Divi maratoni trīs mēnešos

Izrādās, ka VSK Noskrien biedri skrien ne tikai Latvijā, bet arī citur. Apskatot karti, var redzēt vienu vientuļu skrējēju tālu prom no pārējiem – Īrijā. Mārtiņš tur dzīvo, strādā un gatavojas nu jau savam trešajam maratonam. Šādu unikālu gadījumu VSK Noskrien nespēja palaist garām un uzaicināja pāri jūrām skrienošo puisi uz nelielu interviju. Starp citu, tieši apraksts par Miami maratonu ir par Mārtiņa paveikto.

Kad sāki skriet?

Skriet sāku jau no bērnības. Pa pagalmu un tā. Tad vēl vecāki ņēma līdzi uz orientēšanās sacensībām un vēlāk pat sāku piedalīties pats. Studiju gados pirmajā kursā pat bija skriešanas treniņi. Studijas nepabeidzu un līdz ar to skriešana tika pamesta. Sportiski neaktīvs Īrijas laiks, līdz pagājušā gada (2009) oktobrī pieteicos uz maratonu un sāku skriet krosiņus.

Kāpēc sāki skriet?

Te es domāju mēs ņemam atskaites punktu pagājušo gadu. Sāku skriet, jo vēlme neizgāzties maratonā. Noskriet līdz finišam. Saprast ka veselīgs organisms ir labāks, kā ar kaitīgām vielām piebāzts. Esmu smēķētājs. Cenšos būt nesmēķētājs.

Kā atradi VSK Noskrien?

Caur internetu. Google ierakstīju „maratons” un tad parādījās VSK Noskrien mājas lapa.

Divi pirmie maratoni trīs mēnešu laikā.

Te var izveidoties tāds savāds rezumējums. Divi maratoni trīs mēnešu laikā. Tas nav maz, un tas nav daudz. Ir pasaulē trakie, kas skrien maratonu reizi mēnesī, un ir tādi, kas vienu pa visu dzīvi. Nebiju apmierināts ar sava pirmā maratona rezultātu. Zināju ka varu labāk. Protams, bija arī pieejami citi maratoni starp oktobra beigām un janvāra beigām. Lisabonas maratons notiek decembra sākumā. Miami skanēja kā pietiekoši eksotiska vieta, un nebija būts tajā pusē Atlantijas okeānam. Tuvojās arī Ziemassvētki, un man tāds paradums, ka es sev dāvinu dāvanas. Tāpat kā sev es sūtu pastkartes.

Kas pamudināja noskriet maratonu?

Tādu konkrētu atbildi nemāku teikt. Bija tā ka mans brālis noskrēja ½ maratonu, un pēc tam braucot ar autobusu mājās, viena sieviete arī bija skrējusi. Viņa izteica, ka puse ir tikai puse, un ka viņa skries arī pilnu maratonu pēc mēneša (cik nopratu, tas viņai nebūtu pirmais). Kad esot viens maratons noskriets, tad vai nu patīk, vai nē. Ir iespēja saslimt Tad nu man tāds kā spīts radās, ka es noskriešu un tas tā arī paliks. Viens neskaitās, un divi ir par daudz (smejas).

Ko vēl bez skriešanas dari?

Amatiera līmenī reizi nedēļā spēlēju florbolu, fanoju par latviešu hokeja komandu Īrijā. Patīk dejot klubos. Patīk plānot ceļojumus sev. Esmu atklājis jogu, iepriekš gan bija skepse, tad tagad domas mainījušās.

Kāpēc Īrijā?

Diez vai mana atbilde skanēs oriģināli – dzīvoju, pelnu naudu, kad ir tāda iespēja. Tagad var teikt ka skrienu krosiņus, lai sagatavotos nākamajam maratonam.

Kā ir Īrijā ar skriešanu? Daudz skrien?

Skriešana Īrijā ir populāra. Cik dzirdēts, tad vairāk kā Latvijā. Tajā pat laikā ne tik ļoti kā citās Eiropas zemēs – Francijā, Vācijā. To es skaidrotu ar mentalitāti. Autovadītāju attieksme pret skrējējiem. Apkārtējie iedzīvotāji – ja skrien tev viss riņķī, arī neskrējēji pamēģinās. Jo vairāk mēģinātāji, jo lielāka iespējamība, ka vairāk cilvēki tam pievērsīsies. Vēl ir tā ka labdarības dēļ skrien. Skrējējam saziedo naudu, kuru viņš/ viņa nodod skrējiena organizatoriem, kuri savukārt naudu nodod labdarības organizācijai.

Vai tu trenējies pēc kāda noteikta plāna?

Pašlaik trenējos bez jebkāda plāna, ja par plānu neskaita intervālu skriešanu otrdienās. 12×400, vai 8×600, vai 6×800. Plāns, kad teiksim 3 reizes nedēļā skrienu, tāds man nav. Vēl aizvien ir motivācijas problēma un slinkums, lai gan zinu, ja esi ieguldījis treniņu procesā, tad rezultāti un varēšana sacensībās neizpaliks.

Kurš būs nākamais maratons?

Savu skatienu vēršu uz Antverpenes maratonu 25. aprīlis. Cik redzēju pagājušā gada rezultātus, tad dalībnieku skaits nav liels – tikai ap trīs tūkstošiem. Viss atkarīgs kā būs ar gatavību.