Dolomyths Run Ultra

Pirms četriem gadiem ar ģimeni bijām aizbraukuši uz itāļu Dolomītiem slēpot. Bijām tur bijuši jau iepriekš, bet šī bija pirmā reize, kad somā atradās vieta arī skriešanas apaviem. Divas reizes izskrēju gar upi Canazei ar baltajiem milžiem fonā un tajā brīdī sapratu, ka kādu dienu gribu šajos kalnos būt vasarā un skriet.

Pienāca laiks plānot šī gada sacensību kalendāru, un tā nu sanāca, ka Dolomyths Run Ultra trāpīja desmitniekā – lielisks skrējiens pirms CCC, manai gaumei piemērota distances un augstummetru attiecība un tieši pa Sellaronda apli, kur ziemā daudzkārt snovots. Drīz vien reģistrācijas apstiprinājums bija epastā un atlika tikai sakārtot loģistiku.

Dolomītos sanāca ierasties tikai iepriekšējās dienas pēcpusdienā, kas atstāja laiku tikai pašam svarīgākajam – ēst, salikt mantas un aizbraukt pēc numura un uz tehnisko sanāksmi, kuru pārsteidzošā kārtā pat tulkoja angliski tiem dažiem ārzemniekiem, kas centās atšķaidīt itāļu pārsvaru telpā. Itāļu viesmīlība man patika – pēc sanāksmes visus cienāja ar prosecco un maizītēm, sajūta bija kā ballītē, nevis 9 stundas pirms starta. Iepazinos ar šveicieti, kurš arī gribēja uzzināt, vai ir atrodams pilnais dalībnieku saraksts un vai būs live rezultāti, bet orgi tikai paraustīja plecus un teica, ka būšot live video no trases. Katram savas prioritātes. Mazliet vēl parunājām ar šveicieti, kurš teica, ka pēc skrējienā plāno palikt te un braukt pa kalniem ar riteni, ja būs spējīgs. Es tik pasmējos un teicu, ka man pēc tam plānā ir doties pārgājienos, bet vienmēr ir variants braukt ar mašīnu.

Diezgan netipiski sev izlēmu, ka gribu ierasties startā vien 40 minūtes iepriekš, un labi, ka tā. Kad atbraucām, viss bija kluss un mierīgs, redzams tik pa kādam retam skrējējam, mašīnu noparkojām 20 metrus no starta koridora, kur pat arka vēl nebija uzpūsta. Pusstundu pirms starta bija paredzēta ekipējuma pārbaude, bet tā arī nevienam mans somas saturs neinteresēja ne startā, ne trasē. Rindu uz labierīcībām neredzēju, lai gan tās bija tikai divas. Desmit minūtes pirms starta visi vēl sildījās sacensību centrā, kas bija otrpus ielai no arkas. Tomēr pilnīgi bez stresa neiztiku, jo četras minūtes pirms starta paziņoja, ka priekšā jābūt lielajam numuram, taču aizmugurē uz somas – mazajam. Jūs nopietni!? Pie reģistrācijas iedotajā informācijā, kur vesela A4 lapa bija angliski pierakstīta, bija ar izceltiem burtiem rakstīts pretējais. Divatā ar vīru trīcošām rokām centāmies samainīt numurus vietām, kamēr cilvēki jau ieņēma vietas starta koridorā. Protams, ka piespraudes locījās un plīsa, bet kaut kā nebūt 4:58 nejauši ieņēmu vietu pirmajā rindā, jo izrādās, ka visi iegāja starta koridorā un tad apgriezās par 180 grādiem. Ja pirms brīža vēl žāvājos, tad tagad vairs nekādas miņas no miega.

Aiziet!

