Kādu brīdi domāju – vai vispār rakstīt šo rakstu, jo nekāds dižais sasniegums jau tas nav. Ivans Ļisicins šogad Romā noskrēja maratonu basām kājām, OreMan Vibramos noskrējis ne vienu vien pusīti un arī citi biedri savos skrējienos vairāk vai mazāk iekļauj baskāju kilometrus. Mans mērķis arī nav raisīt kārtējo diskusiju par to, kas ir „pareizāk”, jo katram pareizi ir tas, kas vislabāk der. Tomēr, redzot cik daudz materiāla forumos ir pēc atslēgvārdiem – „sāpes potītēs, ceļos, cirksnī, mugurā”, nolēmu padalīties ar savu pieredzi, kas varbūt kādam noder lai tiktu pāri traumām un sāpēm.
Mans ceļš līdz VSK Noskrien ir bijis līdzīgs daudziem citiem – skriešana savā nodabā, pārsteigums un lepnums par pirmo nepārtraukti noskrieto kilometru, dziļākas intereses rašanās par inventāru, apģērbu un citām ar skriešanu sasitītām lietām, jautājumi Googlei un – bingo! – Sigņa blogs un VSK Noskrien lapa.
Līdz pirmajam pusmaratonam – 2010 gada NRM – biju sareģistrējis nedaudz virs 400 km Nike Vomero 3 apavos, par minimālajiem apaviem neko nebiju dzirdējis un arī negribēju, jo viss bija ideāli. Šie apavi bija tik atsperīgi, ka sākumā likās, ka pie katra soļa palecos. Skrējieniem pa taciņām iepirku Asics Gel Trabuco, ar kuriem arī nogāju 330 km pārgājienu pa Spāniju. Pēc šī kalnainā pārgājiena, kur diezgan daudz kilometrus sastādīja noskrējieni lejā, (protams, caur papēdi) pirmo reizi sāku just labās kājas ceļa saites. Tomēr pēc pāris nedēļu atpūtas atgriezos pie 20-30 km nedēļā un joprojām bēdu nezināju. Tā pielavījās rudens pusē, kad nedēļu pirms Sāremā 3 dienu skrējiena (42km 3 dienās) sastiepu potīti spēlējot volejbolu. Bet biļetes, naktsmītnes un dalības maksa jau samaksātas, kompānija sarunāta, atteikties grūti. Nosaitēju potīti ar elastīgo saiti un skrēju. Caur sāpēm. Vēl pēc nedēļas – Ozolnieku pusmaratons, kurā nepiedalījos, bet solidarizējoties noskrēju 20 km savā nodabā, kaut arī potīte joprojām nebija īsti saārstēta.
Šajā brīdī laikam arī sākās mans ceļš uz minimālajiem apaviem, kaut gan pats to vēl nezināju, jo joprojām par tādiem neko nebiju dzirdējis. Novembrī, decembrī nomocīju ap 30 km mēnesī, ieskaitot skrējienus pēc Galoveja metodes – 5 min skriet/1 min iet, bet nekādu prieku tas nesagādāja, jo vienalga jau pēc 5 km ceļa locītavā kaut kur dziļi iekšā iezagās nepanesama sāpe. Vēl vairāk – arī iešana sagādāja grūtības tiklīdz ceļam bija kaut nelielākais slīpums uz leju. Jutos izmisis un norakstāms vecs kraķis, kas pat paiet lāgā nevar, kur nu vēl skriet. Pierakstījos pie daktera, kurš konstatēja saišu pārpūli un ieteica vai nu 6 mēnešus neskriet, vai lietot ortozi. Izmisumā arī veicu šo 70 Ls vērto investīciju. Turpināju skriet un mēģināt atrast veidu kā mazāk slogot celi, likās, ka, liekot pie zemes vispirms purngalu, pēc skrējiena sajūta ir labāka. Tomēr tas bija diezgan neērti, ņemot vērā augsti polsterēto papēdi.
