Mēneša skrējējs. DS93

• DS93
• sāka skriet - 01/01/2016
• noskrieti - 18419 km, laiks - 1347:04:53 h
• labākais maratons - 2:22:14 (Valmieras maratons - 16/09/2018)
• 2024. gadā noskrieti 0 km
• vidēji šogad 0 km/nedēļā
• pēdējais sen ar 16 km

Pirmais maratons pieveikts. Labākais Latvijas skrējēju šogad iespētais rezultāts 2:24:17 un trešā vieta Maltā. Pastāsti vairāk par pirmo maratona pieredzi – kāpēc tieši Malta un kad radās doma, ka jāķeras klāt maratonam? 

Īstenībā rudenī pēc sezonas baigām nebiju nemaz plānojis skriet maratonu tuvākajā laikā, bet decembra sakumā Maltā dzīvojošais draugs piedāvāja martā aizbraukt ciemos un pie reizes startēt tradicionālajā Maltas maratonā. Sakumā gan biju domājis pieteikties pusmaratona distancei. Kad sazinājos ar sacensību organizatoriem, uzzināju par motivējošo atlīdzības sistēmu (tieši maratona dalībniekiem) par sasniegtajiem rezultātiem, neatkarīgi no ieņemtās vietas. Kārtīgi izsvēru visus “par” un “pret” un beigās nolēmu pieteikties maratona distancei.

Tagad var teikt, ka ziema bija izdevusies, neskatoties uz nepateicīgajiem (ļoti mainīgajiem)  laika apstākļiem, sanāca savākt nepieciešamus kilometrus un – pats galvenais – nesaaukstēties un nesaslimt. Arī februāra vidū sasniegtais jaunais personīgais rekords 3000m telpās liecināja, ka fiziskā forma ir diezgan laba.

Runājot par pašu maratonu, kaut arī neizdevās iztikt bez tā saucamās “bedres” pēdējos kilometros un beigās nebija viegli, tomēr nevaru nosaukt maratonu par grūtāko un smagāko skrējienu manā skriešanas karjerā.

Ļoti paveicās, ka distances lielāko daļu sanāca pavadīt citu skrējēju kompānijā vai vismaz turēt konkurentus redzamības lokā. Arī laika apstākļi (neskaitot brāzmaino vēju atsevišķos posmos) pēc drēgnās un aukstās Latvijas ziemas bija ļoti patīkami.

Ar rezultātu  “izmēģinājuma braucienā” uzreiz pēc finiša biju apmierināts, gandarījums bija arī par izcīnīto vietu, jo pirms starta nemaz necerēju, ka izdosies pacīnīties par vietu trijniekā ar Marokas izcelsmes skrējējiem, kuriem pieteiktie rezultāti bija stipri labāki nekā man.

Esi skrējis visas iespējamās skriešanas disciplīnas gan stadionā, gan šosejā, gan takās. Kura ir Tava īstā distance?

Kaut arī pēdējā laikā stadionā startēju samērā reti, stadiona disciplīnas vienmēr būs man īpašas. Tur man patīk precizitāte un objektivitāte, šosejā un krosā jautājums par distances garumu un grūtības pakāpi vienmēr būs diskutabls, stadionā viss vienmēr precīzi, arī treniņprocesā nevaru iztikt bez  treniņiem tajā. Lai arī cik precīzs nebūtu mans Garmins, tas nekad neradīs precīzāk par 400 metru stadiona apli. Bet īstā distance? Laikam tā, kurai šobrīd gatavojos un  kurā esmu konkurētspējīgs. Ja jaunieša vecumā tās bija vidējās distances (1500-3000), tad tagad laikam vairāk garās disciplīnas.