Pats sākums veda lejup no kalna, un es biju turpat aiz līderu bariņa. Drīz vien bija klāt arī pirmais kāpums, kur kāpu kopā ar vēl vienu meiteni, taču pēc kāda laika viņa sāka atrauties, un man neizdevās kāpt vēl intensīvāk, lai turētu līdzi. Jau šajā kāpumā sapratu, ka ar marķējumu itāļi gan nav aizrāvušies. Tas bija sasniegums, ja no viena marķējuma bija redzams nākamais. Sākumā kāpums veda pa platu slēpošanas trasi, kur tas arī nebija tik būtiski, taču, pārejot akmeņainā Alpu pļavā bez izteiktas takas, tas jau kļuva interesanti. Vienā brīdī likās, ka ikviens skrējējs manā redzeslokā dodas augšup pa savu izdomāto trajektoriju. Savukārt ar dzirdināšanas punktiem gan viņi neskopojās – bija trīs lielie kontrolpunkti pilsētās, taču katrā virsotnē vēl pa mazajam, kopā vismaz 11. Daži no mazajiem bija pašapkalpošanās – bija salikti bunduļi, bet neviena blakus nebija. Kad biju gandrīz sasniegusi pirmo virsotni, virs galvas parādījās arī helikopters, kas šo skrējienu filmēja, un atkal pasmaidīju par itāļu prioritātēm.

Kopumā trase nebūt nebija tehniska, un vienīgais sarežģītais posms bija pats pirmais noskrējiens, kas veda lejup pa akmeņainu veidojumu, ko par taku varētu saukt tikai tāpēc, ka vietām bija sarkanbaltsarkanais takas marķējums. Taka bija tik neizteiksmīga, sacensību marķējums neeksistēja un biju arī palikusi viena pati bez neviena skrējēja priekšā un aizmugurē, kas uz brīdi lika domāt, ka varbūt esmu nomaldījusies. Pulkstenis gan neko nepīkstēja par to, ka es būtu nost no trases, un bija jau arī viss pareizi. Visu sarežģīja arī tas, ka pa nakti bija lijis, akmeņi bija slapji un slideni, un no debesīm turpināja nākt auksts smidzeklis. Fotogrāfu gan bija daudz. Kad vienai paskrēju garām, man jau pēc skaņas likās, ka man kāds seko, bet atpakaļ neskatījos. Izrādījās, ka tajā brīdī nonācu Salomon instagram storijā.

Ja starts ir tik agri, jāmēģina pagulēt arī trasē. 

Jau tā nebiju apmierināta ar savu sniegumu šajā noskrējienā, bet tad, kolīdz akmeņu haoss pārgāja jau lielākā takā un vēlāk platā slēpošanas trasē, blakus uzradās vēl viena meiča. Tā arī kopā noskrējām līdz pirmajam lielajam kontrolpunktam Arabba (11.km), bet šis moments iedeva tādu niknumiņu, ka nākamā kāpuma lēzeno sākumu uzskrēju un pēc tam kāpu tik sparīgi, ka jau visai drīz meiča bija pāris serpentīna līkumus aiz manis un vēl pēc kāda kilometra nebija redzama vispār. Šis arī nozīmēja to, ka atstarpe līdz priekšā esošajiem puišiem saruka, un pa vienam vien viņus lēnām apdzinu. Jutos aizvien labāk. Ja redzēju kādu priekšā skrienam, arī man tur obligāti bija jāskrien. Ja man likās, ka kāds priekšā slinko, tad tajā vietā saņēmos un tipināju vien augšā. Ik pa laikam gan paskatījos arī apkārt, jo beidzot bija rimies lietus, sākusi spīdēt saule, un galvenais iemesls šai ultrai bija tieši tas skaistums visapkārt. Skati bija burvīgi – te priekšā sniegotā Marmolada, te lejā ezers fantastiskā zilā krāsā, te zirgi ar zvaniem un ziedošas pļavas. Visbeidzot arī klāt viens no mazajiem dzirdināšanas punktiem, kur uzzināju, ka pirmā vieta ir 15 minūtes priekšā. Nav maz, bet ķerami, ņemot vērā labās sajūtas.

