Cēsu pavasaris 2010

Pagājušās brīvdienas VSK Noskrien komanda piedalījās sacensībās Cēsu pavasaris 2010. Ir dažas godalgotas vietas un milzum daudz emociju.

VSK Noskrien biedru rezultāti.
Cēsu pavasaris 2010. Sievietes 14.5 km.

Vieta	Dalībnieks	Grupa	Vieta grupā	Rezultāts
7	Čerņevska Lauma	S-18	5	1:17:49,0
9	Roze Inga	S-30	4	1:25:21,0

VSK Noskrien biedru rezultāti.
Cēsu pavasaris 2010. Vīrieši 2.5 km.

Vieta	Dalībnieks	Grupa	Vieta grupā	Rezultāts
3	Lērme Henrijs	V-06	1	12:20,0

VSK Noskrien biedru rezultāti.
Cēsu pavasaris 2010. Vīrieši 14.5 km.

Vieta	Dalībnieks	Grupa	Vieta grupā	Rezultāts
5	Tūbelis Kaspars	V-40	3	49:50,0
7	Ķeģis Gunārs	V-40	5	51:49,0
12	Šuļga Ruslans	V-18	3	56:41,0
21	Kornets Mārcis*	V-18	7	1:00:29,0
24	Vadzis Imants*	V-18	9	1:01:51,0
25	Ceriņš Didzis	V-40	11	1:01:58,0
29	Veiss Aivars	V-50	5	1:03:22,0
33	Adijāns Arvis*	V-18	13	1:04:45,0
35	Birks Aivars	V-40	13	1:06:09,0

Aivars

Cēsīs pavasaris ir sagaidīts, tiesa – vispirms bija ziema. Pa ceļam sāka puteņot un Cēsu pusē šoseja, mežs un lauki bija balti. Temperatūra izbraucot uz Cēsīm bija plus 5 grādi, bet līdz Cēsīm tā nokritās līdz apaļai nullei…Izskatījās, ka būtu prātīgāk slēpot nevis skriet. Vienu brīdi rosināju Krishjohn griezt riņķī mašīnu un braukt atpakaļ, taču viņš ieminējās, ka tā nebūtu labi, jo Kampars mūs esot redzējis un tagad nebraukt līdz galam būtu kauns.

Lietū un vējā drebinoties reģistrējos, uz startu bija jāgaida gandrīz stunda, bet pagāja arī tā un varēja sākt skriet. Sākumā skrēju drusku fiksāk, lai nenosaltu un pārāk neatpaliktu no Didža, bet pēc otrā kilometra, kad jau bija silti gana, noregulēju  ātrumu un turpināju skriet sava komforta zonā, turoties metrus 100-150 aiz Didža. Skrēju lielākoties vienatnē visu laiku mēģinot turēt aptuveni nemainīgu tempu un attālumu no sava orientiera.

Lejā pie Gaujas uzspīdēja saule un kļuva karsti. Sākumā novilku cimdus, nedaudz vēlāk arī cepuri. Ar to nepietika tāpēc atvilku visus vējjakas rāvējslēdzējus un uzlocīju piedurknes. Tad gan bija labi līdz brīdim kad sāka smidzināt lietus. Tad nācās rīkoties pretējā virzienā – nolocīt piedurknes un aizvilkt rāvējslēdzēju. Tuvojās finišs. Šoreiz bija noliktas ceļa malā atzīmes sākot ar “3”, kas nozīmēja 3km līdz finišam. Pie atzīmes “2” sāku skriet atbrīvotāki, nedaudz atslābinājos un atpūtos pirms pēdējā Cēsu finiša kāpuma. Laikam tajā brīdī es arī “pazaudēju” Didzi, jo trasē viņu vairs neieraudzīju. Toties pēdējais kāpums man, atšķirībā no iepriekšējā pavasara, padevās bez īpašām grūtībām. Tā arī nevienu pēdējā kāpumā neapdzenot un nevienu nepalaižot garām finišēju. Beigās jau tas Cēsu pavasaris izskatījās daudz draudzīgāks un mans tempo treniņš ir uzskatāms par izdevušos.