13 gadu vecumā kopā ar draugu pieteicos Parex Rīgas maratona 5 km distancei. Ar rezultātu biju ļoti apmierināts, jo, pirmo reizi dzīvē skrienot tik garu distanci, izdevās apsteigt daudzus pieaugušos, bet starp sava vecuma zēniem biju pirmais. Kādu laiku vēl skraidīju “uz savu galvu”, bet tad aptuveni mēnesi vēlāk pēc finiša LSC čempionāta stadionā, kurā 3000m noskrēju 12 minūtēs un 5 sekundēs, pie manis pienāca LSC vadītājs Jānis Ulpe un piedāvāja trenēties vieglatlētikā pie sevis.

Vai šobrīd Tevi arī kāds trenē? Palīdzi arī citiem ar savām zināšanām?

Kaut arī ik pa laikam protokolos ailītē “treneris” parādās kāds uzvārds, personīgā trenera, kurš gatavo treniņu plānus un uzrauga treniņos, man nav. Protams, manu paziņu lokā ir daudz pieredzējušu sportistu, treneru un lielisku citu disciplīnu speciālistu gan Latvijā, gan ārzemēs – ar tiem nepieciešamības gadījumā arī konsultējos.

Atbildot uz otro jautājumu. Jā, pašlaik pie manis trenējas pāris cilvēku. Gatavoju ne tikai treniņu programmas, bet arī piedāvāju individuālus speciālās un vispārējās fiziskās sagatavotības treniņus.  Esmu vienmēr atvērts komunikācijai.

Esi jau tajā līmenī, kad atšķirība starp amatieri un profesionāli īsti vairs nepastāv. Pats sevi uzskati par profesionāli?

Viss atkarīgs no tā, ko mēs saprotam ar vārdu “profesionālis”. Formāli profesionālis ir tas, kurš par savu darbu saņem atalgojumu. Ja runa ir par attieksmi pret savu darbu, tad noteikti esmu profesionālāks par daudziem spēļu sporta veidu pārstāvjiem, kuriem noslēgti līgumi ar klubiem un kuri saņem algas. Papildus iepriekšminētajam jāsaka, ka jebkuram profesionālam sportistam atšķirībā no amatiera ir vesela komanda, kas ar viņu strādā un palīdz sasniegt augstvērtīgus rezultātu. Savukārt man nav ne trenera, ne menedžera, ar mani nestrādā sporta ārsti, fizioterapeiti un tml. Tajā paša laikā nevar teikt, ka viss notiek hobija līmenī, pie režīma un uztura kārtīgi piedomāju, sportam gandrīz neko netērēju, pateicoties sponsoru atbalstam, arī pašvaldības atbalsta pietiek, lai reizi gadā aizbrauktu patrenēties siltajās zemes. Bet – tā kā par pilnvērtīgu iztikas avotu skriešanu nevaru nosaukt – tad noteikti esmu vairāk amatieris nekā profesionāls sportists.

Tev ir arī maču organizēšanas pieredze Mārupē. Šajā lauciņā turpini darboties?

Labprāt turpināšu, ja redzēšu ieinteresētību no pašvaldības puses.

Tava lielākā uzvara?

Lielu uzvaru laikam vēl nav bijis. Bet uzvarēt vienmēr ir patīkami arī vietēja mēroga sacensībās, īpaši, kad uzvara tiek izcīnīta labā konkurencē.

Ir plānos vēl kāds maratons arī šoruden?

Jā. Pēc noskrieta maratona palika patīkama pēcgarša. Ir doma noskriet maratonu sezonas laikā, bet dzīties pēc rezultāta tieši maratona distancē pagaidām netaisos. Vispirms jāuzlabo rezultāts pusmaratonā.

Tad jau jauns personīgais rekords pusmaratonam padomā? Kura tam būtu pateicīgākā no Latvijas pusmaratona trasēm?

Protams, ka personīgais rekords padomā. Savādāk nevar būt! Primārais ir rezultāts, būs rezultāts – būs arī uzvaras!