Paralēli tam OreMan jau bija nopublicējis programmatisko rakstu „Kāpēc man sāp kāja”. Tagad neatceros vai šī raksta ietekmē, vai jau pirms tam biju nonācis pie baskāju un minimālistu interneta lapām, kur līdzīgus bēdu stāstus kā man var atrast grēdām. Tā pēc pāris mēnešu intensīvas sērfošanas un informācija apkopošanas marta beigās manā īpašumā nonāca Merrell Trail Glove – kediņa ar 4 mm biezu Vibram zoli. Atšķirībā no Vibram Five Fingers, te visi pirksti ir tradicionāli vienā „mājiņā”, bet pirkstiem ir plašāka vieta kur izplesties. Skrienot caur purngalu tas ir svarīgi, lai izvairītos no saspiedumiem un noberzumiem. Tā kā šiem apaviem nav pilnīgi nekāda papēža polsterējuma, skriešana caur pēdas priekšējo daļu sanāca daudz dabiskāka un brīvāka. Jau pirmie skrējieni parādīja, ka celim tas ļoti patīk. Tiesa gan, joprojām skrienot vilku ortozi, tāpēc nebiju drošs par to, kas tad bija primārais uzlabojuma cēlonis. Jāatzīmē arī šī piezemēšanās veida blakus efekts – lielāka slodze uz ikru muskuļiem, sākumā vajadzēja pāriet soļos jau pēc 2-3 km, pagāja vairākas nedēļas, kamēr varēju neapstājoties noskriet 10 km. Šos muskuļus arī tagad jūtu pēc katra garāka skrējiena, bet šīs sāpes ir pat patīkamas, jo pazīstamas un zināms kā ar tām tikt galā.
Tā pamazām audzējot kilometrus un ātrumu esmu nonācis līdz vidēji 40 km nedēļā – apjoms, kāds manā „tradicionālo apavu” periodā nekad nav bijis – un pirmajiem pusmaratoniem „minimālajos apavos” – Liepājā un Kuldīgā. Arī ortoze jau kādu laiku noputējusi guļ uz skapjaugšas, ceru, ka man to vairs nevajadzēs. Pusmaratonu rezultāti – 1:57 un 1:55 šajā gadījumā varbūt pat nav īsti svarīgi, jo galvenais bija saprast, ka var noskriet un var mērķtiecīgi trenēties arī uz rezultāta uzlabošanu. Teiksim tā – uz zināmu rezultāta uzlabošanu, jo pasē dzimšanas datums ir jāapskatās un jāsaprot organisma rezerves. Vēl jāpiebilst, kopš pārgāju uz Merelliem, esmu aizmirsis kas ir tulznas un noberzumi.
Izmisuma pilnajā meklējumu procesā gadījās arī pieredze ar nedaudz netradicionālu dakteri, par ko arī jāpastāsta. Tas bija manuālais terapeits, kurš specializējies uz muguras problēmām, bet piekrita arī apskatīt manas ceļa saites, jo, „ne vienmēr tas, kas sāp, ir īstā problēma”. Pēc jautājuma – „kāpēc jums sāp tieši labā kāja, kā jūs domājat?” es sapratu, ka šis dakteris ir viens no retajiem, kurš katru problēmu cenšas saskatīt kontekstā ar vispārējo organisma veselības stāvokli un akli nefokusējas tikai uz to sāpi, ar ko es esmu atnācis.
Interesantas bija diagnostikas metodes – man dažādos veidos vajadzēja turēties pretī viņa spiedienam uz dažādām locītavām un ja rezultāts viņu neapmierināja, tika veiktas kaut kādas (pārsvarā nesāpīgas) manipulācijas, pēc kurām pārsteidzošā kārtā sajutu, ka nu ir daudz vairāk spēka turēties pretī. Sausais atlikums no šīs vizītes bija tas, ka tika konstatēta asimetrija plecu rajonā, iespējams traumas rezultātā. Volejbols, ka viņu nelabais! Bet, visu cieņu dakterim, ar lielu krakšķi asimetrija tika likvidēta. Šī asimetrija atsaucās arī uz gūžas un līdz ar to ceļu locītavām, sadalot nevienmērīgi slodzi, kas varēja veicināt traumas parādīšanos tieši labajā kājā. Biju nedaudz pārsteigts arī par rekomendāciju izdzert tabletes pret parazītiem, jo paradoksālā kārtā arī tas var būt par iemeslu labās kājas problēmām, jo, pēc daktera vārdiem, iekaist kaut kāda zarnu pāreja, labajā cirksnī, kuras rezultātā iekaist arī saite, kas stiepjas no gūžas uz celi. Nepretendēju gan uz medicīniski precīzu izskaidrojumu. Katrā ziņā bija patīkami sastapt cilvēku, kurš saprot, ko dara un runā un ir patiešām ieinteresēts man palīdzēt, jo tādu mūsu medicīnā diemžēl palicis krietni maz.
