Divu tiltu skrējiens Siguldā

Sestdiena. 2011.gada 11.jūnijs. Saulains rīts. Dzelzceļa stacija. Virziens diezgan tradicionāls – Sigulda. Biļete vienā virzienā 1.30Ls. Kompānija es, Vizbulīte un Diāna. Sarunas. Sigulda. Kaķu māja un garšīgās maizītes. Siguldas pilsētas laukums. Panorāmas rats. Trepītes, trepītes un vēlreiz trepītes – atmiņas no rudens. Parādās pirmie odi. Gaujas tilts. Asfaltētais celiņš. Serpentīns. Starta/finiša vieta. Reģistrācija. Starta numurs un čips.Līdz startam vēl stunda. Pļāpas. Kompānijai pievienojas IngaK. Smiekli. Ūdens. Jostas somas. Jautrība turpinās. Ēna. Odi, daudz odi. Organizatori par trasi. Nevis 11.4km, bet ~15km. Paldies. Vēl pusstunda. Foto. Meitenes iet iepazīties. Kompānijai pievienojas Andris. Foto. Iesildīšanās. Smiekli. Ēna. Odi. Saule. Karsti. Ūdens. Bērnu starts un finišs. Čipu aktivizēšana. Garo distanču starts vienlaicīgi. Īsā skrien serpentīnā. Garā prom uz Gauju.

Starts. Ātri skrēji tuvāk starta līnijai, mēs aizmugurē, jo mēs jau tik ātri vēl neskrienam. Iesākumā trase ved pa asfaltēto celiņu Gaujas virzienā. No mugurpuses dzirdams kā nosauc, ka turēsies man aizmugurē. Tā mūsu mazā grupiņa sadalās. Es ar InguB aizskrienam ātrāk. Pirmie metri pa asfaltēto ceļu aiziet sarunās par NRM un baloniem. Asfalts beidzās un ieskrienam pirmajās meža taciņās, zem Gaujas tilta un Gauja mums ir labajā pusē (organizatori gan teica, ka Gauja visu laiku mums būs kreisajā pusē). Aizaugusī taciņa turpinās. Nedaudz smiltiņas, nedaudz līkloči. Ilgi nav jāgaida – pirmais pārsteigums, taciņai pāri pārgāzies koks. Un tas viss pirmajos kilometros. Līkloču taciņa mūs aizved līdz pat stāvlaukumam, kur tirgo suvenīrus. Pirms tam gan vietām vajadzēja nedaudz pieliekties, ja negribēja, lai koku zari izķemmē matus. Cauri tiltiņam un tad jau starta/finiša zonas virzienā. Iesildīšanās aplis jeb pirmie 3km. Situācija trasē. IngaB un viens puisis skrien nedaudz pa priekšu. Tālumā redzami vēl dalībnieki. Starta/finiša zona. Padzerties var pats pie Venden automāta, izmantot savas rezerves vai no kāda līdzjutēja dotās ūdens pudeles, kurš pēc viena ūdens malka uzsauc: „Ko tik maz. Dzer, taču kārtīgi” (serviss dalībniekiem). Šeit arī seko pirmais prieciņš – serpentīns. Priekšā skrienošie pārgājuši soļos. Es vēl cenošos lēnām, lēnām uzskriet augšā. Ik pa brītiņam nodomādama, kam man tas. Pa ceļam panāku InguB viņas iešana ir tik pat ātra kā mana skriešana. Jā ātrums ir liels. Garām pabrauc atpūtnieku auto, heh, kā gribētos, lai mūs uzvizina augšā. Neko darīt jāskrien tālāk. Pie soliņiem pa kreisi aidā taciņās. Parādās pirmās domas, kam tas viss. Jūs skrienat, bet es stājos ārā (lai nav tālu jāiet). Karsti. Un vispār nav ko mocīties. Padzeros ūdeni no savas jostas somas. Skrienu tālāk vilkdama kājas. Tiltiņi, taciņas, tiltiņi, taciņas. Nogāze kreisajā pusē. Siguldu cauri lapu biezokņiem nevar redzēt. Skatiens pievērsts zemei. Augšā lejā, augšā lejā. Kāds ātrāks skrējējs aizskrien garām. Vēl viens kalniņš, vēl viena taciņa ar skaistu nogāzi uz leju. Kalniņš uz augšu, protams. Ik pa brītiņam komentārs, ka šeit skrējām Siguldas kalnu skrējienā. Ik pa brītiņam tiek nosaukti noskrietie kilometri. Pie kārtējā kalniņa augšup, es kārtējo reizi padodos. Nu, priekš kam man tas. Ir patālāk jāiet atpakaļ, bet nav tik traki. Saku, lai IngaB skrien vien tālāk. Šī nē, neatstās mani šeit. Ja jau kopā noskrējām 5,5km tad vien piepasēs tālāk. Padzeros ūdeni un skrienam tālāk. IngaB ieēd nedaudz želeju. Labi, ka šeit ir taisns ceļš un cik atceros tā būs līdz pat Velnalas stāvlaukumam. Skrienam tālāk pļāpādamas. Viens līkums, otrs līkums. Lielā taka pāriet divās mazākās. Vienā pusē zālē – skrienu pa to. Vismaz kāda jautrība. Vēl viens līkums un stāvlaukums. Ūdens, ūdens, ūdens. Atzīmējamies un aizskrienam tālāk. Aiz līkuma slavenais akmeņainais kalns uz leju. Sākumā kājas pašas nes uz leju, pēc tam jau jāsāk bremzēt, jo tie akmeņi… Skrienot vēl paspēj izstāstīt kā te braucu lejā ar velo un kuram akmenim gandrīz virsū uzskrēju. Tikušas lejā mūs sagaida Kājnieku tilts. Aiz mums sparīgi skrien Diāna.