Didzis

Cēsu pavasara starts man sākās jau ap pulksten 5.30, kad tika sakravāts skrējiena ekipējums (pilnīgi greizs – to sapratu tikai tuvojoties startam),tad maršruts:Valmiera-lidosta-Aivars703-Maķītis, kur satiekam Laumiic-Cēsis. Cēsīs jau pamatīgs nepavasaris, galīgā nesaprašanā kā sataisīties startam. Sevi pukodams varonīgi ietērpos tīri vasarīgās drānās. Pats skrējiens padevās Aivara pieteiktā tempā. Sanāca beigās tīri patīkams skrējiens. Aivari braši noskrēja, ar Krišu jau bija pārliecība, ka Aivars ieskrējis prīzēs – zināma vilšanās bija, kad Aivaram tikai 4.vieta savā grupā. Protams, ka mums ir savs medaļnieks – Kampars, tas jau tā kā pierasta lieta. Bija jauki mūsu bariņā, bet mūsējo varēja būt vairāk…..

Aivars703

Kad pieteicos Cēsu pavasarim, īstas pārliecības par startēšanu nebija. Iepriekšējā vakarā vēl apskatījos laika prognozes (iesaku – ļoti laba laika lapa 2 dienām) un nospriedu, ka forumā par sniegu un lietu neko neteikšu, lai neaizbaidītu tautu pavisam. Veiksmīgi sanāca, ka Didzim uz Cēsīm no Valmieras bija jābrauc caur Rīgas lidostu – līdz ar to turpceļš veiksmīgi tika atrisināts. Juglas Makdonaldā satikām Laumiic. No mūsu kompānijas (mēs piedāvājām aizvest) atteicās un brauca ar jaunākiem puišiem (dokken). Pusceļā manas laika prognozes apstiprinājās – sāka snigt – un ceļa posmā Ragana-Straupe viss ceļš un lauki bija balti. Didzis prāta aptumsumā bija izdomājis skriet īsajā tērpā. Es piedāvāju savu Mizuno bezroci – ja jau skrien pliks tad tā pa īstam.

Par skrējienu. Nospraudu sev mērķi skriet prātīgi, nepārforsējot – uztvert šos mačus kā tempo treniņu – turēt pulsu ne augstāk kā 170. Pirms skrējiena izdarīju fatālu kļūdu – izdzēru pirms starta kādus 150 ml enerģijas dzērienu. Ja siltā laikā iesildoties tieši pirms starta tas uzsūktos, tad šoreiz tas uzsūcās ne tur un jau pēc pāris kilometriem radīja pamatīgu spiedienu. Cietos vēl kādu kilometru un tad veicu ātru pitstopu. Skrējiena sākumā skrēju kādu 6 cilvēku grupiņā, kas palēnām sāka izretoties. Pāris kilometrus skrējām divi, un tā abi esam orientieristi, tad papļāpājām par meža lietām. Tad bija vēl viens pitstops un es tālāk skrēju viens neizlaižot no acīm savu iepriekšējo sarunu biedru. Nekādi nevarēju sagaidīt, kad trase pagriezīsies uz māju pusi. Tad jau sākās kalniņi. Man jau dikti patīk skriet pa zemes ceļiem – tie tomēr mīkstāki – saudzīgāki pret potītēm un ceļiem. Kāpumos stingri ievēroju tempu – kā pulss virs 172 – uzreiz samazinu tempu. No kalna skrienot netrakoju – atpūtos – sperot aukstākus soļus (pulss nokrītas uz 162-165). Pusotru kilometru pirms finiša (pirms Lielā kalna) noķēru savu sarunas biedru – orientieristu – un kalna augšā apdzinu. Diemžēl tas manu vietu grupā neizmainīja – 13.vieta (pēdējā) grupā V40. Bet ar rezultātu esmu apmierināts. Ņemot vērā laika apstākļus kādi bija šodien, kad skrēja tikai īsti sportisti (pusprofesionāļi) un īpaši motivēti (kā īsti latvieši – jo trakāk, jo labāk). Jāsecina, ka dullo skrējēju manā grupā bija tikai daži (piemēram, Didzis) un tie paši bija ātrāki par mani.