Mans stāsts nav gluži par to kā tradicionālie apavi sačakarē kājas, jo sabeidzu tās es pats, izvēloties neadekvātu slodzi un neieklausoties organismā. Tomēr šajā gadījumā pāreja uz netradicionāliem apaviem ir palīdzējusi atgūt skriešanas baudu, pašapziņu un nenovērtējamo atgriešanās prieku „noskrieniešu” aktīvajā pulkā. Lai arī Jums visiem izdodas!
km 
-
Nu forši, ko te lai citu saka! Lai arī saki, ka šo pusmaratonu rezultāti nav tik svarīgi, tomēr laikam esi tos noskrējis apmēram tikpat ātri kā Tavs personīgais rekords, vai ne? Un, ja pie tā klāt vēl foršas sajūtas skrienot (atceros, ka pēc Liepājas minēji, ka tādas esot bijušas), tad ko vēl vairāk var vēlēties!
pozitīvi un pamācoši! =) es laikam zinu to pašu dakteri – Ati!
Ļoti pamācošs stāsts par to, ka un kā katram ir iespējams atrast tieši sev piemēroto.
Paldies par rakstu! Kārtējo reizi pārliecinos, ka arī es esmu izdarījis pareizo izvēli pārejot uz minimālistu apaviem. Un ceļš līdz tiem precīzi tāds pats- sāpes pēc skriešanas un visu iespējamo ārstu nespēja noteikt vainas cēloni. Kuriozi, ka bija pat ārsti, kuri man pilnā nopietnībā ieteica sarežģītu mugurkaula operāciju un nekad vairs neskriet, bet tā vietā braukt ar riteni. Lieki piebilst, ka pārejot uz mini-apaviem visas kaites izzuda un skriešanas prieks (t.i. nedēļā noskrieto km skaits) dubultojās.
Man prieks par Tevi un līdz ar Tevi, Ivar! :)
Pamācošs raksts, jo kā jau daudziem, arī man sāp kājas :( Sāp tieši labā kāja. Var padalīties informācijā par to interesanto dakteri, kas uzdeva jautājumu, kāpēc sāp tieši labā kāja?
Paldies par informāciju, apskatot šos apavus (attēlā), konstatēju ka pirms 2-3 gadiem es kko ļoti līdzīgu arī esmu iepircis (zole toč par 90% identiska) :) Toreiz gan nopirku ar maksimāli mazu/plānu zolīti, lai spēlētu skvošu un labāk izjustu pamatu zem kājām, bet varbūt jāpamēģina tos skriešanai – biju skrējis/iesildījies skvošam ar tiem tikai pa skrejceliņu un nekādas vainas… Rodas jautājums kāpēc es tos apavus pametu skapī un aizmirsu par tiem? Skriešana pārsvarā ir taisnvirziena kustība uz priekšu, bet skvošā aktīva/asa raustīšanās uz priekšu/atpakaļ pa labi/pa kreisi un tur es pāris reizes izmežgīju savas vājās potītes. Tad arī šim kaitniciskajam sporta veidam – skvošam iepirku apavus ar platāku/stabilāku zoles daļu un problēmas ar mežģīšanos šajā sportā pazuda. Bet nu varbūt tiešām pamēģināšu (intereses pēc) šos minimālos apavus tieši skriešanai izmantot! :) TNX
Paldies Ivaram! Jūtos sajūsmināts! Bet Ivar, kāds tam visam sakars ar minimālistu vibram apaviem? Oremanam taču arī kājas sāp!
Kas? Kur? Kāpēc mazliet_korektāks_niks domā, ka man kājas sāp??
par slodzi uz ikru muskuļiem, skrienot caur pirkstgalu,pilnīgi piekrītu .. sevišķi , ja jāskrien pa kalnu uz leju labā ātrumā- tad prātā nāk doma, kādēļ neesmu trīssoļlēcējs ar supertrenētiem ikru muskuļiem, un tās ”patīkamās ” sāpes uz brīdi gribas nomainīt pret tām otrām- paskrienot caur papēdi :D
starp citu pats skrienu šobrīd ar ne gluži minimāliem apaviem- manējiem zole Vibram trail apmēram 1cm bieza ,bet arī bez īpašiem spilveniem papēdī..