Turpmākais posms līdz Passo Pordoi bija mans mīļākais visā trasē. Gleznaina taciņa ar burvīgiem skatiem uz visām pusēm, kas veda šķērsām pāri nogāzei. Lietus dēļ gan diezgan dubļaina, bet tā gan bija pierasta lieta, it īpaši pēc pirms nedēļas izskrietā Stirnu buka. Marķējums gan turpināja pārsteigt. Uzskrēju vietā, kur sadalījās divas takas, pa vidu bija nolikts karodziņš bez nekādām bultām un priekšā neviena nav. Suunto rādīja pa kreisi, bet tomēr pamanīju tālumā kaut ko, kas atgādināja karodziņu uz takas, kas veda pa labi. Nu labi, sekosim tiem. Ik pa laikam dubļos bija redzamas citu skrējēju atstātās pēdas, bet pulkstenis tik pīkstēja, ka neesmu uz trases un ik pa laikam tramīgi atskatījos, lai pārliecinātos, ka mani sekotāji dodas man pa pēdām (it kā tas ko līdzētu, ja nu vienīgi apmaldīšanās gadījumā nejutīšos tik vientuļi). Abas takas pēc laika gan saveda kopā, par ko arī pulkstenis priecājās. Pirms paša Passo Pordoi sastapos ar fotogrāfi, kuru pēc balss atpazinu kā Martina Valmassoi, kas pirms dažām nedēļām Monblāna maratona 90K distancē izcīnīja otro vietu, bet te viņa bildē un uzmundrina mani. Mazie dzīves prieciņi.

Skats no Passo Pordoi uz Marmolada

Drīz vien bija klāt arī ilgi gaidītais noskrējiens uz Canazei. Sākumā pa tām pašām platajām slēpošanas trasēm, tad mazlietiņ tehniskāks posms pa mežu, pēc tam atkal slēpošanas trase līdz pilsētai. Ik pa laikam aptvēru, ka šajās vietās esmu jau bijusi, tikai braukusi ar sniegadēli, un tā bija tā sajūta, kuras dēļ šeit braucu. Pēdējais posms līdz pilsētai veda gar upi, kurai otrā pusē trase gāja pretējā virzienā, bet to aptvēru tikai pēc kartes pulkstenī, jo nevienu skrējēju nemanīju. Nebija gan arī tā, ka noskrējiena laikā būtu daudz laika skatīties apkārt.

Canazei bija vēl viena lieliska lieta – tur mani gaidīja atbalsta komanda. Lai arī no malas palīdzēt nedrīkstēja, uzzināju, ka pirmā meiča ir 12 minūšu attālumā. Pārliecinājos, ka pat kaut ko saprotu itāliski. Tā kā tajā brīdī kontrolpunktā biju vienīgā, komentētājs gan teju perfekti nosauca mani vārdā, gan pastāstīja, ka tagad es dzeru kolu, tagad ūdeni un ar vārdiem “Ciao, Anete!” devos prom.

Tagad gan pretkustību izmantoju savā labā, jo kāpjot bija daudz vieglāk novērot lejā skrienošos. Nevienu sievieti gan nepamanīju, tā ka atlika gaidīt īsziņu no atbalsta komandas. Pēc kāda laika arī tā atnāca, un tuvākā sekotāja bija 14 minūšu attālumā. Nav slikti, bet varu labāk! Cīnījos augšā kāpumā, kur bieži nācās dalīt ceļu ar riteņbraucējiem. Viens pajautāja, vai mums te ir orientēšanās sacensības, kas bija ārkārtīgi labs minējums, ņemot vērā marķējuma situāciju, kas joprojām bija zem katras kritikas. Es varbūt esmu izlutināta ar tādām sacensībām kā nesenais pasaules čempionāts, kas bija vislabāk marķētā trase, ko esmu skrējusi. Tur tiešām bija tā, ka, ja simts metrus neredzi marķējumu, zini, ka esi nepareizi. Šeit es izjutu atvieglojumu katru reizi, kad ieraudzīju jebkādu apzīmējumu, kas bija gan dzelteni karogi, gan zili karogi, gan oranžas lentes, gan sarkanbaltsarkanas lentes, gan uzpūstas bultas uz zemes, gan jau esošais tūrisma taku marķējums.