No šī brīža trase ved atpakaļ. Tagad skrienam pa taciņām Gaujai otrā pusē un viņa mums neslēpjas skatiem, bet tek tepat blakus. Manāmi pāris atpūtnieki. Mēs pagriežamies pa labi uz mazākas takas. Ja nebūtu šeit braukusi ar velo tad sen jau šķistu, ka esam nomaldījušies. Mūs beidzot panāk Diāna ar vārdiem: „Kāda no jums zin, cik mēs esam noskrējušas?”. „Jā, jau 8.3km un 51min” es atraucu. Skrienam tālāk blakus Gaujas līkločiem. Skatam paveras pļava. Aizaugusi. Laipiņas. Un saule pilnā godībā. Urā. Tālumā redzama ēna, bet ātrāk paskriet nevar, jo tā saule pļavā ir tāda forša un odi arī. Lieki piebilst, ka viss iepriekšējais posms no serpentīna līdz pat Kājnieku tiltam bija koku paēnā. Tālākais atkal taciņas augšā lejā. Mazi kalniņi, tiltiņi līkločus. Tad lēzenāks uzskrējiens augšā. Šoreiz IngaB ļauj mums skriet tālāk, bet es nē. Ja jau viņa mani nepameta taipus trasē, tad tagad mēs viņu nepametīsim. Saņemamais un skrienam tālāk. Kad pievarēts tiltiņš tad ir viens stāvāks noskrējiens lejā un ar lielāku ātrumu tieku augšā. Tā vieglāk. Vēl pāris reizes augšā, te lejā un izskrienam klajumā. Dubļu nav un sniegs tāpat. Kaķīšklana pakāje sausa. Un saule atkal cepina uz velna paraušanu. Labajā pusē dīķis. Pēc īsas apspriedes nolemjam, ka nav prāta darbs iet peldēties būs grūtāk skriet. Cerīgi skatāmies uz līkumu, jo tur ir ēna. Zemes ceļš gar Kordes slēpošanas trasi un viens auto pretī, kurš saceļ pamatīgu putekļu mākoni. Paldies. Ik pa brītiņam kāda no mums grib skriet ātrāk, bet vidējais aritmētiskais ir tāds, ka ātrāk nesanāk. Padzeramies, IngaB uzkož želejas paliekas. Esam tikušas gandrīz līdz Siguldas slēpošanas kalna. Tas nozīmē vēl pāris kilometri. Pretī atsildoties skrien IngaiB pazīstams vīriņš. Ar viņa laipnību tiekam padzerties enerģijas dzērienu. Burvīgi, tas bija tieši tas kas vajadzīgs. Nu ja, un no šī brīža Diāna lēnām sāk attālināties. Tā jau ir – viņa mūs panāca, atpūtās un aizskrēja tālāk. Skrienam pa asfaltu starp atpūtnieku mašīnām. Es atkal pukojos par savām krosa botām un asfaltu, bet mežā un akmeņainajā noskrējienā man bija labi. Vēl nedaudz un ceļš iet kalnā. Drīz būs Gaujas tilts. Skrienot mums rodas plāns finišēt kopā, lai tiesnešiem būtu vairāk ko darīt. Lēnām uztipinām augšā uz tilta. Lieki piebilsts, ka pēdējie 2k bija pa sauli. Tad lejā no tilta. Re, te mēs skrējām pirmajā aplī. Aiz mums lēnām un cītīgi tuvojas Vizbulīte. Toties Diāna pēdējā asfalta gabalā aizlido gaismas ātrumā uz finišu. Mēs lēnām un neatlaidīgi tuvojamies finišam kopā. Finišs. Beidzot. Nopīkstinām čipus. Ķeramies pie ūdens dzeršanas. Paldies par kompāniju. Pēc brītiņa atskrien Vizbulīte un nedaudz pēc viņas arī IngaK. Čips un numurs atdots. Veldzējamies strautiņā. Pārdomu brīdis Gūtmaņalas strautiņa aukstajā ūdenī, ka ar velo Siguldas duatlonā visu šo posmu bija daudz vieglāk veikt, nekā tagad skrienot.

Organizatori dalībniekus aicina uz apbalvošanu. Noskatāmies. Paņemam savas mantas jebšu apkrāmējam IngasK velo un dodamies Gaujas virzienā peldēties labiekārtotajā pludmalē (tur pat, kur pirms neilga brīža skrējām garām). Gauja lutina ar savu vēso ūdeni un straumi tātad laba daudz nevajag. Pa to laiku sauli nomaina draudīgi mākoņi virs Siguldas. Mēs (es, IngaK un Vizbulīte) sagaidām pavasara/vasaras lietutiņu. Augšā tiekam ar pacēlāju, lieki piebilst, ka lietus tikai pieņemas spēkā un šajās pāris minūtēs atrodoties vairākus metrus virs zemes mēs izmirkstam caur un cauri. Protams, redzējām un dzirdējām gan zibens spērienu debesīs, gan pamatīgu pērkona dārdienu. No šī brīža domas par saldējumu ar zemenēm nomaina viena un vienīga doma par siltu tēju. Pa ceļam vēl nedaudz izmirkstam, tā kā mazi bērni izlēkājamies pa peļķēm un uzspīdot saulītei apžūstam. Sausas drēbes, piparmētru tēja ar pienu un cepumiem, sarunas par šo, to un neko. Atpakaļceļš, protams, papildinot krājumus Kaķu mājā. Skriešus uz vilcienu. Mājupceļš.

Nobeiguma vietā. Saule ir saule un kalni ir kalni. Toties S4 grupā sākot no 3.vietas VSK Noskrien zieds Siguldā (arī abas 4.vietas).