Ja runājam par Latvijas pusmaratonu trasēm, prieks, ka šogad pusmaratonu organizatori ir uzklausījuši dalībniekus un vismaz pirmajos posmos samazināja apļu daudzumu pusmaratonā, kā arī cenšas atdalīt 5 un 10km skrējējus un nūjotājus no pusmaratonistiem. Burzma distancē ir ļoti neizdevīga visiem dalībniekiem, īpaši tiem, kas skrien uz rezultātu. Skrējēji spiesti zaudēt svarīgās sekundes, bremzējot un veicot trasi pa neizdevīgām trajektorijām. Ja runājam par trašu konfigurācijām, domāju, ka visas trases ir aptuveni līdzvērtīgas, protams, kāds atradīs “lielus” kalnus Kuldīgā, Valmierā un Siguldā, arī betona bruģis Ventspilī nav tas labākais segums ātrai skriešanai, bet ar to jārēķinās, jo sacensības notiek šosejā, nevis stadionā.

Ja man jāatbild konkrēti, kuras sacensības ir pateicīgākās rekordu labošanai, droši vien tās būs sacensības, kas notiek sezonas otrajā pusē (vasaras otrā puse un rudens). Skrējējiem ir iespēja vasaras mēnešos kvalitatīvāk sagatavoties sacensībām, kā arī uzturs vasarā un rudenī, viennozīmīgi, mūsu klimatiskajā joslā ir pilnvērtīgāks nekā pavasarī.

Un kā ar olimpisko normatīvu maratonā? Tavs rezultāts nav tālu no tā. Vai nav vilinājums to sasniegt? Kā zināms, tas arī der kvalifikācijai pasaules čempionātā. 

Domāju, vispirms jāsagaida, kad oficiāli paziņos olimpiskos normatīvus un kvalifikācijas nosacījumus. Kā zināms, iepriekšējā olimpiskā cikla laikā normatīvi un nosacījumi tika vairākas reizes mainīti. Ja normatīvs paliks 2:19:00, tad vilinājums to sasniegt, protams, būs liels… Tomēr šajā brīdī vēl tāls ceļš mērāms līdz tam. Pagaidām no (iespējamā) normatīva mani atdala aptuveni 8 sekundes uz katru kilometru, kas ir diezgan daudz pat maratona distancē. Nav ko lieki sapņot un daudz par to runāt, jāturpina strādāt un cītīgi trenēties, un tad jau redzēsim.

Bet atbildot uz jautājumu par pasaules čempionātu…

Tādas domas pat nav, jo starts pasaules čempionātā pa lielam neko nedod, bet, lai cīnītos par augstām vietām, jāskrien daudz, daudz ātrāk nekā 2:18. Un galu galā Pasaules čempionāta dalībnieks neskan tik lepni, kā olimpietis.

Sezona jau saplānota? Kuros mačos Tevi redzēsim?

Domāju, sacensību grafiks stipri neatšķirsies no tā, kas bija pagājušogad. Kā jau ierasts – lielākoties startēšu pašmāju sacensībās, uzsvaru likšu uz pusmaratoniem. Treniņnolūkos arī šogad piedalīšos trail skrējienos.

Novēlējums kluba biedriem. 

Ieklausīties savā ķermenī. Ne vienmēr “noskriet ir galvenais”. Cenšamies trenēties un skriet sacensībās, savam organismam nekaitējot.  Vairāk patīkamu skrējienu!

Nozīmīte „Mēneša skrējējs” tiek piešķirta kādam skrējējam mēnesī par īpašiem sasniegumiem. Tie var būt daudz noskrieti kilometri, ilgas stundas treniņos, uzvara pusmaratonā vai kādā no daudzajiem skriešanas seriāliem. Sasniegums var būt piedalīšanās visos skriešanas seriālos vai neuzveicamam uzvarētājam Cieņas cīņās. Sasniegums ir pirmais maratons, sākšana skriet, citu iedvesmošana vai jebkas, kas ir atzinības vērts. Ja jums šķiet, ka kāds no VSK Noskrien komandas skrējējiem ir šādu nozīmīti pelnījis – dodiet ziņu. “Mēneša skrējēja” kandidātus izvērtē un šo nozīmīti piešķir iepriekšējie 11 “Mēneša skrējējs” uzvarētāji.