Bet tomēr uzmanieties no brutālas skriešanas pa asfaltu vai citu cietu segumu basām kājām vai plāni gumijotiem apaviem. Ka galu galā tas negatīvi neatsaucas pēc gadiem 10-20. Tā teica mana omīte, un es viņai klausu :)
brewe – dakteris ir Egils Eglītis 29158737, kabinets viņam ir Rīgas Dzemdību nama telpās, diemžēl nevaru pateikt par vizītes cenu, jo man bija “speciāla cena” :)
Danke :) Nav no svara cik maksā, svarīgākais ir pareizie jautājumi, jo manā dzīvē ir daudz nācies saskarties ar šaurpierību un taisnvirziena domāšanu.
Raksts patika.
Vienu nu gan gribētu piebilst, tulznas un noberzumi beidzās tā vai tā. Tas tikai pirmājā, pirmajos divos gados traucē. Man vismaz, bet Mošķim vēl šogad traucēja :)
Jap, arī pēdējo skrējienu solidarizējoties ar līdzskrējēju noskrēju basām kājām ~7km. Viņai tie bija pirmie km basām kājām gar jūrmalu. Nākamajā dienā varēja paiet un pat nesūdzējās.
edGar, tulznas man rodas pie jauniem apaviem, pēc leikoplasta lietojuma pazūd bez problēmām … bet ASICS Kayano tiku cauri bez ne vienas tulznas
hei, es no UN2-ierakstīju komentāru rakstā par mums, bet galvenā ideja-meklēju, kas mani notestē un noskries ar mani 13-15km jo nepiedalījos kopreniņā.. bet nu taadaa ljooooti leenā tempā :)
Jā, ir par ko aizdomāties! Es kā reiz tagad pamazām mēģinu atgūties un atsākt treniņus pēc ceļa traumas un jāsaka, ka kaite līdzīga! Jāpaslavē gan m;usu Olimpiskās Vienības fizioterapeitu – Mareku Osovski, kurš arī precīzi pateica, ka vaina mugurā un, ka pie vainas pārlieku lielā labās ķermeņa puses noslodze darbā, kas ir tieši bingo manā profesijā! Tā kā ir jau ir mums vēl tie labie speciālisti, tikai ceļš līdz viņiem garš! :) Un jāpadomā laikam arī man par vibramu iemēģināšanu! :) Kā reiz Asici jāmaina jau! :)
mashya- noteikti pamegini vibramus un negribesi pec tam tos vairs vilkt nost. Sajutas vienkarsi fantastiskas! Pec tam atkal uzvelkot asikus liekas, ka esi iekapis gumijas zabakos un nevar saprast ka vispar tajos ieprieks vareja paskriet.. Lai veicas!
Tomēr īsti nesaprotu, kāpēc vajadzīgas super tehnoloģijas un dārgi speciāli apavi, lai varētu skriet kā ar basām kājām…
Tie baskaju apavi jau ir tikai ka parejas posms uz pilnigu baskaju skriesanu, jo diez vai kads var ta uzreiz iemest botas misene un vienkarsi turpinat skriet nedela savus ierastos 50-60-70 km. Otrkart-minmalistu apavi ir vismaz uz pusi letaki par parastajiem skriesanas asikiem, mizuno un citiem brendiem.
Ar basām kājām var skriet ne visur un ne visu gadu.
Un vispār man radās jautājums – kur var iegādāties šādus apavus?
Un vēl – kas jāņem vērā, tādus pērkot? Kādam jābūt izmēram? Parastos skriešanas apavus pērkot, ņemu par kādiem 2 izmēriem lielākus nekā ikdienas apavi.
