī gada uzvarētāju rezultāti ir patālu no sezonas labākajiem, tomēr Ņujorka ir Ņujorka, un Ņujorkas maratons ir visu maratonu pērle, kālab uz šejieni ierasti pošas ne vien Jeļena Prokopčuka, bet arī ierasti liels t.s. maratontūristu pulciņš no Latvijas! Mazliet gan kaitina, pašuprāt, pārspīlētie drošības pasākumi starta-finiša zonā un Ņujorkā vispār – 4 lieki kilometri tikko maratonu veikušam dalībniekam ir nedaudz par daudz, turklāt, kam tik strikti sargāt finiša zonu, ja otrpus parkam, kur ved trase neilgi pirms finiša un kur pulcējas daudzi tūkstoši ļaužu, paliek nesargāta, bet visādi citādi, ja Tu piedalies maratonskrējienos, tad Ņujorkai ir jābūt Tavā vēlmju sarakstā!
Lai arī Centrālparkā sev zvērēju nekad, nekad, nekad vairs necensties skriet maratonu uz rezultātu, nepilnu nedēļu pēc finiša man, nezin kapēc, liekas, ka tomēr būs nopietnāk jāpārdomā nākamā gada treniņu process…
Un vēl patīkams sīkums, ar kuru gribas palielīties – sacensību atklāšanas parādē divas dienas pirms starta, kurā devāmies kopīgi ar mūsu Ņujorkas draugu Andi Vītoliņu, izdevās paspiest roku un kopīgi nofotogrāfēties ar šī gada Bostonas maratona uzvarētāju – Meb Keflezighi, kurš Ņujorkā šoreiz palika ceturtais, 38 gadu vecumā!
km 
-
Malacis, ka finišēji neskatoties uz sāpēm. Intresants raksts, arī gribētos noskriet Ņujorkā, bet laikam lēnāk par tiltu, jo šogad bija tikai Pirmais Maratons man un vēl jābauda :))
Njā, maratons prasa cieņu uz dullo skrienot var tikai veselību sabendēt, bet arī tāda “skola” reizēm noder, Lai veicas nākamajos maratonos…miles makes champions, kā teica slavenais treneris (A.Lydiard).
Ir jau dzīves must have sarasktā! Bet baigam cīņas sparam jābūt ar krampjiem tikt līdz galam!
Apsveicu ar finišu. Nezinu vai vai palīdzēs, bet man liekas ka krampji 41.kilometrā ir daudz sāpāigāki (psiholoģiski) nekā 30-jos kilometros. Tas pēc manas pieredzes. Katrs Maratons mūs izaicina uz jaunu mērķi (vai šī paša izpildi). Un sacensības ir tās, kas motivē tevi trenēties. Lai izdodas nākamais zem 3:30. Ja Tu to gribi.
3:33 ir cienijams rezultats! Es neticu, ka tas ir sasniegts uz “dullo”. Tehniski krampji nav “siena” – tur buus kaada cita vaina.
Hmm, pēc rezultāta nepateiktu, ka esi mocījies 1/4 distances. Bail iedomāties, kādi cipari būtu, ja neatsistos pret “sienu”.
Paldies, ka neatņēmi cerību vēl pamēroties ar PB – tie mums abiem tādi “iesūnojuši” :)
Foršs rakstiņš un apsveikumi ar izpildītu “Must Have” pasākumu!
Sveiciens Rimantam dzimumdienā!
Ari man 1983.gadaa kad es skreeju savu pirmo maratonu apmeeram 8km liidz beigaam bija krampji, jo skreeju kaa jau vidusdistanchnieks raustot tempu. Un taa kaa tur bija jaaskrien pa 5km apli ,tad pats galvenais bija nestaaties aaraa, bet ar visiem krampjiem doties veel vienaa aplii. Peec tam ir bijushas arii izsttashanaas, bet 1. novembrii Haanjaa es noskreeju savu 92-tro maratonu. Gruutiibas un to paarvareeshana muus tikai padara stipraaakus.
“Centrālparkā sev zvērēju nekad, nekad, nekad vairs necensties skriet maratonu uz rezultātu, nepilnu nedēļu pēc finiša man, nezin kapēc, liekas, ka tomēr būs nopietnāk jāpārdomā nākamā gada treniņu process…” Šis teikums man patīk vislabāk!!! :)) Lai izdodas!!! Un priecīgu dzšndienu!!!
Sveiciens svētkos, Rimant! Lai spars un līksmība ar Tevi. :) Arī man 3:33 ar plīsienu šķiet ļoti cienījams rezultāts, vēl jo vairāk tādēļ, ka pašai šogad maratonu nav izdevies tik veikli mērot.
PĀLDIES, PĀLDIES! Un starpsezona ir īstais laiks, lai pārdomātu skrējēju sakrālo Q – nākamgad skriet tikai un vienīgi prieka pēc vai tomēr neklātienē pacīnīties ar Kuku un pašizdomātajiem mazajiem mērķīšiem un strikti ievērot treniņplānu! :)))
Tas ir lielisks rezultāts pat bez plīsiena, kur nu vēl ar!
Prieks, ka izbaudīji maratonu, par spīti problēmām. Katrs maratons mums ko māca. Ja “nekad vairs” pāriet, tad jau viss ir kārtībā! :)
Paldies, Rimant, labs atskats. Atgādināji man, kā 2012.gada Parīzes maratonā es palaidu garām ex-tenisisti Moresmo (3:16).
Apsveicami!
Vai Ņujorkas skrējieni beidzot nedos izšķirošo izmaiņu šajos ciparos?
3. Dainis 7,177.79 km 01/01/2012 18/11/2014
4. RimantsL 7,109.34 km 11/02/2012 18/11/2014
Paldies, Daini! Šķiet, mums abiem derētu saņemties :))), citādi Didzis komanda pirms 5 dienām, izrādās, mūs pa 3000km apdzinuši, ja var ticēt statistikai! Kādu laiku nebiju sekojis “Apkārt pasaulei”!