Noslēgumā Aivars aizvizināja mani līdz Salaspilij no kurienes jau pēc nepilnas stundas biju mājā. Pēc Dušas un atpūtas kājas tādas pastīvas – slodze tomēr ir bijusi.

Laumiic

Ja no rīta ārā aiz loga izskatījās pavisam skaists laiks (vējš neskaitās) tad, jo tuvāk Cēsīm, jo lielāka pārliecība rodas, ka bez slēpēm tur nebūs ko darīt. Rīta pusē stāvot un gaidot mašīnu tiek satikts Didzis un Aivars ar kodu, pāris vārdi un šie aizbrauc. Es palieku gaidot. Cēsīs līst. Tiek izņemts starta numurs, papļāpāts ar klubiņa biedriem. Starta laiks nāk aizvien tuvāk un lietus/aukstums arī nemitējas. Secinājums vajadzēja vilkt garās nevis pusgarās bikses. Nekas.

Starts. Skriet uzsāku raitā solī kā vienmēr. Arī pirmais starta kalniņš vēl neko neliecināja. Skrējās labi. Nākot tuvāk 3 – 4km, jau sāka apnikt skriet. Paliek arī siltāk. Cimdi pazūd kabatās. Skrien un visapkārt mežs, koki, vietām arī talcinieki. Jau pie kāda 8 – 9km ir pilnīgi vienalga. Turpinu skriet, temps tā nedaudz samazinās. Ik pa brītiņam skatos pulkstenī un rēķinu vēl kāda pusstunda, vēl nedaudz. Vienā no meža kalniņiem tiek uzčāpots par skriešanu to īsti nevar nosaukt un tik pat mierīgā garā noskriets arī lejā. Pie kāda 10km parādās kompānija. Skrienam vienā tempā ik pa brītiņam viens otru uzpasējot vai nepazūd. Kopā vieglāk. Beidzot arī parādās ilgi gaidītā 3km atzīme, tad 2km un finiša kalns uz augšu. Šo kalnu pazīstu ir daudz ar velo braukts gan augšā, gan lejā. Tad nu vienmērīgā tempā, ar trulu skatienu kalnā augšā tiek pievarēts arī pēdējais kāpums. Vēl pēdējie metri apkārt dīķim. Smaidīgs Mazais Krišs ar kameru rokās, pāris pakāpieni un finišs. Rezultāts pirmajai reizei pa Cēsu kalniņiem labs.

Pēc finiša secinājums, lai arī skrēju pa Cēsu kalniņiem pirmo reizi apmēram 75% trase bija pazīstama  – daudz izbraukāts velo sacensībās.

Krishjohn (kurš gan nepiedalījās, bet pildīja komandas fotogrāfa funkcijas)

Aivars mani teicās vēst uz Cēsīm, bet jo ilgāk mēs braucām, jo vairāk man sāka šķist, ka viņš kā viltīgie taksometra šoferi mani ved uz tām Cēsīm ar baigo līkumu (caur Ziemeļpolu), jo sniegs sāka snigt ar vien vairāk un biežāk. Ja Salaspilī termometra stabiņš dižojās ar +5 grādiem, tad Cēsu pievēderē – bļodas apaļa nulle.

Braucām uz Cēsu pavasari, bet atbraucām uz Cēsu slapjdraņķi. Nebrīnījos, nebija jau pirmā reize, kad uz papīra nav tas pats, kas dzīvē.

Jau pašā sākumā Aivars man uzticēja kameru, šoreiz nemaz neskaitīja fotoaparāta „tēvreizes”. Un es neko neprasīju.

Satiku Kamparu, Unknown, Didzi, Aivaru703, Laumu, Ingu, Gunču. Neviens neizbēga no manas „ļaunās” fotoaparāta acs. Kamēr iepriekšminētās draudzenes pucējās ballei, es devos bildēt mazo skrējēju startu, kurš, manuprāt, bija pat interesantāks par pieaugušo startu, jo mazie cīnījās arī ar elkoņiem. Tiku gandrīz pat nonests. Labi, ka gandrīz neskaitās.