Lai nu kā, šajā kāpumā jau vajadzēja vairāk saņemties, lai saglabātu labu ritmu, bet motivējoši bija tas, ka pēc šī būs palicis vien pēdējais kāpums. Varēja manīt, ka arī tūristi parastie sākuši mosties, jo riteņbraucēju kļuva aizvien vairāk. Daži gan bija diezgan nekaunīgi un pilnā ātrumā traucās lejup pavisam netālu no manis, savukārt ar citiem vēl varēja pacīnīties, vai kalnā ātrāk tiek kāpjot vai minoties. Šādi rotaļājoties trakākā kāpuma daļa bija garām, un nu jau riteņbraucējus bija nomainījuši gājēji. Trase lēzeni vijās augšup zem viena pacēlāja, kur priecājos, ka priekšā bija divi puiši, kas lielu daļu skrēja, tāpēc skrēju arī es, jo biju apņēmusies viņus noķert. Gājēju bija diezgan, bet daudzi uzmundrināja. Uzradās arī drons, bet pēc jau ierastās helikoptera skaņas tas vispār vairs neraisīja emocijas.

Lēnā garā biju pievilkusi klāt priekšā esošajiem puišiem, taču apdzīšanas manevru sanāca veikt krustojumā, kurā atkal ļoti tipiski bija nolikts viens karodziņš un nekas vairāk. Uzticējos trasei pulkstenī un aizskrēju pa labi, kas bija pareizi. Priekšā pavērās pavisam lēzens noskrējiens uz kāpuma pēdējo daļu. Ja man bija licies, ka jau šajā kāpumā gar pacēlāju cilvēku bija daudz, tad es pamatīgi kļūdījos, jo uz takas nebija nevienas brīvas vietas, un šķita, ka savvaļā ir izlaisti kādi divi autobusi ar jauniešiem, kas visi iet tajā pašā virzienā, kur mēs. Uz šo brīdi gan drosme bija ņēmusi virsroku pār visu citu, tāpēc lavierēšana lielā ātrumā starp cilvēkiem likās ārkārtīgi jautra. Brīžam bija arī jāpamet trase, lai tiktu kādam garām, bet lieliski papildināju itāļu valodas krājumu, ko nošpikoju no aizmugurē skrienošā itāļa un apdzītajiem tūristiem. Apguvu tādus vārdus kā, piemēram, uzmanās (occhio) un pa labi (a destra). Ja reiz tas panāca vajadzīgo efektu, tad lai iet! Skrēju, klaigāju un uzjautrinājos par izbiedētajiem skatieniem, kas lika skriet vēl ātrāk. Vienā brīdī gan strauji tuvojos četriem puišiem, kas gāja visas takas platumā un nekādi nereaģēja uz troksni. Tajā brīdī arī mans ātrums bija pārāk liels, lai paspētu kaut ko vairs mainīt, tāpēc sāku meklēt, kur ir lielākā sprauga un kuram labāk skriet virsū, kad pēkšņi otrais puisis no labās puses pagrieza galvu un tā vietā, lai palēktu malā pats, nogrūda no trases savu draugu. Šādu pavērsienu nebiju gaidījusi, bet nebija laika smieties, jo priekšā bija vēl citi, ko apdzīt. Liekas gan, ka upurētais puisis paspēja savākties un cēlais žests beidzās bez traumām.

Pēc kāda laika gan trase atkal sāka vest augšā, tā ka varēja beidzot pāriet soļos un aptvert notikušo. Pieķēru sevi smaidot pa visu seju, pagriezos atpakaļ, lai līdzskrējējiem pateiktu, ka šis bija tik jautri, bet viņu sejās nekādu prieku nemanīju, kas lika man sasmieties vēl vairāk.