Minimālistu apavi ir dažādi, arī dārgāki par parastajiem. Pats skatīju vienus pamēģināšanai, bet aiz skopuma nenopirku. Piemēram: http:// www. planetshoes.com/Item/merrell-trail-glove/12595/AM6?source=cj&utm_medium=affiliate&zmam=25971251&zmas=1&zmac=1&zmap=12595-AM6&utm_content=3650931_Product+Catalog_10537733&utm_campaign=BE+Group&utm_source=CJ
vai
http://www.vivobarefoot.com/uk/mens/evo-ii-mens-13.html/
Kā esmu iemācījusies, basas kājas drīzāk ir tas pārejas posms uz minimālajiem apaviem.
Laurai taisnība gan. Pareizais scenārijs būtu vispirms sākt skriet basām kājām un tikai pēc tam, kad jau tas labu laiciņu ir darīts, kājas ir pieradušas, atrasta pareizā tehnika utt., tikai tad VAJADZĪBAS GADĪJUMĀ būtu jāpievēršas minimālo apavu pētīšanai un lietošanas apsvēršanai. Pretējā gadījumā var atkal būt dažādas problēmas.
(Tas, protams, nenozīmē, ka būtu vajadzīgs vai pieļaujams, sākot skriet basām kājām, saglabāt savu iepriekšējo nedēļas kilometrāžu..)
Tur jau ir ta dilemma, ka gribas gan skriet ar basam, gan nenojaukt treninu grafiku un peksni no 70km pariet uz 15km nedela. Ko OreMan ka specs saja lieta varetu ieteikt?
Nu, principā jau var sākt palēnām integrēt basos skrējienus savos treniņos, lielāko daļu turpinot aizvadīt ar tiem pašiem apaviem, ar kuriem skriet visu laiku. Tādā veidā iespējams saglabāt kilometrāžu. Es tieši tā arī darīju. Tad palēnām palielinām baso daļu un samazinām apauto.
Izklausas pareizi. Basie trenini sev lidzi nes ari tadu ka nostalgiju par tiem laikiem, kad vispar saku ar skriesanu nodarboties. Ari tad bija prieks par noskrietu pieciiti bez apstajas un desmitnieku. Tagad tads pats prieks ir par pirmo baso pieciiti, pirmo baso desmitu u.t.t. skat vel mazliet un sagaidisu savu pirmo baso maratonu.
A pie mums tos “minimalistu apavus” var iegādāties? Pašas parastākās kedas jau nederēs :)
Neesmu gan nevienu minimālistu apavu Latvijas veikalos redzējis vēl.. Nav jau gan arī speciāli meklēts..
Kāda jēga no baskāju skriešanas? Tikai priekam?
Vai šī iedoma nav ar ‘atpakaļejošu datumu’, un neaizved atpakaļ pagātnē? Neesam jau vairs nekādi gani.
Ne jau velti zinātne un tehnoloģijas, daudzu gadu garumā, ir radījušas un noslīpējušas patreizējos asics, adidas utt. skriešanas apavu modeļus mūsu vajadzībām. Tiem, kas grib nopietni trenēties un skriet ātri šo atsevišķu minoritāšu lozungi būtu laižami pa vienu ausi iekšā, pa otru – ārā
Vai tiešām tas varētu būt kaifs – teiksim noskriet Rīgas maratonu ar basām kājām?
Lasītājs – vai domā, ka tādas kompānijas kā Ascis, Adidas, Nike no baskāju skrējējiem varētu kkādu piķi nopelnīt? Manuprāt baskāju skriešanas apavos tās tehnoloģijas nevar diezko attīstīt t.i. tā lai katru jauno modeli varētu prezentēt sakot ka re – šim tagad ir tāda un tāda fīča klāt nākusi saglabājot baskāju apavu statusu.
Baskāju skriešana taču nav tā lieta, kas vajadzīga un būtu patīkama kuram katram čuvakam (7-dienas skrējējam) – tikai tiem, kas saprot kāpēc jāskrien basām kājām un dara to, lai pilnveidotu savu ķermeni un sasniegtu uzstādīto mērķi!
Filosofija par kaifu noskriet basām kājām – uz darbu/veikalu Tu vari braukt ar personīgo auto, velo vai iet kājām. Izvēle taču bieži vien ir par labu braucienam ar velo vai iešanai kājām atstājot auto garāžā (ja to ļauj apstākļi) – vai tas nav kaifs?