Pieaugušo startā Aivars703 manī saskatīja skapi jebšu banku un noguldīja uz maniem pleciem pāris savus apģērba gabalus. Didzis jau uzreiz bija puspliks.

Atskanot startam, skrējēju pieskatošās policijas sirēnas iekaucās un visi aizjoza. Es paliku viens. Uz gandrīz stundu. Nedaudz paluncināju asti pie policistiem, bet viņi neizskatījās īpaši draudzīgi. Laikam tāpēc, ka es netalkoju ar apkārtējiem.

Tieši tad, kad man lūpa jau sāka drebēt no aukstuma,  pie apvāršņa parādījās pirmie skrējēji – pirmais kāds nepazīstams lietuvietis, aiz viņa man tikpat nepazīstamais orientierists ar iesauku Renčiks. Drīz vien jau smaidīgs paskrēja garām arī Kampars, vēlāk Gunča un unknown. Tad kādu laiciņu bija „reklāmas pauze” – neviens no zināmajiem nenāca, vienīgi mani pārsteidza kāds sejā laimīgs skrējējs ar pavisam labu trases laiku, kurš tuvojoties iesaucās: „Sveiks! Es jauniņais!” Vēlāk noskaidrojās, ka jauniņais atsaucas arī uz vārdu „Markor” un ir pavisam draudzīgs un komunikabls. Par to viņš tika nobildēts. Pēc „reklāmas pauzes” maisam gals bija vaļā un startā vēlās iekšā visa masa – Didzis priekšpusē, aiz viņa pēc gabaliņa Aivars, tad Aivars703, Lauma un skrējienu noslēdza Inga.

Finišā klejoja baumas, ka Aivars esot ieskrējis trijniekā un varbūt tikšot pie šokolādes kastes. Mēs ar Didzi uz to saspicējām ausis. Veltīgi. Izrādās, ka tas ir aizkavējies 1. aprīļa joks.

Palikām šoreiz arī uz apbalvošanu, lai suminātu Kamparu. Pēc tam gan uz mājām – šoreiz pa taisno, bez līkuma caur Ziemeļpolu.

Kampars

Ceļā no Liepājas uz Cēsīm par dabas untumiem varēja tikai pabrīnīties. Taisni neticas, ka nieka 300km, kas šķir Liepāju no Cēsīm, šoreiz bija kā lēciens klimata joslās. Izbraucām dzestrā, bet saulaini pavasarīgā rītā, bet tuvojoties Cēsīm patiess prieks bija, ka vēl neesmu nomainījis automašīnai ziemas riepas uz vasaras. Jo pretējā gadījumā mūsu ceļojums varēja beigties kādā grāvī. Vienā mirklī mūs apņēma sniega stihija. Viss bija balts – koki, pļavas, šoseja. Par Cēsu Pavasara skrējienu šajā brīdī runājām jau ar indīgu ironiju – baigais pavasaris, jopčik.
Tomēr, kaut kur pie pašām Cēsīm, sniegs tomēr nebija snidzis. Labi, ka tā.
Skriešanas pasākums notika pēc ierastā scenārija – numuru saņemšana, sarokošanās un dažu vārdu apmaiņa ar kluba biedriem un paziņām, pārģērbšanās, iesildīšanās, pirmstarta drudzis un starts. Skrējās labi, tāpēc tik maucu cik spēju. Vidējais ātrums distancē 3:36 min/km. Baigi labi!
Tālāk atkal atsildīšanās, parunāšana, pafilozofēšana kā būtu, ja būtu… un tālais ceļš 300km mājup … uz jau īsto pavasari Liepājā, kuru visu dienu bija sildījusi saulīte.

Vēl Latvijas izlases orientierista un sacensībās kopvērtējumā otrās vietas ieguvēja Renāra Rozes apraksts par sacensībām – Renča pierakstu blociņš “Otrais un arī pirmais”

Officiālie rezultāti – Cēsu sporta skolas mājas lapā