Drīz arī bija klāt mazais dzirdināšanas punkts, pēc kura sākās garš un ne pārāk sarežģīts noskrējiens. Zinot, ka pēc šī jāuzkāpj vairs tikai 700 augstummetri un jānoskrien uz finišu, neko daudz netaupījos. Sākums vēl bija tīri interesants, kamēr veda pa slēpošanas trasi, taču drīz vien tas pārgāja grants ceļā. Tā paša muļķīgā marķējuma dēļ pāris reizes saminstinājos, katru reizi pielaižot aizmugurē esošos puišus aizvien tuvāk, līdz vienā krustojumā, kur loģiski likās sekot smukai taciņai mežā, nevis turpināt pa ceļu, puiši mani apdzina un sauca sev līdzi. Izskatījās, ka viņi te ne pirmo reizi, tāpēc sēdos astē un skrēju līdzi. Atkal bijām uz slēpošanas trases, kur būts ziemā, tāpēc zināju, ka Selvas kontrolpunkts ir tepat netālu. Pati biju apmierināta par sniegumu šajā posmā un gaidīju, kad satikšu savus atbalstītājus, jo jutu pamatotas cerības, ka būšu pietuvojusies līderei un vēl vairāk aizmukusi no sekotājām. Apdzinām dažus īsās distances veicējus, kopīgi izvēlējāmies labāko trajektoriju pa akmeņiem un droši bliezām lejā.

Tieši pirms ieskriešanas pilsētā atlika pārskriet pār koka tiltiņu un vēl gabaliņu pa smuku taciņu, kas drīz vien pārgāja asfaltā. Turējos puišiem cieši astē līdz pēkšņi viņi sāka attālināties un ar nelielu aizturi sajutu asas, durošas sāpes pēdā, kas liedza skriet. Apstājos, pataustīju, pakustināju, it kā nekas nav. Paraustīju šņores, it kā vietas gana, bet kas zina. Gan atlaidīs. Mazliet pagāju līdz krustojumam, kuram saņēmos pārskriet, lai tiktu uz veloceliņa, kas aizvedīs līdz kontrolpunktam, bet tur uzreiz pārgāju atpakaļ soļos. Paskriet bija neiespējami aso sāpju dēļ. Piestāju, lai pāršņorētu apavu. Cerot, ka tas ir īslaicīgs gļuks, sakodu zobus un atsāku sparīgi skriet, lai pēc maza gabaliņa būtu spiesta atkal pāriet soļos. Visādi mēģināju likt pēdu, arī pievilkt pirkstus un ko vēl ne, bet sāpes nemainījās. Bezdibeņa sajūta vēderā liecināja, ka jau zināju, ko šis nozīmē, pat ja nebiju to sev vēl atzinusi.

Apsēdos uz soliņa. Novilku apavu, apskatījos uz pēdu, bet nekā biedējoša tur nebija. Tik vien kā sāpēja virspusē pie pleznas kauliem un nevarēja atliekt pirkstus. Vēlreiz pamēģināju paskriet, bet tas nebija izturams. Jau pavisam sakauta pārgāju soļos un vairs nemēģināju skriet. Atsēju apavu pavisam, lai tur pampst, kas grib pampt, un kliboju. Jau kopš krustojuma uz šo bija noskatījies kāds itāļu kungs uz riteņa, kas lēnām ripinājās blakus un mani pavadīja. Šķiet, ka sapratāmies bez vārdiem. Skatījos uz apkārt esošajiem kalniem un lēnām ļāvu sev aptvert, ka finiša nebūs. Palikuši nieka mazpadsmit kilometri, bet tā tie arī paliks. Nekādu asaru vai skumju, tikai kaut kur nesteidzīgi pieaugošas dusmas.