OK, tomēr galu galā man netapa skaidrs – ja pasūta apavus, uz kādu modeli vērts skatīties (ja grib līdzīgas kediņas kā attēlā) un galvenais – kā izvēlēties izmēru?
Ro – par modeļa izvēli ir riktīgi grūts jautājums, jo arī minimālistu apavi ir ļoti dažādi. Kad izvēlējos Merell Trail Glove ( kā attēlā), mana izvēle bija par labu kārtīgam protektoram, lai var skriet arī ziemā un dubļos un tradicionālam izskatam. Tomēr, kā nosaukums rāda, šie apavi ir domāti riktīgi skarbam krosam, tāpēc tie 4 mm zoles+ protektors zināmā mērā slāpē “zemes sajūtu”, jeb “ground feel” un rezultātā necik tuva sajūta baskāju skriešanai ar šīm tupelēm tomēr nav. Ja es izvēlētos tagad, skatītos uz kaut ko ar vēl plānāku zoli.
Ar izmēriem ir grūti, šos pasūtīju tādā pašā izmērā kā esošos Nike Vomero, bet bija par mazu, nācās pusizmēru lielākus sūtīt. Vibram Five Fingers, cik zinu, var nomērīt pēdu un izvēlēties vajadzīgo izmēru no viņu web lapas. Te pāris linki uz minimālistu tupeļu apskatiem angļu valodā
http://www.livingbarefoot.info/reviews/
http://barefootrunninguniversity.com/reviews/
Paldies, Ivar! Mana baskāju pieredze tikai pamazām krājas un pagaidām, līdztekus Asiciem, esmu bliezusi tikai basām kājām (līdz šim lielākais attālums- 7km) un vēl retu reizi parastās kedās. Un vēl – apavus šovasar pamatā esmu vilkusi tikai skrienot, parējā laikā tiešām basām kājām. Jā, attēlā protektors izskatās vērā ņemams, bet kā ar sajūtu uz ledus ar tādām, neslīd? Un grants ceļa – “neduras” cauri akmeņi vai čiekuri? Manā apkārtnē lielākā daļa ceļu ir grants ceļi, ar akmeņiem.
Uz ledus jau tikai radzes neslīd, bet pa sniegainām taciņām un pavasara dubļos jutos droši. Pa grants ceļu arī ir ok, akmeņus jūt, bet tas nav traucējoši vai nepatīkami.
Vai šitos apavus var izmantot arī piedzīvojumu mačos? kā ir ar ultragarajiem pasākumiem, kādam ir pieredze? uz riktīga ledus starp citu slīd arī radzes :) Bet nu katrā ziņā interese radusies liela, kā reiz pienācis laiks tikt pie jauniem treniņapaviem. Man jau tomēr liekas, ka tuvojoties aukstajai sezonai labāk būtu skriet apavos, tiem kas tikai plāno uz basām kājām pāriet. un tad vasarā vilkt visu nost. es tik domāju – skrienot basām kājām ar laiku uz pēdām neuzaug savi vibrami? :) organisms tomēr tendēts sevi pasargāt no akmeņiem, stikliem, čiekuriem…
mashya rakstīja:
es tik domāju – skrienot basām kājām ar laiku uz pēdām neuzaug savi vibrami? :) organisms tomēr tendēts sevi pasargāt no akmeņiem, stikliem, čiekuriem…
Pēc divu mēnešu pieredzes – izskatās, ka nē. Gluži otrādi – pēdu āda kļūst dzīva un veselīga, pazūd nedzīvās ādas sabiezējumi. Biezāki kļūst zem ādas esošie muskuļi.
Re kur baskāju skriešanas guru Jason Robillard piedāvā savas grāmats bezmaksas e-book versiju
http://robillardadventures.com/2011/06/14/the-barefoot-running-book-ebook-giveaway/
Jā, un šis Ivara pieminētais vīrs der arī par piemēru mashya jautājumam par ultragarajiem pasākumiem. Viņš pirms pāris mēnešiem noskrēja 100 jūdžu skrējienu pa kalniem šādos Merrell apavos (sākumā pa sniegu ar citu modeli, bet pēc tam lielāko distances daļu tieši ar šiem Trail Gloves).
nu ok, esmu jau nobriedusi pārmaiņām:) Tie kas sūtīja – no Anglijas? Cik ātri atnāca? un cik aptuveni sver tādi apavi? Tā gumija viegla?
mashya
Man katrā ziņā uz pēdām ir pamatīgi vibrami uzauguši :D, bet es ne tik daudz skrienu basām kājām, cik staigāju. Ja pavasarī likās vēl mazliet šaubīga skriešana/staigāšana, tad tagad skrienu pa visiem nelīdzenumiem, pat usnēm un maz ko jūtu.