Kamēr tiku līdz kontrolpunktam, jau biju nonākusi līdz minējumam, ka droši vien esmu kaut ko salauzusi. Es biju gatava, ka vecā labā potīte varētu izspēlēt kādu nejauku joku vai arī niķīgs ahils padarīt skriešanu nebaudāmu, bet par šo pat nezināju, kā reaģēt. Kontrolpunktā pateicu atbalsta komandai, ka viss ir galā, apturēju pulksteni, brīvprātīgajiem jautāju, kur ir mediķi, bet šeit tādu nebija, jābrauc uz finišu. Pati aizgāju līdz mašīnai, iekārtojos priekšējā sēdeklī ar kāju uz paneļa un vēroju, kā lēnām rodas zilums. Sāku arī informēt līdzjutējus mājās, ka īkšķus var atlaist. Finišā uzreiz nekādus mediķus nemanīju, bet tiku pie fizioterapeita, kuram teicu, ka man ļoti sāp pēda. Pēc pamatīgas apskates un pēdas iztaustīšanas, kā laikā es teju nepalecos no kušetes, viņš atzina, ka viss liecinot par lūzumu. Dzirdēt to no kāda cita tomēr bija pavisam citādāk, un lēnām sāku aptvert, ka ir bēdīgi un ko tas varētu izdarīt ar tālāko sezonu. Vēl kādu laiku izlietnē dzesēju pēdu, tad devāmies uz tuvāko slimnīcu Bruneck. Ceļā pārģērbos un iedomājos, ka varbūt vajadzēja sacensību centrā vismaz ieiet dušā, ja reiz ir potenciāls tikt pie ģipša, bet vairs jau neko. Arī traumpunktā ārstam bija līdzīgs viedoklis par lūzumu, tāpēc ātri vien tiku pie fotosesijas pēdai. Kad ārsts pasauca pastāstīt par rentgena rezultātiem un es klibodama ienācu kabinetā, šis tik pasmīnēja un nokomentēja, ka izskatās, ka staigāt kļūst aizvien grūtāk un aicināja sēsties uz kušetes. Nu ko, laiks sagatavoties ļaunākajam? Bet šis tik turpināja smaidīt un atzina, ka rentgenā itin neko neredzot, taču tas tikai nozīmējot to, ka visticamāk šis ir stresa lūzums, lai taisu magnētisko un līdz tam brīdim neskrienu, uz ko savukārt es nokomentēju, ka tas jau nemaz nav iespējams. Tā nu man kaut ko uzsmērēja, apsēja un palaida prom. No vienas puses, jutu atvieglojumu, ka izmuku no ģipša, bet tā absolūtā neziņa par īsto diagnozi izrādījās stipri mokoša, jo paiet it kā varēju ar katru dienu aizvien labāk, googlē atbildes nebija un pēkšņi iegūtais brīvais laiks pamatīgi izaicināja manu pacietību.

Tūrismā pāris stundas pēc DNF. Kliboju ātrāk par vairumu tūristu.

Lai kļūtu vēl nesaprotamāk, magnētiskās rezonanses slēdziens bija pavisam neinteresants – nekādas izmaiņas nav konstatētas. Tad kas, pie velna, tur joprojām pie kauliem sāpēja un bija radījis to milzu zilumu!? Pēdējo puzles gabaliņu atradu pie traumatologa, kurš apstiprināja, ka ar kauliem viss ir kārtībā un, viņaprāt, kaut kā neveiksmīgi ir pārsprādzis asinsvads, kas visticamāk nekad vairs neatkārtosies. Vēl divas nedēļas vajadzētu mierīgi, bet pacietības pietika vien divām dienām. It kā jau patīkami, ka nekā traka tur nav, bet prāts tik un tā atrod veidus, kā censties minēt, vai tomēr nebūtu bijis iespējams noskriet līdz galam. Par laimi, daudz laika filozofēt nav, jo jāgatavojas revanšam CCC.