Jā, nu tas forši, ka sezonas laikā šādi iznāk pēdas pieradināt pie usnēm un citiem asumiņiem. Tagad gan ziemas laikā pēdas atkal atslābs, ja īpaši pa āru pastaigāt nesanāks. Tāpēc ir viens labs vingrinājums, kā kaut cik novērst pēdu atrofiju – sagādāt bļodu ar samērā asiem akmentiņiem un mīņāties tumšajos ziemas vakaros (kaut skatoties TV vai tml.) tajā uz vietas regulāri :)Tad pavasarī būs mazāsk laiks nepieciešams, lai atkal atjaunotu pēdu stāvokli līdz līdzšinējam.
Sverot ar virtuves svariem sanāca ap 300 grami abas tupeles kopā. Katrā ziņā tās ir ļoti vieglas.
Gribu tikai pastāstīt par kļūdu, ko pieļāvu pārejot no parastajām krosenām uz basajām kājām – visi autori, kam baskāju skriešanas pieredze ir lielāka, iesaka sākt ar basām kājām un tikai pēc tam, kad baskāju skriešanas forma ir iegājusies, pāriet uz minimālajiem apaviem. Paskatoties atpakaļ ar tagadējo prātu, redzu, ka tur ir liela daļa taisnības. Minimālie apavi, kaut arī plāni, tomēr ir apavi un skriešana tajos atšķiras no tā, kā mēs skrietu basām kājām. Pie tam skriešana basām jāsāk nevis uz mīkstas un saudzējošas virsmas, bet tieši uz asfalta, lai pēdas ir spiestas apgūt mīksto piezemēšanos un pēdas atcelšanu, nevis atsperšanos. Bet nu labi, es jau te sāku pārstāstīt Robillardu… :)
Tā kā – vispirms basām, tikai tad vibramos u.c. !
Vakar skrienot izdomāju noaut kājas un pamēģināt – skrēju pa Skanstes veloceliņu, tur tāds gluds segums, un jāsaka, ka tīri labi patikās, sapratu, ka manos kajānos viss kas papēdī gēls sagrūsts – netiek izmantots skriešanā, patiešībā tikai traucē, jo skrienu uz purngala! Bet tā kā tas bija no rīta – asfalts visai pavēss un pie Duntes ielas jau parādījās kaut kādi mazi akmentiņi – daži no tiem visai asi! :) Kādi 2 km basām kājām sanāca un man patika!
Esmu iestājusies baso-pēdu skriešanas apmācības kursā un pirmajā lekcijā (kura notika pirms kāda laika – šā gada vasarā) tiešam trenējāmies uz gluda asfalta, kas ir gana ciets, lai pēda nekavejoties dotu signālu, ja solis netiek likts pareizi. Ja kaut ko dari nepareizi, to uzreiz jūti un nevari turpināt, sačakarējot locītavas, saites vai vēl kaut ko.
Kad sāku skriet, darīju to ar Speedo ūdens kurpēm, ar kurām esmu rāpies arī uz sērfa (http://speedowatershoes.net/wp-content/uploads/2011/09/speedo-water-shoes-for-men.jpg), tām nav nekāda papēža, un skrēju kā bērnībā ar tenisenēm, sajūta bija lieliska. Ar Mizuno Wave 14 skriet izrādījās neērtāk. Izmēģināju pat pašdarinātas huaraches, tikai zole bija par biezu. Tagad skrietnu ar Nike Lunarfly+2, bet raugos uz Merell Trail Glove, tikai gribas piemērīt veikalā, citādi nevar saprast, kuru izmēru vajag. Laut arī tagad skrienu vairāk (paralēli kādi 300-400 km nedēļā ar riteni), tāpat biežāk velku no skapja apakšas savas vecās Speedo ūdenskurpes, kaut arī tajās kāja svīst vairāk, jo nav paredzētas skriešanai.